Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Es ticu liktenim, ticu tam, ka nav nejaušību, ir likumsakarības. Protams, izvēli mēs izdarām paši, taču dažreiz liktenis ir tev labvēlīgs, bet citreiz pagriež muguru. Man dzīvē ir veicies, esmu dzimusi laimes krekliņā, un visiem dzīves pārbaudījumiem esmu tikusi cauri ar ticību. Vienmēr esmu steigusies dzīvot, neskaitot darba stundas, nežēlojot sevi, atraudama laiku savai ģimenei, jo darbs skolā vienmēr ir bijis pirmajā vietā. Maģistra grāds filoloģijā un pedagoģijā, LAT2 skolotāju rajona metodiskās apvienības vadītāja, neskaitāmie projekti, nometnes, tālākizglītības kursi, semināri, metodisko materiālu izstrāde…šķita, ka skrējienam nebūs gala, līdz vienā dienā kāršu namiņš sabrūk, un tu stāvi izvēles priekšā – veselība vai darbs skolā.

Kad vienas durvis aizveras, atveras citas. 2007. gads – divas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma, esmu dzīves krustcelēs, šaubu un pārdomu pilna, un pēkšņi zvans ar uzaicinājumu strādāt Preiļu Galvenajā bibliotēkā par Bērnu literatūras nodaļas vadītāju. Nešaubījos ne mirkli, jo iziešana no komforta zonas motivē, uzlādē, dod spēku, norūda, un tas ir mans ceļš. Bibliotēka tikko bija pārcēlusies uz jaunām telpām, un tās bija jāpiepilda ar saturu. Esmu pateicīga administrācijai par pilnīgu rīcības brīvību, būvējot nodaļas darbības modeli. Neprātīgās idejas radās viena pēc otras, un īstenot tās palīdzēja nodaļas kolēģes. Jaunības sajūtu un jaunus izaicinājumus izbaudīju, darbodamās Bibliotekāru biedrības Jauno speciālistu sekcijā (JSS). Ideju tirgus, Ziemeļvalstu literatūras nedēļa, Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, Grāmatu starts, Mana mazā bibliotēka, Ģimeņu digitālais centrs, Stāstu bibliotēka un vēl daudzas pašu veidotās aktivitātes nostiprināja bibliotēkas lomu vietējā kopienā. Darbs bibliotēkā ir ļoti radošs. Bērnu pilna māja ir laimīga māja, te katrs var atrast sev tīkamu nodarbi. Šis plašais piedāvājums piesaista, radot vēlmi atgriezties vēl.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādāja bērni, kuri nāca un gāja, uz brīdi pazuda, bet, atgriezušies draugu pulciņā, lepni teica: “Tā ir mana bibliotēka!” Laiks rit, bērni pieaug, nodibina savu ģimeni, un tad kādu dienu veras lifta durvis, un smaidoši vecāki paziņo: “Tagad mēs nāksim jau trijatā!” Prieks par mammām un tētiem, kuri, atvedot bērnus uz bibliotēku, līdzdarbojas – lasa, spēlē spēles un teātri vai vienkārši sarunājas ar savām atvasēm. Tas ir lieliski pavadīts laiks ģimenes lokā. Kā veiksmīgu piemēru var minēt projektu “Grāmatu starts”, kas iedvesmo lasīt un kļūt par bibliotēkas draugu, bet vecāki var smelties idejas darbam ar grāmatu. Arī klašu pasākumi bibliotēkā nav tukša skaņa. Ja viss notiekošais uzrunā kaut daļu no bērniem, bibliotekāre var būt gandarīta. Nevar uzspiest iemīlēt grāmatu vai lasīšanas procesu, tam jānotiek dabiski, rādot piemēru un darbojoties kopā.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā bija iekļaušanās UNESCO LNK tīklā “Stāstu bibliotēkas” 2014. gadā. Pieredzes un zināšanu trūkums šajā jomā raisīja bažas, radās daudz jautājumu – Ar ko sākt? Kā veidot stāstu? Kā kļūt par īstu stāstnieku? Kā veidot kopienu? Daudz lasīju, mācījos, konsultējos, smēlos pieredzi citu kultūrvēsturisko novadu pasākumos. Pēc gada jau uzņēmām stāstnieku Vasaras skolas dalībniekus un vienojāmies par I Latgales stāstnieku festivāla “Omotu stuosti” rīkošanu Preiļos. Šovasar tiksimies jau VIII Latgales stāstnieku festivālā. Tradicionāli tie notiek ik gadu citā Latgales novadā, kļūstot par nozīmīgu zināšanu nodošanas veidu turpmākajām paaudzēm par tuvāko apkārtni, vēsturi, amatiem, tradīcijām un vietējo kultūras kolorītu, kas Latgalē ir īpaši daudzšķautnains. Uzskatu, ka stāstniecība un novadpētniecība ir nesaraujami saistītas jomas, un bibliotēka ir institūcija, kuras paspārnē tās attīstās.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Labi pārzinu bērnu, pusaudžu psiholoģiju, ļoti mīlu bērnus, esmu ar viņiem atklāta un patiesa, tāpēc sadarbība veidojās veiksmīgi. Apzinos: lai augtu kā personība, vienmēr jāturpina mācīties. Saskaroties ar grūtībām, dodos uz priekšu un nekad neizvēlos vieglāko ceļu, tas gan rada papildu pārbaudījumus, taču dod rūdījumu turpmāko izaicinājumu risināšanai. Man piemīt spēja “redzēt” cilvēkus, lietu kopainu, nepalaižot garām būtisko. Ātra lietu uztvere, izpratne un neatlaidība ir mana veiksmes formula.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Iedvesma radošam darbam ir nepieciešama kā gaiss. Lai kurp es dotos, bibliotēkas apmeklējums ir manā ceļa kartē. Favorīte – Senderborgas bibliotēka Dānijā, kas ir īsta dzīves skola un iespēju vieta bērniem un jauniešiem ar daudzām atsevišķām specializētām zonām. Šāda tipa bibliotēka ir reāls atbalsts kompetenču izglītības modelim, te ir viss dažādu prasmju apguvei gan kolektīvā, gan individuāli. Modernais kopsolī ar tradicionālo, kultūras mantojums ar inovācijām. Vienu nozares profesionāli izvēlēties grūti, tādu, kas atstāja neaizmirstamu iespaidu, ir daudz. To vidū – Māra Jēkabsone, Ruta Cibule, Agita Lapsa, Daina Girvaite, Vita Ozola, Baiba Īvāne, Ruta Suseja, Igeta Gredzena – cienu un iedvesmojos, īstas profesionāles!

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Runas skola bērniem mūsu pilsētas bibliotēkā – tas būtu projekts ar pievienoto vērtību. Digitālo tehnoloģiju izmantošana pieradina bērnus pie paātrinātas informācijas plūsmas, radot uzmanības deficītu un valodas attīstības aizturi, jo pārsvarā bērni ir atstāti ar IT bez vecāku līdzdarbošanās, tādējādi tiek atņemta iespēja izteikties. Darbošanās Runas skolā raisītu runas spējas, prasmi komunicēt un socializēties.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Grāmata man vienmēr ir asociējusies ar ceļojumu laikā un telpā, kur satiekos ar dažādu likteņu cilvēkiem, smeļos iedvesmu vai vielu nopietnām pārdomām, mainos, augu, pieņemu, noliedzu, dusmojos, līdzpārdzīvoju – dzīvoju. Grūts un sāpīgu iekšējo pārmaiņu process attēlots Kristīnes Ulbergas grāmatā “Kariete uz Santjago”. Ja šķiet, ka dzīve nav izdevusies, viss tracina, pat pēdējo gadu neprognozējamie laika apstākļi, dodieties kopā ar Kristīni un Aleksi izbaudīt Santjago ceļa izaicinājumus!

Manas dzīves īpašie mirkļi saistās ar mazmeitiņas piedzimšanu un tikšanās reizēm. 210 kilometri nav šķērslis, lai mūsu starpā veidotos cieša emocionāla saikne. Šī kopā būšana ir mīlestības piepildīta, un pirmā vieta Preiļos, ar kuru mazulīte tika iepazīstināta, bija bibliotēka – paradīze zemes virsū.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo) – mežs, ceļojumi, kultūras pasākumi. Mežs – lieliska rekreācijas vieta jebkurā gadalaikā. Pat bezmērķīga pastaiga mežā ir lieliska atpūta ikdienas skrējienā. Kad vēlos atslēgties no ikdienas rutīnas ilgāku laiku, plānoju ceļojumu. Karstā saule nav manā draugu lokā, tāpēc dodu priekšroku Latvijas apceļošanai. Esmu pateicīga stāstnieku kustībai, tā ir iespēja ne vien iepazīt dažādus novadus, bet arī satikties ar kreatīviem, sirdsgudriem cilvēkiem. Vēl viena stihija, kas aizrauj, – teātris, tāpēc “Gors” Rēzeknē, Daugavpils un Rīga ir mani regulārie maršruti. Ja neizdodas “noķert” biļeti, talkā nāk izrāžu ierakstu cikls “Teātris.zip”.

Vilhelmīne Jakimova. Foto no personiskā arhīva

Baibas Īvānes pašais jautājums:

Ja tev lūgtu izstāstīt stāstu par bibliotēku – kāds tas būtu?

Bibliotēka – sabiedrības epicentrs, kur ikdienā krustojas grāmatu, informācijas tehnoloģiju un cilvēku pasaule, un bibliotekārs saglabā un notur līdzsvaru starp tām. Ja tas ir tavs sirdsdarbs, tad lietotājs tev nav statistiska vienība, bet cilvēks ar savām individuālajām īpatnībām, kurš bibliotēkā vienmēr gaidīts.

Pasaulē uzskaitīti 14 tipu bibliotēkas lietotāji – bailīgais, viszinis, uz sadarbību orientētais, sapņotājs, izklaidīgais, normālais, bibliotekāru vajātājs, klusētājs, nevīža, ilgais viesis, steidzīgais, sliņķis, sašutušais, lasītāju tipu kombinējums. No savas puses piedāvāju 15. kategoriju – nenotveramais (tie pārsvarā iemīlējuši Bērnu literatūras nodaļu) – un ar katru esam spiesti atrast kopīgu valodu. Vai tā nav māksla? Izskatās, ka esam komunikācijas virtuozi.

Katra bibliotekāra sapnis ir uz sadarbību orientētais lietotājs, kurš norāda, atnes, iesaka, piedāvā, novērš, uzlabo atmosfēru, motivē un pozitīvi uzlādē bibliotekāru. Tas ir mūsu zelta fonds!

Taču mēs mīlam un pieņemam visus, jo klientam vienmēr ir taisnība. Bibliotekāram ir jābūt apveltītam ar humora izjūtu, psihologa un izmeklētāja spējām, lai sadarbotos ar visiem, arī sašutušo, kurš, atnācis uz bibliotēku, saka: “Es pie jums vakar izņēmu grāmatu “Kā nopelnīt miljonu”, vakarā atšķīru, bet tur ir tikai puse lappušu, pārējās izplēstas!” Bibliotekāre: “Tas nekas, pusmiljons arī nav slikti!”

Atvērās durvis, un ieradās bailīgais. Viņš pazagšus ienāca bibliotēkas telpās un, neko neteikdams, uzsāka meklējumus; ik pa brīdim viņš raidīja bibliotekāram neverbālus signālus, ka pats netiek galā ar meklējumiem, taču lūgt palīdzību neuzdrošinājās. Pēc sejas izteiksmes redzams, ka viņš tomēr vēlas tikt uzrunāts, taču bailēs pat nedzird bibliotekāres teikto. Šis lietotāju tips nav ļauns, viņam vienkārši vajag veltīt nedaudz sava laika un uzmanības.

Ja jūtat, ka visi darbi izdarīti – telpas sakārtotas, grāmatiņas kārtīgi sarindotas plauktā, un, šķiet, dzīve ievirzās mierīgās sliedēs, īstais laiks nevīžas apmeklējumam. Ienācis, viņš atstāj acīmredzamas liecības: no plauktiem izvelk ārā grāmatas, neko no paņemtā nenoliek vietā, ēzdams nosmulē grāmatas un žurnālus. Ja ienāk šāda komanda, tad viņi noteikti parūpēsies, lai bibliotekārei darba netrūktu.

Un kur nu vēl steidzīgais! Viņu var pazīt pēc ātrajiem, skaļajiem soļiem, pirkstu bungāšanas pa leti un steidzīgajiem skatiem personāla virzienā. Viņam vajag visu un tūlīt. Ja bibliotekāre nespēj uztvert viņa steigu un tūdaļ uz to reaģēt, steidzīgais līdz sirds dziļumiem apvainojas un pamet bibliotēku vēja ātrumā.

Visbriesmīgākais ir bibliotekāru vajātājs – šis tips var laupīt darba prieku ikvienam un piespiest strādāt ilgāk par noteikto laiku. Viņš parasti atnāk īsi pirms bibliotēkas slēgšanas, pieprasot sniegt dažādus pakalpojumus – skenēšanu, kopēšanu, printēšanu vai informāciju, kas prasa ilgstošu meklēšanu. Viņš padara bibliotekāres nervozas, sabojā garastāvokli, un tā nav vienīgā reize, bet sistēma.

Tie ir tikai daži piemēri no mūsu darba ikdienas. Bet kopumā ņemot, bibliotekāram jābūt iejūtīgam, atsaucīgam, uzmanīgam, smaidošam, atvērtam visam jaunajam, kas nebaidās spert soli nezināmajā un uzņemties atbildību, tādam, kas priecājas par saviem lasītājiem, jo viņa uzmanības centrā CILVĒKI – nav svarīgi – lieli vai mazi, un, kalpojot viņiem, mēs augam paši. Kolēģi, lai jums izdodas noturēt bibliotekāra profesijas prestižu!

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Pirmais paldies ilggadējai Preiļu Galvenās bibliotēkas vadītājai Inārai Batarāgai, pateicoties kurai visgrūtākajā manas dzīves mirklī uzsāku darbu bibliotēkā. Kopumā esmu pateicīga ikvienam cilvēkam, ar kuru mani saveda liktenis, pat tiem, ar kuriem attiecības veidot bija grūti. Paldies Jums, mani dzīves skolotāji!

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Ruta Suseja – Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktore. Ar Rutu iepazinos, darbojoties UNESCO LNK tīklā “Stāstu bibliotēkas”. Viņu raksturo augsta atbildības sajūta, Ruta gatava uzņemties risku, ir lieliska vadītāja, kuru kolektīvs ciena un atbalsta, toleranta, atvērta jaunām zināšanām, pieredzei un sadarbībai, viegli veido attiecības ar cilvēkiem. Aktīvi nodarbojas ar sportu, mīl dzeju un ir lieliska mamma.

Īpašais jautājums Rutai Susejai

Kāda, tavuprāt, ir vadītājas veiksmes formula?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!