Pieredzes apmaiņa Hallē: vēsturiskais mantojums, atvērtā zinātne un bibliotēku ikdiena 

Mūsu mērķis bija iepazīties ar Saksonijas–Anhaltas universitātes un valsts bibliotēkas (Universitäts- und Landesbibliothek (ULB) Sachsen-Anhalt) (turpmāk – ULB) darbu. Šī institūcija ir unikāla ar to, ka tā ir gan Mārtiņa Lutera Halles-Vitenbergas universitātes bibliotēka, gan visa reģiona galvenā bibliotēka. Ar aptuveni 150 darbiniekiem un iespaidīgu 5–6 miljonu vienību lielu krājumu tā ir viena no nozīmīgākajām zinātniskajām bibliotēkām Vācijā. Bija interesanti salīdzināt, kas mūsu bibliotēkām ar līdzīgu potenciālo lasītāju aptvērumu ir kopīgs un kas atšķirīgs, kādas ir mūsu pieejas dažādiem bibliotēkas procesiem un kādi pakalpojumi tiek nodrošināti. Viens no jaunumiem noteikti bija bibliotēkas iesaiste atvērtajā piekļuvē un zinātnē.

Inovācijas un atvērtā piekļuve

Jo vairāk uzzinājām par bibliotēku un tās darbību, jo vairāk bija saredzama bibliotēkas mērķtiecīgā virzība uz atvērtajiem resursiem. Pēdējo desmit gadu laikā ULB ir pakāpeniski pārgājusi uz jaunām informācijas sistēmām, un šobrīd strādā pie pārejas uz FOLIO sistēmu. Bija interesanti dzirdēt par šo pārejas posmu un to, kas viņus mudināja jau pilnīgi nokomplektētas maksas programmas vietā izvēlēties atvērtā pirmkoda programmu. Parasti šāda pāreja tiktu veikta, domājot par ekonomiskiem aspektiem, taču ULB svarīgāk bija mainīt sadarbības pieredzi, kāda tā bija, kad viņi kā Vācijas apmēros salīdzinoši maza reģionālā bibliotēka abonēja maksas programmatūras sistēmu no liela uzņēmuma.

Tiekšanās uz atvērtu piekļuvi spilgti redzama saistībā ar zinātni un izvēlē veidot atsevišķu nodaļu, kas koncentrējas uz atvērtās zinātnes veicināšanu un piekļuves nodrošināšanu. Sarunā ar atvērtās zinātnes nodaļas vadītāju Roberto Kosatel (Roberto Cozatl) mums bija iespēja uzzināt un salīdzināt dažādas pieejas atvērtās zinātnes konceptam. ULB dara tiešām daudz šajā jautājumā. Viņi nodrošina brīvpieejas repozitorijus un publicēšanās iespējas, popularizē sadarbības un iesaistes iespējas, kā arī sniedz pavisam praktisku atbalstu pētniekiem.

Viens no mērķiem ir padarīt zinātni pieejamāku un graut stereotipu, ka tikai prestižajos maksas datubāzu resursos var atrast kvalitatīvus pētījumus. Arī atvērtās pieejas žurnāli recenzē zinātniskos rakstus pirms to publicēšanas un ir vērtīgs palīgs pētniecības procesā. Sarunās ar ULB diskutējām par pētījumu publicēšanu, kas ir svarīga, ja vēlies būt atzīts pētnieks vai vēlies sasniegt noteiktu mērķi. Starptautiskajā akadēmiskajā vidē liels uzsvars biežāk tiek likts uz pētnieka sasniegto koeficientu, ko ietekmē žurnāla “prestižs” un cik augstu žurnāls atrodas akadēmisko žurnālu topā. Eksistē sava veida apburtais loks, kur pētniekam sanāk izvēlēties, vai padarīt savu pētījumu pieejamu visiem, vai mēģināt sev atvērt plašāk durvis zinātnē. Nereti pētnieki izvēlas atbalstīt savu karjeru un publicēties šajos TOP žurnālos ar ierobežotu pieeju. Tas vienlaicīgi kavē atvērtās pieejas žurnāliem ielauzties saraksta augšgalā, un nostiprina jau saraksta virsotnē esošo žurnālu vietas.

Veroties uz atvēro zinātni un pieeju Latvijas kontekstā, redzam, ka aktīvākie centieni virzīt šo tēmu redzami no gan Latvijas Universitāte, gan Rīgas Tehniskā universitāte, bet noteikti ne tādā līmenī vai tik veiksmīgi kā ULB. Šis liek padomāt, vai arī mums kā Latvijas Nacionālajai bibliotēkai nevajadzētu vairāk iesaistīties un atbalstīt gan dažādām institūcijām piesaistītos pētniekus, gan individuālos pētniekus līdzīgā veidā.

Krājuma izsniegšana un saglabāšana

ULB piekopj interesantu pieeju krājuma izsniegumam. Pastāv “100 gadu princips” – uz mājām tiek izsniegtas tikai grāmatas, kas izdotas pēdējā gadsimta laikā, vecāki izdevumi lasāmi uz vietas lasītavā. Gan izsniegumā, gan iekšējos procesos dominē 1850. gads, kā tas ir arī pie mums. Šis gads ir atskaites punkts, pēc kura ULB sāk izvērtēt, vai izdevumu izsniegt pat uz vietas lasītavā. Arī saistībā ar grāmatu labošanu šis gads tiek ievērots, t.i., grāmatas, kas vecākas par 1850. gadu, nedodas pie grāmatsējējas, bet gan restauratoru rokās.

Saistībā ar krājuma saglabāšanu mēs satikām saglabāšanas nodaļas darbinieces, kas mūs izveda tūrē pa savām darba telpām.

Pārsteidzoši, ka bibliotēkai ar tik lielu krājumu, it īpaši vēsturisko krājumu, ir tikai trīs darbinieki, kuri rūpējas par tā saglabāšanu. Lai gan cilvēku skaits ir mazs, viņas darbojas pie apjomīgiem projektiem, kur tiek strādāts arī ar mazāk tipiskiem materiāliem, piemēram, pēdējais liela mēroga projekts ietvēra darbu ar pergamentu kolekciju. Tajā restaurācijas un konservēšanas darbs bija tikai viens no posmiem, bet prasīja inovatīvas pieejas kastu veidošanā un citos materiālu uzglabāšanas risinājumos.

Mēs kā darbinieki no LNB ar salīdzinoši lielu Krājuma saglabāšanas centru nevaram pat aptvert, kā ULB ar to visu tiek galā. Tiešām lielu atzinību ir pelnījušas kolēģes no ULB. Sevišķi tāpēc, ka divas no trim darbiniecēm strādā tikai uz pusslodzi. Cepuri nost!

Vēsturiskā restitūcija

Tikāmies ar Klaudiju Franku (Claudia Frank), kas mūs iepazīstināja ar krājuma restitūcijas darbiem. Zināms, ka ilgu laiku pagājušajā gadsimtā Vācija bija sadalīta divās daļās. Halle šajā laikā piederēja pie Austrumvācijas, kas bija pakļauta Padomju Savienībai. Līdzīgi kā Latvijas bibliotēkās arī viņu plaukti piepildījās ar režīma konfiscētām grāmatām no buržuāzijas vai vienkārši pastāvošai sistēmai netīkamām personām. Grāmatas tika brutāli samestas kravas auto, pakļautas visām iespējamajām dabas stihijām un pēc tam turētas grēdās, kas atgādināja mūrētu sienu no grīdas līdz griestiem. Līdz ar neatkarību Vācijā nāca likums par atsavinātās mantas atgriešanu oriģinālajiem īpašniekiem.

2005. gadā ULB īstenoja proaktīvu projektu, kurā tika pētītas piederības zīmes, pēc tam informējot dzimtas par iespēju saņemt atpakaļ savu mantojumu. Apjomīgas un vēsturiskas dzimtu bibliotēku kolekcijas beidzot tika atkal apvienotas. Lai arī projekts ir noslēdzies, darbinieki joprojām, kad tas iespējams, turpina šo darbu. Ņemot vērā, ka tika atsavinātas vairāk nekā miljons grāmatu, kas tālāk tika sadalītas pa vairākām Vācijas bibliotēkām, turklāt inventāra grāmatas lielākām kolekcijām līdz ar konfiskāciju izgaisa. Darbs ir tiešām liels, un tam ir mazs personāla resurss. Līdz šim īpašniekiem atdoti jau ap 75 000 sējumu.

Francke Foundations: “Cabinet of Curiosities” un senā bibliotēka

Vizītes ietvaros mūs palutināja ne tikai ar ekskursijām pa bibliotēkas filiāļu jaunākajām un senākām ēkām, bet bija arī tas prieks apmeklēt tiešām vēsturisku ēku kompleksu un tā bibliotēku – Frankes fonda (Franckesche Stiftungen) ēkas. Dibinātas 17. gadsimta beigās kā sociāls un izglītības projekts, šodien tās glabā prātam neiedomājamu kultūrvēsturisko mantojumu.

Frankes fonda senā bibliotēka ir viena no nedaudzajām Eiropā, kas saglabājusi savu oriģinālo 18. gadsimta iekārtojumu ar unikālo grāmatu izvietojuma sistēmu. Bibliotēkas plaukti izbūvēti specifiski šī krājuma vajadzībām – grāmatas izvietotas pēc izmēriem ar mazākajām augstākajos plauktos un lielākajām zemajos. Šo bibliotēku sargā ne tikai vārti (jā, reāli vārti) un bibliotekārs, bet arī pati ēka, kas, pateicoties biezajām sienām, nodrošina vienmērīgus apstākļus grāmatu ilgai dzīvotspējai.

Savukārt, turpat esošais Mākslas un dabas kabinets (Cabinet of Artefacts and Natural Curiosities) ir vienīgā pilnībā saglabājusies šāda veida baroka laikmeta kolekcija Vācijā. Tajā apskatāmi gan tādi dabas brīnumi, kā dinozauru kauli, krokodils, minerāļi un dažādi bioloģiski materiāli, gan mākslas priekšmeti un eksotiski artefakti no tālām zemēm, ko fonda misionāri savā laikā sūtīja uz Halli. Mūsdienās jau mēs daudz ko no tā visa esam redzējuši dzīvē, muzejos, internetā utt., un tas varbūt nav vairs tik šokējoši, bet, ja iedomājas, kā uz šo visu skatījās 18., 19. gadsimta nabadzībā audzis bērns, kuru izglītošanai arī tika izveidots Frankes fonds, tad šī kolekcija ir tiešām kaut kas fantastisks.

Filiālbibliotēku tīkls

Halles universitātes bibliotēkas struktūru veido ne tikai centrālā ēka, bet arī 13 filiālbibliotēkas, kas izkaisītas pa visu pilsētu. Katrai no tām ir veidota atbilstoši universitātes fakultātei vai apvienoto krājumu specifikai.

Tieši šajos filiālbibliotēku un krājumu apvienošanas jautājumos saskatījām vislielākās līdzības ar LNB. Pirms daudziem gadiem bibliotēkai bija pat vairāk nekā 180 filiālbibliotēkas, no kurām daļa gan bija vienkārši grāmatu plaukts profesora kabinetā, bet, tām apvienojoties, aktualizējas mums visiem tik ļoti būtiskie jautājumi par vietas optimizēšanu un izkārtojumu. Šo izaicinājumu palielina tas, ka gandrīz katrai no tām bija sava krājuma organizēšanas metode. Šifrēšanas daudzveidība ir izteikti redzama jaunajā un modernajā filiālbibliotēkā Steintor–Campus, kur krājumā paralēli eksistē dažādas kārtošanas sistēmas, un viena izdevuma eksemplāru var atrast vairākās vietās.

Īpašu uzmanību mums piesaistīja gan ULB centrālā krātuve, gan iepriekš minētā jaunākā filiālbibliotēka. Centrālā krātuve ir speciāli bibliotēkas vajadzībām celta krātuve 1880. gadā un restaurēta 1990. gados. Pa gabalu ēka var likties necila, bet pieejot tuvāk, detaļas, interjers un pat plānojums atklājas kā skaists arhitektūras šedevrs. Gaiteņi un lasītava paši par sevi izskatās pēc mākslas darba, un krātuves telpas ir ļoti šarmantas – ar koka un metāla detaļām viscaur interjeram. Ik pa laikam ULB muzeju naktij līdzīga pasākuma ietvaros aicina cilvēkus ekskursijā. Ja sanāk šajā laikā būt Hallē, tad noteikti iesakām!

Centrālā krātuve. No arpuses redzami 4 stāvi, bet krātuves ēkai ir 8 stāvi.

Centrālās krātuves ēkas iekšpuse.

Steintor–Campus filiāle, savukārt, simbolizē modernas bibliotēkas tēlu. Tā tika atklāta ap to pašu laiku, kad LNB Gaismas pils, bet, neskaitot krātuves telpas, abas nemaz nav līdzīgas. Šī filiālbiliotēka ir kā liela lasītava un krātuve vienuviet. Dizains ir ļoti mūsdienīgs un vairāk centrēts uz krājumu, taču tas rada fiziskas vietas trūkumu lasītājiem. Bibliotēkas darbinieki ir ņēmuši lietas savās rokās un izveidojuši vai atraduši vietas un veidus, kā palielināt lasītāju ietilpību – izņemti plaukti, izveidotas dīvānu saliņas, kā arī citi kreatīvi veidi, kā radīt vietu un piesaistīt jaunus lasītājus. Pārsteidzošākais šajā ēkā bija “bibliotēkas trenažieri” – skrejceliņš un ritenis, kurus var izmantot lasot grāmatas. Noteikti būtu forši ko tādu redzēt arī Latvijas bibliotēkās.

Lasītāji

Lai gan darbinieku kopskaits ir liels, lasītāju apkalpošana nenotiek visu dienu. Noteiktās stundās lasītavās ir sastopami nozaru eksperti, bet pārējā laikā bibliotēkas pamatā darbojas pašapkalpošanās režīmā, ko uzrauga apsardze vai studenti-asistenti. Tas ļauj telpas izmantot kā intensīvas mācību vietas, kas studentu vidū ir ļoti pieprasītas, kā arī dod iespēju ilgākai pieejai krājumam, bez papildus darbaspēka.

Visnotaļ lietderīga prakse, ko ULB piekopj, ir ikgadējs mācību cikls no aprīļa līdz jūnijam. Tajā tiek organizētas atvērtas lekcijas jaunajiem pētniekiem, kurās māca vērtīgas un aktuālas tēmas, piemēram, kā lietot dažādus citēšanas rīkus, informāciju par publicēšanos dažādos žurnālos, MI izmantošanu, recenzēšanu, datu organizēšanu u.tml.

Bibliotēka veic arī dažādus sadarbības pasākumus, kā rezultātā lasītavās ir pieejamas modernas somas ar suvenīriņiem, ko piedāvā pilsētas pārvalde, savukārt kāda cita sadarbība ir sekmējusies ausu aizbāžņu dispenseros bibliotēkas telpās.

Ausu aizbāžņu dispensers.

Sadarbības projekts ar Halles pašvaldību.

Sarunās ULB darbinieki norādīja, ka lasītājiem lielākoties patīk vietas, kur viņiem noslēpties. Lietderīgi ir bijis izveidot vairāk nišas un stūrīšus lasītājiem, arī galdu rindas. Pieprasītas ir grupu telpas un kabīnes, piemēram, uz pierakstu ir iespējams rezervēt kabīni Steintor–Campus filiālē, kas arī aktīvi tiek izmantots. Grupu telpu un “paslēptuvju” pieprasījums, manuprāt, ir redzams arī Latvijas bibliotēkās.

Kopumā

Lai gan pati pieredze laika ziņā ir diezgan īsa – vien trīs dienas, iegūtā pieredze ir tiešām apjomīga. Mēģinot apkopot domas, grūti aptvert, ka tas viss pieredzēts tik īsā laika sprīdī.

No šī brauciena esmu ieguvusi atziņas par metodēm un praktiskām pieejām, ko varētu implementēt vai pilnveidot LNB. Ir pavērts ieskats, kā praksē īstenojas pāreja no vienas uz otru bibliotēkas informācijas sistēmu – ko var sagaidīt un cik ilgu laiku tas patiesībā prasa.

Viscaur ir līdzības, kam gājušas cauri gan LNB, gan ULB – vēsturiski un arī cik dažādos veidos mēs pieejam bibliotekārajiem pakalpojumiem. Funkcijas mūsu bibliotēkām ir diezgan līdzīgas, ņemot vērā, ka saņemam obligāto eksemplāru, esam nozīmīgākās ap 2 miljonu iedzīvotāju lielam reģionam, un mūsu krājums ir ar stipru tendenci uz akadēmisko vajadzību nodrošināšanu, bet ULB, varbūt reģionālās bibliotēkas lomas dēļ, varbūt kultūras dēļ, daudz vairāk strādā pie tā, lai būtu atvērta savos resursos un zinātniskajā darbībā.

Esmu ļoti pateicīga par šo iespēju iepazīties ar lieliskajiem bibliotekāriem Hallē, apmainīties ar iespaidiem un par tik ļoti draudzīgo, atvērto un sirsnīgo uzņemšanu. Vislielākais paldies Silkei Berndsenai (Silke Berndsen), kura mūs paņēma savā paspārnē un bija lielisks mentors un atbalsts visa brauciena laikā. Vielen Dank für den herzlichen Empfang und die bereichernde Erfahrung! Wir haben mehr erhalten, als wir erwartet hatten. Ich weiß Ihr Engagement und Ihren Einsatz sehr zu schätzen. Ich hoffe, Sie bald wieder in der Nationalbibliothek Lettlands begrüßen zu dürfen. (Liels paldies par brīnišķīgo uzņemšanu un pieredzi! Devāt mums vairāk nekā gaidījām. Tiešām novērtēju Jūsu iesaisti un pūles šajā procesā. Ceru redzēt arī Jūs ciemos pie mums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.)

Visi foto no brauciena dalībnieču personiskā arhīva

Autors:
Kerīna Venskus
Krājuma eksperte Galvenās krātuves centrā
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Redaktors:
Anna Paula Pujēna
Krājuma eksperte Galvenās krātuves centrā
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā