2020. gada novembrī aprit 50 gadi kopš pieņemta UNESCO 1970. gada Konvencija par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu (1970 Convention on the Means of Prohibiting and Preventing the Illicit Import, Export and Transfer of Ownership of Cultural Property).

Šī Konvencija nodrošina starptautisku ietvaru un sistēmu zādzību un izlaupīšanas novēršanai, kā arī nozagto kultūras vērtību atgriešanai un restitūcijai. Kopā ar citiem likumīgiem instrumentiem, piemēram, UNIDROIT Konvenciju par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem (UNIDROIT Convention on Stolen or Illegally Exported Cultural Objects), 1970. gada Konvencija kopš tās pieņemšanas ir bijusi viens no galvenajiem instrumentiem cīņā pret kultūras vērtību nelegālu apriti.

UNESCO 1970. gada Konvenciju par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu, Latvija ratificēja tikai 2018. gadā. Vienlaicīgi tika ratificēta arī 1995. gada UNIDROIT Konvencija par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem, kas papildina 1970. gada konvenciju.

Pēdējā laika notikumi pasaulē, kad kultūrvēsturiskas vērtības tikušas pakļautas iznīcināšanai un bojāšanai mērķtiecīgos teroristiskos uzbrukumos, kā arī tiem sekojošā kultūras vērtību izvešana un tirgošana nelikumīgā veidā (reizēm ar nolūku iegūt finansējumu teroristiskām darbībām), atkal pievērsa uzmanību šo konvenciju nozīmīgumam kultūras mantojuma aizsardzībā, tajā skaitā dokumentārajam mantojumam, kuru glabā gan arhīvi un bibliotēkas, gan kultūras vērtībām, kas atrodas privātās kolekcijās. Diemžēl arī dokumentārais mantojums ir ticis pakļauts nelegālām darbībām. Piemēram, pēdējā vērienīgākā INTERPOL operācijā 2020. gada pavasarī, kas sagrāva starptautisku nelegālo kultūras priekšmetu tirdzniecības tīklu un atklāja 19 000 zagtu kultūras priekšmetu, starp zagtajiem priekšmetiem tika atrasti arī seni iespieddarbi.

Tūrisms, starptautiskā tirdzniecība, kā arī mūsdienu informācijas tehnoloģijas rada pieaugošu aktivitāti kultūras priekšmetu apritē. Globalizācijas ietekmē kultūras priekšmetu tirdzniecība kļuvusi brīvāka un izvērstāka, līdz ar to arvien biežāk tie tiek izvesti no izcelsmes valstīm. Lielākajā daļā valstu ir izstrādātas tiesību normas kultūras vērtību aizsardzībai, kā arī kultūras priekšmetu ievešana un izvešana ir pakļauta ierobežojumiem.

Aprites ierobežojumi Latvijā attiecas arī uz seniem iespieddarbiem un rokrakstiem, tāpat kā šķērsojot Eiropas Savienības robežu. Normatīvi paredz īpašu atļauju izsniegšanu tādām vērtībām kā inkunābulām un par 100 gadiem vecākiem rokrakstiem, ieskaitot ģeogrāfijas kartes un mūzikas partitūras (atsevišķi vai kolekcijā), dažāda veida arhīviem, kuros ir par 100 gadiem vecāki eksemplāri (neatkarīgi no materiāla) un grāmatām, kas ir vecākas par 100 gadiem (atsevišķi vai kolekcijā). Tas palīdz kontrolēt vērtību likumīgu apriti.

Tomēr abas konvencijas nerunā tikai par aprites ierobežojumiem, bet arī par kultūras mantojuma institūciju, tajā skaitā bibliotēku, stiprināšanu un attīstību, lai tās iesaistītos kultūras vērtību aizsardzībā un popularizēšanā. Bibliotēkas tiek aicinātas pirmās rādīt piemēru un darīt visu, lai to krājumā nenonāktu citā dalībvalstī radītas un no tās nelikumīgi izvestas kultūras vērtības. Bibliotēkas, tāpat kā citas kultūras mantojuma institūcijas, tiek aicinātas, kad vien iespējams, informēt tiesībsargājošās iestādes par aizdomām par kultūras vērtību nelikumīgu apriti, kā arī izglītot sabiedrību par zaudējumiem, kurus civilizācijas mantojumam nodara nelikumīga aprite, pakļaujot vērtības izmantošanai nelikumīgos darījumos, izraujot no vēsturiskā konteksta un nozogot sabiedrības labumam.

Konvencija aicina bibliotēkas rūpīgi aprakstīt un glabāt savas vērtības, kā arī savu krājumu veidošanā ievērot pienācīgas rūpības praksi – atslēgas principu, lai ierobežotu kultūras vērtību nelikumīgu apriti. Pirms senu rokrakstu, iespieddarbu vai citu vērtību iegādes bibliotēkas tiek aicinātas pārbaudīt:

  • darījumā iesaistīto statusu, kultūras priekšmeta tirgotāja un pircēja identitāti;
  • kultūras priekšmeta cenu – ja tā ir būtiski zemāka par kultūras priekšmeta tirgus cenu, tas var norādīt uz iespējamu priekšmeta nelikumīgu izcelsmi un uz to, ka pienācīgas rūpības princips nav ievērots;
  • kādi ir pieejamie dokumenti, kas apliecina priekšmeta īpašumtiesības, vai ir oficiāla izvešanas atļauja, autentiskuma apliecinājums u. tml.; ekonomiskās un militārās krīzes situācijās esošas valstis ir īpaši neaizsargātas pret kultūras priekšmetu nelikumīgu apriti, tāpēc būtu nepieciešams ievērot piesardzību, iegādājoties un tirgojot senlietas no krīzes skartajām teritorijām, piemēram, Irākas, Sīrijas, Afganistānas, Ukrainas u. c.;
  • kultūras priekšmetu statusu kādā publiski pieejamā zagto kultūras priekšmetu reģistrā, piemēram, “Kultūras objekta statusa noteikšana”, INTERPOL “Zagto mākslas priekšmetu datubāze” vai Starptautiskās Antikvariātu grāmatu tirgotāju līgas (International League of Antiquarian Booksellers, ILAB) nozagto grāmatu datubāzē.

Plašāk: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes informācija par kultūras priekšmetu apriti

Bibliotēkas 1970. gada Konvencijā

Lai gan izpratne par kultūras vērtību nelikumīgu apriti galvenokārt tiek attiecināta uz mākslas un antikvāro priekšmetu zādzībām, 1970. gada Konvencija ir saistoša arī bibliotēkām un attiecas uz bibliotēku kolekcijām.

Starptautiskā bibliotēku asociāciju un institūciju federācija (International Federation of Library Associations and Institutions, IFLA) ir izveidojusi informatīvu materiālu, iezīmējot problēmas, kas saistītas ar dokumentārā mantojuma un bibliotēku kolekciju nelegālu apriti.

Konvencijas kultūras vērtību definīcijā ietilpst objekti, kas var atrasties bibliotēku kolekcijās:

  • vērtības, kas saistītas ar vēsturi, t. sk. zinātnes vēsturi, tehnoloģiju, militāro un sociālo vēsturi, nacionālo vadoņu, domātāju, zinātnieku, mākslinieku dzīvi un valsts nozīmes notikumiem;
  • dažāda veida ar rokām darināti attēli, gleznojumi, zīmējumi;
  • gravējumi, estampi un litogrāfiju oriģināli;
  • reti manuskripti, inkunābulas, citi senizdevumi, vērtīgi dokumenti un publikācijas (attiecināmas uz vēsturi, mākslu, zinātni, literatūru u. c.) gan atsevišķi, gan kolekcijās;
  • arhīvi, t. sk. fonoarhīvi, fotoarhīvi un kinematogrāfijas arhīvi.

Šāda veida kultūras vērtībām šī raksta ietvaros tiks izmantots apkopojošs termins – “dokumentārais mantojums”.

Konvencija turpina mudināt dalībvalstis atbalstīt muzeju, bibliotēku un arhīvu attīstību, jo šīs iestādes ir nozīmīgas, palīdzot nodrošināt kultūras vērtību saglabāšanu un atklāšanu. IFLA aicina bibliotēkas kļūt par nozīmīgu šo tīklu daļu, kas darbojas vietējā, reģionālā un valsts līmenī, lai palīdzētu aizsargāt kultūras mantojumu no zādzībām.

Dokumentārā mantojuma zādzības un nelikumīga aprite

Bibliotekāri var palīdzēt izprast dokumentārā mantojuma unikālo kontekstu un palīdzēt skaidrot, kā dokumentārais mantojums atšķiras no cita veida kultūras vērtībām.

Galvenie aspekti, kas jāņem vērā:

1. Materiālu vairākkārtējas pavairošanas izaicinājums

Publicētie materiāli pēc būtības tiek veidoti vairākos eksemplāros un bieži tiek ražoti ar nolūku tos pārdot un izplatīt pāri valstu robežām.

Grāmatas, inkunābulas, brošūras un citi publicētā dokumentārā mantojuma veidi ir unikāli tieši tāpēc, ka parasti nav unikāli. Tie bieži ir publicēti vairākos eksemplāros. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cīņa pret nelikumīgu dokumentārā mantojuma apriti atšķiras no citu mantojuma veidu nelikumīgas aprites apkarošanas. Bibliotekāriem un grāmatu tirgotājiem jāmeklē atbildes uz jautājumiem:
• kas atšķir (pēc vērtības, rakstura) vienu drukātā materiāla kopiju no citas?;
• kāpēc ir svarīgi novērst vienas kopijas nonākšanu apritē, ja kolekcijās ir (daudzas) citas kopijas?

Ja mēs uzskatām, ka katrai autentiska dokumentārā mantojuma objekta izdrukai un lapai ir kāda kultūras vērtība, šī materiāla tirdzniecībai ir jānotiek ar pienācīgu rūpību jeb pēc uzticamības pārbaudes principa (jāpārbauda vērtības likumīgā izcelsme un aprite). Tāpat visām sistēmām un rīkiem jābūt aprīkotiem šo unikālo problēmu risināšanai.

2. Materiālu zādzība

Vēl viens izaicinājums ir tas, cik viegli dokumentāro kultūras mantojumu var nozagt pat no institūcijām, kas to aizsargā. Bibliotēkas, iespējams, nav aprīkotas ar tādu pašu drošības līmeni kā mākslas un vēstures muzeji. Turklāt attiecībā uz grāmatām pastāv atsevišķu lapu zādzības iespēja, kas kopumā ir grūtāk atklājama nekā veselu priekšmetu zādzība.

Piemēram, 2006. gadā par karšu zagšanu no retām grāmatām ASValstu un Lielbritānijas bibliotēku lasītavās tika notiesāts mākslas zaglis Edward Forbes Smiley, kurš atzina, ka ir nozadzis kopumā 97 retas kartes, kuru kopējā vērtība ir aptuveni 3 miljoni ASV dolāru. Šīs zādzības viņš veica, izgriežot kartes ar skuvekļa asmeni. [Lasīt vairāk]

Dažās pasaules daļās, piemēram, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā retas grāmatas un rokraksti bieži tiek glabāti personīgās kolekcijās privātmājās. Ir svarīgi apzināties, ka ievērojamas retu materiālu glabāšanas vietas joprojām ir privātās rokās, tāpēc pēc iespējas ir jāveicina sadarbības tīklu veidošana.

3. Objekta ID, unikalitāte un izcelsme

Objekta identifikācija (objekta ID) nodrošina standartizētu procedūru, ar kuras palīdzību tiek identificēti un aprakstīti unikāli kustamā mantojuma objekti. Šis starptautiskais standarts tika izstrādāts sadarbojoties muzeju kopienai, policijai, muitas aģentūrām, mākslas tirgotājiem, apdrošināšanas nozares pārstāvjiem, kā arī mākslas un antikvāro priekšmetu vērtētājiem. To var izmantot, piemēram, lai izstrādātu nepieciešamās informācijas sarakstu, kas vajadzīgs zagtu objektu identificēšanai, dokumentācijas standartu, kā arī informācijas tīklu attīstībai. [Lasīt vairāk]

Objekta ID piemērošana grāmatām un drukātajiem materiāliem ir izaicinājums. Atšķirība starp vairākām kopijām var būt iespējama tikai gadījumos, ja atšķiras to fiziskais stāvoklis, kādā konkrētais materiāls ir saglabājies. Objekta ID mēģina risināt šo problēmu, mudinot kolekciju īpašniekus dokumentēt atšķirīgās pazīmes, piemēram, ieplēsumus, krokas, nodilumu, caurumus, liecības par restaurāciju, traipus, malu rakstus utt. Tomēr, ja grāmatai nav ievērojamu marķējumu vai bojājumu, kļūst ļoti grūti šo objektu identificēt kā īpašu kopiju un novērtēt tā izcelsmi (noskaidrot, no kurienes grāmata nonākusi tirdzniecībā) vai identificēt pazudušo vai nozagto objektu.

Kataloģizēšana

Iespiestu objektu kataloģizēšanas prakse bibliotēkās atšķiras no muzeju un mākslas katalogu priekšmetu kataloģizācijas. Bibliotēkās publicēto materiālu kataloģizēšanā mazāks uzsvars tiek likts uz atšķirības pazīmēm, bet lielāks uz bibliogrāfisko informāciju. Tomēr dažiem publicētajiem materiāliem ir spēcīgas tradīcijas īpašumtiesību marķēšanā, kuras ne vienmēr var atspoguļot atsevišķu priekšmetu mantojuma ierakstos. Pat ja nav iespējams retrospektīvi kataloģizēt kolekciju, kur katrs unikālais identifikators tiktu dokumentēts, bibliotēku speciālistiem vajadzētu pārliecināties, ka viņiem ir kvalitatīvi savu īpašumtiesību marķējumu ieraksti, kā arī objektu atsavināšanas liecības.

Šī ir svarīga joma, kuru būtu nepieciešams uzlabot, lai efektīvāk novērstu zādzības un nelikumīgu apriti. Grāmatu identificēšanas iespējas palielinātos, ja tiktu izveidota standartizēta pieeja publicēto objektu dokumentēšanai.

4. Sociālie mediji kā tirdzniecības vieta

Aizvien izplatītāka ir tendence zagto kultūras vērtību tirdzniecībai izmantot sociālos medijus, nevis izsoļu namus vai mākslas preču tirgotājus.

Eksperti no ATHAR projekta (Antiquities Trafficking and Heritage Anthropology Research) apstiprina, ka “Covid-19” ietekmē nelegāla kultūras vērtību tirdzniecība aizvien biežāk notiek tiešsaistē: “2020. gada martā vienā no 120 “Facebook” grupām, kuras ATHAR pārrauga, bija aptuveni 300 000 biedru, un viena mēneša laikā biedru skaits palielinājās par 128 000 jaunu dalībnieku. Tagad tas ir gandrīz pusmiljons.” [2020. gada jūnijs; Lasīt vairāk]

“Facebook” funkcijas, piemēram, fotoattēlu un videoklipu augšupielāde, tiešraižu straumēšana, īslaicīgie stāsti (stories), maksājumi un šifrētie ziņojumi nodrošina rīkus, kas atvieglo platformas izmantošanu melnajā tirgū.

2020. gada jūnijā “Facebook” pieņēma politiku, kuras mērķis ir aizliegt jebkādu vēsturisko artefaktu tirdzniecību kompānijas platformās, t. sk. “Instagram”. [Lasīt vairāk]

5. Nozares atbilde

Arī bibliotēku jomas speciālisti ir novērojuši, ka sociālie mediji tiek izmantoti zagtā dokumentārā mantojuma melnajā tirgū. 2020. gadā Kataras Nacionālā bibliotēka un bibliotēkā izvietotais IFLA PAC centrs ir ierosinājuši Himaya projektu (Himaya Project) cīņai pret pieaugošo mantojuma priekšmetu tirdzniecību un kontrabandu no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona bibliotēkām un arhīviem.

Atšķirībā no citiem kustamā mantojuma objektiem, dokumentāro mantojumu mazāk aizsargā nacionālā likumdošana, un to ir vieglāk pārvietot nelegāli. [Lasīt vairāk] Sociālie mediji kļuvuši par galveno arēnu, kurā identificēt nozagtus priekšmetus. Viens no Himaya projekta mērķiem paredz izveidot sociālo mediju uzraudzības sistēmu, lai izsekotu preces un identificētu nelegālās tirdzniecības tīklus.

Tas vienlaicīgi ir gan izaicinājums, gan iespēja, kurai nepieciešama jauna pieeja zagta dokumentārā mantojuma pārdošanas uzraudzībai un izsekošanai. Būtisks faktors ir ciešas sadarbības izveide starp ekspertiem, kuri var veikt novērtējumu, un vietējām tiesībsargājošām iestādēm, jo tieši viņiem būs jāievieš tiesiskie procesi.

Ieteikumi bibliotēkām

  • Pārliecinieties, ka reto materiālu un īpašo kolekciju katalogi tiek veidoti ar vislielāko precizitāti un regulāri tiek atjaunināti
  • Ja iespējams, sekojiet objekta ID principiem, mēģiniet glabāt īpašumtiesību marķēšanas uzskaiti
  • Pārliecinieties, ka jums ir labi reto materiālu un īpašo kolekciju attēli. Tas var ietvert digitalizāciju, taču noderīgas var būt arī vienkāršas atsauces fotogrāfijas
  • Nodrošiniet lasītavu un citu vietu, kur izvietotas speciālās kolekcijas, aizsardzību un drošību
  • Pārraugiet sociālos medijus savā reģionā, it īpaši “Facebook” tirgošanās vietas un citas grupas
  • Regulāri veiciet reto materiālu un īpašo kolekciju krājumu pārbaudi vai revīziju un saglabājiet inventarizācijas rezultātus
  • Par pazudušiem (zagtiem) mantojuma objektiem, t. sk. fotogrāfijām, ziņojiet vietējām tiesībsargājošām iestādēm, norādot pēc iespējas detalizētu informāciju objektu identificēšanai
  • Ziņojiet un meklējiet nozagtus priekšmetus, izmantojot Starptautiskās Antikvariātu grāmatu tirgotāju līgas (International League of Antiquarian Booksellers, ILAB) nozagto grāmatu datubāzi
  • Pārliecinieties, ka visi grāmatu izplatītāji, ar kuriem strādājat, ievēro pienācīgas rūpības jeb uzticamības pārbaudes praksi (piemēram, ILAB Code of Usages and Customs)

Dokumentārā mantojuma nelikumīgas aprites apkarošanas veicināšanā caur dažādiem projektiem iesaistīta IFLA Reto grāmatu un speciālo krājumu nodaļa, kā arī IFLA PAC centrs.

 

Informāciju sagatavoja:

Katrīna Kukaine
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Attīstības departamenta direktore

Kristīne Deksne
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Tīmekļa resursu redaktore