Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daiga Orbidāne 

Kāds ir Jūsu līderības stāsts un kas Jūs kā vadītāju ir visvairāk veidojis?

Par to, kāda es esmu kā vadītāja, jau vislabāk zina mani darbinieki. Zinu tikai to, ka savu darbu daru no sirds – iestājos par bibliotēku, aizstāvu savus darbiniekus un, ja mums ir projekti vai kādas aktivitātes, vienalga, vai tās ir nozares vai pašvaldības uzdevumā, vienmēr esmu kopā ar saviem cilvēkiem.

Par vienu no savām labākajām īpašībām uzskatu to, ka nebaidos no gudriem cilvēkiem. Gluži pretēji – vienmēr cenšos izmantot katru iespēju piesaistīt cilvēkus, kuri ir gudri vai pat gudrāki par mani, un daru visu, lai viņi būtu manā komandā. Tāpēc varu teikt, ka man ir ļoti laba komanda ar izcilām personībām. Protams, visi nav vienādi, taču kopumā tā ir ļoti laba komanda, katrai darbiniecei ir sava stiprā puse.

Visu savu darba mūžu esmu cīnījusies par darbinieku atalgojumu. Atceros, vienu gadu izdevās panākt, ka darbiniekiem pieliek simt eiro, tā bija jūtama summa tam laikam. Priecājoties par šo panākumu, domes priekšsēdētājam teicu: “Paldies! Tagad kādu laiku būs miers.” Viņš pasmaidīja un teica: “Es tevi zinu – ja pa durvīm netiksi, tu pa logu iekāpsi.” Doma bija skaidra – viņš zināja, ka esmu neatlaidīga un atkal nākšu prasīt. Protams, vienmēr gribas vairāk, taču jāspēj novērtēt iegūto, jāietur pauze un tad atkal ar argumentiem un pamatojumiem var tiekties pēc jauniem sasniegumiem. Es laikam varu teikt, ka man darba dzīvē ir paveicies ar darba devēju – pašvaldību – esmu uzklausīta un saņēmusi atbalstu visdažādākajiem bibliotēkas iniciētajiem projektiem.

Kāds bija Jūsu ceļš līdz bibliotēku nozarei?

Tas bija 1984. gada rudenī, oktobrī, kad sāku strādāt Salaspils ciema bibliotēkā “Avotiņš”, tā bija bērnu bibliotēka. Tur nostrādāju līdz 1986. gada janvārim, līdz mani uzaicināja strādāt Neorganiskās ķīmijas institūta bibliotēkā. Tur man bija brīnišķīga vadītāja Ilga Straumane, kura mani ļoti atbalstīja un daudz ko iemācīja. Tieši šajā laikā iestājos universitātē, lai studētu bibliotekāru specialitātē, līdz ar to vispirms bija darbs, tikai pēc tam – izglītība, mācījos neklātienē.

1991. gadā man piedzima meita, un tajā pašā gadā pabeidzu universitāti. Mana diplomdarba vadītāja bija Faina Didiča, par kuru man ir ļoti siltas atmiņas, bet recenzente – Baiba Sporāne.

Studējot 3. kursā, bija brīdis, kad domāju – varbūt nemaz neturpināt, taču, paskatoties uz to laiku un darbu, ko jau biju ieguldījusi, kļuva ļoti žēl visu to pamest. Sapratu, ka līdz finišam palicis pavisam nedaudz, un no tā brīža man vairs ne mirkli nebija šaubu – motivācija bija pavisam cita.

Tomēr vienu lietu gan es izdarīju – uz savu izlaidumu neaizgāju. Viens no iemesliem bija tas, ka meitai bija tikai mēnesis. Taču galvenais iemesls bija pavisam cits. Viss jau bija sarunāts – mans vīrs ar ratiem mani gaidītu pie universitātes, un es ietu uz svinīgo pasākumu. Taču dienu vai divas iepriekš notika Ekonomikas fakultātes izlaidums, par kuru bija sižets Latvijas televīzijā, un tur paziņoja, ka universitāte līdzekļu taupīšanas nolūkā diplomus izsniegs vecajos PSRS vāciņos. Tas bija 1991. gads – pirmais neatkarīgās Latvijas gads!

Es biju tik ļoti aizvainota. Goda vārds, tik ļoti aizvainota, ka principa pēc neaizgāju. Domāju – tas taču ir pirmais neatkarīgās Latvijas gads. Tas taču kaut ko nozīmē. Viss, kas bija saistīts ar barikādēm… Mans vīrs brauca uz barikādēm, mani draugi brauca, un arī es pati biju gatava doties, tikai mani nelaida. Un tagad man pasniedz diplomu vecajā PSRS vāciņā? Nē. Es to vienkārši nevarēju pieņemt.

Bērnībā nekad nebiju domājusi, ka strādāšu bibliotēkā, gribēju kļūt par skolotāju. Reiz ar kolēģēm par to runājām un secinājām, ka savā ziņā šo skolotājas funkciju tomēr esmu īstenojusi arī bibliotēkā – tikai citā veidā, palīdzot un konsultējot gan bibliotēkas apmeklētājus, gan kolēģus.

Tomēr, kad mani klasesbiedri uzzināja, ka strādāju bibliotēkā, neviens nebija pārsteigts. Jaunībā ļoti daudz lasīju, un viņiem tas šķita pašsaprotami. Viņi bija pārliecināti, ka darbs bibliotēkā ir mans dzīves sapnis. Bet tā nebija. Grāmatas man vienmēr ir bijušas ļoti svarīgas, taču apzināti šo profesiju neizvēlējos.

Kad Latvija atguva neatkarību, institūtos sākās lielas pārmaiņas. Es teiktu – tie sāka izjukt, un tieši tajā brīdī pieņēmu lēmumu aiziet no Neorganiskās ķīmijas institūta bibliotēkas. Mana kolēģe bija vecāka par mani, un man šķita, ka viņai šī darba vieta ir svarīgāka. Es biju jauna un zināju – sev darbu atradīšu.

Man piedāvāja darbu Salaspils bibliotēkā, un es piekritu. Atceros, ka kādu laiku arī rajona bibliotēka atradās Salaspilī, tur strādāja Aija Rācenāja, kura mani mudināja pieteikties rajona bibliotēkas vadītājas amatam. Es atteicos: “Nē, man to nevajag.” Taču ar laiku viss mainījās. Rajona bibliotēku pārcēla uz Berģiem, un tur faktiski palika viens cilvēks – bibliotēka vairs īsti nebija rīcībspējīga.

Tad Rīgas rajona padomes pārstāvji nāca pie mums un jautāja, vai Salaspils bibliotēka nevarētu uzņemties metodisko darbu. Es atbildēju: “Tikai tad, ja tam būs paredzēta konkrēta štata vieta.” Tas bija laiks, kad Kristīne Krūze sāka strādāt Salaspilī. Vēlāk viņas darba vieta atradās Rīgas rajona padomē. Brīdī, kad rajona padomē nolēma, ka metodisko darbu pilnvērtīgi var veikt reāli strādājoša bibliotēka, atkal uzrunāja Salaspili. No 2005. gada 1. marta, pamatojoties uz Rīgas rajona padomes un Salaspils novada domes noslēgto līgumu, Salaspils novada bibliotēka veic Rīgas rajona Galvenās bibliotēkas funkcijas.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā Rīgas rajonā no 24 pašvaldībām izveidoja 17. Tas bija lielākais pārbaudījuma laiks, jo bibliotēkai nācās pierādīt ar savu darbu metodiskā darba nepieciešamību un slēgt līgumus ar pašvaldībām. Kā tik nav gājis! Tomēr mēs visi bijām savējie – kā viena kopiena esam gājuši uz priekšu kopā ar visiem Pierīgas pašvaldību vadītājiem un bibliotekāriem. Piedzīvojumu mums ir bijis gana daudz.

Runājot par bibliotēku nozari, vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkiem ir jāmācās un jāiet līdzi laikam. Tāpēc 2001. gadā iestājos maģistrantūrā un 2003. gadā pabeidzu maģistra studijas bibliotēkzinātnē. Interesanti, ka vēlāk tiem, kuri padomju laikā bija mācījušies un ieguvuši diplomu, tā laika piecu gadu studijas pielīdzināja maģistra grādam. Tā sanāca, ka vienā un tajā pašā nozarē man ir divi maģistra grādi.

Ja domāju par lielajiem pagriezieniem darba dzīvē, pirmais noteikti bija piekrišana kļūt par bibliotēkas (ar divām filiālēm) direktori. Otrs – metodiskās vadības uzņemšanās. Noteikti jāpiemin tas, ka 1996. gadā bijām viena no pirmajām publiskajām bibliotēkām, kas sāka strādāt ar BIS ALISE.

Vēl viens nozīmīgs pagrieziena punkts bija bibliotēkas renovācija, jo tur nācās apgūt ļoti daudz jaunu zināšanu, un tas nekad nav viegli. Mums bija ļoti saprotoša un brīnišķīga arhitekte Ieva Jansone – viņa no pusvārda saprata mūsu vēlmes, un mēs ļoti labi varējām sastrādāties.

Kādas vērtības Jums šķiet būtiskākās vadītājas darbā?

Domāju, ka izaicinājumi ir vajadzīgi. Tie, protams, apgrūtina dzīvi, bet bez tiem nevar iztikt, jo citādi nenotiek izaugsme. Turklāt tieši tā ir daudz interesantāk strādāt – nav rutīnas, un tāpēc arī mums viens projekts seko citam.

Vadītājam ir jābūt ieinteresētam nozares norisēs un jāredz savs darba lauks plašāk – ne tikai tas, kas notiek viņa paša bibliotēkā. Ir jāspēj saskatīt plašāku kopainu un kopsakarības, ko pēc tam var izmantot savā darbā.

Runājot par vispārējām vērtībām, es domāju, ka tās būtībā ir tādas pašas kā katrā ģimenē – godīgums, cieņa, zināmā mērā arī uzticība un atbildība. Mans vadības modelis ir diezgan ģimenisks.

Kas Jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Vislielākais gandarījums man ir komandas darbs. Tas laikam ir pats pirmais – sajūta, ka tavi cilvēki ir kopā ar tevi, ka viņi saprot, uz kurieni mēs ejam, un ir gatavi iesaistīties. Manuprāt, tas ir pats galvenais.

Komandā jau vienmēr ir tāpat kā ģimenē – viens ir ātrāks, otrs lēnāks, vienam kaut kas padodas labāk, otram – kas cits. Jautājums ir, kā mēs uz to skatāmies. Te nav runa tikai par mani, bet arī par to, kā komandas biedri respektē otra cilvēka spējas un reizēm arī nespēju. Ir svarīgi saprast, kādas kuram ir stiprās puses un kurš kuram var palīdzēt. Vai arī – vienkārši nelikt cilvēkam darīt to, kas viņam nepadodas, bet sadalīt pienākumus citādi, jāsaka gan – tas ne vienmēr izdodas.

Lielu gandarījumu man sniedz arī īstenotie projekti. Tās ir tikšanās ar cilvēkiem un viss process kopumā – kā projekts top un kā tas nonāk līdz rezultātam: no pirmās idejas, no skices līdz īstenošanai.

Ar ļoti siltām atmiņām varu atcerēties, kā tapa www.knutsskujenieks.lv vietne – pēc būtības digitālais muzejs. Atceros, kā ar kolēģi Marutu Birznieci gājām pie Knuta, kā viņa dzīvesbiedre Inta mūs vienmēr ļoti sirsnīgi uzņēma, vienmēr gribēja mūs pacienāt, iedot no dārza kādu augu vai tā stādu. Mūsu vizītes bija regulāras, un mēs ar Knutu Skujenieku bijām kļuvuši par labiem draugiem – vismaz tāda sajūta bija. Sadarbība ar ģimeni turpinās arī tagad. Godā turam tradīciju rīkot Knuta dienu – šogad 25. septembrī būs liels pasākums divās daļās: konference “Sirdsapziņas lasījumi” un svinīgs, Salaspils novada pašvaldības iedibinātas ”Knuta Skujenieka balvas atdzejā” pasniegšanas pasākums. Te ļoti labi parādās bibliotēkas, novada vērtību un pašvaldības sadarbība – tas ir tāds ideālais zelta trijstūris.

Protams, īpašu gandarījumu man sniedz arī lasītāju pozitīvais vērtējums. Tajā mans nopelns pēc būtības ir minimāls. Tas ir manu darbinieku darbs – kā viņi apkalpo cilvēkus, kā palīdz, kā vada nodarbības, visa tā ikdienas darbība, kas vērsta uz cilvēkiem. Tas ir manu darbinieku nopelns, un es ar to varu lepoties.

Kādas zināšanas, prasmes vai rakstura īpašības visvairāk noder profesionālajā darbībā?

Domāju, ka ne tikai vadot bibliotēku, bet vispār strādājot bibliotēkā, pati svarīgākā ir cilvēkmīlestība visos aspektos. Bez tās nevar iztikt, jo cilvēki ir ļoti dažādi.

Te atkal ir līdzīgi kā ar skolotājiem – mēs bieži spriežam, kurš ir labs skolotājs un kurš ne tik labs. Taču tas viss galu galā izpaužas attieksmē pret cilvēkiem – vai viņš ir gatavs uzklausīt, vai ir iejūtīgs un vai patiešām vēlas palīdzēt. Man šķiet, ka tas ir viens no pamatu pamatiem.

Savukārt vadītājam papildus tam ir svarīga arī neatlaidība un spēja spriest. Ļoti būtiska ir prasme lasīt, izprast un pielietot normatīvos dokumentus. Tas vadītājam jāapzinās un jādara, taču to neiemācās bibliotēkzinātnes studijās, ir vajadzīga prakse.

Mans ieteikums ir – lasiet Bibliotēku likumu, lasiet normatīvos dokumentus un mācieties tos pielietot! Jebkuram pamatotam argumentam ir nepieciešams normatīvs pamats. Tas ir valstiski apstiprināts, un uz tā var balstīt savu argumentāciju.

Dažus termiņus biju Latvijas Bibliotēku padomes locekle un biju klātesoša, kad tapa Amatu katalogs. Vienu brīdi gan padomē nestrādāju, bet, tā kā biju piedalījusies šajā procesā no pašiem pirmsākumiem, ļoti labi saprotu šī dokumenta uzbūvi un nianses.

Bijusī LR Kultūras ministrijas Bibliotēku un arhīvu nodaļas vecākā referente Vanda Bērziņa, kura nu devusies pelnītā atpūtā, mani bieži uzrunāja par dažādiem jautājumiem, un es tajos patiešām iedziļinājos. Pateicoties mūsu kopīgajam darbam ar Vandu, bibliotekāra amata minimālā klasifikācija vairs nav zemāka par septīto algu grupu. Sākotnēji amats “bibliotekārs” bija minēts arī piektajā algu grupā, līdzās bibliotekāra asistentam. Zinot, kā tas praksē var tikt izmantots, mēs sagatavojām argumentētu pamatojumu un kopā ar priekšlikumu iekļaut Amatu katalogā amatu “bibliotēkas direktora vietnieks” iesniedzām to Latvijas Bibliotēku padomei, kas savukārt priekšlikumu virzīja tālāk.

Tāpat padziļināti pievērsos arī Bibliotēku likumam, būdama Bibliotēku padomes locekle.

Pateicoties padomes diskusijām un argumentiem, Bibliotēku likumā pēc grozījumiem ir jēdziens “lasīšana”. Te jāpiemin LNB direktori Dagniju Baltiņu, kura diskusijās īpaši uzsvēra lasīšanas nozīmi. Tāpat iestājāmies arī par to, lai likumā būtu jēdziens “novadpētniecība”, ko visas bibliotēkas lieto ikdienā.

Un te man jāvēršas pie kolēģiem – ja nozares vadošās institūcijas lūdz aizpildīt aptauju, izteikt viedokli vai iesaistīties kādā darba grupā, ir vērts to darīt, jo tas skar visu nozari kopumā un ikvienu no mums. Vērtējot kādu nozares dokumentu, smejoties esmu teikusi, ka uz mani tas vairs neattieksies, jo esmu aizejošā vērtība, bet man ir svarīgi tas, kas paliks pēc manis – mani cilvēki, kurus skars šis dokuments.

Gatavojot normatīvos dokumentus gan vienmēr ir jāatceras saskatīt kopsakarības starp dažādiem dokumentiem un jāspēj tās saprast. Atceros, ka analizējot Amatu katalogu, nācās visu salīdzināt ar profesiju klasifikatoru. Dažādie normatīvie dokumenti bija jāsaliek kopā, jo tas nemaz nav tik vienkārši. Arī Bibliotēku likuma publiskās apspriešanas laikā tika iesniegti dažādi priekšlikumi, kas pēc būtības bija pretrunā ar citiem normatīvajiem dokumentiem, kuri regulē iestāžu darbu.

