Lai tendences iedzīvinātu Latvijas mērogā, Latvijas Bibliotēku portāls 2026. gada gaitā aicinās nozares un saskarnozaru ekspertus paust savu redzējumu par katru no tām, rosinot diskusiju arī lasītāju vidū.

Pirmajā tendencē “Zināšanu prakse mainās” tika uzsvērts, ka nākotne sniedz gan iespējas, gan izaicinājumus taisnīguma stiprināšanai zināšanu sistēmās. Tā rosina pārdomāt, ko mēs uzskatām par zināšanām, veicina viedokļu daudzveidību un sekmē pieaugošu izpratni par dezinformācijas procesiem un to ietekmi. Lasiet Gintas Zalcmanes un Baibas Holmas pārdomas.

Otrajā tendencē “Mākslīgais intelekts (MI) un citas tehnoloģijas pārveido sabiedrību” stāstīts par to, kā ģeneratīvais mākslīgais intelekts un jaunās tehnoloģijas maina veidu, kā mēs radām, izplatām un izmantojam informāciju. Vienlaikus atklājas gan riski, ko rada dziļviltojumi un MI tehnoloģijas, gan arī jaunas iespējas informācijas izmantošanā un aizsardzībā. Lasīt 2. tendenci (8 lpp., PDF).

Ieva Ilvesa, kiberdrošības politikas eksperte:

Tehnoloģijas pārkārtos sabiedrību

Gūtenberga drukas prese 15. gadsimtā deva iespēju tūkstošiem cilvēku ne tikai lasīt, bet tā izmainīja varas struktūru. Baznīca zaudēja monopolu uz patiesību, sabiedrības slāņi apzinājās savas tiesības, mazās valodās apvienojās kopienās, uzplauka nacionālisms un galu galā Eiropa pārzīmēja valstu robežas. Industriālā revolūcija savukārt pārnesa smago darbu uz mašīnām – un deva iespēju arī sievietēm strādāt rūpniecībā, paverot ceļu uz līdzdalību politikā un balsstiesībām vēlēšanas.

Ikvienas milzīgas tehnoloģiskas pārmaiņas ir radījušas pārmaiņas sabiedrībā, izmainījušas varas sviras un galu galā arī politiku – ne uzreiz, ne plānoti, bet neizbēgami. Līdzīgi arī mūsdienas – digitālās tehnoloģijas un MI ir aizsākušas vēsturiskas pārmaiņas. IFLA ziņojuma otrā nodaļa to raksturo kā sabiedrības pārveidošanu, iezīmējot dažas no tendencēm. Atšķirībā no iepriekšējām revolūcijām, MI ietekme nav tikai šauri vienā tehnoloģiju jomā – tā skar vienlaicīgi visas nozares un, kas būtiskāk, skar cilvēka domāšanu pašos pamatos. Mēs jau tagad apgūstam informāciju citādāk, pieņemam lēmumus ātrāk, koncentrējamies citādā ritmā – un uzticamies sistēmām, kuras paši nesaprotam. MI maina ne tikai to, ko darām, bet to, kā domājam. Dziļviltojumi un MI ģenerēts saturs ir viens simptoms no daudziem – taču dziļākā pārmaiņa ir tā, ka robeža starp pašu domu un algoritmisko ieteikumu kļūst aizvien grūtāk saskatāma. Savukārt kiberapdraudējumi, tehnoloģiju un cilvēku digitāla ievainojamība dod iespējas ļaunprātīgiem spēkiem ārdīt esošo tiesisko un demokrātisko kārtību.

Globālās politikas veidotāji kā ANO, NATO, ES atbildes vēl tikai meklē – kā vienmēr tehnoloģisko pārmaiņu pirmsākumos, regulējums atpaliek. Arī Gūtenberga laikā neviens nevarēja iepriekš uzrakstīt noteikumus pasaulei, ko drukāta prese radīs. Taču šajā pārejas brīdī sabiedrībai ir nepieciešami uzticamības enkuri – vietas un institūcijas, kas palīdz orientēties, kamēr lielās atbildes vēl tiek meklētas.

Bibliotēkas, īpaši lokālās, ir vienmēr atvērtas domnīcas cilvēkiem. Ne tāpēc, ka tās glabā grāmatas – bet tāpēc, ka tās joprojām pieder pie tām retajām institūcijām, kurām pilsoņi uzticas. Laikmetā, kad “redzēt vairs nenozīmē ticēt” un kad algoritms pazīst mūs labāk nekā mēs paši – šī uzticamība ir gan politisks, gan sabiedrisks resurss. To ir vērts ne tikai sargāt, bet izmantot apzināti: kā vietu, kur mācīties , uzzināt, atšķirt, kā vietu, kur satikties ar sarežģītību bez steigas, kā vietu, kur cilvēks un cilvēcība joprojām ir mēraukla.

Emīls Rotgalvis, LNB BAC medijpratības nozares eksperts:

MI rīku ietekmi uz to, kā mēs komunicējam un uztveram informāciju ilgtermiņā pilnībā paredzēt vēl nav iespējams, taču ir skaidrs, ka šie relatīvi jaunie rīki jau ir spējuši pierādīt savu noderību dažādās jomās un pat dažādos sabiedrības līmeņos. Tas, saprotami, nāk ar iespējām un izaicinājumiem, kas, manuprāt, tendences aprakstā ir izsvērti labi un pietiekami tālredzīgi. Īpaši vēlos uzsvērt izceltos izaicinājumus kiberdraudu, informācijas integritātes un autortiesību kontekstā.

Digitālās drošības jomā IFLA ziņojums vairāk pievēršas brīdināšanai par iespējamiem uzbrukumiem atmiņas institūciju sistēmām, taču pieminētais izaicinājums ieved arī plašākā sarunā par draudiem, ja MI rīki tiek mērķtiecīgi izmantoti tiešsaistes vides destabilizēšanai. Šeit runājam par vidi, kurā glabājam gan sensitīvus personu datus, gan kultūras mantojumu. Un tieši šī saruna MI kontekstā pagaidām ir pat pārāk klusa.

MI pieaugošā ietekme, protams, atkal liek mums stiprināt informācijpratības un medijpratības pamatus. Informācija nerodas vakuumā, informācijai ir avots, tai jābūt pārbaudāmai. Bibliotēku uzdevums ir rūpēties par to, lai sabiedrība par to neaizmirst, taču šobrīd resursu trūkuma dēļ tas vairāk balstās brīvprātībā. Bibliotēkām jāvar un jāgrib pievērsties medijpratības veicināšanai, lai šīs prasmes integrēšana tās ikdienā būtu veiksmīga. Tāpēc MI un tā pratība nedrīkst aizēnot bibliotēkas darba pamatvirzienus. Drīzāk tā var kļūt par daļu no jau īstenotajām medijpratības aktivitātēm un būt noderīga jomās, kur bibliotēku speciālisti patiešām saredz reālu ieguvumu no jauno rīku izmantošanas.

Tas noved pie trešā punkta, kas skar autortiesības, taču gribu runāt par šo izaicinājumu nedaudz citā kontekstā. Jā, MI radīta satura autortiesības šobrīd ir visai mīklaina pelēkā zona, kas noteikti gaida konkrētākus likuma pantus, nekā pašreiz pieejamie. Taču mani īpaši interesē filozofiskāks jautājums. Proti, cik liela nozīme MI laikmetā ir īstam, cilvēka intelekta, radošuma un darba radītam saturam? Manuprāt, šī saruna arī IFLA tendenču ziņojumā iztrūkst. Lielā mērā šo saredzu kā iespēju nākotnei – bibliotēkām būt tām vietām, kur var sastapt, piedzīvot un radīt to īsto, varbūt ne vienmēr perfekto, taču caurcaurēm cilvēcīgo, kas bibliotēkas un citas atmiņas institūcijas vispār padara nozīmīgas.

Tas ir sarežģīts balanss, jo bibliotēkas patiešām ir lieliskas vietas, kur jaunas prasmes apgūt ētiskā un uz rezultātu vērstā vidē, taču MI izmantošana ir tikai viena no šīm prasmēm. Šo balansu jau pieredzam praksē, tostarp Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektā LIBRA.I.. Tā viens no secinājumiem: bibliotēkām ir svarīgas konkrētas robežas. Cik tālu MI palīdz, un kur bez tā var iztikt?

Pagaidām pasaule vairāk vai mazāk piedzīvo MI “mežonīgo Rietumu” ēru, taču pozitīvi, ka arvien aktīvāk notiek tik nepieciešamā konkrēto robežu noteikšana. Vairāki materiāli par to pieejami arī latviski, tostarp Eiropas Savienības MI akts, Drossinternets.lv vadlīnijas un UNESCO materiāli “Mākslīgais intelekts izglītībā”. Šie materiāli varētu būt laba iedvesma vai pat pamats skaidrām vadlīnijām arī bibliotēku nozarē, kas, manuprāt, būtu nepieciešamas.

Inga Niedra, Ogres Centrālās bibliotēkas galvenā bibliotekāre:

Jo straujāku tempu uzņem tehnoloģiju attīstība, jo būtiskāka kļūst bibliotēku un bibliotekāru loma vietējā kopienā cilvēku atbalstam digitālo prasmju, informācijpratības, medijpartības un dezinformācijas jomā un mūsdienās tik kritiski svarīgo zināšanu un kompetenču attīstīšanā.

