Nejaušība vai ne, bet pasākums sakrita ar Barikāžu atceres dienu, un sākumā vārds tika dots goda viesim Dainim Īvānam: “Varētu teikt, ka janvārī pirms trīsdesmit gadiem beidzās tā ēra, kuru jūs esat pētījuši savos atmiņu apkopojumos. [..] Es gribētu jums novēlēt turpināt vēstures izziņu, jo šis padomju laika posms ir tomēr ļoti slikti apzināts.” Laikā, kad jau teju gadu pasaules uzmanības centrā nonācis Covid-19, kas ieviesis virkni ierobežojumu, t. sk. fiziskas pulcēšanās liegumu, šāda tikšanās ir vienreizēja iespēja dalīties savā veikumā un uzklausīt citus. Šie pasākumi bija daļa no plašāka Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēta projekta “Zenit stāsti”, kas norisinājās no 2020. gada septembra līdz šī gada janvārim, – kopā ar Jelgavas pilsētas bibliotēku, Latgales Centrālo bibliotēku un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku projektā iesaistījās 169 skolēni un 12 skolotājas no 14 skolām, t. sk. no 11 mazākumtautību izglītības iestādēm. Pat ja iesaistīto skolēnu vecuma diapazons bija gana plašs (no 4. klases līdz 12. klasei), tad viņu veikums bija vienlīdz kvalitatīvs, jo savu artavu deva gan skolotāji, gan ģimenes locekļi. Jaunieši tika aicināti papildināt savas zināšanas par dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, par pamatu ņemot ģimenes albumos pieejamās fotogrāfijas. Vairākums devās arī pie saviem radiniekiem un fiksēja šos stāstus daļēji strukturētās intervijās, lai vēlāk tos pārrunātu skolā un ģimenes lokā, kā arī sagatavotu rakstiskus atstāstus. Darbs rezultējās ar 146 digitalizētām fotogrāfijām vietnē www.zudusilatvija.lv, 53 rakstiskiem stāstiem un sešiem tiešsaistes stāstu vakariem. Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka iepriecināja dalībniekus arī ar virtuālu izstādi “Zenit stāstu mēmie liecinieki”, kurā bija redzami dažādi sadzīves objekti, piemēram, plates, žurnāli, trauki no pagājušā gadsimta otrās puses.

Uzsākot projektu, vaicājām jauniešiem viņu priekšstatus par minēto laika posmu dzimtajā pilsētā. Te gan jāmin, ka daudzu jauniešu sarunu biedri nebija no Jelgavas. Apkopojot 35 iesniegtās atbildes, tajās jūtams kontrasts – te Jelgava esot bijusi drūma un garlaicīga, te moderna un aktīva. Šo izjūtu iemesls, visticamāk, ir fakts, ka 1944. gada jūlijā Jelgavā tika sagrauts vairāk nekā 90 % apbūves. Citi min, ka bijis vairāk koku, bet mazāk mašīnu, baznīcas vēl neesot bijušas restaurētas, toties norisinājās vērienīgi celtniecības darbi – jaunieši zina uzskaitīt RAF, Žukovku, Meiju ceļu rajonu, Fr. Gaiļa rajonu un Depo rajonu. Esot bijuši veseli divi kinoteātri – “Zemgale” un “Jelgava”, bet mūsdienās – neviena! Iepirkušies esot “Rosmē”, “Draudzībā” un “Naračā”. Citējot vienu no atbildēm: “Jelgava izskatījās kā viena no padomju pilsētām.” Nenoliedzami, pilsētas izaugsmi ietekmēja laikmeta vadlīnijas, kas ļoti labi parādās 30 digitalizētajās fotogrāfijās. Tas ir laiks, kad pilsētas iedzīvotāji piedalījās vērienīgas infrastruktūras izveidē – top rūpnīcas, dzīvojamie rajoni, izklaides vietas, parki, klubi… Tiek veidotas ģimenes un draudzība. Vaicājot par to, ko ģimenē ir apsprieduši par minēto laika posmu, jelgavnieki min tā laika sadzīvi un svētkus, skolu un armiju, likumus un valūtu, mašīnas un pieminekļus. Kāds no viņiem raksta: “Katram ir savs viedoklis, vecmāmiņa saka to, ka viņai patika tajā laikā, politika un algas. Vectēvam nepatika pilnīga kontrole un tas, ka visiem jābūt vienādiem.” Vaicājām arī, ko 2020. gadā skolu jaunatne vēlas uzzināt par 20. gadsimta 60.–80. gadiem? Viņu interešu lokā ir tādas tēmas kā izglītība un darbs, ģimene un brīvais laiks, patēriņš un valsts, kā arī atbildēs iezīmējas teju fenomenoloģisks slānis, piemēram: “Es vēlos uzzināt, kāda dzīve bija tolaik, kādas bija idejas un vērtības, vai tās atbilst mūsdienām.” Un to uzzināt vislabāk var tieši caur cilvēkiem, kuri toreiz dzīvoja – viņu stāsti un fotoattēli arī ir “Zenit stāstu” pamatā.

Jaunieši uzzināja par dzīvi pirms 50 gadiem ne vien Jelgavā, bet arī citās Latvijas vietās – Valmierā, Rudbāržos, Kandavā, Pļaviņās, Dagdā, Bauskā un Rīgā. Daļai jauniešu vecāki vai vecvecāki uz Jelgavu ir atceļojuši no citām tā laika padomju republikām, piemēram, Krievijas, Moldovas vai Baltkrievijas. Piemēram: “1938. gada 24. jūnijā piedzima mana vecmāmiņa. 18 gadu vecumā viņa apprecējās un aizbrauca dzīvot uz Latviju, Jelgavu, kur viņi paši saviem spēkiem uzcēla māju, to pašu, kur tagad dzīvoju es.” Kas viņus mudināja mainīt dzīvesvietu? Kādam tas ir bijis dienests vai vēlme izrauties no sava dzimtā ciema un dzīvot pilsētā, bet – un kā jau tas mēdz notikt – tā varēja būt arī tīra nejaušība vai pēkšņa iemīlēšanās. Ne visiem bija iespēja vai vēlme vērsties tieši pie saviem radiniekiem – brīvprātīgie jaunieši no Jelgavas Jauniešu centra projektā iesaistīja Jelgavas pilsētas un novada čigānu biedrību “Romanu čačipen”: “Man intervija sniedza ieskatu romu kultūrā, bija ļoti interesanti uzzināt gan par Jelgavu agrākos laikos, gan atmiņām par bērnību un to, kādas vērtības ir iesaknējušās un palikušas līdz šodienai. Ģimenes vērtības iet cauri laikiem. Stingrība, patiesība, uzvedība. Laiki jau nemainās, cilvēki mainās. Ja viņiem ir ielikts labs pamats no ģimenes, kas ir pati vērtīgākā lieta, viņi centīsies dzīvot pēc tā un nodot to nākamajām paaudzēm.”

1. attēls. Mākslas vingrošanas priekšnesums, [197-?]. Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51747

Dažāda pieredze vērojama mazāk par telpu, vairāk par laiku, piemēram, bērnību. Audzēt kaktusu Kandavā, ķert zivis Driksas upē vai izpelnīties ceļazīmi uz pionieru nometni Artekā. Kādā stāstā notverta šāda bērnības garša: “Mums bija dārzs, kur audzēja visu nepieciešamo. Marinēja gurķus un skābēja kāpostus. Mamma mājās gatavoja ēst. Tante strādāja ostā – bija pat ananāsi un apelsīni, kaut veikalā nekā nebija. Uz veikalu gājām pēc saldējuma un limonādes, kad bija…” Salīdzinot savu bērnību ar tagadējiem novērojumiem, pavīd vecāka gadagājuma cilvēku skepse par visatļautību, vērtību izzušanu un “robotizēšanos”… Arī kāda skolniece atzīst, ka “visvairāk mani aizkustināja tas, cik patiesībā tajā laikā bērni varēja izbaudīt pilsētā lauku dzīvi, skriet pa pļavām, bet tagad bērni vairs nezina, cik lieliski un forši tas ir.”

Vairākos jelgavnieku stāstos uzskaitīti svētki, kurus ģimenē atzīmējuši, un, ja kādam bērnībā pieturējušies pie tā, ka Ziemassvētki ir aizliegti, tad citam svinējuši gan Lieldienas, gan Vasarsvētkus, gan Ziemassvētkus. Atsevišķos svētkos īpaša loma bijusi tā laika skolu jaunatnei: “1. maija svētkos vai kritušo Krievijas karavīru godināšanas svētkos bija jāpiedalās tieši skolniekiem, it īpaši stāvot goda sardzē Brāļu kapos, lielā karstumā, kur dažreiz skolnieki ģība.” Paralēli reliģiskiem un valsts svētkiem, izceltas arī dzimšanas dienas un vārda dienas. Un, tāpat kā bērnībai, arī svētkiem bija sava garša: “Tēvs par godu svētkiem taisīja garšīgu dzimtenīti, bet mamma vienmēr cepa vāverītes, riekstiņus, rozītes, žagariņus, pončikus un gaļas ruletes.” Jelgavas centrā katru gadu atzīmēti arī Līgo svētki: “Tirgū pārdeva vainagus, bet mēs tos nepirkām, mēs paši veidojām. Tad mēs gājām uz tautas mūzikas koncertu, kas risinājās Uzvaras parkā. No koncerta es atceros to, ka saēdos saldējumu pa 2 rubļiem – tas manu mammu nokaitināja un vairāk naudu viņa man nedeva. Pēc koncerta bija diskotēka, un mēs devāmies mājās.”

2. attēls. Kafejnīcas “Atpūta” konditorejas cehā, 1985. Attēlā redzama darba diena kafejnīcas “Atpūta” konditorejas cehā 1985. gadā, Rūpniecības ielā pie Gaisa tilta. Kafejnīcas telpās mūsdienās atrodas SIA “Karameļu darbnīca”.
Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51744

Mudinot jauniešus izzināt arī tā laika fotografēšanas paradumus, kādas skolnieces vectēvs stāstījis, ka nav bijis īsti ko fotografēt, jo pilsētas monotonā apbūve neskaitījusies glīta. Digitalizētajos attēlos pavīd arī 1964. gada un 1979. gada plūdi, un ūdeņiem noteikti ir sava loma arī uzklausītajos stāstos. Atpūta pie ūdeņiem vienmēr bijusi iecienīta, un, piemēram, laikā, kad Lielupe bijusi tik piesārņota, ka tajā nav varēts peldēties, cilvēki devušies uz tuvīno Svētes upi. Kādu citu ģimeni Lielupes klātbūtne ir pievērsusi nu jau paaudzēm pārmantotā interesē par burāšanas sportu. Ne visiem ģimenē esot bijis fotoaparāts, vienkāršāka skaitījās “Smena”, bet “Zenit” jau prestižāks. Un katrs kadrs vai filmiņa bijusi vērtība, jo nejaušs izgaismojums varēja aizlaist postā ilgi krātos kadrus. Kāda jelgavniece atminas, ka viņiem bēniņos bijusi speciāli ierīkota telpa, kur attīstīt bildes, un, šo procesu atceroties, pārņem prieks. Kāds zēns, kurš 1957. gadā saņēmis dāvanā savu pirmo fotoaparātu, vēlāk uzzinājis, ka ir vietas, kuras nedrīkst fotografēt… “Braucot ar kuģīti pa Lielupi, viņš nolēma nofotografēt jaunuzcelto tiltu. Pie viņiem pienākuši vīrieši, prasījuši, kam esot tas fotoaparāts, un puisītis uzreiz esot izstāstījis, ka tas esot viņa un ka viņš esot bildējis tiltu. Viņi esot paņēmuši aparātu, iznīcinājuši filmiņu un piekodinājuši, lai vairs nekad nefotografējot tiltus.”

3. attēls. Demonstrantu pulcēšanās Jelgavas 2. vidusskolas teritorijā, 1960. Attēlā redzama demonstrantu pulcēšanās Jelgavas 2. vidusskolas teritorijā (tagad Jelgavas Valsts ģimnāzija Mātera ielā 44) 1960. gada 7. novembrī. Skolēns Vjačeslavs Šahtarins nofotografēja savu sporta skolotāju Jāni, kurš tobrīd fotografē Vjačeslavu. Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51625

Veco fotogrāfiju pārskatīšana ir izraisījusi divējādas sajūtas – prieku par skaisti nodzīvotajiem dzīves gadiem un skumjas, kad atkal ieraugi to cilvēku sejas, kuru dzīve jau izdzisusi: “Manai vecmāmiņai bija fotogrāfijas, kuras viņa nevēlējās kopīgot. Viņa teica, ka skatoties uz tām, viņa izjūt skumšanu pēc tiem laikiem…” Laiki mainās, bet nepieciešamība katrai paaudzei vēlreiz un vēlreiz izveidot savus dzīves atskaites punktus paliek. Projekta noslēgumā jaunieši norādīja, ka paralēli stāstu vakariem viņiem paticis arī pats process, it īpaši iejušanās intervētāju lomā. Pat ja ne visas tēmas viņu radinieki ir vēlējušies apspriest, piemēram, politiku vai sūro darba rutīnu, tad pāri visam bijusi iespēja atklāt to, ka šie stāsti un tajos izstāstītā dzīve ir neatņemama visas Latvijas vēstures daļa. Lūdzām arī jauniešus aizdomāties par to, ko viņi varētu pastāstīt par laiku, kurā šobrīd dzīvo – kopā ar atbildēm par skolas laiku un pandēmiju pavīdēja arī neziņa: “Es pat nezinu, tik daudz lietu notiek, un viss mainās ar katru minūti…” Uzklausītie stāsti paver vielu pārdomām – un kāda būs mana dzīve, kādas laikmeta liecības veidos manu stāstu?

 

Sagatavojusi antropoloģe Anna Elizabete Griķe (Latvijas Universitāte)