Lielbritānijā dzimusī rakstniece Nikola Grifita veikusi pētījumu, kurā analizēti Pulicera balvas, Bukera starptautiskās prēmijas, Nacionālās literatūras balvas, Nacionālās literatūras kritiķu sabiedrības balvas, Hugo balvas un Ņūberija medaļas ieguvēji. Vērā tika ņemts uzvarējušā darba autora un galvenā varoņa dzimums.

Grifita secināja, ka “sievietes nav sarakstījušas nevienu no 15 apbalvotajām grāmatām, kas pilnībā sarakstītas no sievietes vai meitenes perspektīvas”.

Galvenās literatūras balvas lielākoties pasniegtas vīriešu grāmatām par vīriešiem vai zēniem, bet mazāk bijušas sieviešu grāmatas, kuru galvenie varoņi ir vīriešu dzimuma.

“Grūti izvairīties no secinājuma – jo prestižāka, ietekmīgāka un dāsnāka balva, jo mazāka iespēja, ka tās autors rakstīs par pieaugušām sievietēm. Tas nozīmē vai nu to, ka sieviešu dzimuma rakstnieces nodarbojas ar pašcenzūru, vai arī literatūras vērtētāji uzskata sievietes par biedējošām, bezgaumīgām vai garlaicīgām. Pētījuma rezultāti liecina, ka sievietes perspektīva tiek uzskatīta par neinteresantu un nevērtīgu. Šķiet, ka sievietēm ir literārās utis,” norāda Grifita.

“Literatūras organizācijām nepatīk grāmatas par sievietēm. Kāpēc?” viņa jautā. “Atbilde ir svarīga. Sieviešu balsis netiek uzklausītas. Sievietes veido vairāk nekā pusi no mūsu kultūras. Ja pusei pieaugušo mūsu sabiedrībā nav savas balss, tad puse no pasaules pieredzes netiek ņemta vērā, no tās nemācās un to nepaplašina. Cilvēce ir tikai puse no tā, kas mēs varētu būt.”

Grifitas pētījums publicēts sieviešu rakstnieču žurnāla “Mslexia” jaunākajā numurā, kura galvenā tēma ir “vīriešu klusā augstāko amatu pārņemšana” Lielbritānijas izdevniecībās.