Saskaņā ar Eurostat 2025. gada datiem, digitālās prasmes iedzīvotājiem Latvijā ļoti lēni un pamazām pieaug, taču joprojām tās ir mazāk kā pusei valsts iedzīvotāju (45,34 % 2023. gadā, 48,43 % 2025. gadā). Arī MI nu jau kādu laiku ir daļa no mūsu ikdienas. Tas palīdz mums radīt saturu, analizēt dažādus datus un paātrināt darbus un procesus. Līdz ar plašajām iespējām mums ik dienu nākas saskarties ar dažādiem ētikas jautājumiem un riskiem. Saskaņā ar pētījuma “Par Latvijas iedzīvotāju medijpratību” datiem, 2024. gadā tikai 45 % sabiedrības piekrīt, ka dziļviltojumi rada riskus sociālajai drošībai un senioru un mazākumtautību vidū izpratne ir vēl zemāka – 35–36 %. Vērojama arī liela paaudžu plaisa – 2024. gadā MI rīkus prata izmantot 53 % jauniešu, bet vecuma grupā virs 65 gadiem šī prasme bez citu palīdzības piemita tikai 3,5 % senioriem.

Tieši tāpat kā tas ir bijis vienmēr, arī šajos apstākļos bibliotekāriem jāmācās pašiem, jāpielāgo bibliotēku pakalpojumi jaunajiem apstākļiem un jābūt gataviem sniegt atbalstu savu bibliotēku lietotājiem. Svarīgi, lai bibliotekāriem būtu izpratne par MI pamatiem un prastu lietot vismaz dažus populārākos rīkus tekstu analīzei un attēlu apstrādei. Tik pat būtiski ir attīstīt un pilnveidot dezinformācijas atpazīšanas prasmes, jābūt zinošiem informācijas drošības pārvaldībā, kas ir cieši saistīta ne tikai ar bibliotēku infrastruktūru, bet arī lietotāju personas datiem. Vēl viens būtisks aspekts it ētika un autortiesības, izmantojot MI – jābūt izpratnei par MI apmācīšanas pamatiem un kāpēc ar MI radītam saturam ir arī tiesiskais statuss.

Bibliotēkas ir vietējo kopienu centrs, ticamas un pārbaudītas informācijas avots, kā arī bibliotekāri ir vietējo kopienu līderi, un šī loma un atbildība saglabāsies arī nākotnē, īpaši attiecībā uz atsevišķām sabiedrības grupām – seniori, bērni un jaunieši, darba meklētāji, jaunās māmiņas, cilvēki ar migrācijas pieredzi.

Ņemot vērā ne tik augsto digitālo prasmju rādītāju Latvijā, kā arī sabiedrības daļas zināšanu trūkumu par jautājumiem, kas saistīti ar medijpratību, bibliotekāri var būt ievērojams atbalsts sabiedrības informēšanā un izglītošanā par meklētējprogrammu un sociālo mediju algoritmiem, pieejamajiem faktu pārbaudes instrumentiem, mediju ekosistēmas pamatiem jeb skaidrojumu par atšķirību starp profesionālo žurnālistiku un sociālajiem medijiem un to finansējuma avotiem, kiberdrošības un datu aizsardzības pamatiem lietotāja līmenī (39 % senioru autorizācijai dažādos rīkos un sistēmās lieto vienu un to pašu paroli), par mediju psiholoģiju emocionālās noturības veicināšanai utt. Tāpat kā līdz šim tas ir bijis, arī turpmāk bibliotekāriem jāuzņemas mentora loma bērniem un jauniešiem, lai palīdzētu izvērtēt satura uzticamību un drošību digitālajā vidē.

Šobrīd gan klātienē, gan attālināti ir pieejamas dažādas mācības, kursi un semināri, kas saistīti ar digitālo prasmju pilnveidi, MI pamatiem un rīkiem; vērtīgas mācības arī pieejamas bez maksas. Bibliotekāriem jāturpina mācīties pašiem, jābūt stabilam atbalsta punktam saviem lietotājiem, bet tajā pašā laikā nepārtraukti jaunais jāizvērtē kritiski, lai uzturētu balansā privāto un profesionālo dzīvi, kā arī noturētu bibliotekāra atbildības robežas.

Katras tendences izklāsta nobeigumā IFLA piedāvā jautājumus pārdomām, uz kuriem bibliotekāri var apdomāt savas atbildes. Jautājumi saistībā ar 2. tendenci ir šādi:

  • Kā MI mainīs tādus procesus kā mācīšanās, valodu tulkošana un satura un informācijas radīšana?
  • Kā bibliotēkas prioritizēs drošību? Kāda ietekme būs papildu drošības pasākumiem?

Vairāk par ziņojumu
Lasīt ziņojumu pilnā apjomā (194 lpp., PDF)

trends.ifla.org

Aicinām lasīt:
IFLA ziņojuma 1. attīstības tendence “Zināšanu prakse mainās”
IFLA ziņojuma 2. attīstības tendence “Mākslīgais intelekts (MI) un citas tehnoloģijas pārveido sabiedrību”

Informāciju apkopoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv