Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Līga Bujane

Bibliotēku nozarē strādā ļoti daudz aizrautīgu, interesantu, radošu cilvēku, par kuriem zinām ļoti maz. Lai labāk iepazītu nozares speciālistus, Latvijas Bibliotēku portālā turpinās interviju sērija “Iepazīstam savējos”. Šoreiz dodamies pie Valmieras Integrētās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāres Līgas Bujanes.

Portāls Bibliotēka.lv, 16. decembris, 2025 450

Līga Bujane un Cunami. Foto no personiskā arhīva

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Lai arī ne pirmā darbavieta, bibliotēka ir bijusi mana iespēju atslēga iepazīt, izzināt un ieviest jaunas metodes darbam ar bērnu auditoriju. Viss sākās divās ģeogrāfiski pretējās pilsētās – Liepājā studēju kultūras darbu vadību, bet Valmierā paralēli mācībām strādāju “Masku muzikālajā teātrī”. Kurzemē apguvu kultūras pasākumu organizēšanas un producēšanas teorētiskos aspektus, bet Valmierā kopā ar kolēģiem kopīgi radījām un vadījām muzikālas izrādes bērniem. Pēc studiju pabeigšanas turpināju strādāt teātrī, kopā pavadot desmit gadus, kuru laikā ieguvu nenovērtējamu pieredzi darbā ar bērniem, kā arī apguvu spēju orientēties neskaidrās situācijās, kas nenorit pēc plāna, vadīt pasākumus, būt radošai un elastīgai.

Līdz bibliotēkai mani aizveda iekšēja vēlme pēc pārmaiņām, saglabājot uzsvaru uz darbu ar jauniešiem. Tā pirms septiņpadsmit gadiem uzsāku darbu Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļā. Lasīšanas veicināšanas programma “Zvirbulēna ceļojošais koferis”, stratēģisks darbs ar pilsētas un apkārtnes PII un jaunas metodes – lasīšana ar suni – ieviešana Latvijas bibliotēkās tika atzinīgi novērtēta nozares kolēģu vidū, 2012. gadā saņemot Voldemāra Caunes balvu “Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem”. Kopā ar Bērnu apkalpošanas nodaļas kolēģēm kā komanda ieguvām šo balvu arī 2015. gadā par īstenoto Valmieras bibliotēkas projektu jauniešiem “Lasi un tev sekos”.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Nekas nav labāks par iekšējo gandarījumu, ko notveru ikreiz, kad radu jaunas idejas, lai palīdzētu bērnus ieinteresēt lasīt. Pēc septiņpadsmit gadiem profesionāla rutīna joprojām nav ņēmusi virsroku, tieši pretēji – šo gadu gaitā izveidotas ciešas sadarbības ar vietējām PII un skolām, tāpēc viņi ir īsteni bibliotēkas draugi, kas apmeklē nodarbības, pasākumus un paši nāk ar iniciatīvu uzvest, piemēram, teātra izrādes vai koncertus bibliotēkas telpās.

Nozares kolēģi, kuri strādā ar bērniem un jauniešiem, spēs viegli atminēties situāciju, kurā bērns vai jaunietis ienāk nodaļā kopā ar vienaudžiem vai pieaugušajiem un saka: “Es te biju, kad nācu ar bērnudārzu.” Viņi ir izauguši, bet joprojām atceras, iespējams, pirmo tikšanos ar bibliotēku, kas spēj pamudināt atgriezties, veicināt sarunu ar vecākiem, cik vērtīgi būtu aiziet uz bibliotēku, vai radīt pretimnākošu, iekļaujošu un atsaucīgu priekšstatu par bibliotēku kā vietu, kurā iespējams uzturēties arī bez konkrēta mērķa paņemt grāmatu.

Prieku sagādā Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas konkurss “Mana grāmatu karaliene ”, kurā aicinām lasītājus atskatīties uz aizgājušā gadā izlasītajām grāmatām un izvēlēties vienu – mīļāko, aizraujošāko un spilgtā atmiņā paliekošo, tādu, kas radījusi vēlēšanos par to pastāstīt citiem. Par spīti konkursa cienījamajam “vecumam” – 2026. gadā tiks kronēta jau trīsdesmit piektā grāmatu karaliene, bērnu, jauniešu, pēdējos gados PII grupiņu kā kolektīvu veidoto darbu izdomai robežas nav – dalībnieki joprojām veido telpiskus lielformāta darbus, pašu spēkiem zīmētus pieteikumus karalienes titulam, audiovizuālus ierakstus, kas dažkārt izvēršas par ģimenes kopējo ieguldījumu, ikvienam esot iesaistītam pieteikuma veidošanas procesā. Lai arī digitālās ierīces ir mainījušas vairākus paradumus, šis konkurss man ir kā atgādinājums, ka jaunāko lasītāju radošums nekur nav zudis, ka katru pavasari viņi atkal mani pārsteigs ar kādas piemirstas grāmatas aktualizēšanu vai izvēlēto vēstījuma veidu.

Lai arī koncentrējos uz darbu ar mazākiem lasītājiem, ikdienā apkalpoju dažādus lasītājus ar dažādām gaumēm un motivācijām ienākt Bērnu apkalpošanas nodaļā. Viegli atpazīt jaunieti, kurš nedaudz nedroši, nedaudz neapmierināti ienāk, iespējams, pirmo reizi nodaļā pēc ilgāka laika, jo “skolā lika kaut ko izlasīt”. Dažkārt gandarījumu un piepildījumu visai dienai spēj iedot šis pats jaunietis, kurš, pēc pāris nedēļām atgriezies nodaļā un juzdamies nedaudz drošāks, pienāk pie manis un saka: “Tā bija forša grāmata, vai varu paņemt kaut ko līdzīgu?” Tajā brīdī mēs abi jūtamies piederīgi grāmatu lasītāju saimei.

Vairāk nekā desmit gadus iedrošinu bērnus lasīt un gūt gandarījumu par lasīšanu ar suņa palīdzību. Tie ir sākumskolas vecuma bērni, kas nāk uz nodarbībām mazās grupās un kurās nereti ir bērni, kuri baidās no suņa vai no lasīšanas. Lasīšanas veicināšanas programmā “Ķepu diena” abu veidu bailes tiek izskaustas caur drošas vides radīšanu. Redzot, kā šie sākumā savstarpēji nepazīstamie bērni satuvinās, sadraudzējas, kā viņi atbalsta viens otru un programmas noslēgumā ir aizmirsuši par sākumā izrādītajām bažām, saprotu, ka kopā ar četrkājaino kolēģi Cunami esam bijuši viņiem noderīgi un mūsu darbs ir vajadzīgs un nepieciešams. Noslēdzot 2025. gada “Ķepu dienu” pavasara programmu kopējā piknikā maijā, viens zēns Cunami pasniedza kausu ar uzrakstu “Labākais klausītājs”, kas bija novērtējums un atzinība mums abiem par paveikto.

Profesionāli iedvesmu smeļos no Valmieras novada un citu bibliotēku kolēģiem, ar kuriem kopā idejas jaunam pasākumam vai radošai aktivitātei sāk dzirksteļot jau pirmās sarunas laikā.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Darbs ar bērniem un jauniešiem ir neparedzams un allaž ietver jaunu ideju un pieeju meklēšanu un izmēģināšanu, bet, ja vēl apkārtēja vide sāk negaidīti mainīties, tad ir nepieciešama papildu elastības deva. Spēja pielāgoties ir vajadzīga, gan izstrādājot mācību programmu saturu, gan īstenošanas laikā, redzot, cik aktīvi, tēmu pārzinoši vai iepriekš sagatavojušies ir bērni. Pandēmijas laiks bija īpaši problemātisks, bet tomēr pārvarams, radot jaunas sadarbības metodes, piemēram, vadot tematiskās nodarbības PII un skolu grupās attālināti vai vēlāk pastiprināti izmantojot digitālās tehnoloģijas un īpašas lietotnes, ko vēlāk mācību procesā iekļāva arī pedagogi.

Bez elastības no manis ir nepieciešama arī cieša gatavība sadarboties no PII un skolām, lai izmēģinātu jaunas metodes un pieejas, kopīgi apmainītos ar idejām un zinātu, kādas tēmas ir jo īpaši aktuālas bērniem un kā bibliotēka var palīdzēt papildināt mācību saturu. Pateicoties ilggadējai sadarbībai, problēma vairs nav sadarbību izveidošana, bet gan izveidoto attiecību uzturēšana un nostiprināšana, jo īpaši apzinoties, cik daudz Valmieras pilsētā un novadā ir PII un skolu un ka paralēli nodarbību vadīšanai ir jāveic citi pienākumi. Strādājot Bērnu apkalpošanas nodaļā, dažkārt var pat rasties ilgas pēc rutīnas, jo pasākumu, izstāžu, nodarbību, apmeklētāju apkalpošanas un darba ar krājumu dēļ katra diena ir atšķirīga un pieprasa nepārtrauktu grafiku saskaņošanu un labošanu nodaļā, par ko esmu ļoti pateicīga nodaļas kolēģēm, kuras vienmēr ir atbalstošas un pretimnākošas.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Mani iedvesmo visi mani kolēģi Valmieras bibliotēkā un Valmieras novadā. Mūsu kolektīvā ikkatrs jutīsies atbalstīts, ikvienam var palūgt izpalīdzēt vai uzprasīt padomu brīžos, kad ir radušās jebkādas grūtības. Īpaši lepojos ar jaunajiem kolēģiem, kuri nesen pievienojušies mūsu komandai un kuru enerģija, idejas un skatījums uz nozares jautājumiem bagātina mūs visus.

Ik gadu īpaši iedvesmojos un gūstu jaunu enerģijas devu Cēsu Centrālās bibliotēkas kolēģu rīkotajās Vidzemes novada bērnu un skolu bibliotēku darbinieku konferencēs. Liels paldies Cēsu Centrālās bibliotēkas direktorei Lāsmai Vasmanei-Mašinai par šo iespēju satikties un diskutēt par aktualitātēm, problēmām un tendencēm darbā ar bērniem un jauniešiem!

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Nodarbībās ar bērniem iesaistu arī “3td e-grāmatu bibliotēku”, kas joprojām nav pietiekami plaši zināma nedz bērnu, nedz jauniešu vai pieaugušo vidū. Laikā, kad lasīšana tiek veicināta caur dažādām kampaņām ar sabiedrībā zināmām personībām, būtu vērtīgi aktualizēt arī iespējas lasīt e-grāmatas latviešu valodā. Jauniešu vidū ir lasītāji, kuri dod priekšroku šādam lasīšanas formātam, bet nezina par tā pastāvēšanu. Latvijas bibliotēkās joprojām nepietiekami tiek izmantots audiogrāmatu formāts –, ja reiz fonā varam klausīties raidierakstu, kāpēc gan ne grāmatu? Lai arī šī nozare nav pārāk attīstīta Latvijā, tā joprojām ir iespēja iepazīstināt ar lasītāju ar vēl vienu lasīšanas formātu, kas varētu būt īpaši aktuāls situācijā, ja kalpo par alternatīvu grāmatai, uz kuru ir izveidojusies rinda.

Nesen no kolēģiem dzirdēju par konkursu – projektu – atsevišķās Vācijas bibliotēkās, kur tiek izvēlētas konkrētas PII, kas uz gadu kļūst par “lasīšanas bērnudārziem”, saņemot bibliotekāru un nozares ekspertu izvēlētas grāmatas, regulāri grupiņās strādājot ar piešķirto krājumu un atsevišķi tiekoties arī bibliotēkās. Piešķirtās grāmatas paliek bērnudārzam, tādējādi radot iestrādnes lasīšanas stūra/telpas iekārtošanai arī bērnudārzos. Protams, tas ir liels finansējuma jautājums, tomēr ļauj padomāt, kā vēl veicināt lasītpatiku netieši.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Lasiet bērnu grāmatas! Ja rodas šaubas par iemesliem, tad labs sākumpunkts ir Katrīnas Randelas eseja “Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri”. Bērnu literatūra ļauj ieskatīties acīs savam iekšējam bērnam, noticēt pārpasaulīgajam, kas uzlabos iztēli un radošu, nekonvencionālu skatījumu uz ikdienu; tā ir daudz tiešāka ietvertajos vēstījumos, ko pieaugušo grāmatās drīzāk sauktu par pārmērīgu naivumu.

Greisas Īstonas “Māja ar mazām sarkanām durvīm” ir viena no pēdējām izlasītajām grāmatām. Bērnu grāmatas atgādina, ka šķietami sarežģītas tēmas, kā draudzība, bailes, zaudējums, drosme, ir daudz vienkāršākas un par tām nav jākaunas; pieaugušajiem tā ir iespēja ne tikai atgādināt dzīves pamatvērtības, bet arī saprasties ar saviem bērniem, arī tīņiem vai jauniešiem, labāk iepazīstot viņu pasaules skatījumu.

Mūsdienu trauksmainajā trokšņu laikmetā bērnu literatūra ir kā cerības stars, iespēja patverties no ikdienas rūpēm, stresa vai pārslodzes un atpūsties, gūt emocionālu piepildījumu un atgriezt iekšējo līdzsvaru.

