19. gadsimta pirmā puse tagadējā Latvijas teritorijā bija laiks, kad latviešu grāmatu izdošana vēl bija vācbaltiešu, lielākoties – garīdzniecības – ziņā. Tuvojoties gadsimta vidum, strauji veidojās latviešu inteliģence, kurai bija izšķiroša loma nacionālās grāmatniecības izveidē. Šī ļaužu grupa, kā zināms, izcēlās ar plašām, daudzpusīgām interesēm, zināšanu alkām. Pasaules literārās bagātības, tajās smeltās zināšanas latviešu inteliģences pārstāvji bija gatavi un ieinteresēti nodot tālāk plašākai latviešu sabiedrībai. Tā jau 1856. gadā Tērbatā iznāca Tērbatas universitātes studenta Jura Alunāna “Dziesmiņas latviešu valodai pārtulkotas”, kas bija pirmā estētiski augstvērtīgā dzejas antoloģija latviešu valodā. Tā iezīmēja nacionālās grāmatniecības sākotni, jo antoloģijas veidotāja galvenais mērķis bija pierādīt latviešu valodas līdzvērtību citu kultūrtautu valodām.

19. gadsimta 60. gados grāmatu izdošana, iespiešana un tirdzniecība pamazām pārgāja latviešu rokās. Savu darbību uzsāka vairāki latviešu izdevēji: Kārlis Stālbergs darbojās Rīgā, Heinriham Alunānam (Jura Alunāna brālim) piederēja grāmatveikals Jelgavā, bet Liepājā darbojās skolotājs un grāmatu izdevējs Klāvs Ukstiņš, kurš 1883. gadā izdeva vienu no pirmajām vēsturei veltītajām publikācijām latviešu valodā — publicista Jāņa Reinberģa apcerējumu “Kurzemes pirmais Lielkungs Gothards Ketlers”. Minētos izdevējus saistīja gan oriģinālliteratūra, gan cittautu rakstnieku darbu tulkojumi.

Latviešiem pašiem uzņemoties grāmatu sacerēšanu, tulkošanu, izdošanu un izplatīšanu, strauji pieauga latviešu grāmatu raža. Ja 1856. gadā iznāca vairāk nekā 30 grāmatu, tad desmit gadu laikā tas sasniedza aptuveni 600 grāmatu nosaukumu, bet nākamajos divdesmit gados jau aptuveni 2300. Līdz 1885. gadam darbību bija uzsākuši 15 profesionāli latviešu izdevēji, turklāt vēl 25 grāmattirgotāji izdeva pa atsevišķai grāmatai. Grāmatniecības devumu vairoja arī ap 40 gan profesionālu, gan epizodisku vācu izdevēju, kuri izdeva grāmatas latviešu valodā. Ar izdevējdarbību nodarbojās arī vairākas biedrības.

Grāmattirgus gan vēl bija nestabils, izdevniecības visai trūcīgas, arī iedzīvotājiem nepietika naudas dārgu grāmatu iegādei. Pārsvarā iznāca mācību grāmatas, kopumā, īpaši – daiļliteratūras izvēlē – izdevumu saturs nebija augstvērtīgs. Tomēr pieredzei, zināšanām un kapitālam izdevējdarbībā un grāmattirdzniecībā uzkrājoties, aizvien vairāk izdevēju varēja pievērsties oriģinālliteratūras izdošanai, veicinot talantīgu rakstnieku literāro jaunradi. Tā Jānis Ozols Cēsīs latviešu grāmatniecību pacēla jaunā kvalitātē, izdodot vien saturiski un estētiski augstvērtīgus darbus.

19. gadsimta beigās būtiski paplašinājās latviešu grāmatniecības uzņēmumu ģeogrāfija: Rīgai, Jelgavai, Liepājai pievienojās Valmiera, Cēsis, Kuldīga, tad Ventspils, Valka, Daugavpils, Rēzekne, Limbaži, Saldus, Rūjiena, Mazsalaca — līdz Pirmajam pasaules karam latviešiem piederēja jau apmēram 200 grāmatu apgādu veikalu.

Tagadējā Rīgas teritorijā latviešu grāmatu tirgotavas veidojās, sekojot tirdzniecības ceļiem. Zemnieki no Vidzemes ar savām precēm brauca uz Daugavmalas tirgu pa tā dēvēto veco Raunas ceļu. Šajā maršrutā latviešu grāmattirgotāji atvēra savus veikalus. Arī tagadējā Pārdaugavā (tolaik dēvēta arī par Ārrīgu) garāmbraucēji varēja tikt pie grāmatām — ielas stūrī iepretim pašreizējai Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā atradās Viļa Altberga grāmatnīca Kurzemes zemniekiem. Augstas raudzes latviešu grāmatveikali kļuva par vietējiem kultūras centriem. 19. un 20. gadsimtu mijā grāmatniecībā ienāca tādi tirgotāji kā Jānis Brigaders (1892), “Valters un Rapa” (1912), tad Jānis Roze (1912) – grāmatizdevēja Jāņa Ozola skolnieks no Piebalgas un Cēsu laikiem, vēl citi. Arī šie veikali veidojās iepriekš minētajā zemnieku maršrutā.

Savrup no šiem izdevējiem darbojās latgalietis Andrivs Jūrdžs, kuram laikā, kad Kurzemē un Vidzemē plauka nacionālā grāmatniecība, vajadzēja cīnīties par latgaliešu rakstu valodas un literatūras saglabāšanu – Latgalē no 1865. līdz 1904. gadam valdīja pilnīgs latīņu burtu aizliegums. Luterāņu mācītājs Vāgners, savukārt, ir vienīgais izstādē iekļautais vācietis, jo apbrīnojami daudz paveicis latviešu tautas izglītībā.

Pēc plaša materiālu klāsta izpētes izstādes “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā” veidotāju uzmanības centrā nokļuva grāmatu pasaulei piederīgas personības, kuru dzīve un daudzpusīgais ieguldījums grāmatniecībā ir nozīmīgs visai Latvijas kultūrai. Izceltas tām piemītošās tipiskās 19. gadsimta latviešu grāmatizdevēju iezīmes: ne vien mīlestība pret drukāto vārdu, bet arī aktīva sabiedriskā darbība, vadoši amati latviešu biedrībās vai pat iesaiste politikā, lai ietekmētu ne tikai kultūras procesus, bet arī citas nozares; arī grāmatniecības nozarē tika aptvertas teju visas jomas (grāmatizdošana, grāmatiespiešana, dažkārt – vietējā laikraksta izdošana, grāmattirdzniecība, bibliotēku ierīkošana, pārzināšana).

Izstādei izvēlētas sešas izcilas personības, katra no kurām pārstāv vienu no sešiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem (šoreiz apzināti atstājot malā galvaspilsētu) – ģeogrāfiskās viņu darbības vietas būs atrodamas stilizētā Latvijas kartes kontūrā:

Turpmākajās nedēļas līdz izstādes atklāšanai Bibliotēku portālā pastāstīsim par katru no tiem.

Izstādes atklāšana notiks starptautiskās zinātniskās konferences “Izdevējdarbība un nācija” pasākumu kopas ietvaros. Plānots, ka vēlāk izstāde pārtaps par ceļojošo un tiks piedāvāta izvietošanai ar aplūkoto personību darbību saistītajos, kā arī citos mūsu valsts reģionos.

 

Rakstu sagatavoja:
Anda Saldovere
Bibliotēku nozares speciāliste
Latvijas Nacionālā bibliotēka | Attīstības departaments
+371 29336112 | anda.saldovere@lnb.lvwww.lnb.lv