Zāle bija klausītāju pilna: Jeļenas klasesbiedri, kolēģi, draugi un vienkārši viņas talanta cienītāji – dažādu paaudžu cilvēki. Savā dzīves laikā Jeļenai neiznāca neviena grāmata. Dzejoļus publicēja rajona avīzē, dāvināja draugiem, ierakstīja burtnīcās. Ārēji necilo, bet poētiski spēcīgo krājumu “Tilti aiz muguras” ar redakcijas kolēģu gādību izdeva jau pēc viņas pāragrās nāves.

Ideja par plašāka krājuma izdošanu radās viņas draugiem un domubiedriem. Raisa Prozarkeviča, bijusī Jeļenas kolēģe redakcijā, kļuva par šīs idejas virzītāju. Raisa meklēja un krāja iepriekšējā krājumā nepublicētos dzejoļus, aicināja ziedot līdzekļus grāmatas izdošanai. Atsaucība bija neviltota. Apzinoties Jeļenas dzejas vērtību, līdzekļus piešķīra Ludzas novada pašvaldība, Ludzas novada galvenā bibliotēka uzrakstīja projektu, lai piesaistītu finanses. Pie lielākajiem ziedotājiem jānosauc SIA “Ariols”, Ludzas krievu kultūras biedrība “Nasledije”, SIA “Insaits A”, SIA “Mauriņi 57”, SIA “Rasa L”, “Ludzas Zeme”, 32 privātpersonas (viņu uzvārdi minēti krājuma pēdējā lapā) un arī anonīmi ziedotāji. Izdevās izdot cietos vākos iesietu, uz laba papīra iespiestu grāmatu, kas ir paliekoša vērtība arī nākamajām paaudzēm.

Grāmatas redaktors Aleksandrs Jakimovs uzrakstīja ievadu, darba grupā strādāja Raisa Prozarkeviča, Olga Valeniece, Glikērija Krasanova, Inta Kušnere. Grāmata iznākusi, pateicoties ļoti daudzu cilvēku ieinteresētībai un līdzdalībai.

Arī atklāšanas pasākums izvērtās sirsnīgs, saturīgs, bez ārējas pompozitātes. Skanēja Jeļenas dzeja, ar sirds asinīm rakstīta, dažkārt pesimistiska, dažkārt skumji apcerīga, retāk – ar humora piesitienu vai asi satīriska. To lasīja jaunieši un sievietes ar dzīves pieredzi. Dzeja nav novecojusi, jo cilvēks savās dziļākajās izjūtās jau nemainās. Glikērija Krasanova atcerējās, kā redakcijā tapa Jeļenas dzejoļi, kā jau vidusskolas izlaiduma eksāmenā Jeļena domraksta vietā uzrakstīja poēmu. Zālē bija Jeļenas klasesbiedri. Tieši Svetlana un Jevģenijs Bobrovski, dzejnieces draugi kopš jaunības dienām, noņēma pārklāju no tikko izdotajām grāmatām.

 

Domes vārdā klātesošos uzrunāja Aivars Meikšāns, savu dzeju lasīja trīs Lietuvas krievu dzejnieces, kuras uz svētkiem bija uzaicinājis Aleksandrs Jakimovs. Jeļenas dzejoļi iekļauti arī Lietuvā iznākušajā almanahā. Dziedāja Sergejs Šļomins, “Cielaviņa”. Sarīkojumu vadīja Tatjana Juškāne.

Nākamgad Jeļenai Arbuzovai – 70. No grāmatai savāktās naudas palikuši 200 eiro. A. Jakimovs ierosināja uzlikt memoriālo plāksni kādā no dzejniecei zīmīgām vietām. Turpmāk iesākto tradīciju varētu turpināt, saglabājot izcilu novadnieku piemiņu. Klātesošie piekrita idejai un apliecināja to ar savu parakstu. Viss ir iespējams. Vajag tikai darīt.

“Skaistākā no pilsētām? – jūs prasāt./Ludza – ludzāniešiem ir un būs”, to savulaik savā “Dziesmā par Ludzu” apliecināja Jeļena Arbuzova – mūsu pilsētas dzejniece visā savā būtībā.