Bibliotēka pasaules malā: Intervija ar Galapagu salu bibliotekāru Edgardo Sivaljero
Galapagu salas atrodas tālu no kontinenta. Tālab bieži tiek sauktas arī par “pasaules malu”. Tieši te, pasaules malā, bibliotekārs Edgardo Sivaljero vada arhipelāgā vienīgo publisko bibliotēku, kas savu darbību atsāka 2020. gadā pēc viņa iniciatīvas un ilgiem klusuma gadiem.
“Bibliotekāri ir aktīvisti,” pirms pāris dienām atklājot IFLA 87. kongresu Dublinā, sacīja Īrijas eksprezidente Mērija Robinsone. Viņa izaicināja bibliotēkas kļūt par vietām, kurās runā par klimata pārmaiņām: par krīzi, kas skarbi skars vispirms maznodrošinātos, iezemiešu kopienas un salas, bet ietekmēs mūs visus. Lai bibliotēkas kļūtu par šādām vietām, tām vispirms ir jābūt pieejamām, bet ne visur bibliotēkas ir. Un tur, kur to nav, ir jāierodas bibliotekāriem – aktīvistiem. Viens no tādiem ir argentīnietis Edgardo Sivaljero (Edgardo Civallero). Kā Čārlza Darvina fonda pārstāvis viņš šomēnes uzstājās tiešsaistes pasākumā “Bibliotēkas un muzeji kā droša telpa dialogam un informācijas pratībai”, pārraidot savu stāstījumu no Galapagu salām.
Galapagu salas ir Klusā okeāna arhipelāgs, kas sastāv no 234 salām. Piecas lielākās salas ir Isabela, Santakrusa, Fernandina, Santjago un Sankristobala, kuras kopā aizņem 93,2 procentus no arhipelāga platības. Administratīvi Galapagu salas pieder Ekvadorai un atrodas apmēram 960 kilometrus uz rietumiem no Dienvidamerikas krastiem. 1978. gadā Galapagu salas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Eiropā par salām ilgi neko nezināja. 1535. gadā Panamas bīskaps Tomass de Berlanga bija pirmais eiropietis, kas tās atklāja. Pēc tam ilgu laiku salas bija pirātu un vaļu mednieku bāze. Galapagu salas ir mājvieta daudziem dzīvniekiem un augiem, kas nav sastopami nekur citur pasaulē. 1835. gadā salu apmeklējuma laikā redzētais ārkārtīgi ietekmēja angļu dabas pētnieku Čārlzu Darvinu un evolūcijas teorijas attīstību. Viens no Galapagu salu zināmākajiem dzīvniekiem ir Galapagu bruņurupucis. Spāņu konkistadori, ierodoties šajās salās un sastopoties ar šiem majestātiskajiem rāpuļiem, nosauca tās par “Bruņurupuču salām” (spāņu valodā galápago nozīmē “bruņurupucis”).
Žurnāla TIMES jaunākajā numurā Galapagu salas minētas kā viena no 50 labākajām vietām pasaulē, kurp patlaban doties. Pieminēti arī dabai draudzīgi kruīza kuģi, kas patērē mazāk degvielas un nenodara postu okeāna gultnei. Galapagu salas ir viens no bioloģiski daudzveidīgākajiem galamērķiem uz planētas, kas tiek stingri sargāts, arvien palielinot aizsargājamo teritoriju apmērus ūdenī un uz zemes.
Galapagu salas atrodas tālu no kontinenta. Tālab bieži tiek sauktas arī par “pasaules malu”. Tieši te, pasaules malā, bibliotekārs Edgardo Sivaljero vada arhipelāgā vienīgo publisko bibliotēku, kas savu darbību atsāka 2020. gadā pēc viņa iniciatīvas un ilgiem klusuma gadiem. Lai aizsniegtu arī citas arhipelāga apdzīvotās vietas, Sivaljero vada mobilo bibliotēku programmu “ceļojošās bibliotēkas”: ar laivu airējot no salas uz salu un cīnoties ar jūras slimību, viņš ved koferī saliktas grāmatas uz vietējām skolām, kur akūti trūkst mācību līdzekļi.
Pašaizliedzīgas enerģijas pārpilnais Edgardo Sivaljero e-pastu sarakstē ne vien izsmeļoši atbildēja, bet pat pamanījās turpināt sarunu no laivas Klusā okeāna vidū. “Esmu uzsācis “ceļojošo bibliotēku” maršrutu, un atbildēt varēšu vien pēc nedēļas,” viņš raksta, kad lūdzu papildinājumus, bet jau pēc brīža saņemu garu vēstuli ar piebildi “neko sev nevarēju padarīt, te būs”. Sivaljero iemieso tādu bibliotekāru, par kādu runā. Viņam rūp kopienas vajadzības, rūp kultūras mantojums kā multidisciplinārs veselums, kuru, kā viņš saka, jāuzmanās nesadauzīt daudzos sīkos gabaliņos. Viņam rūp planēta, uz kuras pastāv ne vien bioloģiskā, bet arī kultūru daudzveidība, jo galu galā cilvēks un daba ir vienots veselums.
Ko grāmatas spēj tādu, ko nespēj nekas cits?
Man uzreiz ir jāatzīstas, ka es neesmu liels grāmatu lasītājs. Noteikti izklausās savādi, jo īpaši dzirdēt to no bibliotekāra… Aizstāvībai teikšu, ka lielāko daļu profesionālās karjeras esmu veltījis iezemiešu un lauku reģionu kopienām – galvenokārt Latīņamerikā. Kad strādā tādās vietās, drīz vien pamani, ka zināšanas un atmiņa, materiāls, ar kuru bibliotekāri nodarbojas, var pieņemt dažādas formas. Protams, to var attiecināt arī uz lielpilsētām un citām urbānām teritorijām, bet ārpus tām – tālu prom no drukātās pasaules trokšņa – informācijas nesēju daudzveidība kļūst acīmredzama.
Es labprātāk dodu priekšroku terminam “dokumenti”, ar to saprotot ikvienu informācijas un atmiņas nesēju. Tādējādi grāmata kļūst tikpat svarīga kā Peru kečua gravētais ķirbis, afrokolumbiešu sievietes matu sakārtojums, Dienvidamerikas galvaspilsētu murāļi, rokām apgleznotie Šipibo tautas apģērbi vai no mutes mutē nodotie Llanero ganu stāsti Venecuēlas līdzenumos un kvilombolas kopienas mutvārdu kultūra Brazīlijā.
Visi dokumenti satur mūsu lielāko dārgumu: kultūras mantojumu – to vienu vienīgo kopumu, kas mūs padara par mums. Uzturēt kolektīvo atmiņu dzīvu un saglabāt to nākotnes paaudzēm – tieši to dokumenti, tostarp grāmatas, prot vislabāk.
Pastāstiet, kā kļuvāt par Galapagu salu bibliotekāru?
Te jāieskicē mans dzīvesstāsts. Bērnībā gribēju būt biologs. Kad paaugos, studēju jūras zinātni Laspalmasas de Grankanārija Universitātē Spānijā. Nepabeidzu. Pāris gadus vēlāk Argentīnas Nacionālajā Universitātē studēju bioloģiju, bet izmācījos vien trīs no pieciem gadiem un nepabeidzu. Kad biju pamēģinājis vēl arī vēsturi un jurisprudenci, pievērsos bibliotēkzinātnei, kuru visbeidzot absolvēju. Tomēr viss apgūtais manī ir palicis un nekur nav pazudis.
2018. gadā nejauši pamanīju sludinājumu, ka Galapagu salās tiek meklēts bibliotekārs darbam Čārlza Darvina pētniecības stacijā. To vada Čārlza Darvina fonds – starptautiska nevalstiskā organizācija, kas nodarbojas ar salu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Mani acumirklī pārņēma sajūta, ka aprakstītās prasības raksturo manu raibo profilu. Daudz nedomājot, pieteicos, un pēc ilga un gara atlases procesa no vairāk nekā simt kandidātiem no visas pasaules darbam izvēlējās mani.
Atlases laikā Galapagu salu vietējie iedzīvotāji centās mani brīdināt: “Vai apzinies, ka Galapagu salas ir diezgan izolēta vieta?”, “Vai apzinies, ka šeit ir slikts interneta pieslēgums?, “Vai apzinies, cik tālu tas ir?”, “Vai apzinies vientulību?”. Komentāriem nepievērsu uzmanību, līdz pārcēlos. Tad teiktais ieguva citu jēgu.
Jā, Galapagu salas ir īpaša vieta. Bet tā ir arī izaicinājumu pilna. Gandrīz 97 procentus teritorijas aizsargā Nacionālais parks un UNESCO Biosfēras rezervāts, līdz ar ko visa populācija ir koncentrēta atlikušajos trīs procentos – uz četrām salām. No tādiem “anklāviem” ir grūti tikt prom. Tu atrodies 1000 kilometru attālumā no tuvākās kontinentālās pilsētas (Gvajakilas Ekvadorā), trūkst būtisku ērtību (dzeramais ūdens no krāna, specializētas zāles, stabils interneta pieslēgums) un esi pakļauts lērumam regulējumu.
Lai vai kā, salas dabas brīnumi palīdz aizgaiņāt problēmas. Daudzus gadsimtus Galapagu salās nav bijusi cilvēku un lielu plēsēju klātbūtne. Tas ir ļāvis dzīvajai radībai attīstīties tik bezbailīgai, ka dzīvnieki brīvi nāk klāt. Reizēm, kad atnāku uz darbu un gribu atvērt bibliotēkas durvis, man ir vispirms jāpagaida, lai gigantiska iguāna paietu maliņā.
Ko nozīmē būt vienīgajam bibliotekāram Galapagu salās?
Esmu dzimis Argentīnā pirms gandrīz piecdesmit gadiem. Nāku no “piemales” (the margins). Vienmēr esmu bijis kaujinieciski noskaņots aktīvists, iestājies par sociāliem un vides jautājumiem, jo zinu, ka mūsu – nomalēs dzīvojošo – balsis reti kad tiek sadzirdētas un vajadzības – apmierinātas. Kad studēju bibliotēkzinātni un informāciju, pamanīju, ka zināšanām un atmiņai piemīt spēks iniciēt un īstenot sociālas pārmaiņas. Kopš tā laika nodarbojos ar sociāli kritisku bibliotekāra darbu.
Bibliotekāri, arhivāri un muzeologi patiesībā dara politisku darbu un var veicināt vienlīdzību, sociālo taisnīgumu, stiprināt identitāti un pašapziņu un dot kopienai lielāku brīvību.
Sociālā atbildība ir svarīga mana darba daļa. Līdz ar to, 2018. gadā ierodoties Galapagu salās, pirmais, ko darīju – iepazinos ar kopienu, lai noskaidrotu, kas viņiem ir nepieciešams. Kopienai nebija bibliotēkas.
Noskaidroju, ka uz trim no četrām apdzīvotajām salām kaut kad pagātnē ir bijušas pašvaldību vadītas bibliotēkas, bet vietējie politiķi tās aizvēra, uzskatot, ka bibliotēkas var tikt ļaunprātīgi izmantotas. Iespējams, tās tik tiešām vadīja kāds birokrāts bez izpratnes par bibliotēkām vai grāmatām, es nezinu. Un kurš gan gribētu nākt, ja pretim sagaidītu “rejošs” bibliotekārs, kurš par kolekciju rūpējas tā it kā tā būtu svēta un neaizskarama un pavēlētu ievērot klusumu?
Apzinoties situāciju un būdams vienīgais visā arhipelāgā ar nepieciešamajām iemaņām, lai ko iesāktu, sāku strādāt pie domas par publiskas bibliotēkas atvēršanu. Vienlaikus man bija jāpilda pamatdarba pienākumi – vairākām vērtīgajām pētniecības stacijas kolekcijām bija nepieciešama steidzama aprūpe (Čārlza Darvina fonda bibliotēka atrodas 50 metrus no jūras uz ekvatoriālās salas leknas veģetācijas ieskauta: viegli iztēloties temperatūru, kaitēkļus un mitruma līmeni). Vēl viens mans uzdevums bija piešķirt nozīmi un jēgu brīnišķīgiem dokumentiem, no kuriem daudzi ir unikāli: es vadu vienīgo pastāvīgo, organizēto arhīvu Galapagu salās un – ja neskaita dažas atsevišķas kolekcijas – arī vienīgo muzeju. Tas ietilpst darba pienākumos. Daļa no informācijas, ar kuru rīkojos, nav nekur citur pasaulē sastopama. Pēc tam, kad iestrādājos, es sasaistīju darbu, kuru darīju pētniecības stacijā, ar vēlmi sadarboties ar vietējo kopienu. Viss, ko darīju, man uzreiz sāka kļūt jēgpilns.
Jūs vadāt arī mobilo bibliotēku.
Pēc tam, kad no jauna atvēru vienīgo ar bibliotēku saistīto telpu Galapagu salās – Puerto Avora uz Santakrusas salas, kur atrodas arī izpētes stacija, es sāku pētīt līdzīgus variantus uz pārējām trim salām, bet bez panākumiem. Piemēram, uz Floreana salas nekad, nekad cilvēces vēsturē nav bijusi bibliotēka. Līdz ar ko izveidoju mobilās bibliotēkas programmu “ceļojošās bibliotēkas”. Tie ir grāmatu komplekti, kas tiek koferos vesti ar laivu no Santakrusas uz pārējām apdzīvotajām salām (Isabela, Floreana, Sankristobala) un nogādāti skolās. Koferu sastāvs tiek iepriekš saskaņots ar skolotājiem, lai tādējādi atbalstītu viņu darbu – Galapagu izolācijā viņiem hroniski trūkst pieejas vitāli svarīgiem izglītības materiāliem. Programma ir izrādījusies veiksmīga. Pirmkārt, tā Floreana salai atveda pirmo bibliotēku cilvēces vēsturē!
Kā plašāka grāmatu pieejamība ir mainījusi vietējo iedzīvotāju dzīvi?
Vēl jau to nevar redzēt. Nevar un domāju, ka pat nedrīkstētu izmaiņas sagaidīt tik ātri. Tas ir lēns process (patiesībā viss Galapagu salās ir lēns gluži kā simboliskie milzu bruņurupuči) un ir jānogaida. Lai vai kā, tas brīnums, redzot to dažu bērnu sejas, kas grāmatu tur rokās pirmo reizi, viņu zinātkāri, sajūsmu, prieku – uzskatīsim to par pirmo pozitīvo rezultātu, kā arī – vislabāko atalgojumu par grūto darbu, kāds jāiegulda, mobilo bibliotēku programmu īstenojot. Ceļot ar laivu starp salām ar grāmatām koferī nav nemaz tik viegli!
Kādi ir izaicinājumi, ieguvumi un prieks, vadot mobilo bibliotēku, kas kuģo starp Galapagu arhipelāga salām?
Tieši tagad gatavojos nākamajam “ceļojošo bibliotēku” braucienam uz Isabelas salu, kas ir lielākā visā arhipelāgā, līdz ar ko varēšu sniegt precīzu atbildi.
Iekāpt mazā laiviņā un airēties ar to divas stundas pa nemierīgu jūru, vedot koferī grāmatas, noteikti ir izaicinājums, lai arī pēdējo divdesmit gadu laikā par negadījumiem nav ziņots. Kad izkāpju krastā, man ir drausmīga jūras slimība. Turklāt mana mazohistiskā daļa regulāri atgādina, ka jebkura mazākā problēma uz ūdens nozīmētu, ka drīz vien mani ielenktu vismaz piecu haizivju sugu pārstāvji. Arī sagatavot koferu kolekciju ir grūti, jo pirms tam ir nepieciešams tikties ar skolotājiem un citiem salu pārstāvjiem, lai noskaidrotu, kas viņiem vajadzīgs (un arī tur ir jāceļo ar laivu).
Visbeidzot, akūta problēma ir budžets, jo Čārlza Darvina fonds ir nevalstiska organizācija, un visam ir jāmeklē finansējums. Lieki piebilst, ka panākt, lai cilvēki ziedo naudu bibliotēkai, vienalga, cik tā būtu brīnišķīga, ir liels izaicinājums – jo īpaši, ja pretim tiek likti projekti, kuros iecerēts rūpēties par pasakainajiem milzu bruņurupučiem vai mīlīgajām Galapagu jūras lauvām un pingvīniem… Reizēm man liekas, ka 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā es cenšos kādu pārliecināt, lai atbalsta to, ko es daru. Finansējuma piesaistīšana ir darbs, kam bibliotekāri lielākoties nav īsti sagatavoti.
Ieguvumi? Man ir iespēja ceļot uz neapdzīvotām salām, visapkārt man ir nodibināti kontakti, klātesot es uzzinu īstas vajadzības, dzirdu personiskus stāstus, un, protams, izbaudu skaisto ainavu, floru un faunu… Man ir laiks iepazīt sevi un savu profesiju, un jautāt sev: kāpēc es daru to, ko es daru? Jautājumus “kāpēc?” un “kā labā?” bibliotekāri neapsver gana bieži (jo īpaši ārpus starptautisko vadlīniju rāmjiem).
Prieks? Kā jau iepriekš minēju: redzēt bērnu, kurš paņem rokās savu pirmo grāmatu, reizēm pat 12 gadu vecumā, sniedz neizmērojamu gandarījumu. Redzēt, ka viņa vecāki paņem rokās grāmatu pirmo reizi, ir vēl jo labāk…
Esat teicis, ka nav īsti iespējams nodalīt bibliotēku no arhīva un muzeja. Uzstājoties tiešsaistes pasākumā “Bibliotēkas un muzeji kā droša telpa dialogam un informācijas pratībai” jūs minējāt salīdzinājumu ar audumu, kurā tiek ieausti dažādi pavedieni. Vai varat pastāstīt plašāk?
Zināšanu un atmiņas disciplīnas ir mākslīgi sadalītas nozarēs, tādās kā bibliotēkzinātne, muzeoloģija, arhīvu studijas u.c. Dalījums ir vēsturisks un balstīts nepieciešamībā izpētīt Visumu. Bet kolīdz notiek šaura specializācija, no Visuma tiek nogriezti un pētīti arvien mazāki un mazāki gabaliņi.
Zināšanu un atmiņu disciplīnas nodarbojas ar kultūras mantojuma fragmentēšanu un sakārtošanu atsevišķās atvilktnītēs. Lūk, piemērs. Tie, kas studēja Panamas pamatiedzīvotāju mūziku, ielika viņu mūzikas instrumentus muzejā, viņu skaņu ierakstus arhīvā, bet grāmatas un dokumentus, kas atspoguļo viņu pētījumus – bibliotēkā. Tas, kas neiederējās nekur, tika ignorēts vai pat atmests. Tagad, ja es vēlētos saprast viņu mūziku no zināšanu un atmiņas institūciju materiāliem vien (iztēlosimies, ka viņi visi, piemēram, ir izmiruši, kas par laimi gan nav tiesa) – visi šie fragmenti, ja vien tas vispār ir tavos spēkos, ir jāliek atkal kopā un jāmēģina rekonstruēt sākotnējais mantojums. Rezultāts visticamāk būs nepilnīgs, pilns caurumu un šķirbu, turklāt aizspriedumains, jo visbiežāk materiāls tiek ievākts ar eirocentrisku, koloniālu pieeju. Tā ir neiespējamā misija – nonākt atpakaļ pie kopainas.
Man patīk to salīdzināt ar Prokrusta gultu (tēma, par kuru patlaban rakstu disertāciju): tā ir dzelzs gulta, kurā mītiskais grieķu nelietis Prokrusts guldīja savus upurus. Ja persona bija par garu, tai kaut ko nogrieza; ja persona bija par īsu, to vardarbīgi izstiepta, lai gulta derētu. Prokrusta gulta, manuprāt, ir disciplīnas un apakšdisciplīnas, bet upuris, kas gultā likts – mūsu kultūras mantojumus.
Tas ir mans iekšējais konflikts: lai arī es saredzu problēmu, man nav risinājuma. Kultūras mantojuma saglabāšanai un pārvaldīšanai būtu nepieciešama pilnīgi cita pieeja: integrāla, ar mērķi saglabāt pilnu kultūras iezīmju un radītā komplektu… Kaut kādā ziņā nelielas pārmaiņas notiek, bet vēl ir daudz darba.
Jūs nākat no mūzikas pasaules. Kā mūzika palīdz bibliotekāra darbā?
Jā, vainīgs! Es tik tiešām esmu mūziķis. Esmu lepns daudzu populāru mūziķu paaudžu pēctecis, un biju mūziķis vēl pirms biju izlēmis, kas vēl es varētu būt. Mūzika – gan klausoties, gan spēlējot – ir būtiska manas dzīves un ikdienas daļa. Katru dienu mācos par arvien jauniem mūzikas instrumentiem: kā tos uzbūvēt, kā tos spēlēt.
Daudz laika pavadot ar iezemiešu tautām, esmu sastapies ar dažādām skaņu pasaulēm un tradīcijām. Skaņa un klusums ir savstarpēji savīti elementi mūsu globālajā kultūras mantojumā. Tie iemieso un pārnes kultūras tradīcijas un stāstus, iemūžina vēsturiskus mirkļus un reprezentē ainavas un teritorijas.
Visu skaņu vidū, man šķiet, mutvārdu daiļrade būtu jāizceļ kā svarīgākā. To, cik mutvārdu tradīcija ir nozīmīga, apguvu, kad pirmoreiz sastapos ar Argentīnas iezemiešu kopienām. [Sivaljero spēj sarunāties septiņās Latīņamerikas iezemiešu valodās – A.I.]. Strādāju ar Toba cilvēkiem savas dzimtenes ziemeļaustrumos un varēju aprunāties ar vienu vecu kungu, kurš piekrita pastāstīt par savu cilvēku vēsturi. Viņš runāja veselu nakti. Viņš man atklāja kādas unikālas savas cilts zināšanas, kuras nevienā bibliotēkā vai arhīvā joprojām nevaru atrast. Tas nav nekur pierakstīts. Todien jeb precīzāk tonakt sapratu, cik svarīgas ir skaņas, spēja atcerēto stāstīt; cik daudz posta ir nodarīts atsevišķām sabiedrības un etniskajām grupām visā pasaulē; un cik koloniālas tomēr joprojām ir bibliotēkas.
Mūziku es gribētu izcelt kā nākamo, jo liela daļa mutvārdu daiļrades nāk reizē ar vitālu nepieciešamību spēlēt instrumentus un dziedāt. Turklāt, mūzikas instruments pats par sevi ir laika dokuments. Tas glabā informāciju par noteiktu vidi: ar materiāliem, no kādiem tas izgatavots, ar amatniecības tradīciju, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, ar virkni vietējo paražu, standartu kopumu, repertuāru, ieskaitot mutvārdu literatūru…
Mūzikas elementu iekļaušana manā bibliotekāra pasaulē palīdzēja nonākt pie Prokrusta perspektīvas, par kuru runāju iepriekš. Proti, ļāva saprast, cik fragmentārs ir mūsu skatījums, ja nepamanām gabaliņus, kuri nav pielāgojami “gultai”, bet ir unikāli, vienreizēji un heterogēni visā neprātīgi daudzveidīgajā kopainā!
Kādu lomu bibliotēkas ir spēlējušas jūsu dzīvē? Vai ir kādā mīļākā bibliotēka?
Manā dzimtajā Buenosairesā ir izveidots viens no brīnišķīgākajiem bibliotēku tīkliem pasaulē – t.s. “populārās bibliotēkas” (bibliotecas populares), kuras veido pati kopiena. Turklāt, ja iedzīvotāju uzturētās bibliotēkas izpilda vairākas prasības, tad var pretendēt uz valsts atbalstu: ienākumi no Argentīnas Nacionālās loterijas tiek novirzīti tieši šim mērķim.
Kā bērns apmeklēju skolas bibliotēku un vienu no apkaimes “populārajām bibliotēkām”. Gribas vēlreiz un vēlreiz uzsvērt, cik svarīga ir brīva pieeja zināšanām un atmiņas mantojumam, vienalga kādā formātā. Pasaulē, kurā valda dezinformācija, kur ar atmiņu saistītās iemaņas izzūd (jo internets sniedz ātru pieeju datiem), kur arī rakstīšanas un izpētes prasmes izzūd (jo rakstām telefonos un viegli pārkopējam rindkopas) –uzaugt lasot grāmatas, klausoties mūziku, sekojot upēm ar pirkstu pa milzīgu karti šķita un joprojām šķiet īsts brīnums. Laika gaitā es sāku vākt pats savu privāto bibliotēku, kolekcionējot lietotas grāmatas un lielo bibliotēku izmestus dokumentus. Kad kļuvu par profesionālu bibliotekāru, sadarbojos ar bibliotēkām visā Latīņamerikā. Kad ceļoju (esmu aizrautīgs ceļotājs), vienmēr cenšos apmeklēt bibliotēkas visā pasaulē, sadarboties ar tām, sniegt lekcijas vai kā palīdzēt, citkārt vienkārši aprunājos ar bibliotekāriem pie kafijas vai pāris aliņiem (dodu priekšroku pēdējam variantam!) .
Mana mīļākā bibliotēka patlaban noteikti ir mana bibliotēka Galapagu salās: durvis atveras uz Kluso okeānu, visapkārt zeļ veģetācija, kurā augu dienu viesojas melnās jūras iguānas un Darvina žubītes, un pati bibliotēka glabā vēl tik daudz neatklātu un neizzinātu noslēpumu. Daudzus no tiem esmu pētījis un organizējis manis veidotā digitālā arhīvā Galapagueana ar mērķi izsēt pasaulē Galapagu salu atmiņu. Bet vēl ir tik ļoti daudz ko uzzināt…
2023. gadā izdevniecība Routledge laidīs klajā jūsu grāmatu Libraries in the Margins: Experiences in Latin America. Vai variet pastāstīt par to vairāk? Kas jūs iedvesmoja to uzrakstīt?
Kā jau teicu, es nāku no piemales. Visu dzīvi tā tikt identificētam nav bijusi liela bēda. Nav jau melots: es tiešām nāku no malas. Tomēr nu jau esmu mazliet noguris tikt tā uztverts, līdz ar ko nolēmu uzurpētu dažas no piekarinātām birkām.
Uzurpēšanai ir nepieciešama iepriekšējā graušana, un tas ir tas, ko daru savā grāmatā. Es runāju no malas, bet ne tādā nozīmē, ka margināli, proti no “tās vietas, kur mīt nabadzīgie un tie Citi cilvēki”. Nē, es runāju par to piemali, kas burtiskā nozīmē ir grāmatu lapu baltā mala, kura apjož fiksētu tekstu. Tā ir vieta lappusē, kur nereti notiek pats interesantākais. Marginālijas – tas, kas ir uzrakstīts vai uzskricelēts lapas malā – ir radošas, kritiskas, daudzveidīgas. Tās pat mēdz izsmiet pašu tekstu! Drukātie vārdi, nolemti striktiem likumiem, nespēj kustēties, nespēj mainīties, taču piemalēs rakstītais to spēj: izplesties, kritizēt, noliegt.
Kāds tam visam sakars ar bibliotēkām? Pastāv bibliotēkzinātnes un informācijas nozares “teksts”, kas attiecas uz bibliotēkām: tas, kas ir rakstīts mācību grāmatās, rokasgrāmatās, starptautiskās vadlīnijās. Bet ap šo “tekstu” ir plata piemale: daudzu valstu reģionu ikdienas prakse, kur šāds “fiksētais teksts” dažādu sociālekonomisku, kultūras u.c. iemeslu dēļ nevar tikt piemērots vai ir pat nederīgs. Līdz ar ko norit margināla bibliotekāru darbība. Tā vietā, lai gaidītu risinājumus, šādu reģionu bibliotekāri tos rada paši – un praksē pārbauda, laika gaitā tos padarot par jauniem bibliotēku pakalpojumiem, aktivitātēm, projektiem, kolekciju veidošanas politiku.
Bibliotēku nozares “piemalēs” rodas jauna veida bibliotēku darbība, kas jo īpaši pielāgojas konkrētai vietējai komūnai un lietotājiem. Tādas bibliotēkas kļūst par telpu aktīvismam un pretošanās kustībām. Tādas bibliotēkas ir daudzu sabiedrības grupu kultūras ierakumi – un nav runa tikai par “parastiem aizdomās turētajiem”, proti, tiem, kam piekārtas ierastās birkas kā maznodrošinātie, imigranti, citādie, alternatīvie.
Vieni no spilgtākajiem piemēriem ir iezemiešu bibliotēkas Dienvidamerikā: projekti un aktivitātes, kas tika attīstītas pret straumi un pāris dekādes pirms jelkādu starptautisku bibliotēku standartu ieviešanas, bez finansiāla atbalsta un vidē, kur valdīja lielas šaubas, vai kas tāds maz ir iespējams vai pat iedomājams. Vairāk par iezemiešu bibliotēkām variet lasīt manās digitālajās grāmatās, pētnieciskos rakstos un lekcijās, kas visas ir brīvi pieejamas.
Savulaik tādu bibliotēku darbība, kas veidojas konkrētu kopienu kontekstā, neievērojot vispārējas vadlīnijas, bija nepieciešamība un nozarē strādāja daži ļoti drosmīgi, ļoti inovatīvi (vēl pirms tāds vārds vispār plaši tika lietots) bibliotekāri, kuri sāka doties pa “taku ārpus pasaules robežām” (a path outside the border of the world) kā tiek dziedāts vecā argentīniešu roka dziesmā. Pieminēšu vien dažus.
Suzanna Fiorito (Susana Fiorito) no populārās bibliotēkas Bella Vista manā dzimtajā Kordobas pilsētā Argentīnā. Viņa ir kļuvusi par valsts mēroga piemēru, kā veiksmīgi mijiedarboties ar maznodrošinātas apkaimes kopienu, strādājot principā bez jelkādiem resursiem.
Luiss Soriano (Luis Soriano), biblioburro (no spāņu valodas – “ēzeļa bibliotēka”) izveidotājs, kurš izvadā grāmatas Kolumbijas ziemeļu reģiona kalnos. Luiss aizsāka programmu vēl pirms pasaulē ar mājlopu palīdzību sāka transportēt grāmatas, vēl pirms mobilās bibliotēkas kļuva populāras Kolumbijā, turklāt viņam nebija ne profesionālas izglītības, ne finansējuma.
Teolinda Ijera (Teolinda Higueras) no Bibliolancha (no spāņu valodas – “bibliotēka-laiva”) Čiloje salā Čīles dienvidos. Spītējot visam, viņa izdomāja veidu, kā nogādāt grāmatas neaizsniedzamos skarbas ģeogrāfijas punktos. Aizsākumi bija krietni vien pieticīgāki, ja salīdzina ar to, kāda Bibliolancha ir šodien.
Kādas jūs vēlētos redzēt bibliotēkas pēc simt gadiem?
Ja pēc simt gadiem mēs joprojām apdzīvosim šo planētu (cerēsim, ka tā, lai gan ir nepieciešama vērienīga dabas atjaunošanās un mūsu dzīvesveida minimālisms, lai izlīdzsvarotu to, ko esam nodarījuši nabaga Zemei visa Antropocēna laikā) – es ceru, ka bibliotēkas būs kas vēl vairāk nekā tās ir tagad. Es gribētu lai bibliotēkas kļūtu par integrālām zināšanu un atmiņas institūcijām – visu zināšanu un visu atmiņu, ne tikai hegemonisko, dominējošo, akadēmisko, balto, vīrišķo…
Ceru, ka mēs kā suga būsim pārvarējuši mākslīgo dalījumu starp dabu un kultūru, dabu un sabiedrību, un ka zināšanu un atmiņu telpas un to saturs to atspoguļos. Cilvēks un teritorija ir viens vesels: tā ir vienota biosfēra, kuru veidojam mēs un pārējās dzīvās būtnes, mijot ceļus un radot kopīgu, savstarpēji saistītu vēsturi. Izpratne par cilvēku kā dabas kroni būtu pilnībā jāatmet, un tā vietā uz klāja jāuzņem rūpju, rekonstruēšanas, vienlīdzības un solidaritātes ētika…
Es ceru, ka pēc simt gadiem eksistēs postkoloniāla, patiesi daudzveidīga un no birkām brīva pasaule un tādas zināšanu un atmiņu institūcijas, kas to veicinās un atbalstīs. Es ceru, ka nākotnes bibliotēkas kļūs par aktīvistu, pretošanās kustību un piemiņas centriem. Bibliotēkas kā vietas, kur cilvēki cīnītos pret aizmirstību un netaisnību. Informācija ir spēks: spēks, kas var mainīt pasauli.
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Bibliotēku attīstības centrs
Bibliotēku portāla redaktore
portals@lnb.lv