LNB ir akreditēta pieaugušo profesionālās izglītības iestāde kopš 2016. gada. Šobrīd tā ir statusā “profesionālās tālākizglītības centrs”. Galvenais iestādes virziens ir nodrošināt formālo izglītību, īstenojot profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides izglītības programmas bibliotēku nozarē. Izglītības iestādes funkciju veikšanas nodrošināšana atbilstoši reglamentam ir deleģēta Attīstības departamenta struktūrvienībai – Kompetenču attīstības centram (KAC, līdz 2014. gadam – Mācību centrs). Par attīstības vēsturi var lasīt šeit. Papildus formālās izglītības un eksāmenu piedāvājumam, KAC īsteno arī neformālās izglītības programmas un izglītības projektus.

Oktobris ir KAC jubilejas mēnesis, tāpēc Latvijas Bibliotēku portāls uz sarunu aicināja KAC vadītāju Agnesi Pašāni, kura intervijā stāsta par desmit gados paveikto bibliotekāru profesionālajā izglītībā, mainīgajām nozares prasībām un mūsdienu bibliotekāram nepieciešamajām prasmēm, mācību iespējām Latvijā un ārvalstīs, kā arī centra iecerēm un sapņiem nākamajai desmitgadei. Paldies Agnesei par sarunai veltīto laiku.

Šoruden aprit desmit gadi, kopš LNB ir akreditēta kā izglītības iestāde. Ja atskaties uz šo desmitgadi – kas, Tavuprāt, ir būtiskākais, ko LNB un līdz ar to arī KAC ir mainījis Latvijas bibliotēku nozares profesionālajā izglītībā?

Es pati gan sāku strādāt LNB vien 2018. gadā, tāpēc neesmu bijusi klātesoša LNB kā izglītības iestādes tapšanā. Taču esmu gana daudz par to dzirdējusi no kolēģiem, jo īpaši no Dženijas Dzirkales-Maļavkinas, kas šo sākotnējo ideju izloloja un īstenoja. Tāpēc atbildi balstīšu dzirdētajā un manos novērojumos.

Šķiet, ka galvenokārt jāmin tieši tas, kas bija par katalizatoru LNB akreditācijai 2016. gadā – tā ir iespēja cilvēkiem mācīties tieši profesionālajā izglītībā un iegūt kvalifikāciju “bibliotekārs”. Varam būt lepni, ka tik mazā valstī kā Latvija ir tik bagātīgas iespējas mācīties mūzu nozarē. Akadēmiskā izglītība ar studijām augstskolā vienmēr ir bijusi pieejama, bet tieši profesionālā izglītība bija tāds kā baltais plankums. 2016. gadā tas mainījās, kad tika akreditēta profesionālās tālākizglītības programma “Bibliotēku zinības”. Tās noslēgumā izglītojamie kārto valsts apstiprinātu kvalifikācijas eksāmenu. Pirmais no tiem attiecīgi notika 2017. gadā, kad arī tas tika izvērtēts. Saņemot labu vērtējumu, tika atļauts mums sniegt ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtās profesionālās kompetences novērtēšanas pakalpojumu – iespēju iegūt kvalifikāciju, kārtojot tikai kvalifikācijas eksāmenu. Tas būtībā ir unikāls pakalpojums mūsu nozarē Latvijā.

Otrais, ko gribētos minēt, ja domājam par inovāciju un izmaiņām, ir tas, ka esam pagaidām vienīgie Latvijā, kas mērķtiecīgi veido tieši e-mācību kursus bibliotēku jomā. Patiesību sakot ne tikai e-mācību kursi, bet vispār tas, ka LNB kā bibliotēka ir arī izglītības iestāde, ir samērā unikāla parādība. Citu valstu nacionālās bibliotēkas ne vienmēr nodrošina kursus vai pilnveides iespējas kā tādas, kur nu vēl tieši profesionālo tālākizglītību un kvalifikācijas ieguves iespējas. Vienmēr, kad ārzemju viesiem par šo stāstām, viņi ir ārkārtīgi izbrīnīti un vienlaikus arī izsaka mums par to komplimentus.

Pirmsākumi patiesībā meklējami daudz senāk – jau 1998. gadā darbojās Bibliotēku darbinieku tālākizglītības centrs. Kas šo gadu laikā ir mainījies visvairāk: bibliotekāru mācīšanās vajadzības, mācību saturs, mācīšanās formas vai pati bibliotekāra profesija?

Es teiktu, ka ir mainījies pilnīgi viss no minētā. Ikviens nozarē strādājošais izjūt to, cik strauji attīstās bibliotekāra profesija – teju katru pusgadu nāk kaut kas jauns, kam jāspēj tikt līdzi. To jūtam arī mācību saturā un profesijas standartā. Mēs cenšamies iet vai pat skriet laikam līdzi un attīstīt pakalpojumus saturiski, piemēram, ieviešot mācības par digitalizāciju, datu apstrādi, digitālajiem rīkiem u.tml. Protams, mainījusies arī pati bibliotēka un tās pakalpojumi, attiecīgi mainās bibliotekāra profesija un nepieciešamās zināšanas kvalitatīvam profesionālam darbam.

Tieši tāpat mainījušies mācību formāti. 1998. gadā noteikti neviens nenojauta, cik lielas iespējas pavērs digitālā pasaule – konsultācijas Zoom, e-mācību kursi Moodle platformā, digitālās izglītojošās spēles, mācību kursi tiešsaistē un daudz kas vēl tagad kļuvis par mūsu ikdienu. Tas roku rokā iet arī ar mācību vajadzībām – tas, kā vēlamies un esam gatavi mācīties, ir citādi, kā pirms 3, 5 vai visiem 10 gadiem.

Gribētos domāt, ka vienīgais, kas palicis absolūti nemainīgi, ir LNB darbinieku vēlme un degsme veidot arvien jaunas un arvien labākas profesionālās pilnveides iespējas nozarei!

KAC darbinieku un pedagogu komanda cauri laikiem:

KAC misija ir veicināt bibliotēku darbinieku profesionalitāti un visas nozares kvalitāti un ilgtspēju. Kā Tu šodien definētu labu bibliotekāra profesionālo kompetenci? Kas ir tās prasmes, bez kurām mūsdienu bibliotekārs vairs nevar iztikt?

Manuprāt, visa pamatā ir informācijpratība – dažādos tās formātos tā ir bijusi klātesoša bibliotēkām jau no pirmsākumiem. Lai kādas jaunas funkcijas bibliotēkām nāktu klāt, darbs ar informāciju ir visa pamatā. Mainās tikai tas, kāda informācija mums apkārt eksistē un kādos formātos bibliotekāram tā ir jāpārvalda, jākārto un jāinterpretē. Kopā ar to gribas minēt zinātkāri – vēlmi augt, uzzināt, mainīties, saprast sevi un citus. Spēja mainīties un vienmēr mācīties ir viena no svarīgākajām kompetencēm ikvienam, bet jo īpaši bibliotekāriem. Jā, arī digitālās prasmes – tās vajadzīgas katram, bet bibliotēkās pilnīgi noteikti. Un cilvēcīgums – saglabāt kontaktu ar lasītāju un vietējo kopienu, radīt to drošo vietu, kur cilvēkam nākt un būt. To neviens – ne tehnoloģijas, ne citas izmaiņas – nevar atņemt. Esmu no tiem, kas domā, ka bibliotēka bez bibliotekāra īsti pastāvēt nevar.

LNB izglītības programmās pasniedzēji lielākoties ir nozares praktiķi, nevis pilnas slodzes pedagogi, kam tas ir pamata darbs. Vai tas ir jūsu apzināts princips – mācīties no cilvēkiem, kuri paši šobrīd atrodas nozares “iekšpusē”? Un kā jūs atrodat cilvēkus, kuri ir ne tikai labi sava darba darītāji, bet arī labi prot savas zināšanas nodot citiem?

Jā, tā ir taisnība – ne vienmēr izcils nozares zinātājs ir arī lielisks andragogs (pieaugušo izglītotājs – red.). Un arī otrādi. Nemitīgi tas ir tāds balansa meklējums. Tas, kam īpaši uzmanību pievērš mani kolēģi Kompetenču attīstības centrā, ir šo pedagogu atbalsts. Cenšamies darbināt kā kolektīvus, tā individuālus mehānismus. Katru gadu rīkojam vismaz divus iekšējos profesionālās pilnveides pasākumus, izsūtām informāciju par citur pieejamām mācībām, atbalstām kolēģus pedagoga sertifikāta iegūšanā, konsultējam par digitālo rīku izmantošanu mācībās u.tml. Labs izglītotājs ir tāds, kas nemitīgi attīstās – šo iekšējo mācīšanās kultūru uzturam mūsu kolektīvā.

Kolēģi pedagogi, kuri šobrīd strādā kopā ar mums, ir talantīgi un daudzpusīgi profesionāļi ne tikai savā darba sfērā un spēj savu profesionālo pieredzi nodot tālāk mūsu izglītojamajiem, kuriem ir iespēja mācīties pie īstiem ”meistariem”. Un ne tikai pedagogi – ieguldījumu sniedz arī citi no nozares, piemēram, vadot kvalifikācijas prakses vai strādājot eksāmenu komisijā.

Mēs esam pateicīgi par katru nozares kolēģi, kas ir atsaucies mūsu aicinājumam pievienoties pedagogu un speciālistu komandai – mēs zinām, ka tas nav viegli un pamatdarba slodze ir liela. Bet izglītojamajiem tas ir neatsverams ieguvums – mācīties no cilvēkiem, kas to, ko māca, zina ne tikai teorijā, bet arī praktizē katru dienu. Es varu vien novēlēt mums un visiem izglītojamajiem, lai vienmēr ir kolēģi, kam šis izglītotāja darbs ir ne tikai pienākums, bet arī aicinājums un gandarījuma avots!

Mēs varam lepoties, ka iepriekšējā izglītības iestādes akreditācijā tieši šis kritērijs – atbalsts un sadarbība ar nozari – ir ticis vērtēts visaugstāk, teju visus rādītājus vērtējot ar “izcili”. Mēs saviem izglītojamajiem varam pilnā apmērā dot to, ko varbūt pilnvērtīgi nevar citas nozares izglītības iestādes – pedagogus, kuri visi ir savas jomas zinātāji. No tiem liela daļa ir tieši speciālisti no LNB un reģionu galvenajām bibliotēkām. Profesionālajā izglītībā tas ir stūrakmens – profesiju mācīties no tiem, kas nozarē strādā diendienā.

Cik lielā mērā šodien bibliotekāra izglītībai jāsniedzas ārpus tradicionālajām bibliotekārās profesijas robežām? Piemēram, tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, komunikācija, psiholoģija, projektu vadība, medijpratība – vai bibliotekāram pamazām jākļūst par “universālo speciālistu”?

Domāju, te vietā būtu uzdot jautājumu, ko saprotam ar tradicionālu bibliotekāru? Katram no mums droši vien ir cita atbilde. Ja skatāmies uz to no mūsu kā izglītības iestādes viedokļa, mēs savas programmas veidojam, gan skatot globālās tendences, gan arī balstoties bibliotekāra profesijas standartā. Lai gan standarts nākamgad tiks pārskatīts, arī tas, kas šobrīd ir spēkā esošs, jau raksturo bibliotekāru kā ne tikai informacionālo un bibliotekāro pakalpojumu sniedzēju, bet arī tādu, kam jāzina medijpratība, jāprot digitalizēt u.tml.

Lai gan bibliotekāram ir jāzina un jāprot daudz, tomēr diez vai būtu vietā lietot jēdzienu “universālais speciālists”, jo tomēr kaut kādi rāmji pastāv. Taču, nenoliedzami, bibliotekāra funkcijas turpina mainīties un augt. Domāju gan, ka tas nav nekas unikāls – arī pedagogi mācās jaunas metodes un rīkus, ārsti apgūst jaunas tehnoloģijas, muzeju darbinieki mācās svešvalodas un attīsta muzejpedagoģiju un tā joprojām.

Personīgi uzskatu, ka jebkura profesija vai darbs mūsdienās nekad vairs nebūs tāds, kāds tas ir bijis. Par profesionāli var saukt tādu cilvēku, kas adaptējas pārmaiņām. Protams, tas ir jādara ar mēru, tomēr ir jāpieņem, ka profesijas attīstās. Un bibliotēkām un bibliotekāriem nāk klāt jauni pienākumi un funkcijas. Jā, kodols saglabājas – bibliotēkas kā zināšanu, kultūras, zinātkāres un pētniecības vietas, kas vienlaikus ir vietas kur būt kopā – ar citiem, kas domā līdzīgi, un arī tādiem, ar kuriem var debatēt. Un bibliotēkas kā vieta, kur būt kopā ar sevi un iegrimt savās domās vai literatūrā. Bet viss pārējais būs mūžīgā mainībā.

Kas ir tie cilvēki, kuri šodien nāk apgūt bibliotekāra profesiju? Nav noslēpums, ka atalgojums bibliotēku nozarē joprojām ir ļoti zems. Ar kādu motivāciju cilvēki izvēlas šo profesiju? Kas viņus piesaista bibliotēkām un liek tajās saskatīt savu profesionālo nākotni?

Kad programmās uzņemam jaunus izglītojamos, formālā veidā motivāciju neprasām. Protams, ikdienas saziņā par to sanāk runāt. Nereti cilvēki saka, ka viņus motivē vēlme iegūt mierīgāku darbu – šeit gan vienmēr ar smaidu viņiem sakām, ka var sanākt vilšanās. Bibliotekāra darbs ir daudzveidīgs un dinamisks. Bet es priecājos, ka tie cilvēki, kas mācīties nākuši miera nolūkā, mācības nepamet, kaut saprot, ka neiegūs to, ko sākotnēji vēlējās.

Daudzi cilvēki stāsta, ka vēlas kaut ko dzīvē mainīt un ir izvēlējušies bibliotēkas. Dažiem tas ir bijis nepiepildīts jaunības sapnis. Daudziem bibliotēkas dzīvē bijušas nozīmīgas, un tāpēc tagad ir vēlme atgriezties. Un gandrīz visi ir tādi, kas agrāk vai joprojām ir aktīvi lasītāji un grāmatu mīļi.

Ar katru gadu pamazām sākam novērot tendenci, ka mācībām piesakās arī gados jauni cilvēki. Un arī tas, ka mācīties nāk tikai sievietes, ir mīts. Man gribētos ticēt, ka tas ir tāpēc, ka arvien vairāk cilvēku saredz bibliotekāra profesijā interesantu, piepildītu, izaicinājumiem bagātu karjeru.

Kādi kļūdaini priekšstati par LNB kā izglītības iestādi, Tavuprāt, joprojām kaut kur ir dzirdami – arī pēc desmit gadiem? Ko Tu gribētu, lai cilvēki skaidri saprot par to, ko KAC dara un ko šeit var iegūt?

Grūti pateikt par kļūdainiem uzskatiem, bet viennozīmīgi joprojām ir daudz cilvēku, kas nezina vai ir ļoti pārsteigti, ka LNB ir arī akreditēta izglītības iestāde. Pieņemu, ka cilvēki nojauš, ka bibliotēkā notiek dažādas izglītojošas norises un nodarbības, bet tas, ka īstenojam arī formālo izglītību un kvalifikācijas eksāmenus, noteikti ir kā brīnums.

Otrs, ko gribētos uzsvērt: bibliotekāru izglītība – tas nav tikai KAC. Jā, mēs turam rūpi par formālās un neformālās izglītības programmām un eksāmeniem. Taču bibliotēku nozares pilnveide un atbalsts – tas ir kopdarbs teju visiem LNB kolēģiem, katram savā jomā un veidā.

Galvenais vēstījums ir tāds, ka pie mums var stiprināt ar darbu bibliotēkā saistītās kompetences ļoti dažādos veidos. Eksāmeni, formālā izglītība (tostarp atsevišķu moduļu apguve), neformālā izglītība klātienē un tiešsaistē, arī ārzemju lektoru nodarbības, projekti.

Erasmus+ ir kļuvis par vienu no LNB starptautiskās darbības virzieniem – LNB ir Erasmus mobilitātes konsorcija koordinators pieaugušo izglītībā, un šajās iespējās tiek aicinātas iesaistīties arī Latvijas bibliotēkas. Ko bibliotekāri no šādas starptautiskas pieredzes iegūst tādu, ko nevar iegūt, mācoties tikai tepat Latvijā?

Jā, tā ir, kopš 2023. gada LNB ļoti aktīvi darbojas Erasmus+ programmā, īstenojot mobilitātes projektus. Saņemt tieši konsorcija koordinatora statusu, manuprāt, ir bijis liels ieguvums un gods, jo esam varējuši atvērt ceļu uz starptautisko pieredzi ne tikai LNB darbiniekiem, bet arī partneriem. No kuriem liela daļa ir bijuši tieši bibliotekāri. Nenoliedzami, starptautiskā pieredze ir vērtība pati par sevi – būt citur, novērot citu valsti pieredzi, pieejas, izjust tās uz sevis un salīdzināt ar to, ko darām šeit, Latvijā. Nereti tā ir iespēja ne tikai mācīties no citiem un pārņemt labo praksi, bet tieši otrādi – saprast, cik ārkārtīgi varoši mēs paši esam, cik mums ir lieliskas iniciatīvas, jaudīgi bibliotēku darbinieki, skaista vide. Tas ir tas, kas ļauj pašam sevi – gan kā cilvēku, gan iestādi, gan nozari – ieraudzīt no malas, iegūt svaigu perspektīvu.

Taču tādā personīgākā līmenī vislielākais gandarījums ir redzēt, ka cilvēki, kas bijuši mobilitātē, ir pilnveidojušies un sev noticējuši, ieguvuši jaunu spēku un motivāciju. Tās mirdzošās acis un staltāka stāja tik daudz ko ikdienā dod – īpaši mūsu nozarē, kur atalgojums nav galvenā motivācija un piepildījums. Tas ir tas, ko mobilitāte iedod – spēcināt sevi, noticēt sev, iegūt iedvesmu, prieku un, protams, jaunas zināšanas, ko likt lietā šeit, lai pilnveidotu mūsu pašu bibliotēkas. Un arī to izglītojošo darbu, ko darām.

Un, jā, protams, mācīties var un vajag arī tepat Latvijā, mobilitāte to neaizstās. Bet nereti tā burtiskā nonākšana ģeogrāfiski citā lokācijā ļauj uz lietām paskatīties citādāk. Papildus gribētos teikt, ka mobilitāte stiprina profesionālo identitāti un piederību bibliotekāru kopienai ne tikai šeit, Latvijā, bet arī plašāk – Eiropas līmenī. Nereti esam ar kolēģiem runājuši, ka ikdienā liekas, ka tā Eiropa – tas ir kaut kur tur, ārā, ārpus mums. Mobilitāte lieku reizi atgādina, ka mēs arī esam Eiropa – tas dod iespējas, bet uzliek arī atbildību.

Jo īpaši starptautiskās piederības stiprināšana svarīga ir mūsu izglītojamajiem – esmu gandarīta, ka tagad papildus mācībām ceļā uz bibliotekāra kvalifikāciju cilvēkiem ir iespēja gūt arī starptautisko mācību pieredzi. Grupu mobilitātēs tiešām ir devušies vairāki cilvēki, kas paši vai nu vispār nav ceļojuši ārpus Latvijas, vai to ir darījuši maz vai sen. Un tas ir prieks, iedot šo iespēju! Es nešaubos, ka mobilitāte viņus ir bagātinājusi gan personīgā, gan profesionālā līmenī. Kaut vai iemācot nebaidīties, ticēt sev, izmantot svešvalodu.

Ja domājam par nākamo desmitgadi – vai ir kāds sapnis vai ideja, ko šobrīd vēl nevarat īstenot, bet ļoti gribētos? Kas varētu būt tas nākamais solis, kas LNB kā izglītības iestādi aizvestu vēl tālāk?

Ja skatāmies pavisam praktiski, tad LNB kā izglītības iestādei pēc diviem gadiem atkal jāiziet akreditācija. Parasti tas nozīmē, ka jau gadu iepriekš jāveic dažādi sagatavošanās darbi. Tos gan mēs veiktu arī tad, ja nebūtu akreditācijas.

Piemēram, nākamgad mums jāsagatavo izglītības iestādes attīstības plāns jaunajam periodam. Tāpat gaidāms darbs pie profesijas standarta atjaunošanas. Līdz ar jauno standartu un izmaiņām nozares tiesiskajā regulējumā būs jāveic arī programmu satura un eksāmenu caurskatīšana un atjaunošana. Nākamajos 2–3 gados būtiska prioritāte būs apjomīgu starptautisku projektu īstenošana.

Ideju un sapņu ir daudz. Tie vienmēr jāsalāgo ar kapacitāti un resursiem, kādi mums ir.

Un noslēgumā – ja pirmajos desmit gados galvenais uzdevums bija palīdzēt bibliotekāriem apgūt to, kas nepieciešams mainīgajā nozarē, tad kāds, Tavuprāt, būs svarīgākais uzdevums nākamajos desmit gados? Ko Tu vēlētos, lai LNB un KAC 2036. gadā būtu paveikuši?

Man šķiet, KAC veiksmes atslēgta ir tajā, ka vienmēr esam spējuši apvienot sapņošanu ar rūpīgu plānošanu un mērķtiecīgu īstenošanu. Parasti to, kas izsapņots vai iecerēts, arī īstenojam ar pārdomātu darbu. Vai arī atliekam sapni nedaudz tālāk, ja redzam, ka resursi neļauj to no sapņa pārvērst jau par mērķi.

Šobrīd uz nākamo desmitgadi sapņojam par mācību piedāvājuma attīstīšanu starptautiski, piedāvājot kursus Erasmus arēnā. Tāpat ceram uz uzlabojumiem mācību infrastruktūrā un mācību klasēs, savu bibliotēku informācijas sistēmas jeb BIS testa vidi. Būtiski palielināsim e-mācību kursu piedāvājumu. Iecerēta jauna profesionālās pilnveides izglītības programma un digitāls mācību līdzeklis drukātā vietā.

Vienlaikus gan jāatceras, ka šobrīd pasaule ir tik mainīga, ka nevaram pat iedomāties, kādus izaicinājumus un iespējas tā pavērs pēc 5–10 gadiem. Bet droši ticams, ka spēsim tos pieņemt un pielāgoties. Jo mūžizglītība jau ir par mācīšanos visas dzīves garumā. Tas tad arī būtu tas galvenais uzdevums – spēt pielāgoties un attīstīties, pieņemot izmaiņas.

Paldies!

macies.lnb.lv

Aicinām lasīt:
Latvijas Nacionālajai bibliotēkai kā izglītības iestādei 10 gadu jubileja

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
anna.iltnere@lnb.lv
www.biblioteka.lv