15 minūtes kopā ar grāmatu: koplasīšanas pieredze bibliotēkas kolektīvā 

Kā radās ideja par koplasīšanu

Koplasīšanas tradīcija nav jauna. Cilvēki jau izsenis kopīgu lasīšanu piekopuši kā kolektīvu praksi, un lasīt vienatnē patiesībā ir salīdzinoši jauns ieradums. Tomēr mūsdienās pieaugušie reti sanāk kopā nevis lai runātu par grāmatām, bet vienkārši lai lasītu. Biju pamanījusi, ka šāda pieredze var būt ļoti noderīga, tādēļ vēlējos to izmēģināt arī mūsu kolektīvā.

Lasīšanu pati vienmēr esmu izmantojusi kā pārbaudītu veidu, lai pierastu pie vides. Ja jābūt jaunā vietā vai starp ne pašiem tuvākajiem cilvēkiem, lasīšana palīdz sazemēties un pieņemt savu satraukumu. Kad radās ideja Bibliotēku attīstības centrā praktizēt koplasīšanu, jutos apņēmības pilna. Mana motivācija bija zināmā mērā savtīga – kā jauns darbinieks un trauksmains cilvēks vēlējos izmantot šo praksi, lai palīdzētu sev iejusties jaunajā darba vietā, telpās un kolektīvā. Grāmatas un lasīšana man palīdz iesakņoties, un šī bija laba iespēja personisko pieredzi pārbaudīt arī darba kolektīva ietvaros.

Labvēlīgie priekšnosacījumi

Protams, nekas nenotiek bez konteksta, tādēļ noteikti ir jāizceļ, ka šai praksei bija vairāki ļoti labvēlīgi priekšnosacījumi. Mēs esam bibliotēka, līdz ar to kolektīvs jau ikdienā strādā ar lasīšanas jautājumiem, kas nozīmē, ka neviens nebija jāpārliecina, ka lasīt ir svarīgi vai aizraujoši. Kā arī – nodaļas darbinieki paši par sevi ir atsaucīgi, un iniciatīva ieguva sirsnīgu atbalstu gan no vadības, gan kolēģiem. Pirms koplasīšanas arī anketās redzējām augstas dalībnieku gaidas – lielākā daļa cerēja uz pozitīvu pieredzi, noskaņojuma uzlabošanos un iespēju piedzīvot kopības sajūtu darba dienā. Svarīgi bija arī tas, ka mūsu komandā ir datu speciāliste, kura sagatavoja divas anketas, lai izmērītu gaidas pirms koplasīšanas uzsākšanas un rezultātus pēc tam. Tas koplasīšanu no vienkāršas iniciatīvas pārvērta nelielā pētnieciskā mērījumā. Koplasīšanā piedalījās 10 nodaļas darbinieki, un mērījumos tika izmantotas viņu anketas pirms un pēc koplasīšanas. Citāti un dati šajā rakstā ir no anketu rezultātiem.

Kā praktiski organizējām koplasīšanu

Koplasīšana ilga 15 minūtes un notika parasti pirms sapulcēm 1–2 reizes nedēļā (klātienē mūsu nodaļas kabinetā vai tiešsaistē). Laikā no septembra līdz decembrim, kamēr tika veikti mērījumi, kopā notika 25 koplasīšanas. Pirms katras koplasīšanas uzaicināju kolēģus kopējā darba kalendārā, lai viņi laikus zinātu, kad tā notiks un vai var piedalīties.

Izveidojām prezentācijas vizualizāciju ar 15 minūšu atskaiti, lai dalībniekiem būtu skaidrs, cik laika vēl atlicis un nebūtu lieki jāieskatās telefonos. Par laika ierobežojumiem biju sirsnīgi strikta – kad pienāca sākums, sākām lasīt, un, kad laiks beidzās, arī beidzām. To darījām apzināti, lai veidotu ieradumu un parādītu, ka koplasīšana neprasa vairāk laika, nekā sākumā solīts.

Svarīgākie principi

Mans iekšējais uzstādījums bija nepievērst uzmanību, kurš piedalās un kurš ne. Kā organizatore ierados un lasīju, tomēr vienmēr svarīgs bija brīvprātības princips. Jo viens no galvenajiem mērķiem bija radīt vietu lasīšanai ar iespējami mazāku spriedzi. Tomēr jāpiemin, ka reti mēs bijām koplasīšanā mazāk kā 6 dalībnieki. Netika prasīts, ko katrs lasa, netika rīkotas diskusijas, kurās lasītais tiktu pārrunāts. Koplasīšana vienkārši bija droša vieta, kurā cilvēki varēja lasīt. Kā redzam anketās: “Man ļoti patika arī brīvais formāts – iespēja pieslēgties, palasīt, bet ka grāmata netika nolikta kā piespiedu papildu darbs visiem kolēģiem. Principā, tā ir personīga izvēle saistībā ar savu darbu grafiku un plūdumu. Bet ir forši, ka šāda iespēja būt kopā tiek piedāvāta.” 

Darba vieta pati par sevi ir pilna termiņu un ikdienas spriedzes, tāpēc šīs 15 minūtes 1–2 reizes nedēļā bija iespēja to “pašķaidīt”. Lasīšana ir ļoti personiska pieredze, un reizēm tā var kļūt performatīva, pieņemot, ka ir jālasa “pareizā” vai “gudrākā” grāmata. Šeit gribēju noteikti no šādas sacenšanās izvairīties, jo zināju, ka šī var būt ļoti skaista un vērtīga prakse, ja radīsim tai pēc iespējas mierīgākus apstākļus. Nevaram izslēgt, ka šāda kopīga aktivitāte pati par sevi var radīt papildu satraukumu jau tā saspringtajā ikdienā. Tāpēc bija jāļauj arī dalībniekiem sākumā justies neērti, tam nepievēršot pastiprinātu uzmanību. Šo sākuma diskomfortu redzējām arī anketās: “Cik ļoti intīms izrādās man ir lasīšanas process. Lai arī esmu pieradusi lasīt vilcienā, tur kaut kā protu psiholoģiski distancēties no apkārtējiem (pilni vilcieni to ātri iemāca). Bet lasot tuvu kolēģiem savu grāmatu, kamēr viņi lasa savas, man bija TIK neērti sākumā! Tas bija pārsteidzoši, jo nezināju, ka man tā ir 🙂 Nu jau ir pierasts.” 

Būtiski ir vēl divi emocionāli faktori, kas ietekmē koplasīšanu. Nevaram aizmirst, ka lasīšana ir statiska nodarbe, bet grāmatas saturs ir dinamisks un emocionāls. Vienā koplasīšanā grāmatas varonis apraksta skaistu dabas ainavu, nākamajā – mirst dramatiskā nāvē. Lasīšana ne vienmēr ir nomierinoša. Tā var būt satraucoša vai uzbudinoša, atkarībā no izvēlētās grāmatas. Ar to ir jārēķinās un ar laiku jāņem vērā gan grāmatu izvēle, gan savas emociju regulācijas iespējas.

Kā arī notiek pati dzīve un cilvēki uz darbu nāk ar ļoti dažādām emocijām, un katra diena var būt citāda, tādēļ ir svarīgi, ka šī nav prakse, kur cilvēkiem ir pienākums pēc tam justies labāk: “Vispār vēlos šo procesu vienkārši izbaudīt… To novēlu arī kolēģiem. Jo noskaņojums un sajūtas ir mainīgas.” 

Ko parādīja aptauja

Aptaujas rezultāti rāda, ka koplasīšana ir atelpas brīdis ar izmērāmu ietekmi uz dalībnieku noskaņojumu. Emocionālā reakcija uz tekstu pēc koplasīšanas ir ļoti augsta: 50 % norāda, ka teksts rada maksimāli pozitīvas emocijas, bet vēl 30 % savu reakciju vērtē ar 4 punktiem. Savukārt 67 % respondentu pēc koplasīšanas jutušies ļoti iedvesmoti (5 punkti), un vēl 33 % atzīmējuši vērtējumu 4. Šie dati liecina, ka koplasīšana būtiski veicina motivāciju un emocionālo iesaisti un ir ļoti laba prakse kopējā kolektīva noskaņojuma uzlabošanai.

Koplasīšana bibliotekāriem, kuri strādā ar bērniem un jauniešiem seminārā "Strādāsim kopā"

Koplasīšana pirms metodiķu semināra

Jāatklāj, ka vēl pirms bijām ievākuši un apkopojuši datus par šo praksi, jau intuitīvi zinājām, ka tā strādā, tādēļ koplasīšanu izmantojām semināros un viesu vizītēs kā sākuma aktivitāti. Atgriezeniskā saite bija ļoti pozitīva, jo tika ievēroti tie paši principi – pieejamas grāmatas, skaidrs laika rāmis, nepiespiesta gaisotne.

Protams, ikdienas koplasīšanas prakse notika darba laikā, nevis izolētā vidē. Kādam savureiz iezvanījās telefons, kāds kavējās no sapulces, kas konkrētajā brīdī nedaudz izsita kādu lasītāju no ritma. Tomēr datos redzams būtisks ieguvums: salīdzinot rezultātus pirms un pēc koplasīšanas, redzams, ka pašvērtējums par spēju koncentrēties uz tekstu ir uzlabojies. Pirms koplasīšanas lielākā daļa savu koncentrēšanās spēju vērtēja kā vidēju (3; 60 %), savukārt pēc tam pieaudzis to īpatsvars, kuri to vērtē kā labu vai ļoti labu (4 un 5 kopā = 78 %). Tas norāda, ka koplasīšana var pozitīvi ietekmēt spēju ilgāk noturēt uzmanību, iemācīties samazināt apkārtējo traucējumu ietekmi un veicināt spēju iedziļināties un koncentrēties (“šeit un tagad”).

Redzam, ka koplasīšana ietekmē ne tikai spēju koncentrēties, bet uzlabo dalībnieku lasīšanas ieradumus arī ārpus koplasīšanas. Rezultāti rāda, ka arī lasīšanas motivācija pēc koplasīšanu ieviešanas ir saglabājusies augsta un kļuvusi vienmērīgāka. Vienlaikus parādās neitrāla attieksme (22 %), kas var liecināt, ka lasīšana kļuvusi par ieradumu, nevis tikai emocionālu impulsu, saglabājot kopumā pozitīvu attieksmi pret lasīšanu ārpus darba laika.

Runājot par grāmatām, svarīgākais bija, lai tās būtu pieejamas. Katrs varēja nest savu grāmatu, ko tobrīd lasīja, bet bieži sarūpēju grāmatas no lasītavām, ja kādam savējā bija aizmirsusies. Reizēm, kad sagādāju jaunas grāmatas, tās nofotografēju un starp koplasīšanām nosūtīju kolēģiem ziņu darba čatā, iepazīstinot ar jaunu “konfekšu” kolekciju.

Kā jau iepriekš minēju, ka par grāmatām nediskutējām, tomēr koplasīšanā ļoti “skaļi dzirdams, kā runā pati grāmata”. Bija gadījumi, kad visieturētākā kolēģe koplasīšanas vidū sāka tik sirsnīgi, līdz asarām smieties, ka viņai bija jāiet koridorā izsmieties un saņemties. Piekritīsiet, ka grūti iztēloties labāku grāmatas reklāmu (varu pačukstēt, šādu reakciju izsauca Kristīnes Želves zibprozas “Dzīve tevi salauzīs”). Citreiz dzirdami klusi noelsieni, vai pat nelieli šņuksti. Vai zīmuļu šņāpieni, atzīmējot kādas īpaši svarīgas grāmatas vietas (jāpiemin, ka bibliotekāru sabiedrībā pasvītrotas grāmatas ir zināma dullība, tādēļ tekstam ir jābūt ļoti uzrunājošam (tas notika ar personīgajām, ne bibliotēkas grāmatām)). Šādas īsas, bet ārkārtīgi spēcīgas lasītāju reakcijas uz grāmatām runā ārkārtīgi skaļi un pārliecinoši.

Kad koplasīšana aizceļo uz mājām

Skaists koplasīšanas turpinājums bija tas, ka šī prakse aizceļoja ārpus kolektīva sienām uz ģimenēm: “Ideju stāstīju arī bērniem, sāku ar jaunāko (11) lasīt desmit minūtes katru vakaru, tagad jau laiku vairs neskaitām, un viņš gaida, kad lasīsim kopā. Grāmatas viņam nepatīk, bet lasīt kopā esot kaut kas cits :).” Tas ir iedvesmojoši un liek aizdomāties, kur pieaugušajiem apgūt nesaspringtu kopīgu lasīšanu, atmetot priekšstatus par “pareizo” grāmatu un vienkārši izbaudot pašu procesu kopā ar bērniem. Varbūt to var iemācīties darbā?

Koplasīšana nodaļas Helovīnu svinību laikā

Koplasīšana, kārtojot grāmatu komplektus

Secinājumi

Koplasīšana izrādījās vienkārša, lēta un ļoti iedarbīga prakse. Ja tā ir brīvprātīga, regulāra, bez spriedzes un ar skaidrām laika robežām, tā var iesakņoties un sniegt dalībniekiem dažādus pozitīvus ieguvumus – uzlabot noskaņojumu un radīt pozitīvas emocijas, veicināt kolektīva tuvību un savstarpēju uzticēšanos, palielināt lasīšanas motivāciju un ikdienas lasīšanas apjomu, sniegt iedvesmu radošām idejām un profesionālām aktivitātēm, kā arī palīdzēt uzlabot koncentrēšanās spēju un noturēt uzmanību.

Jāpiemin, ka praksi arī pēc datu apkopojuma neesam pārtraukuši – ilgtermiņā tā kļuva par rituālu: pēc pieredzes 67 % norādīja, ka koplasīšanas pārtraukšana būtu izteikts zaudējums, 33 % – neliels zaudējums, un neviens neatzīmēja, ka tas nebūtu svarīgi.

Aicinām arī jūs izmēģināt koplasīšanas praksi un pastāstīt mums, kā veicās! Lasīsim!

Ar pilnu koplasīšanas aptaujas rezultātu prezentāciju var iepazīties ŠEIT.

Aicinām iepazīties un brīvi izmantot arī aptaujas anketu paraugus: anketa pirms un pēc koplasīšanas cikla.

Rakstu sagatavoja:
Anita Veckalne
“Literatūras ceļveža” redaktore
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku attīstības centrs
anita.veckalne@lnb.lv

Diāna Rudzīte
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku attīstības centra
Statistikas un datu analīzes eksperte
diana.rudzite@lnb.lv