Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Daiga Rokpelne

Bibliotēku nozarē strādā ļoti daudz aizrautīgu, interesantu, radošu cilvēku, par kuriem zinām ļoti maz. Lai labāk iepazītu nozares speciālistus, Latvijas Bibliotēku portālā turpinās interviju sērija “Iepazīstam savējos”. Uzsākot interviju sērijas piekto gadu, esam nolēmuši sarunu kamolu ritināt starp 29 reģionu galveno bibliotēku direktorēm. Pirmajā intervijā iepazīsim Valmieras bibliotēkas ilggadējo direktori Daigu Rokpelni.

Portāls Bibliotēka.lv, 26. februāris, 2026 42

Daiga Rokpelne Valmieras pilsētas svētku gājienā 2018. gadā

Kāds ir jūsu līderības stāsts?

Godīgi sakot, es nekad neesmu dzīvojusi ar domu “tagad veidošu savu līderības stāstu”. Tas ir veidojies darbā, atbildībā un attiecībās ar cilvēkiem. Es vienkārši esmu dzīvojusi, darot to, ko spēju un uzskatu par pareizu, pēc savas izpratnes par lietu kārtību, dažreiz arī pārkāpjot kādu normu, bet ar aizrautību un – uzņemoties atbildību.

Teorija saka: vadītājs un līderis nav viens un tas pats. Ideālā gadījumā šīs lomas sakrīt, taču praksē bieži dominē vai nu racionālās vadības prasmes, vai līdera spēja iedvesmot un saliedēt. 30 gadus vadot Valmieras bibliotēku, es esmu centusies sabalansēt šīs lietas. Vai un kā tas ir izdevies, lai vērtē līdzcilvēki un laiks. Man darbā stratēģiskais redzējums un situācijas izjūta vienmēr ir bijuši svarīgāki par formālām definīcijām. Pie savām stiprajām pusēm es minētu spēju saprast kontekstu: dažbrīd pamanīt nianses, dažbrīd – tieši nepamanīt nianses, bet noturēt izpratni par lielo kopainu.

Ja man līderību jādefinē vienkārši, to veido trīs elementi: ticība tam, ko dari; spēja redzēt un citiem parādīt “tālo zvaigzni” un saliedēt komandu mērķa sasniegšanai; tolerance un cieņa pret cilvēkiem.

Man ir bibliotekāra izglītība, pieredze un pārliecība par bibliotēkas nozīmību, bet savā darbā vairāk esmu bijusi bibliotēku interešu aizstāve, nevis konkrēta bibliotekārā darba darītāja. Ar degsmi un pārliecību to esmu varējusi darīt, jo Valmieras Integrētajā bibliotēkā vienmēr ir bijusi profesionāļu komanda, uz kuru var paļauties.

Daiga Rokpelne (centrā) Valmieras pilsētas svētku gājienā 2025. gadā

Kāds bija jūsu ceļš līdz bibliotēku nozarei?

Es uzaugu kā parasts padomju bērns ar tam laikam raksturīgo pārliecību, ka dzīvojam labākajā pasaules valstī. Mūsu paaudzei vēlāk nācās piedzīvot milzīgu iekšēju lūzumu – piemēram, no pasaules, kur vārds “karjerists” bija teju lamuvārds, pāriet vidē, kurā pēkšņi visur prasa karjeras plānu. Šī spēja pārvērtēt uzskatus un mainīties līdz ar laiku mums ir bijusi unikāla pieredze.

Izjūtu, ka pasaule ir skaista un droša vieta manī nostiprināja Rīgas 64. vidusskolas teātra klase. Tur valdīja mācīšanās kultūra un augsts akadēmiskais sniegums apvienojumā ar “naivu bohēmu” un bagātinošs starppaaudžu dialogs ar skolotājiem un klasesbiedru vecākiem. Atskatoties saprotu, ka mūsu skolā bija padomju laikam pārsteidzoši brīva un demokrātiska vide; varbūt tāpēc savus pusaudzes gadus atceros kā iedrošinošu personības veidošanās laiku, nevis sarežģītu posmu. Šo dabisko kopā būšanas kultūru vēlāk centos pārnest arī uz savu ģimeni, audzinot trīs bērnus un veidojot attiecības ar viņu draugiem.

