Septembra vēstnese: Solvita Štekerhofa

2026. gadā Latvijas Bibliotēku portāls dod vārdu saviem galvenajiem lasītājiem – bibliotekāriem. Katru mēnesi izraudzīsimies mēneša vēstnesi, kurš mēneša noslēgumā dalīsies ar to, ko portālā lasījis un uzskatījis par vērtīgu, kas viņu uzrunājis, iedvesmojis, noderējis darbā, licis aizdomāties un ko noteikti gribētos izcelt. Gada devītais mēnesis – septembris – ir aizritējis, un dodam vārdu devītajai vēstnesei – Pārventas bibliotēkas vadītājai Solvitai Štekerhofai.

Portāls Bibliotēka.lv, 1. oktobris, 2026 37

Ilustrācija: Laura Lukeviča

Sveiciens no Ventspils!

Septembris daudziem asociējas ar jauna gada sākumu – laiku, kad pēc vasaras atkal iegriežas ierastais ritms, skolās atskan zvans un bibliotēkās sākas īpaši aktīvs darba cēliens. Arī bibliotekāriem septembris nozīmē jaunu nodarbību plānošanu, tikšanos ar bērniem un jauniešiem, jaunu ideju meklēšanu un, protams, daudz lasīšanas.

Nav ko liegties, Latvijas Bibliotēku portāls, manuprāt, ir viens no progresīvākajiem nozares informācijas avotiem Latvijā. Man patīk tā plašais tvērums, līdzās ikdienas aktualitātēm var lasīt intervijas ar kolēģiem, iepazīt bibliotēku pieredzi un labās prakses piemērus, sekot līdzi starptautiskajām tendencēm, lasīt atskatus par nozīmīgiem notikumiem un uzzināt par iespējām, kas bibliotēku darbā paveras tepat Latvijā un pasaulē. Portāls ne tikai informē par notikušo, bet arī ļauj paskatīties uz nozari plašāk un ieraudzīt, cik daudzveidīgs patiesībā ir bibliotekāra darbs.

Man ir patiess prieks, ka šoreiz esmu izraudzīta par septembra vēstnesi. Latvijas Bibliotēku portālu lasu ikdienā, tas man ir kļuvis par sava veida profesionālo “rīta avīzi”. Ja ne gluži katru rītu, tad katru otro, iesāku, pārskatot, kas jauns noticis Latvijas bibliotēkās, ko paveikuši kolēģi, kādas idejas radušās un par ko šobrīd diskutē nozarē. Tāpēc izvēlēties tikai dažus septembra rakstus, kas mani uzrunājuši visvairāk, nemaz nebija viegli.

Septembrī īpaši uzrunāja informācija par PISA 2025 rezultātiem un jaunajiem “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2026” metodiskajiem materiāliem.

Pārventas bibliotēkā ar “Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju” strādājam ļoti aktīvi. Mēs ne tikai popularizējam kolekciju un mudinām bērnus izvēlēties grāmatas, bet arī paši cenšamies izlasīt visas kolekcijas grāmatas. Tas mums ļauj sarunāties ar bērniem un jauniešiem par izlasīto, uzdot jautājumus, diskutēt un dažkārt arī nonākt pie pavisam negaidītām atziņām.

Es pati esmu liela bērnu grāmatu fane. Man patīk bērnu literatūra ne tikai profesionāli, bet arī kā mammai, man patīk ar saviem bērniem mājās pārrunāt izlasīto, jautāt, kas viņiem grāmatā šķitis svarīgs, smieklīgs, netaisnīgs vai pārsteidzošs. Un šī gada “Bērnu žūrijas” krājums mūsu mājās jau ir raisījis nebijušas diskusijas.

Tas man sniedz īpašu gandarījumu. Ne tikai kā mammai, kurai ir prieks redzēt, ka bērni domā, jautā un diskutē par izlasīto, bet arī kā bibliotekārei. Šādos brīžos rodas sajūta, ka tas, ko daru bibliotēkā, tiešām ir nozīmīgi. Un vēl vairāk, ka to nedaru tikai es viena. To dara visa bibliotekāru kopiena, kas izvēlas grāmatas, veido kolekcijas, izstrādā metodiskos materiālus, domā par lasīšanas veicināšanu un meklē arvien jaunus veidus, kā bērnus aizvest līdz grāmatai un sarunai par to.

Tā ir ļoti patīkama profesionāla sajūta – apzināties, ka arī manam ikdienas darbam ir vieta šajā daudz plašākajā kopīgajā darbā.

Arī grāmatu izvietošana bibliotēkā ir sava veida mārketings – jo pamanāmāk grāmatu parādīsim, jo vairāk par to pastāstīsim un jo labāk spēsim ieinteresēt lasītāju, jo lielāka iespēja, ka tā nonāks viņa rokās. Taču ar grāmatas paņemšanu vien darbs nebeidzas. Man ir svarīgi, lai lasīšana kļūtu par sarunu, domāšanu un iespēju bērnam formulēt savu viedokli.

Tāpēc mani īpaši ieinteresēja metodiskajos materiālos piedāvātās diskusiju stratēģijas un tekstpratību veicinošie uzdevumi. Tie palīdz lasīšanu padarīt par daudz vairāk nekā tikai teksta izlasīšanu, par iespēju iedziļināties, pamatot savu viedokli, ieklausīties citos un saprast, ka uz vienu jautājumu ne vienmēr ir tikai viena pareizā atbilde.

Vienmēr ar īpašu interesi gaidu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Nozaru literatūras centra “Jaunieguvumu apskata” jauno numuru un bibliogrāfisko pārskatu par jaunākajām grāmatām.

Atzīšos, šie apskati manī raisa zināmu profesionālu atkarību. Tajos var atrast gan idejas savai profesionālajai izaugsmei, gan literatūru, kuru būtu vērts iegādāties bibliotēkas krājumā. Katrs jaunums liek sev pajautāt: vai tas būtu vajadzīgs mūsu lasītājiem? Vai par šo izdevumu būtu vērts pastāstīt kolēģiem? Vai tas varētu noderēt kādam konkrētam bibliotēkas lietotājam?

Ar interesi izlasīju arī interviju ar Daigu Raļļu, ar kuru man ir iespēja sadarboties Latvijas Bibliotekāru biedrībā, un interviju ar Ilgu Erbu, kura vada Liepājas Centrālo bibliotēku.

Daigas stāstījums par Olaines pamatskolas bibliotēku uzrunāja ar domu par bibliotēku kā vietu, kur skolēni ne tikai lasa un mācās, bet arī paši kļūst par ideju autoriem, projektu īstenotājiem un aktīviem bibliotēkas dzīves veidotājiem. Savukārt Ilgas Erbas intervijā īpaši tuvas šķita atziņas par lasīšanas nozīmi, darbu ar bērniem un jauniešiem, bibliotēkas izglītojošo lomu un nepieciešamību arī pašiem bibliotekāriem nepārtraukti mācīties un attīstīties.

Šīs domas ļoti organiski sasaucas ar Pārventas bibliotēkas ikdienu un mūsu centieniem būt ne tikai vietai, kur paņemt grāmatu, bet arī vietai, kur cilvēks var mācīties, sarunāties un justies piederīgs.

Ar lielu interesi lasīju arī par Latvijas bibliotēku speciālistu dalību BiblioCon 2026 Berlīnē.

Šis raksts mani uzrunāja arī ļoti personisku iemeslu dēļ. 2025. gada decembrī man pašai bija iespēja piedalīties Latvijas bibliotēku speciālistu vizītē Berlīnē un klātienē iepazīt Vācijas bibliotēku darbu. Tāpēc bija īpaši interesanti lasīt par Latvijas speciālistu dalību BiblioCon un redzēt, kā Berlīnē aizsāktā profesionālā pieredzes apmaiņa turpinās.

Man bija iespēja uz Vācijas bibliotēkām paskatīties no apmeklētāja un pieredzes apmaiņas dalībnieka skatpunkta. Tādēļ BiblioCon norises un tajā gūtās atziņas bija vieglāk sasaistīt ar to, ko pati redzēju un piedzīvoju Berlīnē.

Šādi braucieni man vēlreiz atgādina, cik liela nozīme bibliotēku nozarē ir profesionālajiem kontaktiem. Dažkārt viena saruna ar kolēģi no citas valsts, viena redzēta ideja vai pavisam vienkāršs risinājums citā bibliotēkā var kļūt par impulsu pārmaiņām arī savā darbavietā.

Kopš pirms trim gadiem tiku ievēlēta Latvijas Bibliotekāru biedrības valdē un man bija iespēja piedalīties IFLA kongresā, arī uz IFLA ziņojumiem skatos citādi. Tagad cenšos izlasīt visus ziņojumus, jo tā jūtos informēta par tendencēm, kas bibliotēku nozarē pasaulē tiek apspriestas un attīstītas. Septembrī īpaši uzrunāja IFLA ziņojumi par attīstības tendencēm.

Pirmajā no tiem būtiska šķiet doma par bibliotēkas lomas paplašināšanos laikā, kad informācijas kļūst arvien vairāk, bet tās kvalitāte ir ļoti atšķirīga. Bibliotēka vairs nav tikai vieta, kas nodrošina piekļuvi grāmatām un informācijai. Arvien nozīmīgāka kļūst lasīšanas, kritiskās domāšanas un informācijpratības prasmju attīstīšana. Īpaši aktuāli tas ir darbā ar bērniem un jauniešiem, kuri informācijas pasaulē nonāk arvien agrāk. Savukārt ziņojumā par uzticēšanās pārskatīšanu īpaši uzrunāja jautājums par to, kam un kāpēc mēs uzticamies informācijas pasaulē. Arī ikdienā arvien biežāk redzu, cik būtiska kļūst prasme ne tikai atrast informāciju, bet arī izvērtēt tās avotu, uzdot jautājumus un saprast, kā informācija ir radīta. Un te bibliotēkai ir ļoti būtiska loma. Tā var būt droša vide, kur cilvēks ne tikai saņem informāciju, bet arī mācās ar to strādāt. Arī IFLA ceturtā attīstības tendence mani uzrunāja tieši šajā kontekstā – ar uzsvaru uz bibliotēkas spēju palīdzēt cilvēkiem informāciju ne tikai atrast, bet arī saprast, izvērtēt un izmantot atbildīgi. Domājot par savu darbu ar bērniem un jauniešiem, šīs tēmas šķiet ļoti konkrētas, nevis kaut kur tālu pasaules bibliotēku teorijā. Tās ir par to, ko mēs darām šodien, savā bibliotēkā.

Datubāzes man vienmēr ir ļoti patikušas. Ja vien būtu iespējams, es katram bibliotēkas apmeklētājam pastāstītu, cik vērtīgs informācijas avots tās ir. Manuprāt, datubāzu izmantošana studiju un pētniecisko darbu padara ne tikai kvalitatīvāku, bet arī aizraujošāku. Tāpēc ar interesi iepazinos ar informāciju par mākslīgā intelekta rīkiem bibliotēku abonētajās datubāzēs. Ja līdz šim viens no izaicinājumiem bija orientēties milzīgajā informācijas apjomā un atrast sev nepieciešamo, tad rīki, kas palīdz meklēt, atlasīt un strukturēt atbilstošu informāciju, šo procesu var padarīt ērtāku un efektīvāku. Man šķiet, ka tieši šādu iespēju popularizēšana arī ir viena no mūsdienīgas bibliotēkas darba sastāvdaļām. Bibliotekāram arvien vairāk jābūt ne tikai informācijas glabātājam, bet arī cilvēkam, kurš palīdz tajā orientēties.

Diemžēl pati netiku uz Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikušo dokumentālās filmas “Bibliotekāri” seansu par amerikāņu bibliotekāru cīņu par vārda brīvību, taču ļoti priecājos, ka šāda iespēja tika radīta. Īpaši vērtīgi man šķita tas, ka filmas seansu iniciēja Bibliodoma un pēc tā sekoja diskusija. Manuprāt, diskusijai ir liela nozīme ne tikai profesionālajā bibliotekārajā vidē, bet arī sabiedrībā kopumā. Bibliotēka var būt vieta, kur cilvēki ne tikai saņem informāciju, bet arī sastopas ar dažādiem viedokļiem, ieklausās citos un mācās par būtiskiem jautājumiem sarunāties argumentēti.

Tāpēc man ir žēl, ka šādu dokumentālo filmu nav iespējams piedāvāt noskatīties arī citās Latvijas bibliotēkās, piemēram, Spodrības dienās, papildinot seansu ar sarunu vai diskusiju*. Tieši šādi pasākumi, manuprāt, ļoti labi parāda bibliotēkas iespējas veidot telpu saturīgai sarunai un domu apmaiņai. Un priecājos, ka pastāv Bibliodoma – projekts, kas šādas sarunas rosina ne tikai profesionālajā bibliotekārajā vidē, bet arī plašākā sabiedrībā.

Septembrī izlasītais man vēlreiz atgādināja, cik daudzslāņains ir bibliotekāra darbs. Tas ir par grāmatām un lasīšanu, bet ne tikai. Tas ir par bērniem, kuri mācās saprast tekstu. Par jauniešiem, kuri mācās orientēties informācijas pasaulē. Par pieaugušajiem, kuri meklē uzticamu informāciju. Par kolēģiem, kuri dalās pieredzē. Par starptautisku sadarbību. Par tehnoloģijām un mākslīgo intelektu. Un arī par sarunām, kurās cilvēki var satikties ar atšķirīgiem viedokļiem.

Un, iespējams, pats svarīgākais ir tas, ka dažkārt profesionālā darba rezultātu var ieraudzīt pavisam vienkāršā situācijā – vakarā mājās, kad ar saviem bērniem apsēdies un pārrunā tikko izlasītu grāmatu. Kad bērns nepiekrīt, uzdod jautājumu, aizstāv savu viedokli vai pats sāk domāt par kaut ko, par ko iepriekš nebija aizdomājies. Tad es jūtos gandarīta ne tikai kā mamma. Arī kā bibliotekāre. Jo saprotu, ka šīs sarunas nav tikai mūsu ģimenes stāsts. Tās ir daļa no daudz lielāka darba, ko ik dienu dara bibliotekāri visā Latvijā, lai bērni lasītu, domātu, jautātu, diskutētu un ar laiku paši kļūtu par cilvēkiem, kuri spēj ne tikai atrast informāciju, bet arī saprast pasauli, kurā dzīvo.

* Latvijas Bibliotēku portāla redakcija informē, ka 6. oktobrī plkst. 22.00 filma tiks demonstrēta LTV1 kanālā.