Klāvs Ukstiņš – latviskais liepājnieks
Ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) gādību visā valstī jau trešo gadu tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade, kas apritēs 2025. gadā. Šīgada vienojošā tēma ir “Tekstu izplatība senāk un tagad”, kas galvenokārt veltīta grāmatu izdevējiem. Šajā kontekstā svarīgi akcentēt grāmatas nozīmi latviešu kultūras saglabāšanā un attīstībā un iezīmēt Latvijas vēsturisko novadu grāmatniecības darbinieku ieguldījumu vēsturiskajos attīstības procesos. LNB Attīstības departamenta un Speciālo krājumu departamenta speciālisti sadarbībā ar Komunikāciju departamenta dizaineriem kopš 2023. gada sākuma ir veikuši grāmatniecības resursu izpēti. Gada nogalē darbs vainagosies ar izstādi “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā”, kas tapusi ar Kultūras ministrijas atbalstu un drīzumā būs apskatāma LNB astotajā – bibliotekāru stāvā. Turpinām izstādei veltītu rakstu sēriju.
Deviņpadsmitā gadsimta pirmie gadu desmiti, kad pasaulē nāca pirmais plaši zināmais latviešu tautības Liepājas kultūras darbinieks Klāvs Ukstiņš, šai pilsētai un visai guberņai bija laiks, kad Kurzemes hercogiste nesen bija kļuvusi par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu. Līdz 1870. gadam Liepāja bija neliels tirdzniecības centrs ar spēcīgu vāciskā ietekmi. Straujš pagrieziens iestājās ar 1871. gadu, kad atklāja Liepājas dzelzceļu. No mazas Kurzemes tirdzniecības pilsētas ar attīstītu amatniecību Liepāja pārtapa par vidēja lieluma tirdzniecības un rūpniecības centru ar jau dīgstošām starptautiska līmeņa pilsētas pazīmēm. Liepājas straujais uzplaukums septiņdesmitajos gados sakrita ar laiku, kad tautiskā kustība Rīgā un citur Latvijā jau sita augstu vilni, un beidzot – šī gadu desmita otrā pusē – “atmodās” arī Liepājas latvieši. Latvietības svars pamazām auga un izplatījās.
Klāvs Ukstiņš (dzimis 1832. gada 26. oktobrī Kurzemes guberņas Aizputes apriņķa Plepju pag. Vecvagaros, miris 1904. gada 31. janvārī Liepājā) pieder pie 19. gadsimta otrās puses izcilākajiem, latviskā pašapziņā balstītiem Liepājas kultūras un sabiedriskās dzīves rosinātājiem. Bijis arī pedagogs, grāmatu izdevējs un tirgotājs, bibliotekārs, daiļliteratūras tulkotājs un dzejnieks.
Klāvs dzimis saimnieku Indriķa un Mades Ukstiņu ģimenē. Lai gan lasītprasmi apguvis agri, tēva pieticīgā rocība neļāva zēnu daudz skolot. Trīs ziemas Klāvam tomēr izdevās apmeklēt Dižgramzdas draudzes skolu, vasarās, savukārt, palīdzot tēvam lauku darbos. Dižgramzdas skolotājs – dzejnieks Ernests Ferdinands Šēnbergs – uzreiz saskatīja zēna dotības un mudināja viņu mācīties par skolotāju. 1854. gada labie ģimenes ienākumi deva iespēju nopelnīt līdzekļus tālākām mācībām Irlavas skolotāju seminārā. 1856. gadā pēc skolotāja eksāmenu nokārtošanas sākās Ukstiņa pedagoga karjera: no 1858. līdz 1859. gadam Plepjos, no 1860. līdz 1865. gadam Pērkonē, no 1865. līdz 1871. gadam Liepājas bāriņu namā, bet no 1871. līdz 1876. gadam atkal Pērkonē.
Gadi, kad skolmeistars Ukstiņš strādāja Plepjos, bet pēc tam pamīšus Pērkonē un Liepājā, bija laiks, kurā, raisoties vaļā no latviešu izglītībai un kultūras attīstībai uzliktajiem muižniecības un mācītāju ierobežojumiem, Ukstiņā izveidojās un nostiprinājās tie uzskati, kas arvien noteiktāk viņu tuvināja nelokāmai jaunlatvieša pārliecībai.
Situāciju 19. gadsimta Liepājas apkaimes grāmatu pasaulē raksturo Ukstiņa tā laika izteikums: “(..) še maz lasa derīgu rakstu, maz iznāk avīžu, grāmatu, un tam pašam, kas iznāk vai grib iznākt, jābaidās no skādes, jo papīrs un druka maksā naudu un naudai jāpelna nauda.”
Nozīmīgākais Ukstiņa devums saistāms ar viņa 1867. gadā dibinātā grāmatu apgāda darbību – vēl darbodamies par skolotāju Pērkonē, viņš sāka izdot dažādas latviešu izglītošanai un audzināšanai nepieciešamas grāmatas, kuras pa lielākai daļai pats sarakstīja.
1876. gadā, pēc pārcelšanās no Pērkones uz Liepāju, Ukstiņš atvēra grāmatu tirgotavu un ierīkoja pirmo latviešiem paredzēto bibliotēku Liepājā, pēc trijiem gadiem – vēl otru tirgotavu Jaunliepājā. 1876. gadā apgāds jau varēja lepoties ar 50 izdevumiem – tas ir sasniegums, ko grūti būtu bijis uzrādīt kādai citai tā laika latviešu izdevniecībai. Iznākušo grāmatu sarakstā bija, piemēram, vairāki Ernesta Dinsberģa darbi, kurus Ukstiņš nodrukāja arī savā laikrakstā “Latvietis”. Tika izdota arī mācību un praktiska satura grāmatas, cittautu rakstnieku darbu tulkojumi , kā arī oriģināldarbi. Viņa atvērtais grāmatu veikals kļuva par savdabīgu latviešu kultūras centru. Veikals atradās pie vecā tirgus plača, iepretim sv. Annas baznīcai. Grāmattirgotavā ierīkot arī bibliotēku bija prātīga doma – tā varēja cerēt arī uz prāvāku pircēju skaitu. “Kas nu cits kā paši latvieši lai ietaisa tādas grāmatu krātuves latviešiem” – tā 1880. gadā secinājis Krišjānis Valdemārs.
Būdams skolotājs, Ukstiņš daudz darīja, lai bērni gūtu pilnvērtīgāku apmācību. Samērā īsā laikā Ukstiņš personīgi uzrakstīja astoņas mācībgrāmatas, piemēram: “Lasāmā grāmata krievu un latviešu valodā”, “Jauna krievu valodas mācība”, “Īsi stāstiņi no pasaules stāstiem”, “Daži ievērojami vīri. Lasāmgrāmata skolā un mājā”, “Vācu valodas mācība”, “Aritmētika jeb rēķināšanas mācība”. Īpaši izceļams pats pirmais Ukstiņa izdevums – J. Goldmaņa “Pamācīšana, kā bērni mācāmi rakstīt” (1867).
Kopumā izdevis vairāk nekā 170 grāmatu, tostarp daiļliteratūru, mācību grāmatas, vēstures un ģeogrāfijas grāmatas, notis, kalendārus. Kā nozīmīgākie izdevumi atzīmējami pirmā latviešu vēsturnieka J. Reinberga apcere “Kurzemes pirmais lielkungs Gothards Ketlers” (1883), Ernesta Dinsberga “Metrika” (1890) un “Vispārīga vēsture” (1–4, 1892–1902), kā arī Dinsberga atdzejotā Džona Miltona poēma “Pazaudētā paradīze” (1–2, 1893, 1899) un Homēra “Odiseja” (1–2, 1894, 1903). Daudzi Ukstiņa apgāda izdevumi pielīdzināmi tiem laikiem kvalitatīvi jauna latviešu grāmatniecības līmeņa paraugiem.
Ukstiņš piedalījies arī Liepājas latviešu labdarības biedrības dibināšanā, kura ne tikai ilgu laiku bija vienīgā latviešu biedrība dienvidrietumu Kurzemē, bet arī izcēlās ar īpaši daudzpusīgu darbību, aptverot visas tobrīd pilsētniekiem svarīgās dzīves jomas. 1880. gada vasarā – 12 gadus vēlāk, nekā Rīgā – uz Ukstiņa kunga “klaju un privātu uzaicinājumu” sapulcējās kopā 14 vīri un noturēja savu pirmo Liepājas latviešu labdarības biedrības dibināšanas sapulci. Ukstiņš tika ievēlēts par vienu no 30 biedrības runas vīriem. Līdzās biedrības primārajiem mērķiem – rūpēties un stiprināt nelaimē vai trūkumā nonākušus līdzcilvēkus – biedrības statūti paredzēja arī rūpēties par kvalitatīvu sadzīvi, gara izglītību utt. Biedrības darbību uzsākot, Ukstiņš atgādināja tautiešiem: lai “topam par īsti brīvu un patstāvīgu tautu, mums jācenšas ar visiem spēkiem pēc gara izglītības, pie kuras jo labāk tiksim klāt, kad lasīsim labas un derīgas grāmatas”.
Ukstiņš bija arī ilggadējs šīs biedrības bibliotekārs un lasāmgalda pārzinis. Biedrības bibliotēka bija pirmā plašākā latviešu grāmatu krātuve Liepājā, piemēram, 1881. gada nogalē tajā bija 131 nosaukuma 163 grāmatas, kuru izvietošanai tika iegādāti divi pamatīgi grāmatu skapji. Biedrības bibliotēkā tika abonēti visi pieejamie latviešu, kā arī pāris Liepājā iznākošie vācu laikraksti. Interesanti, ka lasāmgalda darbošanos jau kopš pirmsākumiem noteica iekšējās kārtības rullis – tas iekļāvās biedrībās “iekšējās satversmes” dokumentu paketē un tika iespiests 200 eksemplāros. Biedrības bibliotēkas darbība bija mērķtiecīga, tika rīkoti dažādi priekšlasījumu vakari – šāda publiska darba forma toreiz bija ne vien jaunums, bet arī liela uzdrošināšanās.
Bet jau 1877. gadā, Ukstiņa mudināti, arī Liepājas latvieši sāka “latviski teateri spēlēt” – vēl 30 gadus pirms Liepājas pirmā profesionālā teātra dibināšanas. Tā dēvētā teātra mīļotāju pulciņa mēģinājumi un izrādes mēdza notika Ukstiņa dzīvoklī. Arī repertuāru izrādēm izvēlējies Ukstiņš, kā pirmās tika iestudētas vienkāršas Alunāna ludziņas – tās tajos laikos bijušas pašas populārākās. Sākumā gan ar teātri tik viegli negāja, jo nācās lauzt sabiedrības nedaudz rezervēto un noraidošo attieksmi pret šādu neierastu laika kavēkli.
Pats būdams tenoru rindās, Ukstiņš bijis klāt arī pie liepājnieku kora organizēšanas, ar kuru viņi 1880. gadā piedalījušies Otrajos vispārējos dziesmu svētkos Rīgā. Tā bija pirmā reize, kad liepājnieki un vispār latvieši no dienvidrietumu Kurzemes piedalās dziesmu svētkos. Nedaudz vēlāk dziedāšanai pievienojās vēl kāda svētku svinēšanas izpausme – latviešu balles “ar dziesmām un dejām”. Tā nu gan teātrim, gan muzikālām u.c. izklaides nodarbēm Liepāja bija atmodināta, un turpmāk Ukstiņš varēja vairāk nodoties sava mūža lielākajai mīlestībai – grāmatniecībai.
No 1882. gada Ukstiņš izdeva un arī rediģēja politiski literāru nedēļas laikrakstu “Latvietis”, kas vēlāk pārtapa par pirmo pilsētas dienas avīzi “Liepājas Atbalss”, ilgus gadus vienīgo latviskās domas paudēju Kurzemē. No 1904. gada “Latvieša” izdevējs un redaktors bijis Klāva Ukstiņa dēls advokāts Mārtiņš Ukstiņš, kurš turpināja šo darbu līdz savas samērā īsās dzīves beigām, pārdzīvojot tēvu vien par 10 gadiem. Arī viņš bija tautā cienīts un mīlēts, sabiedriskā darbībā aktīvs liepājnieks.
Ukstiņa darba liels atbalstītājs un iedvesmotājs 19. gadsimta nogalē bija tautiskās kustības darbinieks Fricis Brīvzemnieks, kuru Ukstiņš savstarpējā sarakstē nodēvējis par sava jaundibinātā laikraksta krusttēvu un rosinājis iesūtīt rakstus. Pats būdams kurzemnieks, Brīvzemnieks gandrīz visu mūžu nesarāva saites ar liepājniekiem un savas dzīves Maskavas periodā ik vasaras brīvdienās apmeklēja Liepāju. Ukstiņu savās atmiņās piemin arī rakstnieks Matīss Kaudzīte: “1878. gadā ceļoju kājām pa Kurzemi. Liepājā nezināju citur griezties, kā pie bijušā amata biedra Ukstiņa viņa toreizējā grāmatu tirgotavā, kur klāt bija arī viņa paša dzīvoklis. Tur atradu brīnummīļu uzņemšanu.”
Kad 1904. gadā Klāvs Ukstiņš devās mūžības ceļā, atvadu vārdos laikrakstā “Latvietis” tika uzsvērts ilggadējā redaktora devums sabiedrībai, latviešu tautai, Liepājai, rakstot: “Tavi darbi tavs piemineklis.” Lai gan Ukstiņa kapavieta pilsētas vecākajā – Līvas (Bārenbuša) – kapsētā nav vairs atrodama, liepājnieki savulaik viņa vārdu iemūžinājuši citādi – ielas nosaukumā, turklāt nu jau divkārt: pirmoreiz tas piešķirts 1.2 km garajai ielai jau 1940. gadā, tad okupācijas varas nomainīts uz citu bezpersonisku nosaukumu, tomēr 1990. gadā atgriezies uz palikšanu – liepājnieku sirdīs, prātos un vēsturiskajā atmiņā. Kad ciemojaties vēju pilsētā, izstaigājiet arī šo pilsētas centra ieliņu starp jūru un ezeru. Iela aizlokās tuvu Pētertirgum – vietai, kur toreizējā Vecā tirgus laukumā atradās Ukstiņa dzīvesvieta, grāmatveikals, un kur aizritēja visi Ukstiņa Liepājas gadi. Te, pašā Vecliepājas sirdī, ir skaisti un romantiski. Un šķiet, nedaudz jūtama ne vien jūras, bet arī grāmatu smarža.
Teju divsimt gadus pēc Klāva Ukstiņa piedzimšanas – 2027. gadā – Liepāja nominēta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kas šķiet tikai likumsakarīgi, jo mūsdienīgajā Kurzemes pilsētā ir bagātas un varenas kultūras un izglītības tradīcijas, augstvērtīgs un visaptverošs kultūras piedāvājums, daudzveidīgas atpūtas un izklaides iespējas.
Ir patīkami apzināties, ka sava, kaut neliela, loma šajā panākumā atvēlama arī grāmatniekam Ukstiņam un viņa devumam Liepājai un visiem latviešiem. Prieks, ka liepājnieki paturējuši atmiņā savas pilsētas un latvietības iemiesotājus un viņu paveikto 19. gadsimta beigu posma izglītības un kultūras attīstībā, tomēr jādara viss iespējamais, lai Ukstiņa vārds nepazustu arī nākamo paaudžu atmiņā.
Izstādei izvēlētas sešas izcilas personības, katra no kurām pārstāv vienu no sešiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem (šoreiz apzināti atstājot malā galvaspilsētu) – ģeogrāfiskās viņu darbības vietas būs atrodamas stilizētā Latvijas kartes kontūrā:
- Pierīga, Pārdaugava – Vilis Altbergs (1847–1920), grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs Rīgas Latviešu biedrības u.c. organizāciju biedrs;
- Latgale – Andrivs Jūrdžs (arī Jurdžys, Jurdžs, 1845–1925), latgaliešu rokraksta grāmatniecības darbinieks, personiskās bibliotēkas īpašnieks, grāmatu iesējējs, dzejnieks;
- Zemgale – Heinrihs (Indriķis) Alunāns (1835–1904), publicists, tulkotājs, pirmais latviešu tautības profesionālais grāmatizdevējs, grāmattirgotājs, sabiedriskais darbinieks;
- Kurzeme – Klāvs Ukstiņš (1832–1904), pedagogs, grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks;
- Vidzeme – Jānis Ozols (1859–1906), grāmatu spiestuves, apgāda un veikala īpašnieks, aktīvs sabiedriskais darbinieks un nacionālās literatūras veicinātājs;
- Sēlija – Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854), Neretas latviešu luteriskās draudzes mācītājs, publicists, mācībgrāmatu sastādītājs, grāmatu apgādātājs, izplatītājs, latviešu bibliotēkas dibinātājs.
Turpmākajās nedēļas līdz izstādes atklāšanai Bibliotēku portālā pastāstīsim par katru no tiem.
Izstādes atklāšana notiks starptautiskās zinātniskās konferences “Izdevējdarbība un nācija” pasākumu kopas ietvaros. Plānots, ka vēlāk izstāde pārtaps par ceļojošo un tiks piedāvāta izvietošanai ar aplūkoto personību darbību saistītajos, kā arī citos mūsu valsts reģionos.
Rakstu sagatavoja:
Anda Saldovere
Bibliotēku nozares speciāliste
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Attīstības departaments
Bibliotēku attīstības centrs
anda.saldovere@lnb.lv