Strādāt bibliotēkā nebija mans bērnības sapnis – tā ir sagadīšanās, jo sākotnēji vēlējos studēt filozofiju. Atzīšos, nebiju apzinīgākā studente; studiju laikā vairāk baudīju brīvību, ceļojot pa visu Padomju Savienību. Tomēr kursa biedrenei Imeldai Supei, tagad Saulītei, bija lieliski lekciju pieraksti, man padevās mācības no tiem. Visam pāri izcili pasniedzēji, kā Baiba Sporāne, Faina Didiča un Aleksejs Apīnis, kuri iedeva nozares jēgas izjūtu.

Izšķirošo lomu nospēlēja divas studiju laikā satiktās Silvijas. Mana diplomdarba vadītāja Silvija Liniņa prata saskatīt jaunos cilvēkos to, ko viņi paši vēl neredz – tieši viņa manī saskatīja bibliotekāri. Savukārt kursa biedrene Silvija Tretjakova kļuva par manu tuvāko draudzeni. Šīm harizmātiskajām personībām ir izšķiroša nozīme, kāpēc esmu nozarē. Studiju pēdējā gadā es jau biju apprecējusies, dzīvoju Skaņkalnes pagastā un strādāju lauku bibliotēkā. Tad dzima bērni, un pašā valsts politisko pārmaiņu laika sākumā mēs ar vīru izlēmām kļūt par pirmajiem brīvajiem zemniekiem pagastā. Tajā brīdī likās, ka turpmāk strādāšu pilnīgi nesaistīti ar iegūto profesiju. Kad 1996. gadā saņēmu aicinājumu vadīt Valmieras bibliotēku, es pirmo padomu prasīju tieši abām Silvijām. Viņas teica: “Jā, tu vari. Tev tas jādara.” Un tā es atgriezos un šeit esmu.

Vai jūsu karjerā ir bijuši lieli pagriezieni?

Karjeras ziņā es nevaru teikt, ka man būtu bijuši lieli pagriezieni. No vienas puses viss ir ļoti vienkārši: pabeidzu bibliotekārus, sāku strādāt Skaņkalnes pagasta bibliotēkā, mani darbā pieņēma Valmieras Centrālās bibliotēkas direktore, un pēc 40 gadiem mēs esam tajā pašā vietā – Valmieras bibliotēkai filiāles atkal ir mazās novada bibliotēkas. Tikai man cits amats. Toties darba saturā ik pa desmitgadēm ir notikušas būtiskas pārmaiņas.

Es neesmu mainījusi darba vietas – es esmu mainījusies pati kopā ar bibliotēku. Uzsākot darbu Valmieras bibliotēkā, man darba kabinetā nebija kalkulatora, bija tikai skaitāmie kauliņi. Tūlīt pēc tam ar Sorosa fonda atbalstu 16 publiskās bibliotēkas, ieskaitot Valmieras, ieguva pirmos datorus. Esam ātri un intensīvi apguvuši jaunas lietas un spējuši saglabāt tradīcijas, mainījuši izpratni un vidi, ieviesuši tehnoloģijas. Bibliotēkas ir izveidotas par kopienu centriem un kļuvušas par būtisku balstu informācijas uzticamībai digitālās pārbagātības laikmetā. Es neesmu meklējusi karjeras pagriezienus. Valmiera kā pilsēta un reģiona galvenās bibliotēkas iespējas un darbības mērogs ir bijis man interesants un pietiekams.

Kādas vērtības jums šķiet būtiskākās vadītājas darbā?

Vadītāja galvenais uzdevums ir redzēt virzienu, kurā jāiet, un maksimāli radīt apstākļus darbinieku izaugsmei. Bibliotēkā bieži nevar piedāvāt vertikālo izaugsmi – mazā publiskā bibliotēkā nav daudz “kāpņu”. Horizontālo izaugsmi gan varam veicināt, meklēt un atrast veidus, virzienus, kuros darbinieks aug kā profesionālis un kā cilvēks, un tad viņš arī veido organizāciju.

Man šķiet svarīga ne tikai kolēģu profesionālā pilnveide, bet arī studijas akadēmiskajā nozares programmā, jo sistēmisks profesionālā lauka tvērums ir nozīmīgs un nepieciešams nozares ilgtspējai.

Organizācijai nozīmīgi ir resursi un reputācija. Es pat teiktu: reputācija ir prioritāte. Vadītāja pienākums ir veidot tādu darbinieku attieksmi un profesionalitāti, lai nodrošinātu pakalpojuma kvalitāti un reputāciju.

Kas jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Gandarījums ir redzēt, kā uzplaukst cilvēki un atraisās talanti, jo ir izdevies dot impulsu, iedrošinājumu, atbalstu, kā īstenojas idejas, ko esi izteicis un kāds tās ir uztvēris un attīsta.

Pārsteidzoši, ka vislielākais gandarījums tomēr ir mazajās lietās, kad tu piedzīvo kāda konkrēta cilvēka emocionālu pateicību vai saproti, ka ir cilvēki, kuri varbūt pat paši neizmanto bibliotēkas pakalpojumus, bet tieši tava darba rezultātā viņi atpazīst un atzīst bibliotēkas vērtību. Man patīk starpnozaru sadarbība: stāstīt un pārliecināt, atvērt acis tiem, kuru redzeslokā bibliotēka nav bijusi. Viņiem šobrīd to nevajag, bet viņi zina, ka tāda ir. Un tad ir tie konkrētie brīži: uzņēmēji aizbrauc uz ārzemēm darba vizītēs vai atpūtā, ierauga bibliotēku, ieiet, nofotografē un atsūta man WhatsApp fotogrāfiju. Man tas ir signāls, ka bibliotēka viņu pasaulē eksistē kā vērtība.

Kādas zināšana, prasmes vai rakstura īpašības visvairāk noder profesionālajā darbībā?

1996. gadā uzsāku strādāt par Valmieras bibliotēkas direktori un ātri sapratu, ka 1984. gadā saņemtais ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas specialitātes diploms ir labs, bet iegūtās zināšanas nebūs pietiekamas strauji mainīgajā pasaulē. Tāpēc 1997. gadā iestājos maģistratūrā Latvijas Universitātē, 1999. gadā paņēmu pauzi un 2002. gadā ieguvu sociālo zinātņu grādu bibliotēkzinātnē un informācijā. Redzot vienas un tās pašas mācību iestādes nosaukumu dažādos laikos, var skaudri sajust laiku, kādā ir bijis jādzīvo.

Tātad, man ir divi maģistra grādi, bet laiku pa laikam tāpat jautāju, kas publiskā bibliotēka ir šodien un kas publiskā bibliotēka būs rīt?

Tāpēc es mērķtiecīgi esmu piedalījusies inovatīvo bibliotekāru tīklos, sadarbojusies ar profesionāļiem visā pasaulē, kopā neatlaidīgi meklējot atbildi uz šo jautājumu. Agrāk cēlusies, vēlāk gājusi gulēt, jo lidosta ir tālu no manām mājām; toties ne tikai man, bet arī bibliotēkai tas ir bijis interesanti un vērtīgi.

Skaidri zinu lietu, kas man ir sarežģījusi dzīvi – savdabīgas attiecības ar laika izjūtu. Pietrūkst, bet būtu ļoti noderējusi laika plānošanas prasme.

Vienmēr klātesošai ir jābūt arī humora izjūtai. Saka, ka tā ir dabas dāvana, bet es domāju, ka to var attīstīt.

Paralēli profesionālajai pilnveidei, aktīva dalība nevalstiskās organizācijās man palīdzējusi turēt sasaisti ar mainīgo pasauli un iegūt nepieciešamās iemaņas un prasmes. Ir dažas organizācijas, ar ko esmu kopā ilglaicīgi. Viena ir pasaules latviešu ģimeņu 3×3 kustība un tās ikgadējie saieti. Mēs ar ģimeni esam iesaistīti kopš 2000. gada: sākumā braucām ar bērniem, tagad braucam ar bērniem un mazbērniem. Šeit gūstu iedvesmu latviskumam un dzimtas saišu stiprināšanai. Kopš 2002. gada darbojos Valmieras Zonta klubā, kas ir daļa no starptautiskās sieviešu organizācijas Zonta International. Tā iestājas par sieviešu dzīves kvalitāti, izglītību un tiesībām.

Laiks, kad es aktīvi darbojos Latvijas Bibliotekāru biedrībā, man ļoti stiprināja izpratni par nozari un deva iespēju piedalīties Latvijas bibliotēku sistēmas pārmaiņas procesos laikā, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā un jau kā līdzvērtīgi sarunu biedri sākām iesaistīties starptautiskajā apritē.

Un vēl – kopā ar 13 valmieriešiem pirms 20 gadiem nodibinājām Valmieras novada fondu, tādējādi iesaistoties kopienu un labdarības kustībā Latvijā un pasaulē. Kopš 2018. gada esmu fonda atvērtai sabiedrībai DOTS valdē. Tā rīkotais sarunu festivāls “Lampa” Cēsīs katru gadu man ir kā demokrātijas retrīts.

Dalība šajās organizācijās man ir devušas iespēju mācīties un personīgi un profesionāli iedzīvināt principu “domā globāli, rīkojies lokāli”.

Kāds ir bijis lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā?

Manas profesionālās dzīves ilgtermiņa izaicinājums ir Valmieras Integrētā bibliotēka. Divu neatkarīgu bibliotēku – Vidzemes augstskolas un Valmieras bibliotēkas, reģiona galvenās publiskās bibliotēkas – ilglaicīga kopdarbība. Tas ir netipisks veidojums, radošu un jaudīgu bibliotekāru īstenots eksperiments, kas bija iespējams drosmīgu politiķu vadītai pilsētai sadarbojoties ar jaunu augstskola.

Šis eksperiments ir prasījis ne tikai politisku un profesionālu drosmi, bet arī sadarbības iemaņas, izpratni par kopīgo labumu, kompromisu mākslu: kad vienam izdevīgi būt zvaigznei, otrs paliek fonā, un otrādi. Šī sinerģija nav pašsaprotama – tā ir apzināti kopjama, jo ideja ir jāuztur un jāatjauno līdz ar pilsētas un augstskolas vadības maiņām, kopienas attīstības tendencēm un personāla nomaiņu.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas prioritāte un izaicinājums ir izveidot vienotu komandas garu un sastrādāšanās kultūru vairāk nekā 60 darbinieku lielajā un ģeogrāfiski izkliedētajā Valmieras novada bibliotēku kolektīvā. Mērķtiecīgi strādājam, lai pārveidotu bibliotēku tīklu par vienotu un jaudīgu organizāciju, kas efektīvi izmanto resursus un nodrošina līdzvērtīgus pakalpojumu visā novadā.

Kura bibliotēka (Latvijas/ārvalstu) jūs iedvesmo un kurš nozares cilvēks ir atstājis uz jums paliekošu iespaidu?

Iedvesmojošu bibliotēku ir ļoti daudz, bet man personīgi vistuvākā ir Helsinku Oodi. 1999. gadā Helsinkos mācījos starptautiskā bibliotēku līderu programmā, un tieši tajā laikā Somija sāka runāt par jauno bibliotēku. Savukārt, no 2012. līdz 2015. gadam Bila Geitsa fonda Globālo bibliotēku iniciatīvas mācību programmas laikā katru gadu satiku Oodi komandas cilvēkus, kas dalījās pieredzes stāstos par jaunās bibliotēkas izveidi. Kaut kādā mērā savu izziņas procesu par jaunumiem nozarē asociēju ar Oodi. Kad piedalījos atklāšanas starptautiskajā konferencē, dažbrīd šķita, ka par Oodi zinu vairāk nekā par dažām reģionu galvenajām bibliotēkām Latvijā. Lai veicinātu izpratni par mūsdienīgu bibliotēku, popularizēju un iesaku Oodi apmeklēt arī sadarbības partneriem.

No starptautiskajiem kolēģiem gribu izcelt Ilonu Kišu (Ilona Kish) – Public Library 2020, tagad Public Library 2030 līderi. Viņa ir cilvēks, kas pārliecinoši vada nozīmīgo publisko bibliotēku lobēšanas darbu Eiropas Savienības institūcijās.

Es augsti vērtēju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītājas Silvijas Tretjakovas ieguldījumu bērnu literatūras popularizēšanā Latvijā un starptautiskajā vidē un lasīšanas veicināšanas programmu izveidē un attīstībā. Viņas stratēģiskā domāšana, radošums un darbaspējas ir apbrīnojamas.

Ļoti izteiksmīga personība nozarē ir Rīgas Centrālās bibliotēkas direktore Dzidra Šmita – apbrīnojama jauda, augsti standarti un eleganta humora izjūta. Mani iedvesmo viņas profesionālā stāja.

Savukārt arhitektam Laimonim Šmitam un viņa komandai, tostarp Zanei Eniņai (Šmitai) esmu pateicīga par Valmieras Integrētās bibliotēka projektu. Pirms 20 gadiem mēs kopā projektējām un izveidojām bibliotēku, kas lauza stereotipus par bibliotēku telpām un iedzīvināja Latvijā jaunu, atvērtas bibliotēkas konceptu. Funkcionāls un atturīgs interjers ir aktuāls visos laikos.

Es cienu pētniekus Janu Dreimani, Viesturu Zanderu un Aiju Taimiņu. Man ļoti patīk tas, cik profesionāli viņi “pieskata” grāmatniecības vēstures pētniecību.

Ja man prasītu “kuri vēl”, es varētu sarakstīt veselu sarakstu – kā filmas titrus, jo nozarē ir ļoti daudz nozīmīgu cilvēku un man daudziem gribētos un vajadzētu pateikt paldies.

Kāds pakalpojums, jūsuprāt, ir īpaši svarīgs Latvijas bibliotēkās?

Ir pietiekoši sarežģīts laiks, lai cilvēkiem būtu nepieciešams savstarpējais atbalsts. Bibliotēkām ir jādod savs pienesums sabiedrības noturības stiprināšanā. Manuprāt, novadpētniecība ir publisko bibliotēku tradicionāls darbības virziens, kuru attīstot, katra bibliotēka dod ieguldījumu ne tikai vēstures izpētē un kultūrvides attīstībā, bet arī kopienas veidošanā. Jo mazākā kopienā bibliotēka darbojas, jo lielāku nozīmi bibliotekāram vajadzētu piešķirt šim darbam. Manuprāt, tas ir viens no vaļiem, pamatakmeņiem uz kura balstās mazo bibliotēku un kopienu ilgtspēja. Darbības virziens ar spēcīgu tradīciju un daudzveidīgu inovāciju iespēju.

Grāmata, kuru iesakāt izlasīt, vai profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem?

No nesen izdotajām grāmatām katram kā privāti, tā profesionāli var noderēt divas grāmatas, kuru autori vienkārši, lakoniski runā par nozīmīgo.

Mihas Kovāča grāmata “Lasu, tātad esmu” (2024) stiprinās pārliecību, ka digitālajā laikmetā joprojām ir jēga lasīt grāmata, un palīdzēs rosināt arī citus to darīt.

Kaja Alhanena “Grāmata par dialogu” (2025) piedāvā gan teorētiskas atziņas, gan praktiskus padomus, kā veidot sarunas, kas veicina sapratni, mācīšanos un risinājumus grūtās situācijās.

Kuri ir jūsu dzīves īpašie mirkļi?

Domājot par profesionālo vidi, pieļauju, ka Gaismas pils uzcelšana un atklāšana bija īpašs mirklis ikvienam Latvijas bibliotekāram.

2014. gada 28. augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas 8. stāvu un Bibliotēku un informācijas zinātņu lasītavu atklāja ar nozares leģendai Silvijai Liniņai veltītu izstādi “Mana iracionālā oāze bibliotēka”. Vēl joprojām jūtos dziļi pagodināta, ka izstādes veidotāji mani uzaicināja teikt uzrunu. Aicināju kolēģus uz to, ko biju mācījusies no Silvijas Liniņas – darīt visu, lai veicinātu bibliotekāru kopienas vienotību un pamanītu un atbalstītu jaunos profesionāļus. Pasākumā uzdāvināto puķi kopā ar Silviju Tretjakovu nolikām pie Brīvības pieminekļa.

