Tavs ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Izmantojot folklorizētos teicienus, teikšu, ka mans profesionālais ceļš ir bijis kā ilgais ceļš kāpās, un tas ir bijis raibs kā dzeņa vēders. Tāpēc atbilde, iespējams, būs gara, jo tomēr stāsts ir par maniem 46 dzīves gadiem.
Pēc dabas esmu vienpate, kura vienmēr zinājusi, ko vēlās sasniegt. Tomēr tas tā nav bijis vienmēr. Pēc Jēkabpils 3.vidusskolas beigšanas gribēju būt vai nu latviešu valodas un literatūras skolotāja, vai sporta trenere. Uzreiz neiestājos mācīties tālāk kādā no augstskolām, pietrūka pašpārliecinātības. Strādāju parfimērijas un kosmētikas rūpnīcas “Dzintars” kartonāžas cehā. Locīju un līmēju iepakojuma kastītes smaržām. Ja kāds no lasītājiem pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās pirka, piemēram, populārās smaržas “Rīgas ceriņi”, tad iespējams turēja rokās manis izgatavoto kastīti. Paralēli kādu laiku apmeklēju sagatavošanās kursus Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Pēc gada draudzenes ietekmēta sāku skatīties zivju pārstrādes un pārtikas tehnoloģijas tehnikuma virzienā, nu vismaz tā stāstīju visiem, kas gribēja to zināt. Nejaušība vai liktenis, kas to tagad lai zina, bet dažas dienas pirms dokumentu iesniegšanas termiņa beigām Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, mani dokumenti atradās tur. Jā, tas notika spontāni.

Man vienmēr paticis mācīties, bet nekad nav paticis kārtot eksāmenus. Tomēr tehnikumu izdevās pabeigt ar sarkano diplomu. Mācību laikā no savas pilsētas Jēkabpils ieprecējos Koknesē. Pēc mācībām vienīgā brīvā tuvākā bibliotekāra vieta bija Ratnicēnos piecu kilometru attālumā no mājām. Veca ēka, malkas apkure, veiksmīgā dienā daži apmeklētāji. Vārdu sakot – “daudzsološs” profesionālās karjeras sākums. Manam raksturam tā bija šausmīgākā garlaicība. Ne televizora, ne interneta, ne sociālo tīklu…, neviens par tevi tā īsti neinteresējas. Biju laimīga, kad pieteicās mana pirmā meitiņa. Varēju turp nedoties. Pa to laiku atbrīvojās skolas bibliotekāra vieta Kokneses vidusskolā. Kaimiņiene, kas bija fizkultūras skolotāja, aizlika par mani labu vārdu un es nokļuvu savā jaunajā dzīvē. Biju gan bibliotekāre, gan latviešu valodas skolotāja krievu plūsmas klasēs, gan klases audzinātāja, gan Aizkraukles rajona skolu bibliotekāru metodiskās apvienības vadāja, gan arī kļuvu par Latvijas Skolu bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāju. Tajā notikumu virpulī paspēju iestāties universitātē un mācīties neklātienē, lai iegūtu augstāko izglītību profesijā. Padomju laika norietā ņēmu akadēmisko pārtraukumu, bet jau brīvajā Latvijā atjaunoju studijas un 1997.gadā ieguvu bakalaura grādu. Tūlīt arī turpināju studijas maģistrantūrā un ieguvu maģistra grādu bibliotēkzinātnē un informācijā.

Darbs skolā un radošā darbošanās ļāva pārveidot savu bibliotēku, izveidot toreiz pirmo Latvijā modes bibliotēku – mediju centru ar interneta iezvanpieeju un četriem jauniem datoriem, aizdoties pieredzes mācību braucienā uz deviņām Amerikas Savienoto Valstu Čikāgas un tās piepilsētu dažāda veida bibliotēkām, kļūt par pasniedzēju Bibliotēku darbinieku tālākizglītības centrā.

Izrādās, ka pa šo laiku mani bija noskatījis Aizkraukles 2.vidusskolas direktors Leons Līdums, kurš bija piedalījies Kokneses vidusskolas Mediju centra atklāšanas pasākumā. Vārdu sakot, viņš mani “pārpirka” vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā nozīmē solīja lielāku algu, pārnestā nozīmē iekārdināja ar to, ka šī skola bija viena no vadošajām valstī tehnoloģiju ieviešanas jomā. Tā nu Aizkraukles 2.vidusskolā kopīgiem spēkiem tika radīta mūsdienīga skolas lasītava – informācijas centrs. Kādu laiku nācās uzņemt daudzas skolu vadītāju un bibliotekāru grupas, kas ieradās iepazīties ar to, ko un kā mēs strādājam. Pat toreizējais premjerministrs Andris Bērziņš kaut kādā veidā tur gadījās.

Dzima bērni, dzīve gāja savu ceļu. Protams, ka ne viss bija tik viegli un skaisti, kā varētu šķist. Dažādu apstākļu sakritības dēļ, vairāk gan personisku iemeslu dēļ krasi nomainīju savu darbu no skolas un bibliotēkas uz…, uz pārdošanas vadītāja palīdzes amatu “Latvijas valsts mežu” Vidusdaugavas mežsaimniecībā. Tā 2002.gada rudenī pārtrūka mans bibliotēkas darba profesionālais skrējiens. Paliku pusceļā uz savas bibliotekāra profesionālās karjeras kāpu virsotni.

Kā man gāja “mežsaimniecības speciālista” lomā? Gan labi, gan ne tik labi. Labi tiku galā ar darba pienākumiem, pat kļuvu par pārdošanas vadītāju. Bija bail kļūdīties tajos koku kubikmetru un latu miljonos. Bija bail, ka mani atmaskos nekompetencē mežsaimniecības jautājumos. Tā bija briesmīga sajūta nebūt zinošai jomā, kurā tu strādā. Vēl tagad neatšķiru alksni no oša. Toties biju divās medībās, un tajās nenošāva nevienu zvēru. Rīkoju mežizstrādes cirsmu izsoles. Piedalījos sporta spēlēs. Strādāju kopā ar mežu jomas speciālistiem – elegantiem un ļoti gudriem vīriem. Izbaudīju pilnībā, kā ir būt nedaudz priekšniecei vienpadsmit meža iecirkņu vadītājiem un daudziem mežizstrādātājiem.

Mana vecākā meita bija beigusi pedagoģijas bakalaura studijas un gatavojās studēt maģistrantūrā. Arī es biju tāda nemierīga un tramīga, pētīju savas izredzes studēt izglītības vadības maģistrantūrā. Laikam iekšējā balss lika saprast, ka mežsaimniecība nepaliks mans mūža darbs. Tā nu mēs abas kopā mācījāmies Latvijas Universitātē, reizēm satikāmies kopīgās lekcijās, kurās slepus ēdām konfektes un sačukstējāmies. Studēju ar prieku un baudu to, ko saprotu un kas ir sirdslieta. Par centību saņēmu universitātes rektora Ivara Lāča parakstītu atzinības rakstu par maģistra darbu vadībzinātnes nozarē, izglītības vadības apakšnozarē.

Kad ieguvu šo savu otro maģistra grādu, zvaigznes nostājās tā, ka bija iespēja atvērt savu privāto mācību centru. Diemžēl man neļāva savienot abus darbus, nācās teikt ardievas brašajiem meža vīriem, koku un latu miljoniem. Ja godīgi, tad par to daudz nebēdāju, lai arī mans izglītības jomas bizness nebija ilgs. Izrādījās, ka tādā nelielā pilsētā kā Aizkraukle, tas nav rentabli. Nācās domāt par citām iespējām, investīcijām un projektiem. Kopā ar vīru nolēmām, ka kredīta ņemšana nav prāta darbs, bet bez naudas neko nevar attīstīt. Pieņēmām vienu no gudrākajiem lēmumiem, skaisti aizvērām šo dzīves lappusi. Palika pieredze un dažādas dzīves mācības.

Šajā dzīves posmā izbaudīju to, ko sauc par iztikas līdzekļu trūkumu. Sakās darba meklējumi, interesantas darba intervijas gan labā, gan sliktā nozīmē, e-pasta vēstules pazīstamiem cilvēkiem. Vienmēr būšu pateicīga trīs cilvēkiem. Paldies Baibai Holmai par to, ka piedāvāja nepilna laika darbu Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas Tālākizglītības centrā. Iespējams, ka šī piedāvājuma pieņemšana būtu pagriezusi manu profesionālo darbību citā virzienā ilgtermiņā. Bet tas neatrisināja tā brīža materiālās problēmas. Paldies Daigai Orbidānei, kura pieņēma mani darbā par sistēmbibliotekāri uz pusslodzi. Kā sistēmbibliotekārei man atļāva piedalīties rekataloģizēšanā un bibliotēkas pirmās interneta vietnes/mājas lapas izveidē. Vienmēr ar siltumu sirdī atcerēšos Salaspils bibliotēkas bijušos kolēģus. Paldies Silvijai Tretjakovai, kura kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolēģēm Dzintru Mukāni un Litu Hofmani uzaicināja mani strādāt Bērnu literatūras centrā par skolu bibliotēku speciālisti.

Tā 2007.gada 1.februārī varēju turpināt ceļu, kas uz vairākiem gadiem bija apstājies pusceļā uz kāpu virsotni. Nākošgad būs pagājuši 15 gadi, kopš strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, darba dienās trīs stundas “īrēju” vietu vilcienā no Kokneses uz Rīgu un atpakaļ, kājām mēroju ceļu pa Tērbatas ielu un no 2014.gada pa Vecrīgas “āra restorānu ielu” un Akmens tiltu uz Gaismas pili jebkuros laika apstākļos. Ar pilsētas sabiedrisko transportu esmu braukusi vien dažas reizes. Šajos gados man nav bijusi neviena darba nespējas lapa.

2007./2008. mācību gadā uzsāku Komunikācijas zinātnes doktorantūras studijas. Otrreiz ar iegūto pieredzi un, zinot gala rezultātu, to nedarītu. Man nepiešķīra budžeta vietu. Studiju maksu manā vietā samaksāja mana mamma, kura vienmēr dažādos veidos bija atbalstījusi visas iepriekšējās studijas. Doktorantūra izvērtās smagnēja, bez īpašas motivācijas. Nokļuvu citā diezgan nežēlīgā pasaulē, kur jācīnās par izdzīvošanu. Nepaveicās ar man piešķirto zinātniskā darba vadītāju, viņas neatsaucība un atbalsta trūkums mani toreiz pārsteidza. Tomēr sekmīgi pabeidzu pirmo doktorantūras gadu. Atlika pēdējais eksāmens, promocijas darba izstrādāšana un aizstāvēšana.

2008.gada sākumā mammas vairs nebija, bija aizgājis mans iedvesmotājs un mecenāts. Valstī sākās krīze. Mans dēls gatavojās beigt pamatskolu. Vasarā mocījos ar domu, kā rīkoties tālāk. Kādu dienu, klausoties radio interviju ar Aināru Dimantu, izdzirdēju atbildi uz savu jautājumu. Viņš teica, ka studijas doktorantūrā un doktora grāds ir svarīgs, lai turpinātu akadēmisko zinātnieka/pētnieka un pasniedzēja karjeru, nevis, lai vizītkartē savam vārdam pievienotu šos divus burtus – Dr. Tajā brīdī man bija skaidrs, ka man nav svarīgi šie divi burti, bet gan mana dēla tālākās gaitas. Tas bija vēl viens no gudrākajiem manas dzīves lēmumiem. Man nebija šī grāda, bet dēls varēja turpināt mācības Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā un nodarboties ar savu dārgo sporta veidu – hokeju.

Toties nu varēju visas savas zināšanas, domas un enerģiju veltīt darbam. No Bērnu literatūras centra pārgāju strādāt uz Bibliotēku konsultatīvo centru. Sākās Trešā tēva dēla projekts, veidojās mācību centrs, bija jāorganizē projekta mācības. Pēc projekta beigām 2008.gada vasarā Latvijas Nacionālā bibliotēka tika reģistrēta kā izglītības iestāde, jo tā gada aprīlī Mācību centrs tika apstiprināts kā struktūrvienība. Sākumā strādāju viena. Augot darba apjomam, pievienojās pārējie centra darbinieki. 2021.gadā Kompetenču attīstības centrā (pārdēvēts 2016.gadā) strādā pieci darbinieki. Esam sasnieguši visu, ko normatīvais regulējams atļauj. Kā izglītības iestāde esam akreditēti, īstenojam akreditētas izglītības programmas, esam ieguvuši valsts deleģējumu ārpus formālās izglītības iegūto kompetenču atzīšanai/eksaminēšanai un kvalifikācijas dokumenta izsniegšanai. Kopš iepriekšējās akreditācijas būs pagājuši seši gadi, gatavojamies nākošā gada akreditācijai. Kopā ar centra speciālistiem esam piedalījušies vairākos sadarbības projektos, arī paši esam vadījuši/īstenojuši
apjomīgus projektus. Pēdējais pabeigtais ir ESF projekts “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”. Pie šī nekavēšos, jo to visu var uzzināt mūsu interneta vietnē www.macies.lnb.lv un tur esošajos Pašvērtējuma ziņojumos.

Savu profesionālo kāpu virsotni esmu sasniegusi, vadot Kompetenču attīstības centru. Smejos, ka man ir gandrīz pilna profesionālā izglītība – tehnikums, bakalaurs, divi maģistra grādi (trūkst vien tāda nieka kā doktora grāds). Ir daudzu gadu pieredze bibliotēku, izglītības un profesionālo sabiedrisko organizāciju darbā, esmu bijusi eksperta statusā, piedalījusies dažādās darba grupās un nozares dokumentu izstrādē, vadījusi visdažādākos darba procesus un cilvēkus, dalījusies savās zināšanās ar citiem. Ko vēl var vēlēties? Tuvojoties maģiskajam 63,9 savu gadu skaitam, kārtējo reizi bija jāizdara pareizākā no izvēlēm. Esmu nodevusi “varu” un atbildību brīnišķīgai kolēģei Agnesei Pašānei, bet pati turpinu dot savu ieguldījumu gan centra darbā, gan bibliotēku darbinieku profesionālajā pilnveidē un tālākizglītībā.

Kas Tevi ir noturējis nozarē?

Liela loma manā atpakaļceļā uz bibliotēkām ir Latvijas Skolu bibliotekāru biedrībai un bijušajām cīņu biedrēm valdē, kā arī vispār skolu bibliotekārēm. Viņas bija tās, kas lēnām mani iesūca vecajā dzīvē, aicināja uz kopīgu izbraukumu, deva visdažādākos impulsus. Tā ir neaprakstāma sajūta justies neaizmirstai un gaidītai. Tādās sajūtās rodas pārliecība, ka ne viss ir bijis velti, ne viss, ko varēji izdarīt, ir izdarīts. Atgriežoties aktīvā darbībā, kļuvu atkal par biedrības valdes priekšsēdētāju. Bibliotēku nozare ir kā purvs. Ja vien pats vēlies, tas ievelk sevī arvien dziļāk un dziļāk.

Kas Tev sagādā vislielāko prieku un gandarījumu savā darbā?

Ir vairākas lietas, kas man dod prieku. Esmu bijusi privileģēta ar iespēju semināros, dažādos profesionālos pasākumos, padomēs, valdēs un darba grupās, mācību laikā un individuāli satikties ar lielāko daļu no Latvijas bibliotekāriem. Es pat neatceros daudzu vārdus un bibliotēkas, kurās viņi strādā. Es atceros sajūtas un noskaņojumu. Prieku sagādā katrs sekmīgi kvalifikācijas eksāmenu nokārtojušais cilvēks. Apbrīnoju savas pašreizējās centra kolēģes, gudras jaunas sievietes ar lielu potenciālu. Tas viss mani priecē. Mans prieks vairāk saistās ar cilvēkiem, bet grūtību pārvarēšana, stereotipu laušana, rutīnas izskaušana, jaunu lietu un procesu ieviešana, pozitīvi darba rezultāti un to atzīšana sniedz gandarījumu.

Kādi ir bijuši Tavi lielākie izaicinājumi profesionālajā darbībā?

Svarīgākais, kas nāk prātā, ir centiens vairāku gadu garumā mainīt bibliotēku nozarē nodarbināto sabiedrisko domu par to, ka katram cilvēkam ir svarīgi pašam sev, darba devējam un nozarei kopumā apliecināt savu kompetenci profesijā, kurā strādā. Lielais nodarbināto procents bez profesionālās izglītības un kvalifikācijas nav labs rādītājs jebkurā nozarē. Bibliotēku darbiniekiem ir radīti visi apstākļi un iespējas mācīties, kārtot kvalifikācijas eksāmenu. Pirms pandēmijas kvalifikācijas ieguve risinājās raiti un ar entuziasmu. Veidojās rindas uz eksāmena kārtošanu. Bet tagad atkal sāk skanēt domas par to, ka alga ir pārāk zema, lai censtos mācīties vai kārtot eksāmenu. Un te sākas apburtais loks. No vienas puses – zema alga bibliotekāram, profesionālās izglītības trūkums, paļaušanās uz darba praksē iegūtajām prasmēm, nav motivācijas vai vienkārši trūkst uzņēmības iegūt kvalifikāciju. No otras puses – tas norāda uz vēl pietekoši lielu nodarbināto skaitu, kam nav šīs kvalifikācijas, un tas vistiešākajā veidā atspoguļojas bibliotekāru atalgojumā kopumā. Ieņemt amatu bibliotekārs vēl nenozīmē būt kompetentam profesionālim. Tāpēc viens no ceļiem cīņā par lielāku bibliotekāru atalgojumu ir ar datiem un pierādījumiem apliecināt savu kompetenci, pārliecināt bibliotēku dibinātājus un darba devējus par atalgojuma neatbilstību tam ieguldījumam, ko bibliotēka un kvalificēts bibliotēkas speciālists (uzsveru – kvalificēts) sniedz sabiedrībai/ bibliotēkas lietotājiem/vietējai kopienai. Te mums visiem kopā vēl daudz darba un daudz jaunu izaicinājumu.

Vai ir kāds nozares cilvēks (padomdevējs, “skolotājs”), kurš atstājis uz Tevi paliekošu iespaidu?

Šeit visdrīzāk jābūt stāstam par attiecībām cilvēku starpā. Es neesmu elku piekritēja un ģēniju atzinēja. Uz mani nevar atstāt iespaidu, ja neesmu bijusi ciešā kontaktā ar kādu personību. Manā dzīvē no citu cilvēku puses ir bijuši gan pozitīvie, gan negatīvie psiholoģiskie un emocionālie pieskārieni. Tomēr ir personība, kuru šādos pārdomu brīžos iedomājos vispirms. Tā ir mūsu iemīļotā profesore Baiba Sporāne. Pirmā kopā būšana bija sākuma studiju laikā universitātē vēl Visvalža ielā “vecajā pasaulē”. Mēs baidījāmies no pasniedzējas Sporānes stingrības un prasībām. Es viņas kursā nespēju kaut ko labi izdarīt saistībā ar marksisma – ļeņinisma autoru darbu/kopoto rakstu bibliogrāfiju. Paliku parādā darbu, ieskaiti vai eksāmenu, īsti neatceros. Šis fakts un citi apstākļi pamudināja mani pārtraukt studijas. Kad atjaunojos studijām, tieši Baiba iedrošināja un ieskaitīja mani pēdējā bakalauru kursā, lai es varu nokārtot papildus jauno studiju kursu pārbaudījumus un tieku pie bakalaura darba aizstāvēšanas. Baiba bija tā, kas piezvanīja man uz Koknesi un aicināja uz maģistrantūras budžeta vietu. Viņa pagodināja Kokneses vidusskolu Mediju centra atklāšanas pasākumā, rakstīja ieteikuma vēstuli braucienam un Čikāgu. Viņa bija blakus abiem maniem mēģinājumiem studēt doktorantūrā. Pirmo reizi mēģināju uzreiz pēc maģistrantūras, bet man nepienācās budžeta vieta, jo nestrādāju par pasniedzēju. Pasniedzējiem bija priekšroka. Baiba man deva netiešus taktiskus mājienus, ka varu mēģināt, bet ar mazām cerībām. Mēs kopā strādājām Bibliotēku padomē, dibinājām un vadījām Latvijas Bibliotekāru izglītības apvienību, strādājām pie nozares izglītības stratēģijas, citu dokumentu un pirmā profesijas standarta “Bibliotekārs” izstrādes. Šī kopā būšana bija uzmundrinoša un atbalstoša. Un tas manī radīja pārliecību par to, ka manas idejas un ieceres ir vajadzīgas un tām ir nākotne. Jā, varu teikt, ka Baiba ir bijusi man ļoti svarīga līdzgaitniece. Kaut gan viņa pati par to visdrīzāk nav pat iedomājusies.

Kur, Tavuprāt, bibliotēku nozarē slēpjas spēks un vājums?

Universālais publiskais informācijas pakalpojums sabiedrībai ir gan bibliotēkas spēks, gan vājums. Mums nav pašiem savas bibliotēkzinātnes, nav nopietnu fundamentālu analītisku pētījumu par to, kurp ejam tieši Latvijā, kādas īsti ir mūsu valsts bibliotēku funkcijas un loma citu institūciju vidū, ko mēs dublējam, kāpēc institūcijām ārpus kultūras nozares ir vēlme bibliotēkas transformēt vai slēgt, kāpēc bibliotēkas “lokās līdzi vējiem”, ko zaudējam, kādas nākotnē būs sekas. Galvenais – kādas ir nākotnes prognozes, par kurām jāsāk domāt jau šodien. Aizņemoties citu valstu teorētiķu dažreiz pat atšķirīgos postulātus, savas nozares zinātnieku sagatavošanu esam atstājuši novārtā. Mums nav jaunās paaudzes zinātnieku bibliotēku nozarē. Nav maģistra vai doktora darba (pētījuma), kas kaut daļēji sniegtu atbildes uz manis nosaukto problēmjautājumu kopumu.

Tava profesionālā darbība vienmēr lielā mērā ir bijusi saistīta ar nozares speciālistu profesionālo pilnveidi un izglītojošo darbību. Kāda mūsdienu pasaulē ir bibliotekāra profesija un bibliotekāriem nepieciešamās zināšanas, prasmes, kompetences?

Mani bažīgu dara, ka bibliotekāri sevi asociē ar sociālo darbinieku, psihologu, pasākumu organizētāju, universālo kareivi un tamlīdzīgi. Ja jau mēs paši to nepārtraukti skandinām, tad nav jābrīnās par to, kā sabiedrība redz bibliotekāru un bibliotēku. Jāatceras, ka mēs primāri esam bibliotekāri un informācijas speciālisti, nevis pašpasludināti sociālie darbinieki un psihologi (kuri, starp citu, nedrīkst veikt šo darbu bez attiecīgās augstākās izglītības).

Profesiju standartos ir izdalītas divas daļas: pirmā – profesionālās darbības pamatuzdevumu un pienākumu izpildei nepieciešamās prasmes un attieksmes, profesionālās zināšanas un kompetences, otrā – vispārējās prasmes, attieksmes, zināšanas un kompetences, kuras praktiski nepieciešamas jebkurā mūsdienu profesijā.
Iegūt vispārējās zināšanas, apgūt vispārējās prasmes cilvēks var visa mūža garumā dažādos veidos. Bibliotēkā var būt dažādi amati, kuru pildīšanai nav tiešā veidā nepieciešama bibliotekārā izglītība. Toties profesionālās prasības bibliotekāram un informācijas speciālistam var izpildīt tikai mācoties un praktizējot. Bibliotekāra un bibliotēkas informācijas speciālista profesijas ir skaidri definētas profesiju standartos. Tas nozīmē, ka kompetenta bibliotekāra un informācijas speciālista pienākums ir vienmēr atbilst profesijas standarta prasībām. Visupirms mēs katrs pats esam atbildīgi par savas kompetences līmeni. Jo vairāk dārgā laika ikdienā veltīsim tieši bibliotekāro un informācijas pakalpojumu sniegšanas pienākumu veikšanai, jo vairāk sabiedrība saredzēs bibliotēkas identitāti.

Savukārt lielākajās bibliotēkās strādā metodiķi, kuriem jārūpējas par nepārtrauktu bibliotekāru un informācijas speciālistu profesionālo pilnveidi bibliotekārajos un informācijas jautājumos uz vietas. Mēs šeit Kompetenču attīstības centrā gādājam par labāko nozares speciālistu praktiķu piesaisti gan neformālajām, gan formālajām izglītības programmām, lai bibliotēku darbiniekiem sniegtu iespējami labāko izglītību dotajā brīdī.

Kas Tevi iedvesmo, sagādā prieku un uzlādē?

Mana dzīve kļūst arvien rāmāka. Un tas ir pareizi – visam savs laiks. Iedvesmo sajūta, ka vēl varu strādāt, domāt un radīt jaunas idejas. Pašreiz vienkārši baudu radošo attālināto darbu no mājām savā darbistabā. Priecājos, ka tas ir produktīvs un noderīgs. Ļoti patīk strādāt kopā ar savām pašreizējām kolēģēm. Kad atteicos no centra vadītājas amata, vairāki cilvēki teica, ka man psiholoģiski būs grūti mainīt statusu no vadītāja uz padoto. Izrādījās, ka neesmu tik pašlepna un iedomīga, un arī mana psihe nav traumēta. Jūtos komfortabli.
Paralēlā manas dzīves puse, protams, ir ģimene un kopā būšana. Dzīvoju mīlestībā un esmu lutināta.

Ko Tu zini par sevi?

Šo jautājumu jāuzdod tiem cilvēkiem, kuri par mani zina to, ko es pati nezinu. Tas tāds filozofisks jautājums. Ja nopietni, tad savā vecumā vairs nebrīnos par to, kas es esmu bijusi līdz šim. Esmu domājusi vien par to, kāda es būtu, kas es būtu, ja būtu izvēlējusies citus svarīgus lēmumus savā dzīvē. Pats interesantākais man vēl priekšā, jo nezinu, cik ilgi vēl dzīvošu un kā aiziešu. Nezinu, kāda būs mana veselība un kā mācēšu novecot. Zinu, ka vēlos vēl ilgi redzēt un piedzīvot to, kāda izveidosies manu mazbērnu dzīve (priecājos, ka maniem trīs bērniem viss ir labi), gribu sagaidīt mazmazbērnus. Ir lietas, ko varu ietekmēt, ir tādas, ko nevaru. Izskatās pēc eksistenciāliem jautājumiem un tādām kā ciltsmātes vēlmēm.