Lasīšanas prieks sākas ar izvēles brīvību: Intervija ar LNB Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu
Pirms 30 gadiem, 1993. gadā, darbu sāka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centrs (BLC). Visu šo laiku centram ir bijusi tikai viena vadītāja – Silvija Tretjakova, kura LNB strādā jau vairāk nekā 40 gadus. Uzkrātā pieredzes bagāža, ilgtermiņa projektu organizēšana un nozares situācijas vērošana vairāku dekāžu garumā padara Silviju par īpašu sarunu biedru, ja runa ir par bērniem un viņu vēlmi un prieku lasīt grāmatas un par to, ko bibliotēkas var darīt, lai to gudri atbalstītu un viltīgi veicinātu.
Lasīšanas veicināšanas programmas kā vienu no svarīgākajiem darbības virzieniem BLC uzsāka 2001. gadā ar programmu “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, kas drīz uzsāks jau 23. raundu.
Iemeslu svinībām šopavasar netrūkst. Līdzās tortei ar 30 svecītēm (vai labāk 30 tortēm…) BLC 18. martā atzīmēja Lielo lasīšanas svētku 20. gadskārtu, kurā tika suminātas 20 tūkstošu lasītāju žūrijas visaugstāk vērtētās grāmatas un to autori. Lasītāji vecumā no 5 gadiem līdz pat sirmam vecumam sniedza rakstisku atsauksmi par izlasīto. Programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” aptvērums ir ievērojams: žūrija darbojas Latvijā un 67 latviešu diasporas centros 29 pasaules valstīs. Kopumā programmā pērn iesaistījās 852 skolas un bibliotēkas, radot labvēlīgus apstākļus lasīšanai un sarunām par grāmatām. Programma palīdz satikties grāmatām un lasītājiem, nodrošina plašāku piekļuvi nesen izdotām grāmatām, rosina izteikties par lasīto un sniedz atgriezenisko saiti rakstniekiem, ilustratoriem, tulkotājiem un izdevējiem.
Tomēr pavasara lielākais notikums ir tikai vēl priekšā: 21. aprīlī no plkst. 11.00 līdz 16.00 LNB Ziedoņa zālē notiks BLC, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas kopīgi rīkotā Pavasara konference bērnu literatūras un bibliotēku speciālistiem “Sāksim ar alfabētu”. Grāmatizdevējiem veltītajā gadā, svinot “Latviešu grāmatai 500”, svarīgi ir atzīmēt organizāciju devumu grāmatniecības attīstībā, visiem trīs rīkotājiem ir apritējuši 30 gadi.
Par pieminētajām un arī citām lasītveicināšanas programām, par Latvijas situācijas izvērtējumu, BLC panākumu atslēgu un ģimenes lomu lasoša bērna attīstībā lasiet intervijā. Latvijas Bibliotēku portāls ir pateicīgs Silvijai Tretjakovai par atvēlēto laiku sarunai.
Bērnu literatūras centram (BLC) šogad aprit 30 gadi. Jūsu profesionālā dzīve ar to saistīta jau no pirmsākumiem. Kā nonācāt bērnu literatūras laukā? Ko novēlētu BLC nākamajos 30 gados?
Latvijas Nacionālā bibliotēka ir mana pirmā un vienīgā darba vieta, kur sāku strādāt 1979. gadā. Piederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka gadu gaitā uzkrātā pieredze un zināšanas veido īpašu, unikālu profesionālo intuīciju, kas ir kapitāls gan darba vietai, gan sabiedrībai kopumā. Un atjaunoties visveiksmīgāk ir iespējams, strādājot vienā nozarē, nav nepieciešams ik pa pieciem, septiņiem gadiem mainīt darba vietu. 1984. gadā pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas uzsāku darbu LNB Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas Bērnu bibliotēku sektorā Kr. Barona ielā 3, manos pienākumos bija konsultatīvais darbs bibliotekāriem un ieteicošās bibliogrāfijas, pārrunu par grāmatām un citu metodisko materiālu sastādīšana. Bērnu grāmatas mums bija jāpasūta kartīšu katalogā un jānes no blakus mājas Kr. Barona ielā 14, arī lasītājus mēs neredzējām, tās bija izdomātas situācijas, tēmas, ko varētu apspriest ar bērniem un pusaudžiem bibliotēkās, jubilejas krājumi. 1993. gadā tika izveidota Bērnu literatūras informācijas nodaļa. Tā bija mana ideja nedaudz mainīt darba virzienu, lai tuvinātu darbu reālam lasītājam un vairāk pārzinātu un izvērtētu literatūru bērniem un pusaudžiem. Pārmaiņas atbalstīja arī bibliotēkas vadība. Bērnu literatūras centra nosaukumu ieguvām 1998. gadā. Bērnu literatūras centram turpmākos gadus novēlu attīstīt lasīšanas veicināšanas programmas, izvērst lasīšanas socioloģijas pētījumus, veidot apstākļus pētnieciskajam darbam, lai izdotu latviešu bērnu literatūras vēsturi, kā arī atsevišķu monogrāfiju par ilustrācijas mākslu Latvijā.
Vai Jums kā BLC vadītājai ir kāda devīze, pēc kā darbā vadāties, vai panākumu atslēga, kas ļauj arvien attīstīt centra darbību?
Man piemīt aizrautība un neatlaidība, kā arī uzskats, ka ir iespējams darīt daudz vairāk, lai piesaistītu bērnus lasīšanai, atrastu jaunas idejas un pieejas lasītprieka veicināšanā. Labs padomdevējs joprojām man ir franču rakstnieks un pedagogs Daniels Penaks, kurš sarakstījis esejas par lasīšanu – “Kā romāns”. Šī ir grāmata, ko esmu uzdāvinājusi LNB Tautas grāmatu plauktam ar savām piezīmēm un pasvītrojumiem. Lai gan grāmata ir izdota latviski vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, tā joprojām man ir lielisks iedvesmas avots, jo rakstniekam piemīt izcila prasme uzskatāmi atklāt tās kļūdas, ko mēs pieļaujam attieksmē pret bērniem, lai netraucētu viņus kļūt par aizrautīgiem lasītājiem.
Vieni no pamanāmākajiem BLC projektiem ir “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, “Skaļās lasīšanas sacensības”, kā arī “Grāmatu starts”. Vai variet pastāstīt, kā šādi vērienīgi projekti ir dzimuši un kas, jūsuprāt, ir to izdošanās pamatā?
Lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, kā arī “Skaļās lasīšanas sacensības” ir radušās, iepazīstot līdzīgas programmas Nīderlandē, savukārt “Grāmatu starts” nāk no Lielbritānijas. Taču šie modeļi nav pārņemti bez izmaiņām, bet ir pielāgoti Latvijas vajadzībām un, kā nesen teicis savā intervijā nīderlandiešu rakstnieks Žaks Frīns (“Kultūras Diena”, 05.04.2023.), pie mums abas iniciatīvas ir pilnveidojušās un ieguvušas jaunas kvalitātes, piemēram, bērnu žūrijas programma veiksmīgi apkopo lasītāju rakstiskos viedokļus par grāmatām, tie nav tikai grāmatu vāciņi, pēc kuriem bērni liek vērtējumu, kā tas notiek šobrīd Nīderlandē. “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” tiek piedāvāta latviešu diasporas centros daudzās pasaules valstīs. Līdzvērtīgas aktivitātes nenotiek nekur citur pasaulē, tas ir mūsu izdomas un organizatorisko prasmju rezultāts un spēja iejusties situācijās, kādās nonāk cilvēki, kā viņus atbalstīt, kā palīdzēt noturēt saikni ar Latviju un, protams, piesaistītais valsts finansējums Integrācijas politikas un Diasporas likuma realizēšanai. Sekmīgi šie projekti ir tādēļ, ka tie ir noderīgi, tie risina kādu svarīgu problēmu, ko apzinās visi iesaistītie sadarbības partneri un bibliotēku speciālisti. Turklāt visi Bērnu literatūras centra kolēģi ir vienlīdz aizrautīgi un katrs sniedz savu pienesumu, lai viss izdotos.
Šādi ilgtermiņa projekti dod iespēju vērot attīstību. Kādi ir jūsu secinājumi? Kā jūs raksturotu bērnu lasīšanas paradumu situāciju Latvijā?
Ilgtermiņa projekti patiešām dod iespēju vērot attīstību. Piemēram, Nīderlandē Lasīšanas fonda paspārnē pētījumi notiek nepārtraukti, gan īstenojot Skaļās lasīšanas sacensības, gan citus projektus. Šim darbam ir Izglītības un kultūras departamenta nepārtraukts finansiāls atbalsts. Arī BLC programmām katru gadu saņemam izvērtējumu, un secinājums ir viens – jo vairāk mēs tuvināmies skolai, jo lietderīgāks ir mūsu pakalpojums. Taču nekad nedrīkstam aizmirst, ka vārds “lasīšana” nepazīst pavēles izteiksmi, kā rakstījis Daniels Penaks eseju krājumā “Kā romāns”. Lasīšanas prieks sākas ar izvēles brīvību. Ja bērnam liek lasīt to, kas viņu neinteresē vai arī tobrīd vienkārši ir par sarežģītu, var panākt pretēju efektu un veicināt nepatiku pret lasīšanu. Bibliotēku darbā šīm programmām ir atbalsta raksturs, un vairāk nekā 80% bibliotēku atzīst, ka tās ir vienīgās lasīšanas veicināšanas programmas, ko bibliotekāri spēj realizēt savu daudzveidīgo pienākumu kontekstā. Lasīšanas paradumu maiņa arī ir skaidri saskatāma, fantāzijas literatūras popularitāti aizstāj reālistiskās, jauniešu problemātikai veltītās grāmatas, dzeja diemžēl vairs nav atzītāko grāmatu pirmajās vietās. Jaunajam lasītājam patīk multimediāli izdevumi, komiksi, detektīvi, neparasti ilustrētas grāmatas.
Kāpēc bērniem ir svarīgi jau no mazotnes regulāri lasīt priekšā grāmatas?
Ja runājam par lasītprieku, tad ir jāakcentē ģimenes labvēlīgā vide. Kopīgās vakara lasīšanas tradīcijas veido bērnos “ligzdas” izjūtu. Ir ģimenes, kurās lasīšana ir rituāls, ko nevar aizstāt ne ar ko citu. Kopīga lasīšana ir pamatā dziļākām sarunām, jo, pagalmā spēlējoties, nerodas iespēja pārrunāt tik daudz svarīgu lietu, kā lasot grāmatu. Tur tiek modelētas situācijas, kādās bērns varētu nokļūt. Vai varbūt viņš par ko tādu ir domājis, bet nav mācējis savu domu noformulēt vārdos. Grāmatā ar dažādām situācijām tas ir aprakstīts. Lasot var iemācīties un uzzināt dažādus svešus un ikdienā nelietotus vārdus. Tas veido lielāku izpratni, ko bērns domā, pēc kā viņš ilgojas. Veidojas tuvība. Kāds no slavenajiem zviedriem reiz teicis, ka visciešākās saites vecākiem ar bērniem veidojas, tieši lasot.
Kā ģimene un vide ietekmē bērnu un jauniešu lasīšanas paradumus?
Tai jābūt bērnu izglītošanas daļai un vecāku atbildībai. Tādēļ svarīgs ir “Grāmatu starts”, pirmo sabiedrības dāvināto grāmatu un ieteikumus vecākiem vajadzētu saņemt katram Latvijā dzimušam bērnam. Tomēr šeit ir vajadzīgas pastāvīgas valsts un pašvaldību investīcijas. 2022. gadā no Kultūras ministrijas pēc 15 gadu pauzes saņēmām finansējumu šai pirmsskolas programmai. Šogad atkal programma ir atkarīga tikai no ziedotāju atsaucības. Esam pateicīgi LNB Atbalsta biedrībai, kas “Grāmatu startu” ir paņēmusi savā paspārnē, taču atkarība no ziedojumiem sabiedrībai tik nozīmīgā jautājumā liecina par jebkādas stratēģijas un kultūrpolitikas trūkumu. Ar ģimeņu iesaisti netiek strādāts pietiekoši. Vecākiem ir jāregulē bērna dzīve, lai tajā nebūtu tikai telefons, bet pietiktu laika arī draugiem, fiziskām aktivitātēm brīvā dabā, kopīgiem vaļaspriekiem, grāmatām un citām attīstošām nodarbēm. Pētījumi rāda, ka jau tikai pats fakts, ka mājās ir grāmatas, uzlabo bērna literāro inteliģenci un intelektu kopumā. Lielu mājas bibliotēku fenomens Latvijā ir aizejoša parādība, bērnu grāmatas ir dārgas, tās “noder” īsam dzīves laika posmam, tādēļ publisko bibliotēku nozīmei teorētiski vajadzētu pieaugt. Ideāli būtu, ja bibliotēku pakalpojuma laikā ievērotās grāmatas vēlāk tiktu iegādātas mājas bibliotēkai, lai veidotos šī grāmatu vide.
Cik iesaistītas ir latviešu ģimenes lasīšanas veicināšanā?
Nupat, marta beigās, esmu atgriezusies no Eiropas Komisijas rīkotas konferences “Eiropas Rakstnieku diena” Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, ko bija rosinājusi Marija Gabriela, par inovācijām, pētniecību, kultūru, izglītību un jaunatni atbildīgā ES komisāre. Lasīšanas veicināšana joprojām ir Eiropas kultūras un izglītības politikas “karstais” jautājums. Diskusijās kāda somu kolēģe izteica paradoksālu domu, lai gan materiālu un padomu vecākiem lasītveicināšanā ir daudz, tie cirkulē noteiktās aprindās un visiem nav pieejami, lai kā mums gribētos domāt par pretējo.
Ir jācenšas mainīt attieksmi, kas mudinātu vecākus rīkoties. Ja bērns redz vecākus lasām, pirms gulētiešanas ir kopīgs lasīšanas brīdis, pastāv cerības, ka lasīšanai būs nozīme bērna personības izaugsmē. Taču nereti vērojam arī tādas kļūdas – vecāki ar bērnu atnāk uz bibliotēku un skaļi paziņo: “Ai, mans bērns jau nelasa. Mēs pašķirstīsim žurnālus.” Blakus stāv šis bērns un to par sevi dzird. Mēs paliekam sarkaniem vaigiem… Šāda attieksme ir pazemojoša un neveicinās vēlmi lasīt. Sakām, lai atstāj to bērnu mums, mēs ieinteresēsim viņu lasīt. Arī skolas un bibliotēkas sadarbība varētu būt labāka. Mūsdienās vairs neder tikai nopirkt grāmatu un ielikt plauktā. Ar grāmatu ir jāstrādā, lai bērns to sāktu lasīt. Ir jābūt pievilcīgam “spēļošanās” posmam, lai noturētu interesi.
Ir grūti atbildēt, kam ir lielāka atbildība, kam lielāka nozīme, lai bērni un tīņi lasītu, – vecāku piemēram vai interesantākai literatūras programmai skolā. Bērnam var laimēties visādi. Var laimēties augt ģimenē, kurā literatūra ir cieņā, kur lasa priekšā jau no vismazākā vecuma, kad bērns vēl nesaprot tekstu, bet var pētīt bildes. Lai grāmatas forma, smarža, sajūta taustot jau ir pazīstama. Lai bērns var atnākt pie mammas vai tēta, ielikt grāmatu viņiem rokās un paļauties, ka šis laiks būs veltīts tikai viņam un būšanai kopā ar vecākiem. Lai šīs izjūtas ir tikai pozitīvas.
Ir ļoti skumji redzēt, ka jaunie vecāki, kas faktiski paši jau ir izauguši ar viedtālruni rokās, arī divgadniekam atļauj ar to neierobežoti spēlēties. Bērnam, protams, var paveikties aiziet uz skolu, kur ir tāds skolotājs kā Daniels Penaks, kas viņu ieinteresē lasīt. Pēc tam viņš var nonākt vidē, kur cilvēki pulcējas, lai parunātos par grāmatām. Pieauguši cilvēki, dažādu nozaru profesionāļi, kas grib runāt dziļas sarunas par nopietnām tēmām. Joprojām ir cilvēki, kas grib tikties, lai runātu par grāmatām, lai spriestu par literāriem darbiem. Tātad arī attiecībā uz pieaugušu cilvēku iesaisti ir ko darīt.
Kāda loma ir publiskajām un skolu bibliotēkām bērnu un jauniešu lasīšanas veicināšanā?
Publiskās bibliotēkas viens no pamatuzdevumiem sabiedrības ilgtermiņa attīstībā ir lasīšanas veicināšana. Latvijas bibliotēkās šis darbības virziens veiksmīgi attīstās. Ir neskaitāmi starptautiski sadarbības projekti, kas iedzīvina jaunus paņēmienus lasīšanas veicināšanā, ir pieejama profesionālā literatūra par šo darbības virzienu. Ļoti bieži bērnu lasīšanu var veicināt viens ieinteresēts pieaugušais – entuziasts – taču ne visi bibliotekāri un ne visi skolotāji tādi ir.
Skolas bibliotēkai ir samērā grūti attīstīties, jo bieži tiek lietota atruna, ka finansējuma pietiek tikai mācību līdzekļiem. Eiropas valstīs valdība dod papildu naudu, lai katrā skolā būtu pieejamas jaunākās grāmatas. Ir pētījumi, kas apliecina – jo vieglāk sasniedzamas bērniem grāmatas, jo vairāk viņi lasa. To apliecina arī “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, kas 2022. gadā piedzīvoja pastāvēšanas vēsturē vislielāko finansējumu, varējām par valsts līdzekļiem iegādāties vairāk nekā 33 tūkstošus jaunāko grāmatu un nogādāt tās tuvāk lasītājiem, iesaistījās 361 skola, tāda skolu pārstāvniecība nav bijusi nekad. Un lasītāju – vērtētāju skaits šajā programmā pirmo reizi pārgāja pāri 20 tūkstošiem. Lieliski, ja skola attīsta savas tradīcijas saistībā ar lasīšanu, diskusiju klubus, kuru organizēšanā iesaistīti paši jaunieši.
Kādi pasaules piemēri tam, kā bibliotēkas strādā ar jauno paaudzi, jūs iedvesmo?
Mani iedvesmo daudzi piemēri no Eiropas valstu prakses. Jācer, ka Eiropas Komisijas nupat rosinātā iniciatīva “Eiropas Rakstnieku diena” atkal dos impulsu domāt un strādāt vienā virzienā, kā tas bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad tika veikts Eurydice pētījums “Lasītprasmes mācīšana Eiropā – konteksts, rīcībpolitika un prakse”, kas apskatīja četrus pamattematus: mācīšanas metodes, lasīšanas grūtību novēršana, pedagogu izglītība un lasīšanas veicināšana ārpus skolas. Katrs no šiem tematiem tika apskatīts saistībā ar akadēmiskajiem pētījumiem, starptautisko izglītības aptauju jaunākajiem rezultātiem un valstu nacionālās politikas, programmu un labākās prakses piemēriem. Piedalījos šajā pētījumā kā nacionālā eksperte un ļoti lepojos, ka toreiz izvirzītās rekomendācijas pakāpeniski tiek ieviestas Latvijā. Tiek strādāts ar riska grupām, piemēram, zēniem, kuru lasītprasmes rādītāji ievērojami atpaliek no meiteņu. Arī LNB rīkotās “Skaļās lasīšanas sacensības” sekmīgi iesaista zēnus lasīšanā, jo sacensības viņus aizrauj, dalībnieks var sevi apliecināt un uzvarēt, lasot grāmatas. Lai uzlabotu lasītā teksta izpratni, pētnieki īpaši iesaka kombinēt vairākas stratēģijas. Mācīšanās sadarbojoties un diskusijas ar vienaudžiem var sekmēt lasītā teksta izpratni un labvēlīgi ietekmēt neprasmīgos lasītājus. Te lieliski piemēri nāk no Beļģijas “Visi lasa”, rakstīšanas darbnīcas no Ziemeļvalstīm, “Lasīšanas ofensīva” no Beļģijas flāmu valodā runājošās daļas, jaunu grāmatu blogeru atbalsts, kas specializējušies jauniešu literatūrā (Somija), literatūras festivāli un daudzi citi projekti.
Kādas ir lielākās nepilnības, problēmas Latvijas bibliotēkās – kas bibliotekāriem visvairāk nepieciešams darbam ar bērniem?
Lai gan daudz tiek darīts, lai veicinātu sadarbību starp skolu un bibliotēku, tomēr tam būtu nepieciešams arī īpašs finansējums kopīgu sadarbības projektu realizēšanai. Nepieciešama arī mērķauditorijas iesaistīšana pakalpojumu plānošanā un realizēšanā, intensīvāka tīklošanās iespēju atrašana visu to institūciju vidū, kuras strādā ar bērniem un jauniešiem. Nevajadzētu taupīšanas nolūkos samazināt darbinieku skaitu, kuri specializējušies šim bibliotēku darba virzienam. Profesionālās pilnveides iespējas vajadzētu nodrošināt ne tikai Rīgā, bet arī reģionos, īstenojot īpašu mācību programmu.
Cik ļoti digitālās tehnoloģijas maina to, kā bērni un jaunieši lasa?
Ir novērots, ka krīzes brīdis iestājas ap 11 gadu vecumu, kad bērni, kas bijuši patiešām aizrautīgi grāmatu lasītāji, pilnībā pievēršas telefonam. Pusaudziskā protestā viņi var pat pilnībā atteikties no daiļliteratūras lasīšanas, bet, ja ir lasīts iepriekš, tad ir ielikts pats grāmatu lasīšanas vērtību pamats. Ticu, ka vēlākos dzīves gados viņi pie lasīšanas atgriezīsies. Ja cilvēks no tā procesa ir guvis pozitīvas emocijas, iespējams, dziļu emocionālu līdzpārdzīvojumu, viņš to atsāks darīt.
Vai būtu iespēja kaut kā izmantot gadžetus un ierīces, lai veicinātu lasīšanu? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Sofijas konferencē piedalījās Ulla Lehtinena, grāmatu influencere no Somijas, kura reklamē lasīšanu un grāmatas ar Tik Tok palīdzību, viņai ir 16000 sekotāju, auditoriju sasniegt mūsdienās ir daudz vieglāk.
Nav jau tā, ka pusaudži un jaunieši nelasa, viņi to dara citādi. Patiesībā bērni šobrīd lasa tik daudz, kā nekad agrāk. Tagad, kad nereti ir attālinātais darbs, es sāku ienīst ekrānus, jo neprotu atslēgties. Darba diena pārvēršas par divreiz ilgāku sēdēšanu pie datora, nekā tas bija pirms pandēmijas. Sevi pieskaitu pie digitālajiem imigrantiem, bet strādājam vairākās paaudzēs digitāli dzimušajiem. Viņu intereses ir veidojušās citos apstākļos, un komunicēšana prasa atšķirīgas kompetences. Tomēr uzskatu, ka gadsimtu pārbaudījumus izturējušais medijs – grāmata – saglabās savu nozīmi un mēs turpināsim sarunāties ar literatūras starpniecību. Bērnam joprojām ir jālasa priekšā, jārunā ar viņu, lai viņam saglabājas atmiņā šie vārdi, ko vēlāk vajadzēs izmantot. Pirms skolas gaitu sākšanas bērni, kuri ir uzauguši labvēlīgos apstākļos, ir dzirdējuši aptuveni 45 miljonus vārdu (nav runa par dažādiem vārdiem), savukārt, tie, kuri uzauguši sliktos apstākļos – tikai 15 miljonus vārdu. Starpība: 30 miljonu vārdu atšķirība. Lasītāji zina daudz, daudz vairāk nekā tie, kuriem nav bijusi šī intelektuālā nodarbe.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Par ko sapņojat saistībā ar nozari?
Nākotnes plānus ļaujiet man neatklāt. Kad 2019. gadā atvērām pārveidoto, teicami dizainēto Bērnu literatūras centra lasītavu Gaismas pils 7. stāvā, par ko jāpateicas LNB Atbalsta biedrībai un bibliotēkas līdzdalībai, apņēmos vairs neko nepārbūvēt un nesūdzēties par infrastruktūras trūkumiem. Taču 7. stāva ātrija nišu gan vēlētos pārveidot. Jau tagad to izmantojam dažādu izstāžu interaktīvo elementu un darbnīcu vajadzībām, tomēr vēlētos to redzēt kā pievilcīgu vidi bērniem, kur iepazīt bērnu grāmatas un citus medijus. Vēlētos, lai Bērnu literatūras centrs attīstās kā nozīmīgs lasīšanas veicināšanas valsts līmeņa stratēģijas īstenotājs, lasīšanas interešu izpētes centrs, starptautiski nozīmīgs latviešu bērnu literatūras un ilustrāciju mākslas reprezentētājs.
Paldies Madarai Freivaldei, LNB Bibliotēku attīstības centra nozares speciālistei darbā ar bērniem un jauniešiem, par palīdzību jautājumu sagatavošanā.
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv