Gunita ir Ventspils meitene. Ivars no 5 gadu vecuma dzīvo Stendē. Pateicoties attālai radu būšanai – ir kopīgas māsīcas, abi ir pazīstami kopš bērnības, taču jaunie cilvēki viens otrā – kopīgas dzīves sākšanai – ieskatījušies jau ļoti apzinātā vecumā. Gunita ar siltumu stāsta, ka viņas abi vecākie brāļi Normunds un Gundars nosolījušies savas ģimenes dibināt tikai tad, kad mazā māsa būs izdota pie vīra.

Gunita atzīst, ka grāmatas vienmēr bijušas viņas dzīves daļa gan no praktiskā viedokļa, smeļoties tajās noderīgus un reāli izmantojamus padomus, gan meklējot skaisto (joprojām patīk melnbaltās ilustrācijas bērnības dienu grāmatiņās), gan plānojot ceļojumus un spēlējot spēles ģimenes lokā. Daudzas grāmatas gan apzināti, gan neapzināti ir veidojušas saikni starp paaudzēm. Tā, piemēram, skolotāja Ivaram uzdāvina grāmatu “Pie dižozola saknēm”, un šai dzīves posmā vēl absolūti nebija nojausmas, cik ļoti šī grāmata būs iederīga kopīgajā dzimtas stāstā – proti, Ivara un Gunitas ģimene ir mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona māsas Mades bērnu atzars nu jau 7. un 8. paaudzē.

Un viņi savu mantojumu tur godā un cieņā gan caur ikdienas darbu, lauku sētas sūrumu un skaistumu, gadskārtu svētkiem un Bībeli, ēdiena gatavošanu, grāmatu lasīšanu un dzīves gudrību krāšanu. Gunitas rokās iegulst kaltēto trizuļsmilgu pušķītis, tā viņa sauc šīs smildziņas, kuras pļavā vēja un roku pieskārienā klusi san un trīsuļo. Aizrunājamies, ka īsti pat nezinām pareizo nosaukumu, bet smildziņa ļoti pazīstama jau kopš bērnības. Vēlāk pie augu pazinējas Rūtas Abajas noskaidrojam, ka tas ir Parastais vizulis (latīniski – Briza media) un nevis smilga, bet gan graudzāle, kura tagad sastopama aizvien retāk, jo izzūd dabiskās pļavas. Brīnišķīgas šādas sarunas, kurās viss ir saistīts, un uzzinām tik daudz jauna un interesanta!

Ģimenes atnesto lietu izstādē grāmatu ir ļoti daudz. Interesanti ir ielūkoties kladēs, kuras piepildītas ar vērtīgām atziņām nu jau triju paaudžu griezumā – šeit pierakstītas, izrakstītas, ielīmētas atziņas, dzeja, stāstiņi no grāmatām. Rokdarbu prasme nodota no paaudzes paaudzē, un Gunita mums uztic vecmammas austu cepurīti, mammas austu prievīti un sevis darināto grāmatzīmi, ko organiski papildina atspole. Tālās zemēs ceļots nav daudz, bet visi braucieni ir spilgti palikuši atmiņā. Ceļojumu uz Holandi abi laimējuši, abonējot preses izdevumus, un par piemiņu no skaistās tulpju zemes atvests zili baltais zvaniņš. Savukārt kartes, izrādās, var būt dažādas – senas, ļoti senas, mūsdienu un arī pašu veidotas, zīmētas. Gunita rāda māsīcas Ivetas zīmētu “Jumaru” un Valpenes apkārtnes karti (zīmēta ap 1982. gadu), kurā bērni piešķīruši nosaukumus katrai pļavā iemītai taciņai. Ivara sapnis ir bijis mācīties par arhitektu, bet dzīve ievirzījās citādi, taču amata prasmes Ivaram netrūkst, un izstādē varam aplūkot 1958. gadā izdoto grāmatu “Latviešu zemnieku māju architektura”. Daudzi no mums vēl atceras un ir lietojuši mājas telefonus. “Jumaru” mājās telefonu ievilka ap 1990. gadu. Tas ir bijis labo un slikto ziņu “aparāts”, bet saziņai neatsverams. Gunitas brālis Normunds dienējis tālajā Ašhabadā un bijis ļoti labi kaut uz dažiem vārdiem, bet parunāties šādā veidā. Un vēl, un vēl… stāsti turpinās un savijās, tāpēc nāciet aplūkot izstādi, un gaidīsim ikvienu ciemos Dundagas bibliotēkā uz tikšanos 14. martā, lai sarunas turpinātu klātienē.

Gunitas stāstā ieklausījās:
Ruta Emerberga
Dundagas bibliotēkas vadītāja 
ruta.emerberga@talsi.lv