Privāti baudu katru lēnā un kvalitatīvā laika iespēju kopā ar ģimeni.

Trīs lietas, kas jums sagādā prieku, uzlādē, iedvesmo?

Sarunas, kurās cilvēks aug. Māksla, pēdējos gados īpaši laikmetīgā māksla. Ūdeņi, peldēšana, supošana.

Līgas Bujanes īpašais jautājums: Daiga, mēs esam pazīstamas vairākas desmitgades, lai arī profesionāli strādājam vienā bibliotēkā mazliet mazāk. Šo gadu laikā esmu ļoti labi sapratusi, cik daudz darba, enerģijas, ideju un zināšanu nepieciešams ieguldīt, lai nodrošinātu efektīvu un sekmīgu bibliotēkas darbu. Zinot tavu plašo pieredzi un izpratni par bibliotēku nozari, mans jautājums būs pavisam cits –, ja tu tagad varētu izvēlēties vai aizceļot pagātnē un iedot sev padomu, kādu citu iestādi bez bibliotēkas tu apņemtos vadīt? Vai arī ieņemt citu amatu bez vadītājas?

Es labprāt izmēģinātu dzīvi bez amata, bez iestādes vadīšanas, kas pieprasa atbildību 24/7, bet strādātu kā komandas dalībnieks dabas izpētes vai dabas aizsardzības projektos, gribētu daļu laika darboties dabā, daļu laika apkopot un analizēt datus, daļu laika popularizēt rezultātus un idejas. Man patīk domāt par kopsakarībām un ietekmēm, atrast risinājumus. Jā! Arī runāt ar cilvēkiem, lai virzītu idejas. Ja pati esmu pārliecināta par ideju, spēju gana daudz – lielas un mazas lietas.

Man patīk arī fiziski strādāt, redzēt reālus, izmērāmus darba rezultātus. Mans sapņu bizness varētu būt kvalitatīvas kamīnmalkas piegāde kaimiņiem. Laba malka ir vērtība kā praktiski, tā arī emocionāli. Degot tā rada atmosfēru un aromātu, kas ir īpašs. No meža līdz krāsnij. Kopā ar vīru mežā zāģēt kokus, skaldīt un žāvēt mākslinieciski skaisti sakrāmētās grēdās (Mazsalacā un Rūjienā malku krāmē ielās), eleganti piegādāt, tad ieiet uz tasi kafijas un parunāt par globālām idejām un lokālu izpildījumu. Un droši vien, ka rezultātā mēs kopā ar vairākiem kaimiņiem uzrakstītu projektu kādam iedzīvotāju iniciatīvu konkursam, un iespējams, ka es to projektu arī vadītu. Es domāju, ka cilvēks no sevis nevar aizbēgt.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.).

“Pastāvēs, kas būs kvalitatīvs”: es novēlu, lai bibliotēku rīcībā vienmēr būtu tāds finansiālais, tehnoloģiskais un intelektuālais nodrošinājums, kas ļauj mūsu darbam pārtapt cilvēku vajadzībām atbilstošos un brīvi pieejamos resursos un pakalpojumos.

Reģiona galvenās bibliotēkas direktore, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks).

Imelda Saulīte, Madonas bibliotēkas direktore.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam.

Imelda, zinu, ka akreditācijas process tev nekad nav bijis tikai formāls pienākums, bet gan sirdsdarbs ar lielu atbildības izjūtu. Redzot bibliotēkas no akreditācijas komisijas locekles skatu punkta – kādas ir tavas galvenās atziņas par nozari, un kā šāda veida tikšanās ar kolēģiem ir bagātinājusi tevi pašu?

Paldies!

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!

biblioteka.valmiera.lv

Aicinām lasīt:

2020
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Silva Vucena
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Līga Krūmiņa
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Mārīte Saviča
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ligita Gjortlere
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aija Janbicka-Vība
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Baiba Mūze
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aiga Grēniņa

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv