Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Vārkavas muižas pils bibliotēka

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrs sadarbībā ar Bibliotēku attīstības centru norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros no 2025. gada 15. janvāra līdz 23. oktobrim izsludina rakstu konkursu par bibliotēkām, kuru likteņi saistīti ar muižām. Stāstu iesūtīšana un izvērtēšana ir noslēgusies, un esam izraudzījušies desmit labākos rakstus, kurus jauktā secībā no 21. aprīļa līdz 22. septembrim publicēsim Latvijas Bibliotēku portālā. Oktobrī izsludināsim arī rakstu lasītāju vērtēšanas konkursu.

Portāls Bibliotēka.lv, 25. augusts, 2025 151

Ilustrācijas autore: Laura Lukeviča

Astotais stāsts ir par Vārkavas muižas pili. Raksta autore Alda Upeniece strādā Upmalas bibliotēkā jau gandrīz 27 gadus. Pēc izglītības vēsturniece. Piepalīdz Vārkavas novadpētniecības muzejam ar ekskursiju uzņemšanu. Stāstu konkursu uztvērusi kā iespēju pateikties šejienes iedzīvotājiem (jo ir nākusi no Rīgas) par viņu neatlaidību, dzīves sparu, uzņēmību un paaudžu paaudzēs mantoto piemītošo pieķeršanos dzimtajai pusei un ļoti latviskajai, viedajai dzīvesziņai. Uzņemot Vārkavas muižas apceļotājus un viesus, esot patīkami saklausīt atzinības vārdus par sakoptību un viesmīlību. Nav nozīmes nedz vietai, nedz ēkām, ne arī kam citam, ja ar to nerīkojas kāds, kam tas viss ir tuvu pie sirds, uzsver Alda Upeniece, kura šobrīd ir Upmalas bibliotēkas vadītāja.

Ar ko mūsdienās atšķiras bibliotēka, kas atrodas salīdzinoši nesen celtā vai pavisam jaunā ēkā, no bibliotēkas, kura mitinās pirms 150 gadiem vai senāk celtā pilī? Ne ar ko. Vienīgais – ar logu izmēru, jo senāka ēka, jo mazāki logi. Bet, ja padomā, varbūt kaut kas tomēr ir.

Bibliotēkai, kas atrodas pilī, piemīt noslēpuma oreols, romantika un stāsts, kas nāk līdzi arī no seniem laikiem. Ārējais iespaids, kas liek meklēt senas domformas uz sienām, saglabātus dzīvesstāstus un ieraudzīt klusas ēnas, kas pārstaigā savus bijušos īpašumus. Vārkavas muižas pils piedzīvojusi dažādus notikumus – vairākkārtēju īpašnieku maiņu, divus karus, laiku, kad te bijusi skola, un laiku, kad stāvējusi tukša un piemirsta. Sākot ar 2001. gadu, Vārkavas muižas pils atdzimst, tajā iekārtojas pagasta bibliotēka, kas pārdzīvojusi pārmaiņas kopā ar muižas ēku kopš tās atjaunošanas sākuma.

Gleznotāja, grafiķa un scenogrāfa Rūdolfa Frenca (1988–1956) zīmējums ar Vārkavas muižu. Attēla avots

Par pils vēsturi maz kas zināms, dokumenti ir jāmeklē, tie ir poļu valodā un dažādos arhīvos. Tas prasa laiku un zināšanas, saburtot senos rakstus svešā valodā ir grūti, saprotams, ka maz ir entuziastu, kas to uzņemsies. Pēc novadpētnieka Andra Dzeņa rakstītā saprotams, ka Vārkavas muižas senākais apraksts ir no 1599. gada revīzijas materiāliem, kad uzskaitīts, kādus darbus veikuši vietējie iedzīvotāji Polijas karaļa uzdevumā. Šos materiālus, ko vēsturnieks Andris Dzenis savācis pēc Vārkavas novada domes pasūtījuma, uzglabā Vārkavas novadpētniecības muzejs. Diemžēl Latgales puses vērtīgākie vēstures avoti glabājas Ļvivas nacionālajā bibliotēkā, Borhu dzimtas fondā.

Sava loma ir arī vietējai novadpētniecībai, kam ir liela nozīme pils vēstures izzināšanā. Priekšmeti, kas saglabājušies no iepriekšējā laika, kādas senas fotogrāfijas. Un veiksme, kad atrodas kāds, kas to visu paglābj no iznīcības juku un pārmaiņu laikos, kad līdzšinējais kļūst bezvērtīgs, izsaimniekojams un izputināms.

Ietvars bibliotēkai sens, bet saturs ir mūsdienīgs, jo bibliotēkas vienmēr seko līdzi laikam, to krājuma daudzveidība bagātinās, modernizējas, tiek ieviestas jaunākās tehnoloģijas, un, protams, bibliotekārs seko līdzi visam, kas notiek sabiedrībā.

Bibliotekāre saglabā nemainīgu vizuālo tēlu ļaužu apziņā simt gadu laikā, bet tas netraucē pieprasīt dziļas zināšanas jaunākajās tehnoloģijās – jo, “tev taču ir labi, tu visu zini un proti”. Zinās, kā salabot TV antenu, kā mainīt uzstādījumus dažādos telefona modeļos, konsultēs finanšu, dārzkopības, lopkopības prasmēs, ieteiks grāmatu bērnam lasītprasmes uzlabošanai un grāmatu, ko vakaros palasīt, kā arī digitālā lietojuma un drošības jautājumos. Un bibliotēka ir vienīgā institūcija, kur apmeklētāji ierodas ar prieku, jo zina, ka tur varēs atrast meklēto, nokārtot dažādas lietas, uzklausīs, iedos labu padomu, tur arī var paņemt kādu no galda spēlēm gariem ziemas vakariem un vispār labi pavadīt laiku. Un var gadīties, ka vēlā 31. decembra vakarā atskan zvans no nepazīstama tālruņa numura un klausulē atskan jautājums: “Vai jums bibliotēkā ir (tāda un tāda) grāmata?”

Bet atgriezīsimies pie pils bibliotēkas vēstures stāsta. Jo pils senāka, jo stāsts garāks un niansētāks. Varētu sākt ar veco labo “reiz sensenos laikos”. Šoreiz tas nederēs, jo par pašu Vārkavas muižas pili senākās ziņas ir fragmentāras, bet par tur esošo bibliotēku ziņu nav.

Par pils bibliotēku 20. gadsimtā zināms, ka 20. gs. 70. gados šeit atradusies neliela bibliotēkas filiāle, kas galvenokārt domāta vietējās skolas skolēniem. Vien dažas grāmatas saglabājušās no tā laika, kad šeit saimniekoja kolorītākais no pils īpašniekiem – Doremidonts Aļeiņikovs, kam, 1912. gadā ierodoties uz dzīvi Vārkavā, bija grandiozi mērķi, no kuriem viņš daļu arī īstenoja. Bet visu nopostīja Pirmais pasaules karš.

Savukārt bibliotēka kā tāds mūžīgais ceļotājs pārvietojusies no vietas uz vietu. Laikam jau tā dzimusi zem ceļotāju zvaigznes, jo nepārtraukti ne tikai pārceļo, bet ik pa laikam atrodas kādi pārkārtošanas vai remonta darbi. 21. gs. bibliotēka pārdzīvojusi gan pārcelšanos, gan paplašināšanos (sakārtojot visu dienu pirms pirmās akreditācijas), pārcietusi logu nomaiņu pilī, gan remontu un lasītavas pārkārtošanu uz citu telpu, jo pilī iekārtojās Vārkavas novadpētniecības muzeja filiāle. Lai arī tas radīja kārtējo sajukumu, bija jauki, jo bibliotēka varēja iemantot labu kaimiņu un arī nodot tās glabāšanā Vārkavas skolas skolēnu savāktos novadpētniecības materiālus, kas glabājās bibliotēkā.

Arī Vārkavas muižas īpašnieki mainījušies laiku pa laikam. Muiža pārgājusi no viena īpašnieka pie otra, bet apkārtējie iedzīvotāji palikuši tie paši gadsimtu laikā. Ja pārlasa muižas inventāra sarakstu*, kas sastādīts 1746. gadā sakarā ar Polijas karaļa Augusta III privilēģiju piešķiršanu Janam Borham uz šo muižu, rodas sajūta, ka runa ir par šodienu. Tie paši uzvārdi un sādžas, kurās viņi dzīvo, tā pati nemainīgā vide un paaudzes, kas pretēji Latgalei raksturīgajai tautību dažādībai šeit saglabā nemainīgi pastāvīgu latvisku vidi. Tieši šie ļaudis, kas tik neatlaidīgi turas pie savas zemes, ir šejienes vislielākā vērtība. No paaudzes uz paaudzi kā mantojums pāriet gan darba tikums, gan valoda, gan izdzīvošanas un pielāgošanās spējas, nemainīgi saglabājot vietējās kultūras vērtības.

Aldas Upenieces 2025. gada februārī uzņemta Vārkavas muižas pils fotogrāfija kā ilustratīvs attēls stāstu konkursam

Pienākot pie Vārkavas muižas pils, pārņem miers, un, šķiet, laiks ir apstājies. Pils nelielā kompaktā ēka, vecais parks, upes ieloks veido romantisku un glezniecisku ainavu, kas mainās atkarībā no gadalaikiem. Pavasaros pārplūst upe, vasarās skan putnu dziesmas, rudeņos krāsojas lapas un apkārtne pierimst, paliek klusa un piepildīta pēc vasaras čalām, rosības un mūzikas Vecvārkavas estrādē. Šķiet, kā stāstā par sunīti Pifu, saule lec un riet pēc krusttēva Tontona noteiktā laika, tā šeit pils apkārtne diktē savus noteikumus.

“Es saku, nu man beidzot ir miers,” savulaik rakstīja Vizma Belševica. Viņai miera nebija nekad, tāpat arī dažām lietām un vietām nekad nav miera. Tās visu laiku atrodas kustībā un pārmaiņās, kas dažubrīd atkarīgas no ārējiem apstākļiem, bet citkārt iekšējais nemiers urda un dzen. Kā savdabīgā rakstā savijas pagātne, tagadne un iezīmējas nākotne. Bibliotēkai, tāpat kā skolai, arī piederas krāsains dzīpars apkārtnes rakstā – kaut kas no veca, kaut kas no jauna, šķipsniņa no šī, šķipsniņa to cita. Un veidojas dzīve.

Tāpat kā šajā stāstā iederas dažādi varoņi ar savu filozofiju un dzīves pieredzi, tikpat pamatīgi ir šejienes ļaudis. Viņiem vislielākā pateicība par izturību un neatlaidību. Paaudzes veido saikni no pagātnes uz šodienu un tam, lai būtu arī nākotne, nežēlos ne spēkus, ne līdzekļus.

Un es ticu nākotnei, ticu, ka tā šeit būs.

* Agris Dzenis. Vōrkovas muižas 1748. goda inventarsaroksts. Acta Latgalica. Daugavpils. Latgolas Pētnīcībeibas instituta izdevnieceiba. 1999, 54-68. lpp.