Nesen izlasīju Sjū Stjuartes-Smitas “Rūpīgi kopts prāts”. Lai gan neesmu īsts dārza draugs un “zaļie pirkstiņi” arī nepiemīt, mani aizrāva zinātniski pamatotais un viegli uztveramais vēstījums.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Mans tētis un mamma – tas ir atbalsts, mīļums, padomi un miers. Laiks, ko pavadām kopā ar ģimeni, vīru un meitu, ir neatsverams. Ceļojumi tepat, mūsu mīļajā Latvijā, vienmēr atgādina, cik daudz skaistu vietu mums ir.

Liepāja jau no studiju laikiem ir iekarojusi manu sirdi – tā ir mīlestība uz mūžu. Cik likumsakarīgi, ka joprojām man ir ģimenes draugi Liepājā, pie kuriem aizbraukt ciemos un kuri brauc ciemos pie mums. Acīmredzot tā bija veiksmīga sakritība – atgriezties Liepājā man ļāva lieliska pedagoģe Linda Štībele, kura strādā ar īpašiem bērniem Līvupes pamatskolā kā kanisterapijas speciāliste. Mēs pašas smejamies, ka esam “pusradinieces”, jo viņas suņu dāma, Norvičas terjers Poga, ir mana suņuka, Norvičas terjera Cunami, pusmāsas meita.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Viena no manām lielākajām iedvesmām ir mans darbs un lasīšanas veicināšanas programma “Ķepu diena”. Tā ir vieta, kur radošums satiekas ar sirsnību un katra nodarbība kļūst par iespēju bērniem atklāt grāmatu maģiju mazliet citādāk – ar kustību, sarunām, rotaļām un, protams, četrkājainu lasīšanas draugu klātbūtni.

Otrā iedvesma ir pašu bērnu čalas, smiekli un sarunas nodarbību laikā. Tas ir īpašs troksnis – tāds, kas piepilda telpu ar dzīvību un atgādina, kāpēc mans darbs ir tik nozīmīgs. Bērnu patiesums, spontanitāte un viņu mazās, lielās pasaules izjūtas bieži vien kļūst par skaistāko dienas notikumu.

Trešā iedvesma ir klusie brīži ar maniem suņiem — pastaigas pa mežu, svaigs gaiss un mūsu kopējais ritms. Tagad man ir aktīvi jāuzrauga pastaigu temps – vecākajam sunim jau ir četrpadsmit gadi, bet Cunami – tikai trīs. Viņu ātrums un pastaigas baudīšanas veids ir atšķirīgs, tāpēc pielāgojos un eju kopā ar abiem, katram dodot viņa vajadzīgo tempu un uzmanību. Tās ir mazās atelpas, kas dod spēku, sakārto domas un piepilda ar mieru. Tā ir mana iespēja apstāties un sajust — te un tagad ir labi.

Ivetas Krūmiņas īpašais jautājums: Līga, balstoties Tavā praktiskajā pieredzē ar kanisterapijas lasīšanas nodarbībām, kuri bērnu uzvedības un lasītprasmes attīstības rādītāji, Tavuprāt, visuzskatāmāk apliecina, ka suņa klātbūtne ne tikai mazina saspringumu, bet kļūst par fundamentālu pedagoģisko instrumentu bērnu motivācijas un pašpaļāvības veicināšanā? Kā Tu vērtē kanisterapijas integrēšanas potenciālu bibliotēku pedagoģiskajā darbā ilgtermiņā?

Paldies par jautājumu, Iveta!

Bērni – nodarbības apmeklētāji – bieži nav savstarpēji pazīstami, tāpēc sākumā jūtams kautrīgums, satraukums, bailes. Suns palīdz mazināt šo spriedzi, radīt iedrošinājumu, kas ļauj bērniem savstarpēji iepazīties, uzsākt sarunu un dažkārt pat kļūt par draugiem.

Pēc manas pieredzes suņa klātbūtne visredzamāk izmaina bērnu uzvedību un pārliecību lasīt priekšā vienaudžiem skaļi. Te gan būtiski ir nošķirt divus jēdzienus, kas Latvijā nereti tiek jaukti, – kanisterapija un lasīšana ar suni. Pirmais termins, kas tiek plašāk izmantots un attiecas uz vispārīgu metodiku, ir ar medicīniski ārstniecisku komponenti, kā paredz jēdzienā ietvertā terapijas komponente. Lasīšana ar suni savukārt ir kanisterapijas paveids, kurā tiek izmantoti atsevišķi kanisterapijas elementi, tas ir, suņa iesaiste noteikta rezultāta (lasītprasmes uzlabošana) sasniegšanai, bet kuram nav ne terapeitiskas, ne medicīniski ārstnieciskas ietekmes. Valmieras bibliotēkā izmantoju konkrēti lasīšanas ar suni metodiku.

Kanisterapija ir plaša joma, tāpēc jāuzmanās un laikus jāpārbauda, vai speciālistam ir atbilstoša papildu medicīniskā, pedagoģiskā izglītība; darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešama izpratne par speciālo pedagoģiju. Lasīšanu ar suni ir iespējams izmantot kā pedagoģisku atbalsta instrumentu, kas palīdz bērniem mācīšanās procesā, bet tas pieprasa regulāru un sistēmisku darbu ar bērniem, kā arī specifiskus pedagoģiskā darba sasniedzamos rezultātus un progresa monitorēšanu, kam es nelieku tik lielu uzsvaru savā darbībā, jo uzsveru suņa nozīmi lasīšanas iedrošināšanā, pārliecības nostiprināšanā par sevi, motivācijas lasīt veicināšanā, nevis lasīšanas uzlabošanā pedagoģiskā izpratnē.

Vecāki bieži atzīst: “Viņš tagad pats grib lasīt mājās.” Bērns lasīšanu vairs nesaista ar uzdevumu vai pārbaudījumu, bet ar pozitīvu, priecīgu pieredzi. Dažiem bērniem suņa klātbūtne palīdz nomierināties un mazināt iekšējo spriedzi. Cunami kļūst par iedrošinājumu, kurš nenosodīs, kurš uzmanīgi uzklausīs, kuram drīkst pietuvoties, pieskarties, paglaudīt.

Vai “lasīšana ar suni” kļūst par fundamentālu pedagoģisku instrumentu? Protams, jo īpaši koncentrējoties uz kanisterapijas metodikas pielāgošanu izglītības jomai un atsakoties no terapeitiskās komponentes, kas pieprasītu kanisterapijas speciālistam iepriekšēju izglītību medicīnā vai radniecīgā jomā. Suns mācību klasē palīdz mazināt spriedze starp pieaugušo un bērnu, kas mēdz būt raksturīga formālajai izglītībai, kā arī veicina draudzīgu, pretimnākošu vidi, kurā bērns jūtas iedrošināts lasīt, pat ja procesā tiek pieļautas kļūdas. Iespējamais, būtiskākais ieguvums no kanisterapijas pielāgošanas pedagoģiskā procesa vajadzībām būtu bērna iekšējās motivācijas un pārliecības par sevi stiprināšana, kas ļautu veicināt bērna spējas gan formālajā izglītībā, gan arī ārpus tās.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Septiņpadsmit gadu laikā nozare ir pietiekami mainījusies, bibliotekāra pienākumu sarakstam tikai palielinoties. Sabiedrībā joprojām daudz nezina vai neizprot, cik daudzveidīga ir bibliotekāra ikdiena un cik dažādas jomas ir jāpārzina. Valmieras novadā vairākas bibliotēkas pilda arī Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru (VPVKAC) funkcijas, tādējādi palīdzot vietējiem iedzīvotājiem vieglāk un ātrāk saprast, kā aizpildīt vai iesniegt dažādus iesniegumus, sazināties ar pašvaldības un valsts iestādēm. Es ceru, ka turpmākajos gados mūsu ieguldījums un plašais tīkls tiks arī atbilstoši novērtēts un stiprināts valstiskā līmenī, jo bibliotēkas ir demokrātijas stūrakmens, tās ļauj ikvienam interesentam piekļūt pie uzticamas informācijas un stiprināt piederību vietējai kopienai, kas ir būtiski kā vietējiem iedzīvotājiem, tā iebraucējiem.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks) – tā kā 2026. gadā sērija “Iepazīstam savējos” tiks veltīta reģionu galveno bibliotēku direktoriem, lūgums ieteikt pirmo, ar kuru jaunais gads varēs sākties!

Valmieras bibliotēkas direktore Daiga Rokpelne.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Daiga, mēs esam pazīstamas vairākas desmitgades, lai arī profesionāli strādājam vienā bibliotēkā mazliet mazāk. Šo gadu laikā esmu ļoti labi sapratusi, cik daudz darba, enerģijas, ideju un zināšanu nepieciešams ieguldīt, lai nodrošinātu efektīvu un sekmīgu bibliotēkas darbu. Zinot tavu plašo pieredzi un izpratni par bibliotēku nozari, mans jautājums būs pavisam cits –, ja tu tagad varētu izvēlēties vai aizceļot pagātnē un iedot sev padomu, kādu citu iestādi bez bibliotēkas tu apņemtos vadīt? Vai arī ieņemt citu amatu bez vadītājas?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!

Aicinām lasīt: