#EsEsmuBAC: Anita Veckalne 

Pastāsti par savu darbu LNB Bibliotēku attīstības centrā!

Galvenais mans pienākums ir būt par LNB portāla “Literatūras ceļvedis” (www.literaturascelvedis.lv) redaktori. Tas ir ārkārtīgi interesanti – censties runāt par grāmatām tā, lai to sadzird potenciālie lasītāji. Ļoti cenšos uzrunāt mūsu “Literatūras ceļveža” apskata autorus no pozīcijas, lai viņi raksta un runā par grāmatām, kas viņiem pašiem ir interesantas (tām noteikti nav jābūt pašām jaunākajām). Jo tas gandrīz vienmēr garantē pilnīgi citu enerģiju un aizrautību – dod telpu un iespēju cilvēkiem runāt par grāmatu, kas personīgi ir svarīga. Tāds apskats vienmēr ir daudz piesātinātāks, jo uzreiz ir jūtams, ka grāmata ir atklājusi ko svarīgu lasītājam.

Protams, “Literatūras ceļveža” būtiska pievienotā vērtība ir tā, ka visbiežāk par grāmatām raksta LNB darbinieki un draugi, kas nozīmē, ka ir reizes, kad par vēstures grāmatu runā vēsturnieks, vai par dzeju runā literatūras zinātniece – kas sniedz papildu vērtīgu kontekstu, ko iegūst lasītājs, ja konkrēto tekstu raksturo savā jomā zinošs profesionālis.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka “Literatūras ceļvedis” ir iekļaujošs un ir svarīgi saņemt grāmatu apskatus gan no doktoriem, gan studentiem, gan vienkārši grāmatmīļiem – jo tas vienmēr sniedz atšķirīgākas nianses par apskatāmajām grāmatām.

Protams, daļa no redaktora darba ir interesēties par jaunākajām grāmatām, sekot līdzi tam, kas notiek grāmatu pasaulē – kas ir aktuāls, par ko cilvēki runā, kā viņi par to runā, ko viņi tiešām izlasa un kas paliek tikai kā vēlme lasīšanai, kas viņiem pietrūkst, kas sajūsmina. Tas ir ļoti aizraujoši, un bieži šāda informācija ir sastopama tieši ārpus darba, kad, esot kādās sadzīviskās situācijās, saklausu kaut ko svarīgu un jūtu, ka ieslēdzas “redaktora radars”, kas pēc tam var noderēt darbā, pieņemot lēmumus, par kurām grāmatām rakstīt un kam pievērst uzmanību.

Otrs mans darba virziens ir “Stāstu bibliotēku” koordinēšana. Šobrīd esam darba sākumā – apzinām tīkla vajadzības, meklējam risinājumus un atbalstu, kā stāstnieku kopienu attīstīt, uzlabot tās jau šobrīd brīnišķīgās spējas un domāt ilgtermiņā, lai kustība turpinātos. Es ļoti ticu šai idejai, jo stāstniecība ir viena no visvecākajām informācijas nodošanas metodēm. Stāsti mūs veido gan kā indivīdus, gan sabiedrību.

Kad man ir bijis tas gods dzirdēt kādu no mūsu talantīgajiem stāstniekiem, kur satiekas izmeklēta un rūpīgi atlasīta informācija, noslīpēta stāsta uzbūve un struktūra, noturēta un izjusta emocionalitāte un paša stāstnieka harizma – tā ir brīnišķīga un ļoti uzrunājoša pieredze. Esmu klausījusies mūsu stāstniekus un jutusi acīs asaras un uz rokām zosādu. Esmu pieredzējusi, cik tā ir milzīga jauda, ko var panākt labs stāsts. Mans darbs ir radīt apstākļus, lai šis tīkls var pilnveidoties un turpināties.

Kā arī papildus iesaistos projektos, kas cieši saistīti ar dažādām lasīšanas veicināšanas iniciatīvām. Jeb viss ap un par lasīšanu un stāstiem.

Man kā jaunam darbiniekam ir paveicies, jo Bibliotēku attīstības centrā ir ārkārtīgi atsaucīga un atbalstoša vadība un kolēģi, pie kuriem varu vērsties pēc padoma. Manos kolēģos ir milzīga zināšanu un pieredzes bāze, un šāda vide jūtami motivē darboties. Tas ir ļoti iedrošinoši, censties meklēt jaunus veidus un risinājumus, jo man ir dota radoša uzticība. Tajā pašā laikā, esmu nonākusi vietā, kur man ir pašsaprotami cienīt un lolot to būtisko un iedvesmojošo darbu, kas ir izdarīts pirms manis. Dienas beigās viss, ko daru ikdienā, ir lieliskas komandas darbs.

Ikmēneša grāmatu kluba tikšanās

Lasot pie jūras "Astotā dzīve (Brilkai)"

Pozēju ar grāmatām pie Mākslas muzeja

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz darbam LNB?

Pēc izglītības esmu žurnāliste, un līdz šim vairāk esmu strādājusi ar medijpratības un interneta drošības jautājumiem. Iepriekš strādāju Latvijas Drošāka interneta centrā – nozīmīgā organizācijā, kas izgaismo un izglīto par svarīgiem un aktuāliem interneta drošības un medijpratības jautājumiem, nodrošinot mūsdienīgus un kvalitatīvus metodiskos materiālus skolām un arī bibliotēkām.

Strādājot ar medijpratības un interneta drošības tēmām, bieži praksē apstiprinājās, ka viens no šo zināšanu stūrakmeņiem ir lasītprasme – spēja izprast izlasītās informācijas saturu un pamanīt pasaules kontekstu, kurā ar šo informāciju saskaramies. Tas bija loģisks, bet neapzināts solis – no medijpratības nonākt līdz lasīšanas veicināšanai. Jo ir ārkārtīgi būtiski, lai sabiedrība lasa. Lasošs cilvēks sevi kādos noteiktos aspektos pazīst labāk. Jo lasīšana paģēr laiku, un, lai kaut kam veltītu regulāru laiku, tev ir jāzina – kam tu to laiku esi gatavs veltīt.

Protams, dažreiz cilvēki tikai zina, kas viņiem nepatīk un kas viņus kaitina, kas pats par sevi jau ir kā ļoti izplatīts žanrs, kam ir ļoti viegli veltīt laiku. Bet reizēm ar to nepietiek. Lai lasītu regulāri, ir jāzina, kas tevi interesē un uz ko tu reaģē – vai cilvēkam nepieciešama spriedze, aizkustinājums, iedvesmojoši piemēri, intrigas, pasakas, liriska noskaņa? Kā arī – viena darba lasīšana nav izolēta no iepriekšējā vai nākamā teksta. Tie var būt radikāli atšķirīgi darbi, un svarīgi ir saprast, kuras literārās kombinācijas strādā un kuras nē. Jebkurā gadījumā – šajā nozarē ir ļoti daudz jautājumu.

Laba literatūra ļauj apjaust savas emocijas un iedod telpu saskarties ar otra pieredzi, varbūt pat, savu spēju robežās, to cenšoties apjaust. Un šajā informācijas pārbagātības pasaulē cilvēkiem bieži pietiek informācijas, bet nepietiek prasmes, saskaroties ar informāciju, pamanīt savas reakcijas. Un man liekas, ka šeit ļoti labi ieguļas laba literatūra – cilvēks, kurš lasa labāk, pamana, uz ko viņš reaģē. Protams, tas nav vienmēr iespējams, bet laba literatūra var būt noderīgs instruments, lai šīs prasmes attīstītu.

Kā arī – laba literatūra ir kā īsceļš prom no vides, no kuras mēs nākam un kurā uzturamies. Lasot mēs varam izdzīvot un iepazīt pieredzi, kas nebūtu iespējama vienas dzīves ietvaros. Literatūra ir spēcīgs instruments, lai paplašinātu savu redzesloku.

Tomēr galvenokārt – laba literatūra mani vienkārši ļoti interesē. Man vienkārši patīk to patērēt. Man patīk tie procesi, kas manī notiek, kad es izlasu ko vērtīgu – reizēm es sajūtu tīri fiziski, ka “atslābst kāds saspringums” tāpēc, ka ir izlasīta lieliska ideja vai doma. Un man tā ir pietiekama motivācija, lai kaut ko ļoti baudāmu padarītu par savu ikdienas darbu.

Amsterdamā, ielu mākslas muzejā (STRAAT)

Pie Ģederta Eliasa gleznas "Cūkas svilināšana" (mana mīļākā latviešu gleznotāja)

Atklāj kaut ko par sevi! Hobiji, intereses, aizraušanās?

Man ļoti svarīga ir daba, īpaši jūra un lauki. Bez tā nevaru. Man vajag savu nedēļas dabas artavu, lai varētu atjaunoties. Ar vīru cenšamies bieži būt pie dabas. Svarīgi ir kājas pielikt pie zemes. Redzēt un dzirdēt jūru. Un ja vēl dabā izdodas palasīt – tad ir pavisam skaisti. Tāpat mani ļoti interesē ielu māksla – gan Latvijā, gan ceļojumos cenšos sekot tai līdzi un atklāt aizvien jaunus darbu. Man liekas iedvesmojoši, kad māksla ir daļa no pilsētvides uz māju brandmūriem – ļoti vēlētos, lai Latvijā to būtu arvien vairāk.

Esmu arī aizrautīga Beyoncé daiļrades cienītāja. Mūzika man ir kā lielais sports citiem – tur es iedvesmojos un restartējos, ceļos pēc Amerikas laika un skatos koncertus, kad tie pieejami, gaidu jaunos albumus, braucu uz koncertiem pati, sekoju līdzi aktualitātēm – tas man ir diezgan nopietni.

Protams, man galvenais hobijs ir grāmatas, tām veltu daudz sava brīvā laika. Gan grāmatas pirkt (kas ir atsevišķs hobijs), gan, protams, grāmatas lasīt. Kā arī, katru mēnesi izlasītās grāmatas atlikt konkrētā plauktā ar mugurām horizontāli, ne vertikāli, lai tās sagatavotu nākamajai grāmatu kluba sarunai par tām. Tie ir it kā sīkumi – bet man ārkārtīgi aizraujoši.

LNB “Gaismas pils” ēkai jau vairāk nekā 10 gadi. Kādas ir tavas pirmās atmiņas par to?

“Gaismas pils” ir viena no svarīgākajām ēkām, kurā jau no paša sākuma esmu jutusies gaidīta. Bibliotēka jau sen, pirms te strādāju, bija mana “trešā vieta”. Šeit nācu rakstīt augstskolas darbus, darbus “Literatūras akadēmijai”. Reizēm dienas skrējienā nācu vienkārši pasēdēt – šķita, ka šeit varu elpot, ka te ir māja, kurā ir laiks. Gudrība un laiks. Tā bija viena no manām sapņu darba vietām vēl pirms sapratu, ko īsti gribu darīt.

Kādos gadījumos vērsties tieši pie tevis?

Ja jums ir grāmata, par kuru gribat izstāstīt – noteikti rakstiet anita.veckalne@lnb.lv.

Novēlējums bibliotekāriem!

Pirmkārt, novēlu spēku. Gan garīgu, gan fizisku. Turieties un nepadodieties! Bibliotekārs ir cilvēks-orķestris, tāpēc – lai pietiek spēka!

Otrkārt, novēlu aizrautīgus un iniciatīvas pilnus lasītājus, lai bibliotekāru enerģiju un iedvesmu var realizēt kopā ar atsaucīgu kopienu.

Un treškārt – laiku, lai izlasītu visas tās fantastiskās grāmatiņas, ko esat noskatījuši!

Visi foto no personiskā arhīva

Lasiet arī:
#EsEsmuBAC: tīmekļa resursu redaktore Anna Iltnere
#EsEsmuBAC: medijpratības nozares eksperts Emīls Rotgalvis
#EsEsmuBAC: bibliotēku nozares speciāliste Anda Saldovere
#EsEsmuBAC: nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem Madara Vīlipa
#EsEsmuBAC: Bibliotēku attīstības centra vadītāja Evija Vjatere
#EsEsmuBAC: nozares informācijas eksperte Elita Vīksna
#EsEsmuBAC: statistikas datu analīzes eksperte Diāna Rudzīte
#EsEsmuBAC: bibliotēku attīstības eksperte Ilze Kļaviņa
#EsEsmuBAC: galvenā bibliotekāre Solvita Ozola
#EsEsmuBAC: standartizācijas un terminoloģijas eksperte Inese Kazāka

Interviju sagatavoja:
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Attīstības departamenta
Bibliotēku attīstības centrs