Īss profesionālās dzīves apraksts (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos)

Mana profesionālā darbība aizsākās Jūrmalā, kad pēc Kultūras darbinieku tehnikuma pabeigšanas sāku vadīt Bulduru bibliotēku, kurai tolaik gan bija cits nosaukums. 1982. gadā uzņēmos vadīt Bulduru bibliotēku, kura tiem gadiem bija jauna un moderni iekārtota bibliotēka, kas bija celta tieši bibliotēkas vajadzībām. Tā man 19 gadu vecumā bija interesanta pieredze, kad bija jāmāk sastrādāties gan ar kolēģēm, kuras bija pirmspensijas vecumā, gan ar kolēģēm vienaudzēm. Tas bija laiks, kad man kā bibliotēkas vadītājai bija jāraksta atskaites, atsaucoties uz PSKP kongresu materiāliem un partijas vadoņu citātiem, laiks, kad, ja nakts vidū bibliotēkā nostrādāja signalizācija, bija jādodas uz bibliotēku nakšņot, kā arī jāuzņem dažādas komisijas. Kā spilgtāko iespaidu atceros vienīgo komisijas aizrādījumu, ka man pie bibliotēkas logiem nav piekārti pietiekoši gari aizkari, jo tie sniedzās tikai līdz radiatoriem… Strādājot Jūrmalā, nonācu pie stingras apņemšanās un pārliecības, ka ir jāturpina studijas, lai iegūtu augstāko izglītību Latvijas Universitātē. Tā es savu kluso ikdienu Jūrmalā iemainīju pret Rīgas trauksmi. Kopš 1984. gada visas manas darba gaitas un studijas saistītas ar Alma Mater.

Es patiesi novērtēju iegūtās teorētiskās un praktiskās zināšanas, kuras man dzīvē sniedza Kultūras darbinieku tehnikums un izietās prakses Talsos. Pirms dažiem gadiem, satiekot tagadējo bibliotēkas direktori Viju Nagli, es viņai atzinos, ka esmu viena no viņas praktikantēm. Tiesa, jāpiebilst, ka, mācoties tehnikumā bibliotekārās zinības trīs gadus, es paralēli vēl divus gadus mācījos pilnīgi citā jomā. Man jau tad likās, ka ar vienu izglītību dzīvē ir par maz un ir jādomā par citām profesijām. Un tā, 1982. gadā es īstenoju savu plānu: saņēmu vidējās kvalifikācijas bibliotekāra dokumentu un ieguvu mākslinieces-noformētājas izglītību.

Es lepojos un priecājos, ka esmu studējusi Latvijas Universitātē. Tikai ar šodienas prātu un pieredzi varu aptvert un novērtēt, kāda man dzīvē ir bijusi vienreizēja iespēja – dzirdēt lekcijas pie Vēstures un filozofijas fakultātes docētājiem, iegūt bakalaura un maģistra grādus bibliotēkzinātnē un informācijā. Gadā, kad es jau biju saņēmusi maģistra diplomu, es pavisam nejauši, esot Raiņa bulvāra ēkā, pamanīju, ka ir atvērta jauna maģistra studiju programma Ekonomikas un vadības fakultātē. Atkal ņēma virsroku manas pārdomas, kā es tā dzīvošu ar vienu “bibliotekāra” maģistra grādu, un rezultātā esmu absolvējusi Ekonomikas un vadības fakultāti, iegūstot maģistra grādu sociālajās zinātnēs. No malas laikam izskatās, ka esmu bijusi ar zinībām pārņemta studente. Jāatzīstas, ka vairāku savu studiju gadu laikā, es ne reizi neesmu ņēmusi nevienu brīvu dienu (mācību atvaļinājumu) nedz gatavojoties neskaitāmiem eksāmeniem, nedz rakstot bakalaura vai abus maģistra darbus.

Manu personību un raksturu vispirms noteikti veidoja mani vecāki, kultūras vērtību kopumu sniedza Vēstures un filozofijas fakultātes kolēģi, esošie kolēģi un kolēģi, kuru vairs nav mūsu vidū, jo manas darba gaitas LU aizsākās Seno un viduslaiku vēstures katedrā un turpinājās vadot Vēstures semināra bibliotēku. Interesantu notikumu un aktivitāšu gadi sākās, vadot Latvijas Ārpolitikas institūta bibliotēku, kad man no vēstures zinātņu nozares tematikas, bija jāpārslēdzas uz informatīvo vidi, kas bija saistīta ar man pilnīgi svešiem ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Spilgti atceros savu pirmo tikšanos ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Ati Lejiņu, kurš pie manis ieradās ar ārkārtīgi biezām un liela formāta grāmatām, kuras bija izdevis Zviedrijas Ārpolitikas institūts. Viņa stāstījums aizsākās ar Afganistānas karu, “Stingers” raķetēm un modžahediem. Lieki piebilst, ka tikai tad es tā īsti aptvēru, ka viegli man nebūs. Bet es esmu ļoti priecīga un pateicīga liktenim, ka pēc Ārlietu ministrijas ieteikuma tieši man izkrita tā laimīgā loze – strādāt Latvijas Ārpolitikas institūtā. Turpmākā mana profesionālā darbība ir saistīta ar Latvijas Universitātes bibliotēku, kad 2004. gada rudenī sāku strādāt kā direktores vietniece, bet no 2017. gada – kā direktore.

Visvairāk man savā darbā patīk

Pirmais, kas man nāk prātā, ir darba daudzveidība un iespēja pilnveidoties, nepārtraukti lielāki vai mazāki profesionālie izaicinājumi. Izaicinājumi ne tikai Bibliotēkā, bet arī darba uzdevumi, kurus deleģē LU vadība, jo mani ikdienas pienākumi cieši saistīti ar fakultātēm, institūtiem, departamentiem un citām Latvijas Universitātes struktūrvienībām.

Neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa ir situācijas, kad jāspēj pielāgoties un pieņemt jauninājumus, neplānotas situācijas, pārvaldīt lielāku vai mazāku darbu nepārtrauktu plūsmu. Ja man jautā, kā man iet, es atbildu – garlaicīgi nav. Man protams godīgi jāatzīst, ka citu ikdienas darbu starpā, es pamanos uzrakstīt arī kādu projekta pieteikumu, organizēt konferenci vai izstādi, nu tā, lai “nav laika sapņot”, bet tas man, savukārt, sniedz iespēju tikties ar interesantām personībām, kolēģiem universitātē, Latvijā un ārvalstīs, jo diez vai citā darbā man būtu tik dinamiski daudzkrāsaina ikdiena, un es to novērtēju.

Nenoliedzami, strādājot universitātē, es cenšos izmantot man saistošu lekciju vai semināru apmeklējuma iespējas, profesionālās pilnveides pasākumu piedāvājumus, iesaistos projektu realizācijā u.c. aktivitātēs, kas noteikti palīdz neiesūnot.

Līdz šim lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Profesionālie izaicinājumu ir bijuši dažādi, katrā dzīves periodā vai darba vietā visai atšķirīgi, bet tie vienmēr ir devuši pārliecību un gandarījuma sajūtu par pašas paveikto, ļāvuši saprast un apzināties, kādus darbus es varu uzņemties. Varbūt te varētu pieminēt interesantu izaicinājumu, kurš man spilgti iespiedies prātā, jo piekritu līdzdarboties 2001. gadā LU starptautiskas konferences “Rīga un Baltijas jūras reģions vēsturē: reģionālie sakari un multikulturalitāte” organizēšanā, kura bija veltīta Rīgas 800 gadu jubilejai. Tā bija vairāku dienu konference, kurā katru dienu bija vairākas paralēlas sesijas. Atmiņā šī pieminētā konference iespiedusies vairāku iemeslu dēļ. Pirmajā konferences dienā 11. septembrī, esot Reiterna namā oficiālo vakariņu laikā, BBC paziņoja par ASV teroristu uzbrukumu, kad divas lidmašīnas viena pēc otras ietriecās Pasaules tirdzniecības centra augstceltnēs ASV. Savukārt nākošajā dienā mans rīts bija pārsteigumu pilns. Toreiz LU rektoram profesoram Ivaram Lācim universitātē pie ieejas bija jāsagaida prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kurai ar uzrunu bija jāatklāj konference. Tuvojas laiks, kad prezidentes mašīnai bija jāpiebrauc pie universitātes, rektora kungs ir pazudis, bet es biju iecērējusi, ka viņš, sagaidot prezidenti, pasniegs viņai ziedu pušķi. Izrādās, ņemot vērā iepriekšējā vakara bēdīgos notikumus ASV, universitātē bija ieradušies Valsts prezidenta drošības dienesta pārstāvji, lai pārmeklētuu universitātes telpas un līdz ar to rektors kā namatēvs bija aizņemts ar šiem “neplānotajiem konferences viesiem.” Otrkārt, minētajai konferencei bija necerēti liels apmklētāju skaits. Kā tagad atceros, 12. septembrī no rīta lietus lija kā pa Jāņiem un tikai neilgi pirms konferences atklāšanas Lielajā aulā tika ienesta pasūtītā krāšņā ziedu kompozīcija, jo lietusgāzes dēļ to nevarēja atnest – bija jāved ar taksi. Savukārt mana iecerētā ideja, ka visi konferences dalībnieki reģistrēsies, faktiski izgāzās. Viesi nepārtrauktā plūsmā devās uz Lielo aulu, jo, lai kā tika strādāts un domāts par mērķauditoriju, uz tik lielu atsaucību un dalībnieku skaitu neviens nebija cerējis. Te es guvu mācību, ka dažreiz, lai cik labi viss ir izplānots, ir situācijas kuras nu nekā nevar iepriekš prognozēt – nedz lietu, nedz drošības dienestu, nedz lielu dalībnieku plūsmu. Toties es guvu interesantu un labu pieredzi, ka spēju uzņemties atbildību par savu un komandas darbu.

Lielāki vai mazāki profesionālie izaicinājumi faktiski ir katru gadu. Piemēram, pagājušā gadā uzņemoties organizēt virkni pasākumu, kuri bija veltīti LU simtgadei vai šajā gadā, kad esmu sastādījusi divas monogrāfijas un noorganizējusi atvēršanas svētkus grāmatām: “Profesors Dr. habil. phys. Ivars Lācis: dzīve un darbs”’ un “Profesors Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai”.

Es noteikti gribu uzsvērt, ka, strādājot Bibliotēkā, noteikti ir jārunā ne tikai par personīgiem, bet arī par manu kolēģu un visas Bibliotēkas komandas darba izaicinājumiem. Kā svarīgāko vēlos izcelt manu kolēģu veikumu un rūpes, kas vaiņagojās 2019. gada janvārī, kad Torņakalnā, LU Akadēmiskajā centrā tika atklāta Zinātņu mājas bibliotēka.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas manā darbā

Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad es, domājot par atbildi uz šo jautājumu, secinu – mūsu zināšanām un nepieciešamībai mācīties un pilnveidoties nekad nebūs beigu. Esmu pārliecināta, ka dzīve mums vienmēr piespēlēs aizvien jaunus profesionālus izaicinājumus, cits jautājums – kā tos uztvert un risināt, kā spēt pielāgoties situācijai, jo ne vienmēr iegūtā izglītība būs tā veiksmīgā “drošības garantija” visiem darba jautājumiem un dzīves situācijām. Ja runājam par raksturu, domāju ka svarīgākais, kas man visus gadus ir palīdzējis dzīvē, ir mana mērķtiecība. Man liekas, ka par sevi varu teikt, ka esmu pienākuma cilvēks, cenšos savus darbus paveikt pēc labākās sirdsapziņas, neciešu paviršību profesionālajos jautājumos. Noteikti mazākus vai lielākus darbus man ir izdevies īstenot pateicoties plānošanai, var teikt, ka pazīstu kalendāru un pulksteni.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Strādājot bibliotēkā, esmu apmeklējusi virkni ārvalstu bibliotēku. Tas man ir izdevies, pateicoties vairākiem realizētiem Leonardo da Vinci mobilitātes projektiem, kā arī, izmantojot Erasmus programmas sniegtās iespējas, tāpat visas profesionālās konferences parasti notiek bibliotēku ēkās. Vizualizējot savā atmiņā visas ārvalstu bibliotēkas, kuras šo gadu laikā apmeklētas, es nespēju kādu īpaši izcelt – tās nav iespējams starpā salīdzināt. Vienmēr ir bijis, ka katrā no apmeklētajām ārvalstu, kā arī Latvijas bibliotēkām, ir ko redzēt un gūt kādu jaunu profesionālu ideju, ko var aizgūt un lietot savā ikdienas darbā. Es negribētu te runāt par apmeklēto ēku krāšņumu, dažbrīd pompozitāti vai bibliotēkām ar vairāku gadsimtu vēsturisko auru. Man drīzāk atmiņā ir palikušas profesionālās sarunas ar bibliotēku darbiniekiem, kuru laikā esmu sapratusi, ka var arī lietas risināt pilnīgi citādāk. Piemēram, tiekoties ar Malmes Universitātes bibliotēkas direktori, noskaidroju, ka tur ar zināmu regularitāti darbinieku kolektīvs “maina savas darba vietas”. Piemēram, darbinieki, kuri strādā ar lietotājiem, pievēršas krājuma apstrādes jautājumiem. Direktore norādīja, ka tas ļaujot ikvienam vairāk izprast dažādu departamentu darba specifiku, kā arī darbinieki ir pasargāti no ikdienas rutīnas. Varšavas Universitātes bibliotēkas krātuvē pamanīju, ka visas grāmatas iesaiņotas bezskābes papīrā. Darbinieces argumentēja, ka tas nodrošina krājuma fizisko saglabātību un ir labs aizsargs pret putekļiem. Savukārt atziņu, ka retie izdevumi ir jāievieto bezskābes kartona kārbiņās, es guvu tiekoties ar Krievijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvi S.Dobrusinu. Lūk, tā man liekas ir tā lielākā bagātība, ko vienmēr esmu novērtējusi, tiekoties ar citu bibliotēku kolēģiem. Tāpat es priecājos, ka vairs nav tā situācija, kā pirms vairākiem gadiem, kad, apmeklējot kādu ārvalstu bibliotēku no izbrīna “iepletās lielas acis”, centāmies fotografēt katru iekārtu, interjera elemetu utt., to visu lielākā vai mazākā krāšņumā jau šobrīd var aplūkot tepat Latvijas bibliotēkās. Par to man ir prieks.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt citiem

Par sevi varu teikt, ka diezgan regulāri lasu gan grāmatas, gan presi. Tā tas ir bijis visos laikos. Tiesa, es neesmu “top” grāmatu lasītāja un nepakļaujos nekādiem grāmatu mārketinga trikiem. Manu lasīšanas gaumi vai paradumus bieži vien ietekmē dažādi faktori, tāpēc tādas vienas konkrētas grāmatas, kuru es varētu minēt, man vienkārši nav. Man jāsaka, ka katrā dzīves periodā, ir bijusi sava lasītākā grāmata, tieši tāpat kā es saku, ka katrā gadalaikā man ir mīļākie ziedi. Piemēram, padomju gados viens no mīļākajiem autoriem man bija Ēriks Marija Remarks, savukārt vasarās man patika pārlasīt E. Gilberta romānu “Dzimtais akmens”. Tomēr tas nenozīmē, ka es to tagad kādam ieteikšu, jo gaumes ir stipri atšķirīgas, un katrai paaudzei ir pilnīgi atšķirīgi lasīšanas paradumi.

Piemēram, savas kursa biedrenes Laimas Muktupāvelas grāmatu “Brālibrāli. Balsu burvji brāļi Kokari” es izlasīju, nevis tad, kad tā bija “top” sarakstā, bet situācijā, kad man tas bija interesanti, pētot kora “Dziedonis” vēsturi. Savukārt pēc ceļojumiem uz Stambulu, es ar prieku izlasīju Laimas Muktupāvelas sarakstīto grāmatu “Mana turku kafija”. Esmu arī izlasījusi visas savas klasesbiedrenes Janas Veinbergas grāmatas, viņas detektīvromānus varu ieteikt šī žanra cienītājiem. Manas mājas grāmatu plauktos atrodas A. Johansona “Latvijas kultūras vēsture 1710-1800”, kā arī citas apgāda “Daugava” izdotās grāmatas vēstures nozarē. Lūk, šajās grāmatas gan es aicinātu ielūkoties.

Manas dzīves svarīgākās vērtības

Mana lielākā vērtība visos laikos ir bijusi mana ģimene un dzimta. Man ir prieks, ka cauri gadiem man ir saglabājies nemainīgs draugu un paziņu loks. Neatkarīgi no ģeogrāfiskā attāluma, aizņemtības vai ieņemamiem amatiem, mēs atrodam laiku sirsnīgiem virtuāliem vai klātienes tikšanās brīžiem.

Iepriekšējās intervijas dalībnieces Līgas Krūmiņas jautājums:
Kā LU bibliotēka ir iejutusies jaunajās telpās LU Torņakalna akadēmiskajā centrā?

LU Akadēmiskajā centrā Dabas mājas un Zinātņu mājas bibliotēkas ir apliecinājums tam, ka bibliotēkas koncepts pēdējos gados ir ļoti mainījies. Te var pārliecināties, ka vairs nav runa par vienu slēgtu telpu ar durvīm, kuras var aizvērt un norobežoties no apkārtējiem. Bibliotēkas pieejamība un dažādo pakalpojumu klāsts ir mainījies. Domāju, ka manas kolēģes ir pieradušas pie telpu atvērtā plānojuma un plašuma, kā arī iekļāvušās abu ēku studiju vidē un sadraudzējušās ar fakultāšu personālu. Šobrīd mums “dienas kārtībā” ir jau nākamā LU ēka – Rakstu māja.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Ligita Gjortlere, Rīgas Juridiskās augstskolas bibliotēkas vadītāja, kuru pazīstu vismaz no 90. gadu beigām. Ar Ligitu esam sadarbojušās dažādos jautājumos un pasākumos, bet šobrīd mūsu abu ceļi diezgan regulāri krustojas Bibliotēku padomes sēdēs.

Mans īpašais jautājums Ligitai Gjortlerei

Bibliotekārā sabiedrība Ligitu vairāk pazīst kā augstskolas bibliotēkas vadītāju un kā darbīgu personību. Mans jautājums, ko iespējams, arī citi vēlētos uzzināt – es zinu ka Ligita paralēli bibliotēkas vadīšanai ļoti aktīvi lasa lekcijas, īsteno projektus. Domāju, ka mums Ligita būtu jāiepazīst arī no šāda aspekta.