Tāpēc arī nepārtraukta izglītošanās ir tik svarīga. Ir jālasa dokumenti, jāizprot to saturs un jāprot tos izmantot praksē, pretējā gadījumā kāds cits izmantos tās iespējas, kuras pats nebūsi pamanījis.

Jau minējāt dažus pagrieziena punktus, bet kurš, Jūsuprāt, ir bijis lielākais izaicinājums visā Jūsu profesionālajā gaitā?

Es nevaru nosaukt tikai vienu. Man šķiet, ka izaicinājumu ir bijis daudz. Jau minēju metodisko darbu, kad uzņēmāmies metodisko vadību Pierīgas pašvaldību bibliotēkām. Tas noteikti bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, taču, protams, arī tas ir kolektīvs darbs.

Metodiskais darbs liek nepārtraukti uzturēt savu profesionālo līmeni. Bibliotēkas, kurām sniedzam metodisko atbalstu, uzdod jautājumus, un ļoti bieži tie ir neērti jautājumi, uz kuriem ir jāspēj atbildēt. Dažreiz tie ir pilnīgi pamatoti, citreiz – mazāk, taču jebkurā gadījumā tie liek domāt. Tu saproti, ka kāda bibliotēka kādā jomā jau ir tikusi tālāk par tevi, un tas patiesībā ir ļoti veselīgi. Tieši tā tam arī ir jābūt. Šādi jautājumi liek saņemties un noturēt profesionālo līmeni, jo nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā.

Lieli izaicinājumi bija arī visi mūsu projekti – jau minētais Knuta Skujenieka projekts, “Novada stāsts”, kā arī izstāde par godu Vairas Vīķes-Freibergas 80 gadu jubilejai, uz kuru viņa pati ieradās. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums.

Reizēm mēdzu teikt, ka nedrīkst dzīvot savā “pīļu dīķī” un tīksmināties par sasniegto, vienmēr ir jādomā par jaunām iespējām un jāiet tālāk, tad ir interesanti strādāt.

Kura bibliotēka (Latvijas/ārvalstu) Jūs iedvesmo un kurš nozares cilvēks ir atstājis uz Jums paliekošu iespaidu?

Manā profesionālajā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri mani ļoti ietekmējuši. Piemēram, mana agrākā kolēģe Maruta Birzniece – ārkārtīgi inteliģents un gudrs cilvēks. Mums vienmēr ir bijusi ļoti cieša sadarbība, taču tā nekad nav balstījusies uz vieglām attiecībām, jo viņa vienmēr ir spējusi man aizrādīt un pateikt, ja domā citādi. Tieši tas man palīdzēja augt un veidoties par vadītāju, kāda esmu šodien. Viņa vienmēr bijusi ideju ģeneratore, es risinājumu meklētāja, kopā esam radījušas un īstenojušas daudzus saturiski vērtīgus un nozīmīgus projektus.

Gaišā atmiņā noteikti vēlos pieminēt arī Bauskas Centrālās bibliotēkas agrāko direktori Baibu Tormani. Ar savu enerģiju un humoru viņa burtiski dzirksteļoja. Diemžēl ne viss viņas iecerētais piepildījās, taču viņa fantastiski prata tikt galā ar dažādām situācijām. To īpaši varēja redzēt akreditācijas procesos Pierīgā. Ir gadījies, ka pašvaldības vadītājs jau sākoties sarunai, gana nedraudzīgi pasaka: “Man ir vienalga, ko jūs teiksiet.” Baiba tā mierīgi visu izklāstīja pa punktiem – ļoti argumentēti un nosvērti –, un pamazām pat viskritiskāk noskaņotais cilvēks kļuva daudz atvērtāks. Es viņu par to ļoti apbrīnoju.

No kolēģiem noteikti jāpiemin arī Valmieras Integrētās bibliotēkas direktore Daiga Rokpelne, kolēģe ar kuru varam filozofēt par bibliotēku nozari. Mūsu vīzija un sapnis daudzu, ļoti daudzu gadu garumā ir valsts vienotais e-kopkatalogs. Mums pat bija teiciens, ka tas ir projekts “Daigu gaidas”. Tagad redzam, ka šis virziens patiešām sāk attīstīties. Es ļoti apbrīnoju to, ko Daiga dara Valmierā. Mums ir bijušas daudzas jēgpilnas un reizēm arī mazāk jēgpilnas sarunas pa telefonu, kamēr viņa brauc uz darbu.

Daudzas kolēģes ir labas sadarbības partneres, piemēram Bauskas Centrālās bibliotēkas direktore Māra Kuļikauska, Rīgas Centrālās bibliotēkas direktore Dzidra Šmita, Ilga Erba no Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas u.c. Īpaša draudzība un komunikācija ir ar Ogres Centrālās bibliotēkas direktori Jautrīti Mežjāni. Jeļenu Šapkovu no Latgales Centrālās bibliotēkas es vienkārši apbrīnoju par viņas spēju sadarboties ar pašvaldību. Atceros diskusijas Bibliotēku padomē par filiāles optimizāciju – tas, kā viņa bija atradusi kopīgu valodu ar pašvaldības vadītāju un prata savu redzējumu pamatot, mani patiesi iespaidoja – faktiski tā bija paraugstunda, kā tas jādara.

Ja runājam par pasaules bibliotēkām, tad noteikti jāmin Helsinku bibliotēka Oodi. Mēs kolektīvi nolēmām nesvinēt Salaspils bibliotēkas jubileju ar kūkām, bet doties pieredzes apmaiņas braucienā. Pašvaldība atbalstīja un piešķīra līdzekļus, lai visiem darbiniekiem būtu iespēja redzēt šo bibliotēku un iedvesmoties. Tas bija mūsu saldais ēdiens, mūsu kūka, mūsu bibliotēkas jubilejas labākā dāvana. Tur patiešām ir ko redzēt un no kā iedvesmoties.

Kāds pakalpojums, Jūsuprāt, ir īpaši svarīgs Latvijas bibliotēkās?

Kad iestājāmies par to, lai Bibliotēku likumā paliktu lasīšanas veicināšana, man tas bija ļoti svarīgi, jo uzskatu, ka tā ir viena no bibliotēkas pamatvērtībām. Bibliotēkām arvien vairāk tiek uzticētas papildu funkcijas, tostarp arī valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas centru pakalpojumi. Tas ir ļoti labi, īpaši nomaļākās vietās, kur cilvēkiem nepieciešams pakalpojumus saņemt tuvāk mājām. Tomēr, lai kādas funkcijas bibliotēkas pārņemtu, tās pamatvērtība joprojām ir lasītveicināšana. Man personīgi ļoti svarīga ir grāmatas vērtība. Lasīšana attīsta valodu, radošumu un spriestspēju – bez tās nevar.

Otrs ļoti nozīmīgs virziens ir novadpētniecība, un arī to izdevās skaidri nostiprināt Bibliotēku likumā. Esam sapratuši, ka vietējo cilvēku iesaistīšana rada piederības sajūtu kopienai, stiprina to un, es teiktu, attīsta arī patriotismu. Ja cilvēks zina savas vietas vēsturi, respektē tradīcijas un iepriekšējo paaudžu veikumu, viņš daudz apzinātāk veido arī nākotni.

Arvien vairāk cenšamies šajā darbā iesaistīt jauniešus. Piemēram, “Latviešu grāmatai 500” veltīto pasākumu ciklā daļu no bibliotēkas idejām īstenoja jaunieši – paši izvēlējās, uzrunāja un intervēja novada cilvēkus, un izveidoja videorullīšus. Viņiem patika, ka uzticējāmies un ļāvām pašiem būt šī procesa veidotājiem.

Savukārt, ja mūsu jaunieši organizē erudīcijas jeb prāta spēles dažādu iestāžu komandām, tad arī mums ir jābūt atsaucīgiem – ir jāiet un jāpiedalās. Starp citu, gudrākā iestāde Salaspilī nemaz neesam mēs. Tas ir Sociālais dienests. Jā, kaut kā viņi vienmēr ir soli priekšā.

Grāmata, kuru iesakāt izlasīt, vai profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem?

Nu jau es atkārtojos – lasiet normatīvos dokumentus, pārziniet Bibliotēku likumu. Tā ir obligātā lasāmviela ikvienam, kurš strādā bibliotēku nozarē. Ja tu pārstāvi bibliotēku nozari, tev ir jābūt skaidrai izpratnei par normatīvajiem dokumentiem, kas šo jomu regulē. Lai tie nav tukši vārdi. Lai tu vari pateikt nevis “Man tā gribas vai vajag!”, bet gan – “Likums to nosaka.” Tad tev ir pamatojums. Normatīvie dokumenti ir mana obligātā lasāmviela.

Bet, ja man jautā, kura grāmata man pašai ir vissvarīgākā, vienu nosaukt nevaru. Katram dzīves posmam ir bijusi sava grāmata. Tomēr man atmiņā ļoti spilgti ir palikusi Vizmas Belševicas “Bille”. Es pat nevaru paskaidrot, kāpēc, bet, lasot šo grāmatu, ļoti skaidri redzēju visu, par ko bija rakstīts. Tā valoda, notikumi… Es visu spilgti iztēlojos.

Kuri ir Jūsu dzīves īpašie mirkļi?

Man šķiet, ka tāpat kā lielākajai daļai cilvēku – kopā būšana ar ģimeni – bērniem, mazbērniem un citiem ģimenes locekļiem. Tikšanās un sarunas ar draugiem, tie man ir seni – vēl no skolas laikiem. Dzīves gaitā, protams, ir nākuši klāt vēl draugi un labi paziņas, taču viņi visi lielākoties ir ļoti seni, vidēji 40 gadus.

Es dzīvoju privātmājā nelielā ieliņā, un mums ir fantastiski kaimiņi. Mūsu savstarpējā komunikācija, sasaukšanās un kopā sanākšana notiek ļoti dabiski un neuzbāzīgi, bet vienlaikus ir ļoti patīkama. Mums ir savas tradīcijas un, ja kādā brīdī nepieciešama palīdzība, ir uz ko paļauties. Arī tā ir liela vērtība un veiksme.

Ģimene, draugi un kaimiņi – vēl viens mans zelta trijstūris.

Trīs vai vairāk lietas, kas Jums sagādā prieku, uzlādē, iedvesmo?

Tas, kas mani patiešām uzlādē, ir pozitīvi domājoši cilvēki, kuri jebkurā situācijā spēj saskatīt vismaz vienu risinājumu, nevis meklē iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt. Pozitīva risinājuma meklēšana mani iedvesmo un palīdz paskatīties uz lietām no dažādiem skatpunktiem.

Privātajā dzīvē man ļoti patīk ceļot. Man patīk arī sēņot – to mēs abi ar vīru vienmēr esam darījuši kopā. Mūsu ģimenē ļoti iecienīta ir arī kalnu slēpošana.

Jautrītes Mežjānes īpašais jautājums: Daiga, kā, Tavuprāt, pēdējos 20–30 gados ir mainījusies bibliotēku nozare (arī paši darbinieki) un bibliotēku prestižs sabiedrībā?

Man pēkšņi ienāca prātā, ka tieši 1996. gadā mēs sākām strādāt BIS ALISE – toreiz vēl DOS versijā. Tas nozīmē, ka publiskajās bibliotēkās ALISE darbojas jau 30 gadus, un tas ļoti labi parāda, cik daudz šajā laikā ir mainījies.

Es negribu atkārtot to, ko daudzi jau ir teikuši – ka bibliotēkām radušies ļoti daudzi jauni darbības virzieni. Mēģināju to visu sev apkopot vienā atbildē: bibliotēkas ir mainījušās ļoti strauji un turpina mainīties.

Pirms 20–30 gadiem bibliotēku darbiniekiem pašiem bija daudz jāmācās, jo viss bija saistīts ar tehnoloģiju apguvi. Vispirms mācījāmies paši, pēc tam mācījām arī iedzīvotājus. Tas bija pilnīgi jauns uzdevums. Arī tagad mums nepārtraukti ir jāmācās, jo šobrīd aktuāls ir viss, kas saistīts ar digitalizāciju. Ikdienā redzu, ka cilvēkiem joprojām nepieciešama arī praktiska palīdzība. Atnāk cilvēks ar telefonu, netiek galā ar kādu lietotni vai elektronisko parakstu. Darbiniece paņem savu telefonu, zvana konsultantiem, noskaidro nepieciešamo informāciju un soli pa solim palīdz klientam saprast, ko darīt. Ir jāpalīdz.

Tehnoloģijas nekur nav pazudušas, taču, manuprāt, bibliotēka atkal kļūst par tikšanās vietu. Centrā ir cilvēks, un bibliotēka ir vieta diskusijām, kopīgai darbošanās un kopā būšanai. Tā kļūst par vietējās kopienas centru. Man šķiet, ka tas īpaši izteikti redzams mazajās bibliotēkās, lai gan to pamanām arī savā darbā – caur nodarbībām, pasākumiem un citām iespējām cilvēkiem satikties.

Bibliotēka ir vieta, kur cilvēks var brīvi izteikt savu viedokli. Ja notiek kāda publiskā apspriešana, kāpēc gan to nerīkot bibliotēkā? Cilvēks uz bibliotēku nāk brīvprātīgi – bez maksas, bez pienākuma. Gribu – nāku, negribu – nenāku. Mēs to redzam arī pēc latviešu valodas nodarbībām. Cilvēki atnāk, iepazīstas, un pamazām veidojas kopiena. Lasītāju klubiņš sākās ar pieciem cilvēkiem, bet tagad tajā jau ir ap divdesmit dalībnieku, un arvien nāk klāt jauni cilvēki.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.).

Mani apbēdina cilvēki, kuriem viss šķiet slikti. Es gribētu aicināt lepoties – ar savu valsti, ar savu tautu. Tauta esam mēs paši, un mēs esam ļoti talantīgi. Paskatīsimies kaut vai uz mūziku, mākslu un sportu – tik mazai tautai ir tik daudz talantīgu cilvēku, ar ko lepoties. Turēsim godā savas pamatvērtības, īpaši savu valodu.

Leposimies ar saviem darbiem un nozari, kurā strādājam. Te man ir īpašs vēstījums bibliotekāru saimei – dalībai Latvijas Bibliotekāru biedrībā vajadzētu būt katra bibliotekāra goda lietai. Tos, kuri vēl nav biedri, es aicinu iestāties. Manuprāt, tas ir saistīts ar attieksmi pret profesiju un tās prestižu, ko paši veidojam – ja esam nevērīgi un noraidoši, nevaram gribēt, lai citi mūs ciena. Bet, ja darbs, ko tu dari, tev patīk, tas ir tavs aicinājums un tu lepojies ar to, tad ir vērts būt daļai no savas profesionālās organizācijas. Tā ir vieta, kur varam satikties, domāt kopā un dot savu ieguldījumu nozares attīstībā.

RGB direktore, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamā intervijas dalībniece).

Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam.

Ilga, Tu – tāpat kā es – esi “aizejošo vērtību” kategorijā. Ko Tu novēlētu mums, un kādus ceļavārdus teiktu mūsu darba turpinātājiem?

Paldies!

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!

www.biblioteka.salaspils.lv

Aicinām lasīt:

2026
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daiga Rokpelne
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Imelda Saulīte
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jautrīte Mežjāne
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daiga Orbidāne

2025

Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Anita Šveda
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ieva Punka
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Rita Beķere
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Mārtiņš Lagzdons
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aija Pelīte
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ginta Zalcmane
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Māra Jēkabsone
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jana Dreimane
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jana Myrvold
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Iveta Krūmiņa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Līga Bujane

2024
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Inta Strazdiņa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Gunita Kulmane
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Mārīte Purmale
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Dace Rempe
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Solvita Štekerhofa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daina Girvaite
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Lita Vēkause
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Solvita Terbeta
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ilze Blaua
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daiga Brigmane
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Rasma Strautmale
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aelita Ramane

2023
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Kristīne Deksne
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Baiba Īvāne
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Vilhelmīne Jakimova
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ruta Suseja
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Elita Zirne
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Žaneta Moiseja
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Natalija Gratkowska
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ilona Kauce
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Inguna Radziņa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aina Ezergaile
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aelita Biķerniece

2020
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Silva Vucena
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Līga Krūmiņa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Mārīte Saviča
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ligita Gjortlere
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aija Janbicka-Vība
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Baiba Mūze
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aiga Grēniņa

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv