Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Juris Binde
Bibliotēku nozare nav iedomājama bez dažādu jomu pārstāvjiem, kuri ir bibliotēku draugi, atbalstītāji un aizstāvji. Ar mērķi šos cilvēkus apzināt, izcelt un dot viņiem vārdu, Latvijas Bibliotēku portāls šogad veido interviju sēriju “Iepazīstam bibliotēku draugus”.
Rubrikas šī mēneša dalībnieks ir latviešu uzņēmējs, zinātnieks, inženieris, konstruktors un ekonomikas doktors (Dr.oec) Juris Binde – SIA “Latvijas Mobilais Telefons” prezidents, valdes priekšsēdētājs un Vidzemes augstskolas emeritētais profesors. Juris Binde ir aizrautīgs grāmatu lasītājs, vairāku desmitu zinātnisko publikāciju autors un divsējumu monogrāfijas par Valsts elektrotehniskās fabrikas VEF vēsturi “Nezūdošās vērtības” (2019) zinātniskais redaktors. Par nopelniem godalgots ne vien ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī ar Zviedrijas Karaliskās Polārzvaigznes ordeni kā 1. šķiras bruņinieks.
Latvijas Bibliotēku portāla redakcija izsaka Jurim Bindem pateicību par atsaucību un veltīto laiku sarunai par bibliotēkām, grāmatām un lasīšanu.
Kā jūs raksturotu sevi kā lasītāju?
Esmu ļoti pieredzējis lasītājs: iemācījos lasīt četru gadu vecumā un kopš tā laika esmu izlasījis ļoti daudz grāmatu. Viens no interesantākajiem periodiem noteikti bija pirmsskolas un sākumskolas gados, kad aizrautīgi lasīju visdažādāko literatūru – zinātnisko fantastiku (Žilu Vernu, Staņislavu Lemu un Aizeku Azimovu), piedzīvojumu romānus (Dž. F. Kuperu un K. Maiju), Aleksandra Dimā “Trīs musketierus”, “Grāfu Monte-Kristo” u.c.
Šodien, protams, laika ir krietni mazāk, bet katrā ziņā brīvos brīžus veltu, lai palasītu grāmatas. Turklāt esmu apguvis ātrlasīšanu, ko zināmā mērā ir noteicis darbs, jo man pēc iespējas īsā laika posmā ir jāapstrādā liels informācijas daudzums, bet ātrlasīšana noder arī ārpus darba. Vakar pabeidzu lasīt Anšlava Eglīša romānu “Bezkaunīgie veči”, pirms tam izlasīju Zanes Daudziņas “Bērnudienas Komunālijā” – man īpaši patīk iepazīt šobrīd aktuālās, jaunās grāmatas. Tagad iesāku Mārča Auziņa grāmatu “Flirts ar patiesību”, kura, manuprāt, būtu jāiekļauj skolu obligātās lasāmvielas sarakstā.
Kā, jūsuprāt, mūsdienu tehnoloģijas ietekmēs vai mainīs lasīšanas paradumus?
Diemžēl lasīšanas paradumi ir stipri mainījušies, kaut vai iepazīstoties ar pētījumiem un statistiku par lasītprasmi skolās. Jāatzīst, ka stāvoklis ir ārkārtīgi bēdīgs, kam nenoliedzami būs ilgtermiņa ietekme uz sabiedrības attīstību kopumā – gan sociāli, gan ekonomiski. Tikai izglītoti cilvēki ir spējīgi uzturēt ekonomiku veselīgu, attīstīties, radīt inovācijas un izgudrojumus un tādējādi nodrošināt valsts ilgtspējīgu pastāvēšanu.
Grāmatas un lasīšana ir ļoti nozīmīga Latvijas identitātes daļa. Nākamgad atzīmēsim pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi. Kādi, jūsuprāt, ir būtiski vēstījumi, kam būtu jāizskan par grāmatām un lasīšanu?
Grāmata ir daudz kas vairāk nekā tikai vākos iesietas apdrukātas papīrlapas. Lai uzrakstītu grāmatu, vienalga vai tā ir daiļliteratūra, ceļojumu apraksts vai zinātniskā literatūra, ir jāpieliek krietni vien vairāk pūļu, nekā uzrakstot vien dažas rindiņas sociālajos tīklos.
Lielākā problēma ir tā, ka mūsdienās nav stabilitātes un noturības attiecībā uz informācijas iegūšanu. Tas savukārt noved pie situācijas, ka informācija tiek uztverta, bet netiek analizēta, un rezultātā – netiek sintezētas jaunas zināšanas. Tas ir problemātiski, jo nespēja noturēt uzmanību liedz iespēju pilnvērtīgi mācīties.
Problēma ir daudzpusīga. Izceļams arī izglītības metodikas trūkums, kas “nepiespiež” bērnus un jauniešus lasīt grāmatas un lielāka apjoma tekstus. Turklāt tas neattiecas tikai uz latviešu valodu vai literatūru, bet arī citiem mācību priekšmetiem, piemēram, matemātiku, fiziku, ķīmiju, kur nav vairs jāizsaka savas domas un nav jāprot tās pamatot, bet tiek dota testa lapa, kurā savilkt atbilžu ķeksīšus. Savā laikā profesors Kārlis Šadurskis, būdams Izglītības un zinātnes ministrs, pēc varbūtības principa atzīmēja matemātikas pārbaudes testa atbildes, pat nelasot jautājumus. Viņa rezultāts bija 10%, kas pēc šodienas mērauklas nozīmē, ka matemātikas eksāmens ir nokārtots.
Situācija ir bīstama – visos līmeņos. Lasīšana ir tā, kas bagātina cilvēka valodu. Savukārt valoda ir domāšanas pamats – cilvēks domā ar vārdiem, jēdzieniem, izpratni. Tikai bagātinot valodu, ir iespējams pilnvērtīgi mācīties, apgūt mācību vielu, jaunas zināšanas un izpratni visos priekšmetos.
Ko uzņēmējdarbības vide var darīt, lai veicinātu lasīšanu?
Šobrīd ir attīstījusies tendence izdot elektroniskās grāmatas, tā cenšoties sasniegt vairāk lasītāju. Lai gan man personīgi elektroniskās grāmatas ne visai patīk. Man patīk grāmata ar savu svaru, papīra un tipogrāfijas krāsas smaržu. Jauna grāmata ir piedzīvojums un baudījums ne tikai prātam, bet arī taktīli un estētiski. Protams, lielāko daļu zinātniskos rakstus un speciālo literatūru es lasu elektroniskā formātā.
Viena no problēmām, kas šodien varētu radīt šķēršļus lasīšanai, ir grāmatu cenas. Iegādāties izdevumu, kas maksā, sākot no 15 eiro, lielai daļai iedzīvotāju nav iespējams, tā ir liela summa. Tāpēc svarīgu lomu te spēlē bibliotēkas, jo īpaši reģionos, kur iedzīvotāju ienākumi nav tik lieli. Pieņemu, ka atsevišķos gadījumos ir kādi ekonomiski apsvērumi, kāpēc pašvaldības slēdz bibliotēkas, bet no valsts un sabiedrības attīstības viedokļa tie ir nepārdomāti lēmumi. Bibliotēka jau nav tikai grāmatu krātuve un grāmatu izsniegšanas vieta, tā vienlaikus kalpo par kultūras centru. Ja domājam ilgtermiņā par valsts un sabiedrības attīstību, tad ir jāsaprot, kuri ir tie akcenti, kas ir būtiski, lai valsts varētu pastāvēt ilgtermiņā. Valstij jau nav lietošanas termiņa, valstis dibina ar beztermiņa mērķi.
Pieredze rāda, ka atsevišķos gadījumos slēgšanu var novērst vietējo lasītāju iestāšanās par savu bibliotēku. Ko jūs – kā liela uzņēmuma vadītājs – iesakāt bibliotēkām, lai pulcētu ap sevi spēcīgu kopienu?
Kultūra, tai skaitā bibliotēkas un lasīšanas veicināšana, ir procesi, kas jāvada. Un ne tikai uzņēmējdarbībā, arī citās jomās ir tā – ja tu nevari izmērīt, tad tu nevari šo procesu vadīt. Tieši tāpēc arī bibliotēku ietekmi uz vietējās kopienas dzīvi ir nepieciešams mērīt. Baidos, ka Kultūras ministrijā šādu mērījumu nav.* Tāpēc ļoti liela loma būtu procesā iesaistīt akadēmisko personālu – gan no bibliotēku nozares, gan lielo datu apstrādes speciālistus un ekonomistus, lai varētu analizēt procesus un tādā veidā pieņemt saprātīgus lēmumus. Ir jāspēj prognozēt, kādas būs lēmumu konsekvences. Piemēram, slēdzot skolas, ir daudzi gadījumi, kad attiecīgajā vietā pamazām izplēn dzīvība, ģimenes pārceļas un paliek tikai seniori. Galu galā, kuras tad Latvijā ir tās pilsētas, kuras attīstās? Neskaitot galvaspilsētu, tās ir pilsētas, kurās ir augstskolas: Ventspils, Liepāja, Valmiera, Daugavpils, Rēzekne, Jelgava. Šajās pilsētās ir daudz jauniešu, un pilsētas attīstās. Ar bibliotēku slēgšanu vai saglabāšanu var notikt līdzīgi.
Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās?
Ja cilvēkam ir interese sameklēt grāmatu par noteiktu tēmu, svarīgi ir arvien pilnveidot digitālos rīkus, kā to pēc iespējas atvieglot. Mākslīgais intelekts neapšaubāmi jau palīdz, un domāju, ka pārskatāmā nākotnē tā iesaiste kļūs arvien nozīmīgāka. Cik labi, ka mūsdienu lasītājam nav vairs jārakņājas pa kartiņu katalogu, kas bija visai nogurdinošs, laikietilpīgs un bieži vien mazefektīvs darbs. Gribu izcelt LNB paveikto, digitalizējot krājumu, turklāt ne tikai grāmatas, bet arī periodiku, rokrakstus utt. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi, jo dod iespēju ātri un precīzi atrast meklēto – jo īpaši mūsdienu straujajā dzīves ritmā.
Vai ir kāda grāmata, kuru iesakāt izlasīt tiem, kas vēlas atbalstīt kultūru?
Domāju, ka ir vērts primāri lasīt daiļliteratūru, tai skaitā latviešu rakstniekus, turklāt darīt to dažādos vecumos. Lasīt Andreja Upīša “Zaļo zemi” vai brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” 8. klasē nebūs tas pats, kas tos pārlasīt jau pieaugušā vecumā, kad izpratne par aprakstītajiem procesiem ir jau cita. Tomēr skolas laikā ir vērtīgi, ka – vismaz manā laikā – pēc izlasīšanas bija jāraksta sacerējums. Kā jau intervijas sākumā minēju, svarīga ir metode, kur mēs saņemam informāciju, analizējam to un rezultātā sintezējam viedokli par aprakstīto sižetu, par personāžiem, procesiem, vēsturisko kontekstu u.tml. Šāds darbs ārkārtīgi trenē smadzenes. Tāpēc var teikt, ka bibliotēkas un grāmatas ir trenažieru zāles smadzenēm. Krievijā dzimušais ukraiņu ķirurgs un grāmatu autors Nikolajs Amosovs savā laikā ir teicis: lai uzturētu sevi pie labas veselības, cilvēkam vismaz reizi dienā ir labi jānosvīst, un tieši tāpat, lai uzturētu mentālo veselību, ir regulāri jānosviedrē smadzenes.
Kura pasaules bibliotēka ir atstājusi paliekošu iespaidu?
Noteikti ASV Kongresa bibliotēka – pasaules mēroga simbols.
LNB “Gaismas pils” ēkai šogad aprit 10 gadi. Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par to un ko Jūs novēlētu apaļajā jubilejā?
“Gaismas pils” interjers ir ļoti patīkams no dažādiem viedokļiem, arī lai organizētu dažādus pasākumus, jo ir gan mazākas zāles, gan Ziedoņa zāle, kur var rīkot lielas un starptautiskas konferences, jo tehniskais aprīkojums ir augstā līmenī, ir plašas kuluāru telpas, kur satikties un pārrunāt jautājumus. Arī grāmatu glabāšanas saimniecība ir augstā līmenī, manuprāt, viena no modernākajām šobrīd pasaulē.
Pats galvenais, ko var novēlēt Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, ir – lai to apmeklē lasītāji. Lai tas notiktu, ir jāiegulda liels darbs, kas sākas jau ar pirmsskolas mācību iestādēm, sākumskolu, pamatskolu, vidusskolu, arī augstskolām, lai arvien vairāk cilvēku saprastu, ka grāmata ir vērtība, kuras radīšanā ir ielikts daudz lielāks darbs, nekā tikai uzrakstot īsas pārdomas vai komentāru. Ir jāapzinās arī tas, ka, lai lasītu grāmatu, ir jānoskaņojas.
Ko Jūs novēlētu vai ieteiktu bibliotēku saimei?
Bibliotēku darbinieki ir misionāri. Nezinu nevienu bibliotekāru, kurš strādātu bibliotēkā naudas dēļ. Arī mans labs paziņa Andris Vilks visu mūžu nostrādāja bibliotēkā un ir ieguldījis milzīgu darbu, lai Latvijas Nacionālā bibliotēka būtu tāda, kāda tā šodien ir.
Bibliotekāriem, bibliotēku darbiniekiem un arī grāmatu autoriem es gribu novēlēt nepazaudēt misijas apziņu. Tas ir darbs, kas tiek veikts visas sabiedrības labā, kaut arī vairumā gadījumu netiek pienācīgi novērtēts, taču ir ļoti būtisks, lai valsts attīstītos.
Lasītājiem gribu atgādināt Vecā Stendera vārdus: lasiet gudras grāmatas, tās prātu pacilā!
Paldies!
* 2012. gadā tika izstrādāts Latvijas bibliotēkām pirmais šāda veida pētījums “Latvijas publisko bibliotēku ekonomiskā vērtība un ietekme”. Pasaulē bibliotēku ietekmes mērīšana pamazām attīstās t.sk. arī Latvijā, kur par pamatu un atskaites punktu tiek izmantots starptautisks standarts “LVS ISO 16439:2022 Informācija un dokumentācija. Metodes un procedūras bibliotēku ietekmes novērtēšanai.”. Latvijā ir vērojami vien iedīgļi, kuru attīstīšanai ir nepieciešama vēlme darīt, nozares atbalsts, kā arī valstiski lēmumi, ilgtermiņa plāns un finansiāls ieguldījums.
Aicinām lasīt:
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Gints Kaminskis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Jolanta Borīte
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agita Zariņa-Stūre
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Andris Teikmanis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Renāte Punka
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agnese Lāce
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv