Lai tendences iedzīvinātu Latvijas mērogā, Latvijas Bibliotēku portāls 2026. gada gaitā aicinās nozares un saskarnozaru ekspertus paust savu redzējumu par katru no tām, rosinot diskusiju arī lasītāju vidū.

Pirmajā tendencē “Zināšanu prakse mainās” tika uzsvērts, ka nākotne sniedz gan iespējas, gan izaicinājumus taisnīguma stiprināšanai zināšanu sistēmās. Tā rosina pārdomāt, ko mēs uzskatām par zināšanām, veicina viedokļu daudzveidību un sekmē pieaugošu izpratni par dezinformācijas procesiem un to ietekmi. Lasiet Gintas Zalcmanes un Baibas Holmas pārdomas.

Otrajā tendencē “Mākslīgais intelekts (MI) un citas tehnoloģijas pārveido sabiedrību” stāstīts par to, kā ģeneratīvais mākslīgais intelekts un jaunās tehnoloģijas maina veidu, kā mēs radām, izplatām un izmantojam informāciju. Lasiet Ievas Ilvesas, Emīla Rotgalvja un Ingas Niedras pārdomas.

Trešajā tendencē “Uzticēšanās tiek pārskatīta” stāstīts par to, ka uzticības atjaunošana valdībām un medijiem ir būtisks priekšnoteikums sabiedrības attīstībai. Šajā kontekstā tiek analizētas sabiedrības uzticības tendences attiecībā uz institūcijām, tostarp žurnālistiku un atklātības procesiem, un kāda šai visā ir bibliotēku loma. Lasiet Ivonnas Plaudes, Agijas Ābiķes un Lāsmas Zariņas pārdomas.

Ceturtajā tendencē “Prasmes un spējas kļūst arvien sarežģītākas” stāstīts par to, ka, lai gūtu panākumus, cilvēkiem nākotnē būs nepieciešamas gan praktiskās iemaņas, gan kritiskās domāšanas un digitālās prasmes. Tas izgaismo augošās prasības un ieguvumus, ko sniedz informācijpratīgāka sabiedrība, kā arī riskus cilvēkiem, kuriem ir zemāks prasmju līmenis. Lasiet Daces Aleknas, Agneses Pašānes un Gitas Švarces pārdomas.

Piektajā tendencē “Digitālās tehnoloģijas ir nevienlīdzīgi pieejamas” tiek stāstīts par to, ka digitālā iekļaušana var veicināt taisnīgumu, taču vienlaikus izgaismo pieaugošo digitālo plaisu un problēmas, kas saistītas ar pāreju uz pakalpojumu sniegšanu tikai tiešsaistē. Tajā pašā laikā pastāv iespēja veidot iekļaujošāku kultūras informācijas ekosistēmu. Lasīt 5. tendenci (5 lpp., PDF).

Līga Ignate, Latvijas Digitālā akseleratora (LDA) izpilddirektore:

Digitālā iekļaušana – ne tikai piekļuve tehnoloģijām, bet spēja tās izmantot

Domājot par digitālo plaisu, varam digitalizācijas procesus salīdzināt ar motorizāciju jeb automašīnu plašu ienākšanu mūsu ikdienā 20. gadsimta beigās. Kāda ietekme uz cilvēka dzīves kvalitāti, iespējām u.tml. ir tam, ka viņam nav automašīnas? Kāda ietekme ir tam, ka viņam ir automašīna, bet viņš neprot to vadīt? Kā viņa iespējas pārvietoties ar auto ietekmē pieejamā infrastruktūra, degvielas pieejamība un cena? Varam uzdot arī citus līdzīgus jautājumus.

Kā cilvēku ietekmē tas, vai viņam ir dators, ir interneta pieslēgums? Vai viņu ietekmē prasmes lietot ziņu portālus, sociālos tīklus, valsts un pašvaldības pakalpojumu portālus? Kā personu ietekmē interneta pieslēguma cena, tīkla drošība, elektrības cena un varbūt pat tokenu cena, ja runājam par mākslīgā intelekta rīkiem?

Raugoties no Latvijas Digitālā akseleratora pieredzes, vēlētos īpaši uzsvērt, ka digitālā plaisa mūsdienās arvien vairāk izpaužas ne tikai kā piekļuves, bet arī kā digitālo prasmju un spēju nevienlīdzība.

Arī valstī ar attīstītu digitālo infrastruktūru tehnoloģiju pieejamība automātiski nenozīmē spēju tās pilnvērtīgi izmantot. Turklāt, publiskajiem un privātajiem pakalpojumiem arvien vairāk pārejot digitālajā vidē, pastāv risks, ka cilvēki ar nepietiekamām digitālajām prasmēm nonāk vēl nelabvēlīgākā situācijā.

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga ir bibliotēku loma. Bibliotēkas var būt ne tikai vieta, kur pieejams internets un digitālās ierīces, bet arī uzticama vide, kur cilvēki iegūst praktiskas digitālās prasmes, saņem individuālu atbalstu un mācās droši izmantot jaunās tehnoloģijas. Domāju, lielā mērā to pierādījusi jau pāreja uz banku izmantošanu internetā – bankām slēdzot mazos klientu apkalpošanas centrus, lietotāju atbalsta funkciju nereti pārņēmušas reģionālās bibliotēkas. Atbalsta, informācijas un prasmju trūkums šādos gadījumos var rezultēties pavisam reālās finansiālās sekās personām, kuru digitālās prasmes ir zemas vai nav iespēja piekļūt drošām pakalpojumu saņemšanas vietām.

Mākslīgā intelekta straujā attīstība šo jautājumu padara vēl aktuālāku. Tas var palīdzēt pārvarēt valodas, piekļūstamības un zināšanu barjeras, taču vienlaikus radīt jaunu nevienlīdzību starp tiem, kuri prot izmantot MI iespējas, izprot MI rīku un LLM (lielo valodas modeļu jeb large language models) darbības principus un tiem, kuriem šādu prasmju un zināšanu nav. Galu galā, šobrīd esam nonākuši punktā, kur digitālā plaisa var radīt reālu apdraudējumu mūsu sabiedrībām un valstīm. Gluži tāpat kā automašīna cilvēku var aizvest jaunos piedzīvojumos, bet var arī izraisīt avāriju ar letālām sekām.

Latvijā esam attīstījuši kopumā ļoti labu digitālo infrastruktūru, plašu tiešsaistes pakalpojumu pieejamību. LDA skatījumā nākamais solis digitālajā iekļaušanā ir pāreja no tehnoloģiju pieejamības nodrošināšanas uz mērķtiecīgu digitālo spēju attīstīšanu. Bibliotēkas, sadarbojoties ar digitālās inovācijas un izglītības organizācijām, var kļūt par nozīmīgiem šīs pārmaiņas virzītājspēkiem visā Latvijā.

Eva Radova, Digitālās bibliotēkas vadītāja, Latvijas Nacionālā bibliotēka:

Kā Digitālās bibliotēkas vadītāja varu teikt, ka digitalabiblioteka.lv nodrošina vienlīdzīgas iespējas ikvienam piekļūt Latvijas digitālajam kultūras mantojumam. Digitālie pakalpojumi sniedz iespēju ātri, ērti un nereti arī ekonomiski izdevīgāk saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Piemēram, vairs nav fiziski jādodas uz galvaspilsētu vai konkrētu institūciju, lai piekļūtu informācijai vai resursiem. Šajā aspektā digitālā transformācija būtiski paplašina piekļuvi zināšanām un informācijai.

Tomēr, strādājot arī tradicionālajā bibliotēkā, nereti sastopamies ar sociālajām grupām, kurām digitālo pakalpojumu izmantošana ir sarežģīta vai apgrūtinoša. Tie nav tikai seniori vai cilvēki ar zemiem ienākumiem. Digitālās plaisas riskam pakļautajās grupās varam ieskaitīt arī cilvēkus ar redzes, dzirdes vai garīga rakstura traucējumiem. Turklāt digitālo pakalpojumu pieejamību var ietekmēt arī īslaicīgi veselības ierobežojumi. Piemēram, salauztas rokas gadījumā ir grūtāk izmantot klaviatūru vai peli, tādējādi ierobežojot iespēju saņemt digitālos pakalpojumus. Līdzīgi pēc kataraktas operācijas veidlapas bieži vien būtu ērtāk aizpildīt papīra formātā, nevis ekrānā, taču šādas iespējas kļūst arvien retākas.

Manuprāt, tieši šī situācija labi raksturo IFLA 5. tendenci. No vienas puses, digitālā transformācija rada jaunas iespējas piekļūt informācijai un pakalpojumiem, bet, no otras puses, tā var palielināt atšķirības starp tiem, kuri spēj izmantot digitālos risinājumus, un tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar.

Neskatoties uz to, uzskatu, ka tuvākajā nākotnē arvien vairāk vienkāršo pakalpojumu būs pieejami tikai digitālā formā, bet iespējas saņemt tos klātienē kļūs arvien ierobežotākas. Piemēram, jau šobrīd atsevišķos lauku reģionos tuvākais bankomāts vai pakomāts var atrasties pat 20–30 kilometru attālumā.

Ikdienā esam tik ļoti pieraduši pie digitālajiem pakalpojumiem, ka reizēm pat neaizdomājamies par tiem cilvēkiem, kuriem tie nav pieejami vai nav pietiekami saprotami. Piemēram, cilvēkam, kurš nav pieradis izmantot viedtālruni vai specializētas lietotnes, sabiedriskā transporta biļetes iegāde var kļūt sarežģītāka un pat dārgāka.

Kaut arī digitālos pakalpojumus būs arvien ērtāk un ātrāk saņemt, manuprāt, tuvāko gadu laikā pieaugs pieprasījums pēc alternatīvām. Sabiedrībā arvien vairāk rodas izpratne par datu drošības jautājumiem, kas saistīti ar digitālo identitāti, digitālo ekonomiku un datu uzkrāšanu centralizētās sistēmās. Datu pārziņiem ir jāizturas ar īpašu atbildību pret datu aizsardzību, kiberdrošību un iespējām novērst trešo pušu manipulācijas ar lieliem datu apjomiem. Šādu datu ļaunprātīga izmantošana var ietekmēt cilvēku veselību, finanses un citus būtiskus dzīves aspektus.

Es atbalstu saprātīgu digitālo pakalpojumu attīstību, vienlaikus saglabājot iespēju nepieciešamības gadījumā saņemt arī fiziskus pakalpojumus. Veiksmīga digitālā transformācija nozīmē ne tikai jaunu tehnoloģiju ieviešanu, bet arī spēju nodrošināt, lai ieguvēji no šīm pārmaiņām būtu visi sabiedrības locekļi, nevis tikai tie, kuriem digitālā vide ir viegli pieejama un saprotama.

Elizabete Trušule, Jelgavas valsts ģimnāzijas bibliotēkas vadītāja:

Digitālās plaisas mazināšana ir svarīgs un atbalstāms mērķis. Arī skolā redzam, ka ne visiem skolēniem ir vienlīdzīgas iespējas izmantot digitālās tehnoloģijas. Ierīču trūkums un ierobežota piekļuve internetam var apgrūtināt mācības, tāpēc mūsu skolā skolēniem tiek izsniegti pagaidu lietošanā (uz mācību stundām un uz vietas bibliotēkā) portatīvie datori. Šādi praktiski risinājumi ir būtisks solis ceļā uz vienlīdzīgākām iespējām.

Bibliotēkas loma tomēr neaprobežojas ar ierīču un interneta nodrošināšanu. Bibliotekārs palīdz atrast uzticamu informāciju, izvērtēt avotu kvalitāti, orientēties digitālajā vidē un apgūt prasmes, kas nepieciešamas patstāvīgām mācībām. Strauji attīstoties mākslīgajam intelektam, šīs prasmes kļūst vēl nozīmīgākas. Ar piekļuvi tehnoloģijām vien nepietiek, ja cilvēks nezina, kā tās jēgpilni un droši izmantot.

Tāpēc ziņojumā man pietrūkst konkrētu risinājumu šo ikdienas problēmu novēršanai. Tā vietā ievērojama uzmanība veltīta datu pārvaldībai, digitālajai identitātei un starptautiskai tehnoloģiju pārraudzībai. Turklāt digitālā identitāte tiek minēta gan kā iespēja atvieglot piekļuvi pakalpojumiem, gan kā potenciāls atstumtības risks. Manuprāt, līdzvērtīga uzmanība jāvelta privātuma aizsardzībai un alternatīvām tiem, kuri digitālos pakalpojumus nevar izmantot.

Nepiekrītu arī pieejai, ka mākslīgā intelekta attīstības pārvaldība pati par sevi atrisinās nevienlīdzību. Drīzāk jāpalīdz mazāk aizsargātām sabiedrības grupām un jāattīsta infrastruktūra, lai jaunās tehnoloģijas būtu pieejamas plašākam cilvēku lokam. Kā arī jāmāca skolēniem mākslīgo intelektu izmantot jēgpilni un atbildīgi – to mūsu skolā darām, piedaloties ”Mākslīgā intelekta līderu skolas programmā”.

Kopumā ziņojuma mērķis ir vērtīgs, taču tā īstenošanā jāuzmanās, lai regulēšana un datu pārvaldība neaizēnotu cilvēku reālās vajadzības. Digitālajai iekļaušanai jāsākas ar pieejamām ierīcēm, uzticamu internetu, prasmju apguvi un cilvēka tiesību ievērošanu. Bibliotēkām šajā procesā ir būtiska loma – tās nodrošina piekļuvi zināšanām, tehnoloģijām un atbalstam.

Katras tendences izklāsta nobeigumā IFLA piedāvā jautājumus pārdomām, uz kuriem bibliotekāri var apdomāt savas atbildes. Jautājumi saistībā ar 5. tendenci ir šādi:

  • Kādi dati jums šobrīd ir pieejami? Kādi dati jums nepieciešami? Kādus datus jums būtu jāvāc (vai nevajadzētu vākt)?
  • Kāda ir piekļuve ierīcēm un savienojumiem cilvēkiem jūsu kopienā ārpus bibliotēkas?

Vairāk par ziņojumu
Lasīt ziņojumu pilnā apjomā (194 lpp., PDF)

trends.ifla.org

Aicinām lasīt:
IFLA ziņojuma 1. attīstības tendence “Zināšanu prakse mainās”
IFLA ziņojuma 2. attīstības tendence “Mākslīgais intelekts (MI) un citas tehnoloģijas pārveido sabiedrību”
IFLA ziņojuma 3. attīstības tendence “Uzticēšanās tiek pārskatīta”
IFLA ziņojuma 4. attīstības tendence “Prasmes un spējas kļūst arvien sarežģītākas”
IFLA ziņojuma 5. attīstības tendence “Digitālās tehnoloģijas ir nevienlīdzīgi pieejamas”

Informāciju apkopoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv