Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jana Dreimane

Bibliotēku nozarē strādā ļoti daudz aizrautīgu, interesantu, radošu cilvēku, par kuriem zinām ļoti maz. Lai labāk iepazītu nozares speciālistus, Latvijas Bibliotēku portālā turpinās interviju sērija “Iepazīstam savējos”. Šoreiz dodamies pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta Pētniecības un interpretācijas centra vadošās pētnieces Janas Dreimanes.

Portāls Bibliotēka.lv, 5. septembris, 2025 91

Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Jana Dreimane

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos)

Esmu nozarē jau ilgi, vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, lielāko darba mūža daļu aizvadījusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet mana “Alma mater” ir Latvijas Universitāte, kur studēju četrpadsmit gadu ‒ gan informācijas zinātni, gan filozofiju. Man ļoti laimējās ‒ jau tūlīt pēc bakalaura grāda saņemšanas, 22 gadu vecumā uzsākot darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, varēju kļūt par pilnas slodzes pētnieku bibliotēku vēsturē. Kopš tā laika vairāk vai mazāk esmu kopusi šo lauku, lai gan veselu desmitgadi tam varēju veltīt diezgan maz uzmanības, jo Annas Mauliņas vadībā veidojām profesionālo žurnālu “Bibliotēku Pasaule”.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Atbilde būs tradicionāla ‒ pētnieciskie atklājumi, gūti vai nu nejauši, vai ilgstošos meklējumos. Bibliotēku vēsturnieka darbs ir kā saliekambildes (puzles) veidošana, tikai ar to atšķirību, ka sākumā labi saskatāmi vien daži saliekambildes gabaliņi, pārējie cītīgi jāmeklē, jo izkaisīti dažādās vietās vai vispār zuduši un bez tiem jāiztiek. Iespējams, ka tā ir pētnieciskā darba aizraujošā daļa: trūkstošo mozaīkas gabaliņu meklēšana, kopā likšana.

Man laimējies sadarboties ar izciliem speciālistiem. Viens piemērs. Pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades svinībām 2019. gadā tika nolemts izdot biogrāfisko vārdnīcu “Valsts bibliotēkas darbinieki, 1919–1944” (2021). Tas bija komplicēts izdevums, jo pētniecisko procesu un grāmatas veidošanu stipri apgrūtināja COVID-19 raisītie kultūras iestāžu izmantošanas ierobežojumi. Nebija arī pienācīgas pieredzes šāda veida izdevumu veidošanā. Bet grāmatas maketēšana tika uzticēta lieliskam māksliniekam Verneram Timoško, kas prata vienkāršajam uzziņu izdevumam piešķirt senlaicīgi elegantu noskaņu, panākt tādu kā albuma efektu. Jāatzīst, tālab grāmatu aizvien pāršķirstu ar gandarījumu.

Foto: Kristians Luhaers

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Katrs jauns pētniecības temats, jaunas grāmatas izdošana ir izaicinājums, šķēršļu josla. Dažkārt, jaunu darbu uzņemoties, lielākie klupšanas akmeņi uzreiz nav manāmi, tie parādās procesā. Tiem vai nu jālec pāri vai jāmēģina apiet. Ilgstošas pieredzes priekšrocības ‒ riski, darbietilpīgākie posmi jau ir zināmi pirms darba uzsākšanas, tādēļ arvien vieglāk tos plānot un izpildīt. Grūtības zinātnē raisa dzīve no projekta uz projektu. Projektu termiņi ir tik ierobežoti, ka sarežģītu situāciju lēnprātīgam atrisinājumam nepietiek laika. Vienas grāmatas uzrakstīšanai un izdošanai būtu nepieciešami divi ‒ trīs gadi ar nosacījumu, ka lielākais izpētes darbs jau ir aiz muguras. Bet tik daudz laika nav iespējams atlicināt.

Objektīvs izaicinājums ir pētniecības saglabāšana bibliotēkā, jo ilggadējā pieredze liecina, ka pat daļa Nacionālā bibliotēkas darbinieku neizprot tās nozīmi. Kurš gan cits, ja ne mēs pētīs Latvijas grāmatniecības vēsturi (autoru, izdevēju, iespiedēju, grāmattirgotāju, bibliotēku darbību), lasīšanas procesus, analizēs bibliotēku problēmas? Sastādīs pētnieciska dziļuma bibliogrāfiskos rādītājus, kā, piemēram, seniespiedumu, svinību sacerējumu katalogus? Mums nav pilnīgas 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma latviešu grāmatniecības ainas (lai gan ir atsevišķi pētījumi, Jāņa Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītājs”), nav izsmeļošas informācijas par citvalodu izdevumiem šajā laikā Latvijas teritorijā. Viens no Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzdevumiem, manuprāt, ir veidot pētniecisko bāzi, izstrādāt panorāmas pētījumus, ko izmantot reģionālo procesu izzināšanā, ieviest apritē jaunas metodes un atziņas, popularizēt krājuma vērtības. Ir daudz izdarīts, bet vēl vairāk darāmā.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Neatlaidība un pacietība. Ja kādu informāciju neizdodas atrast, nemetu uzreiz “plinti krūmos”, bet meklēju tālāk, izmēģinu jaunas takas. Visbiežāk pūles vainagojas panākumiem, taču gadās, ka cītīgi meklētā informācija atrodas vien tad, kad raksts vai grāmata jau nodota maketēšanā vai iznākusi. Arī rakstu slīpēšana prasa pacietību.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Ilggadējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības nodaļas vadītāja, vēlāk – Bibliotēku attīstības institūta direktore Anna Mauliņa. Viņa mani pieņēma darbā un izaudzināja par bibliotēku vēstures pētnieci. Anna mudināja ne tikai mani, bet arī citas kolēģes izglītoties tālāk, vispirms maģistratūrā, tad doktorantūrā, lai gan mūs māca šaubas, vai spēsim apvienot darbu un ģimenes dzīvi ar studijām. Viņa allaž mūs uzmundrināja, bija gatava uzklausīt un palīdzēt. Viņa bija prasīga, bet arī pati čakli strādāja un, ja bija nepieciešams, ziedoja darbam kādu brīvdienu vai vēlas vakara stundas. Ar prieku atceros viņas un vēl vienas tuvas kolēģes – Silvijas Liniņas – gaiša humora caurvītos stāstus par bibliotēkas un Pētniecības nodaļas pagātni. Kopā ar Silviju viņas atrisināja jebkuru sarežģījumu Latvijas Bibliotekāru biedrības (Pētniecības nodaļā darbojās biedrības sekretariāts, ilgus gadus biedrību vadīja Silvija, pēc tam Anna) un nodaļas dzīvē. 90. gados, kad bibliotēkas budžets bija trūcīgs un algas smieklīgi zemas, Anna ierosināja, kopā ar kolēģiem izstrādāja un vadīja pētnieciskus projektus, organizēja starptautiskas konferences, iegūstot arī nedaudz papildfinansējuma atalgojumam un infrastruktūras modernizācijai. Viņu interesēja globālie nozares procesi un viņa arī mūs skubināja sistemātiski apgūt profesionālo literatūru.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Laikam jau viss, ko vien iespējams īstenot par nodokļu maksātāju naudu, ir ieviests. Varētu vēlēties ilgāku publisko bibliotēku darba laiku (līdz plkst. 20.00), lai iedzīvotāji, kas strādā līdz 19.00, varētu aiziet izņemt grāmatas lasīšanai uz mājām vai pāršķirstīt avīzes. Bet nelielās bibliotēkās, kur viens vai divi darbinieki, tas nav iespējams, jo bibliotekāram arī nepieciešams vakaros atpūsties, pabūt kopā ar ģimeni, pagatavot vakariņas, sagatavoties nākamajai darba dienai.

Gribētos izņemt jaunākos žurnālus uz mājām.

Visā Latvijā vajadzētu izvietot grāmatu nodošanas kastes pie bibliotēkas durvīm, jo ne vienu vien no bibliotēkas apmeklējuma attur prasība par soda naudu par savlaicīgi nenodotiem iespieddarbiem.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Labprāt lasu atmiņas, jo tā daudz plašāk un interesantāk raksturo laikmetu (un paša autora personību), atklāj dažādas kopsakarības, nekā lietvedības dokumenti un korespondence, plāni, pārskati, laikrakstu ziņas. Protams, ar noteikumu, ka grāmatu nav veidojis “ēnu rakstnieks” (cita persona, kas raksta oficiālā autora uzdevumā) un darbam nav politisku mērķu. Aizvien ir aizraujoši pārlasīt izdevēja, tirgotāja un rakstnieka Ata Freināta atmiņas “Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām” (pirmizdevums 1939. gadā, trimdā 1969. gadā iznāca ar nosaukumu “Dzimtenes ārēs”, atkārtots izdevums Rīgā 1990. gadā). Darbā aprakstīti Freināta ceļojumi pa Latvijas pilsētām un laukiem tūkstotis latviešu grāmatnieku meklējumos. Atmiņas sniedz lielisku iespēju iepazīt neatkarīgās Latvijas Republikas grāmatniecības vidi, tās personības, cilvēku attieksmi pret grāmatām, lasīšanu, savstarpējo attiecību kultūru. Freināts ir labs stāstnieks, turklāt apveltīts ar gaišu humoru, tādēļ atmiņas var lasīt ar aizrautību un smaidu. Freināta grāmata “apgāž” mītu, ka latviešiem nepiemītot humora izjūta. Ir, turklāt labestīgas attieksmes caurvīta. Ja runājam par Freinātu, tad interesanta ir arī rakstnieka Andra Kolberga sagatavotais grāmatnieka dokumentālais romāns “Pēterbaznīca deg”, kas iznāca 2006. gadā. To lasīju, lai labāk izprastu Vecrīgas ugunsgrēku 1941. gada jūnijā, kad sadega rātsnamā izvietotā senā Rīgas pilsētas bibliotēka. Bet Pēterbaznīca, kurai uzmestais lādiņš (bumba) izraisīja plašu ugunsgrēku (tika bojātas 180 celtnes!), cieta no ugunsliesmām vēlreiz 1944. gadā.

Freināts ir arī vairāku citu grāmatu autors, man ir nodoms tās atvaļinājuma laikā izlasīt.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Tie pārsvarā saistīti ar ģimeni. Ja maniem tuviniekiem izdodas pārvarēt neveiksmi, uzvarēt slimību vai sasniegt iecerēto. Kopā ar viņiem pavadītais laiks. Gandarījums, ja kādu darbu izdodas paveikt ne tikai laikus, bet arī labi.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Latvijas skaistums un sakoptība, ko izbaudu vasaras ceļojumos. Var redzēt un just, ka cilvēki mīl savu zemi. Nesen biju Grobiņas pilsdrupās, ko biju apmeklējusi pirms kādiem 25 gadiem. Tas bija patīkams pārsteigums. Pilsdrupu iekonservēšana asprātīgi apvienota ar stipra skatu torņa izveidi, no kura paveras skats uz glītu apkārtni. Pilsdrupu logu ailēs bija novietoti pat krāšņi puķu podi. Zentas Mauriņas mājas (viņas tēva doktorāts) eleganti restaurētas, lai arī pieticīgi nodēvētas par “piemiņas istabu”.

Skaista mūzika (sevišķi kormūzika) spēj saviļņot līdz asarām. Grāmatas, ne tikai saturiski bagātas, bet arī vizuāli pievilcīgas. Piemēram, “Neputna” pērnā gada izdevumi “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” ir kapitāls darbs par ievērojamo latviešu izdevēju un tā saturu lielā mērā veidojis viens cilvēks ‒ Laimonis Ošs. Arī Latvijas Nacionālā bibliotēka pēdējā desmitgadē izdod grāmatas, kas pārsteidz ar eleganci, domas dziļumu un plašumu. Tostarp ‒ uz Upsalu (Zviedrija) aizvestās “Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma (1583‒1621) katalogs” (2021), kas ietver panorāmas skatu uz bibliotēku vēsturi un aizvestās bibliotēkas stāstu. Vēlētos, lai Latvija, par spīti dažādām krīzēm, nezaudētu augsto grāmatu izdošanas un iespiešanas kultūru.

Māras Jēkabsones īpašais jautājums: Ko mēs varam mācīties no bibliotēku vēstures, domājot par mūsu bibliotēku tagadni un nākotni?

Nezinu, vai no vēstures var kaut ko iemācīties tagadnei vai nākotnei. Drīzāk tā dod iespēju labāk izprast pašiem sevi un situāciju, kādā esam. Latvieši ir jauna nācija, tādēļ tai gandrīz viss bijis jāsasniedz paātrinājumā. Bet dzīve ir maratons, nevis sprints un tādēļ jāsaprot, ka ik pa laikam temps palēninās. Tas jāpieņem kā brīdis, kad ievilkt elpu, lai atgūtu spēkus mērķa sasniegšanai. Tā arī bibliotēku nozarē. Domāju, ka Latvija sasniegusi ļoti daudz. Kad 1918. gadā nodibinājās Latvijas Republika, bija jāizveido bibliotēku sistēma, jānodibina Valsts (Nacionālā) bibliotēka. Tas izdevās, bet padomju okupācija, karš, nacistiskā okupācija un atkārtotā padomju okupācija, kad tika pilnīgi mainīti Latvijas organizatoriskie pamati, saārdīja arī bibliotēku sistēmu, nemaz nerunājot par iznīcinātiem, promaizvestiem grāmatu krājumiem. Atkal un atkal. Un tomēr mēs esam spējuši atjaunot un modernizēt savu bibliotēku sistēmu, neatpaliekot nedz no tuvākajām kaimiņvalstīm, nedz ASV.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Paturēt prātā sabiedrības pozitīvo attieksmi pret bibliotēkām (lielākā daļa iedzīvotāju ir pārliecināti, ka bibliotēku loma pieaugs), kas tika konstatēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Universitātes pētījumā “Publisko bibliotēku loma Latvijas sabiedrības lasīšanas veicināšanā”. Priecāties par sasniegumiem, tomēr neaizmirst par iedzīvotāju gaidām, un tās ir ietilpīgas: bibliotēkai būtu vēl vairāk jāveicina lasīšana, jāpopularizē un jāpiedāvā grāmatas dažādos formātos, jākļūst par multikulturālu centru (jāorganizē visplašākā spektra kultūras aktivitātes).

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Bijusī kolēģe, kas izglītojusies Latvijas Universitātē informācijas zinātnes programmā, strādājusi Latvijā, bet patlaban strādā ārzemju bibliotēkā: Jana Myrvold, kura strādā akadēmiskajā bibliotēkā Norvēģijā.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Kas mūs vieno un kas atšķir no citzemju bibliotekāriem?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!

Aicinām lasīt:

2025
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Anita Šveda
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ieva Punka
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Rita Beķere
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Mārtiņš Lagzdons
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aija Pelīte
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Ginta Zalcmane
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Māra Jēkabsone
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jana Dreimane