Šī gada 3.–7. maijā Vācu bibliotekāru apvienības ABDOS (Die Arbeitsgemeinschaft der Bibliotheken und Dokumentationsstellen der Ost-, Ostmittel- und Südosteuropaforschung; nodarbojas ar Austrumeiropas pētniecību) biedri tikās gadskārtējā zinātniskās darbības un tālākizglītības sanāksmē “Starp integrāciju un nacionālismu Eiropā – tīkls bez robežām?”.

Pasākums notika Grācas Universitātē, kas ir otra vecākā Austrijas universitāte, dibināta 1585. gadā. Patlaban sešās tās fakultātēs un vairāk nekā 70 institūtos studē 30 000 studentu. Vācu bibliotekāru tālākizglītības pasākums notika Dienvidaustrumeiropas Studiju centrā (the Centre for Southeast European Studies), kas dibināts pirms sešiem gadiem un fokusējas uz Balkānu reģiona problemātiku. Studiju centra direktors, profesors Florians Bībers (Bieber) specializējies mūsdienu Balkānu valstu demokrātijas pētniecībā. Izmantojot itāļu renesanses laika filozofa Nikolo Makjavelli (1469–1527) traktāta “Valdnieks” atziņas, F. Bībers izcēla desmit būtiskākos Balkānu valstu vadītāju un ierēdņu politiskās darbības principus, kas nodrošina ilgstošu noturēšanos pie varas. Ironizējot viņš tos dēvē par desmit likumiem vadītājiem, kuri vēlas saglabāt savu amatu par katru cenu (Ten rules by a 21st-century Machiavelli for the Balkan Prince). Viņš uzskata, ka Balkānos demokrātija regresē. Viens no galvenajiem indikatoriem – partijām piederošu vadošo amatpersonu manipulēšana ar saviem padotajiem un vēlētājiem nolūkā ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Iecelšanu vai palikšanu amatā nosaka nevis pretendentu profesionalitāte, bet lojalitāte noteiktai partijai vai grupai. Reāla progresa pazīmju nav, ir tikai populistiski apsolījumi uzveikt korupciju, sākt reformas utt. Progresa imitācijai tiek izcelta atsevišķu korupcijā apsūdzētu personu apcietināšana, tomēr korupcijas riska faktori netiek novērsti. Mediju saturu nenosaka žurnālisti, bet “drauga” zvans.

Slāvistika un baltistika vācu valstīs

Liela daļa ziņojumu bija veltīta slāvistikas institūtiem vācu zemēs. Austrijā ir pieci slāvistikas institūti, kuru uzmanība pievērsta galvenokārt rietumslāvu un dienvidslāvu problemātikai. Šveicē, atšķirībā no Austrijas, dominē rusistika, institūti aktīvi sadarbojas ar līdzīga profila pētniecības organizācijām Maskavā un Sanktpēterburgā. Vācijā slāvistikas institūtu ir visvairāk – vairāki desmiti. Nereti bibliotēkās taupības dēļ slāvistikas krājumiem pievienotas baltistikas kolekcijas (piemēram, Vestfālenes Vilhelma universitātē Minsterē), dažviet baltistikas kolekcijas ir uz likvidācijas robežas (piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsturiskajā partnerinstitūcijā – Valsts bibliotēkā Berlīnē (Staatsbibliothek zu Berlin)). Kopš Liepājā dzimušā Genādija Vasiļeviča pensionēšanās, Valsts bibliotēkā vairs nav darbinieku, kuri būtu ieinteresēti Letonica krājuma attīstībā un popularizēšanā. Kolekcija tikpat kā netiekot izmantota, tajā ir daudz lakūnu. Kolekcijas attīstību un intensīvāku izmantošanu bibliotēka cer panākt, vienojoties par sadarbību ar Humboltu Universitāti Berlīnē (Humboldt-Universität zu Berlin). Arī Leipcigas Universitātes bibliotēkas slāvistikas, anglistikas un amerikānistikas krājumu speciāliste Sofija Manns-Zisbriha (Manns-Süßbrich) pauda bažas par viņas pārziņā esošajām slāvistikas kolekcijām – pēdējos gados to apjoms, ņemot vērā dāvinājumus, krietni pieaudzis, turpretī studentu interese par to strauji sarūk, studentiem ir arī vājas slāvu valodu zināšanas. Tādēļ ir apšaubāma separātas kolekciju attīstības lietderība.

Vācijas problēma – zinātniskās literatūras iegādi konkursa kārtībā lielā mērā finansē Vācu Pētniecības apvienība (Deutsche Forschungsgemeinschaft). Šis finansējuma avots ir nestabils, jo nepārtraukti mainās apvienības prioritātes, ir sīva bibliotēku konkurence, konkursa iznākumu ietekmē bibliotēku vadības spēja pārliecinoši prezentēt savus mērķus. Rezultātā regulāri tiek noraidītas divas trešdaļas bibliotēku projektu. Pēdējos gados Vācu Pētniecības apvienības prasības kļūst arvien noteiktākas, piemēram, ja vien iespējams, iespieddarbu vietā jāizvēlas tiešsaistes resursi; tiek veicināta specifisku pētniecības virzienu (t. sk. Baltijas valstu problemātikas izzināšana) koncentrācija vienā vai divās institūcijās. Arvien lielāka nozīme tiek piešķirta kolekcijas izmantošanas intensitātei, literatūras “arhīva” veidošana netiek atzīta par vēlamu. Tomēr Bavārijas Valsts bibliotēkas Austrumeiropas nodaļas vadītāja Gudruna Virca (Wirtz) uzsvēra, ka pētnieku intereses nav konstantas, tās ietekmē politiskās situācijas maiņa, kuru bibliotēku speciālistiem grūti prognozēt. Piemēram, pirms pāris gadiem Ukrainai veltītie izdevumi bija mazizmantoti, turpretim patlaban pēc tiem ir vislielākais pieprasījums. Bibliotekāriem jārespektē aktuālās vajadzības, tomēr jāpatur prātā arī ilgtermiņa mērķi.

Patīkams izņēmums ir Cīrihes kantona, pilsētas un universitātes bibliotēka. Kopš 2001. gada tā sistemātiski attīsta Baltijas kolekciju, kura veidojusies no vairākiem vēsturiskiem dāvinājumiem. Krājums tiek papildināts, neraugoties uz to, ka Cīrihes Universitātē nav baltu valodu nodaļas vai mācībspēku. Kolekcijas profils ir izteikti humanitārs: daiļliteratūra (vēlams – tulkojumi vācu, angļu, franču un citās pasaules lielākajās valodās), literatūrzinātne, valodniecība, vēsture. Patlaban kolekcijā ir 5000 nosaukumu, vairums publikāciju attiecas uz Baltiju kopumā. Krājuma pārzinātāja Marija Simaseka (Simasek) ir atbildīga arī par slāvistikas kolekciju.

Bibliotēka ekstremālās situācijās

Otrās un trešās dienas referātu tematika bija atšķirīga. Ļvovas Nacionālās Medicīnas Universitātes zinātniskās bibliotēkas direktore Marta Nadraha (Надрага) stāstīja par Maidana bibliotēku, kas veidojās Kijevā, Maidana laukumā, Maidana nemieru laikā (2013. gada nogale–2014. gada sākums). Tajā tika apkopota demonstrantu atnestā, pastāvošajam režīmam oponējošā literatūra no visas Ukrainas. Bibliotēkas izmantošanai lasītāja karte nebija vajadzīga. Vienīgais noteikums – ja paņem grāmatu, atnes to pašu atpakaļ vai kādu citu vietā. Pēc “Maidana revolūcijas” norimšanas 20 000 vienību lielais krājums sadalīts un nosūtīts lauku bibliotēkām, slimnīcām u. c. Patlaban “Maidana bibliotēka” kļuvusi par brīvprātīgu literatūras apkopošanas un sadales platformu, vienu no neoficiāliem garīgās pretestības centriem pret Krievijas agresiju Ukrainā (https://www.facebook.com/MaidanLibrary).

Ļvovā karadarbību nejūt, jo tā koncentrējas pierobežas rajonos un ļvoviešiem redzama vienīgi televizora ekrānos, tomēr kara ietekme ir jūtama. Neprognozējami pieaug gāzes cena, tādēļ strauji aug arī preču cenas. No karadarbībā iesaistītā reģiona, kā arī Krimas Ļvovā ierodas ukraiņu bēgļi, tajā skaitā studenti un mācībspēki. Augstskolas vadība no kopējā budžeta maksā šiem studentiem stipendiju un mācībspēkiem – algu, rūpējas par viņu izmitināšanu. Tādējādi citām vajadzībām, tajā skaitā bibliotēkas komplektēšanai atliek maz līdzekļu. Par spīti tam Ukrainā valda patriotisks noskaņojums, sevišķi jaunatnes vidū.

Bernharda Mehthilda (Mechthild) no Maskavas Vācu Vēstures institūta, kurš izvietots Krievijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas ēkā, vēstīja par šī gada 30.–31. janvāra naktī bibliotēkas ēkā notikušā ugunsgrēka sekām. Lai gan krājumu tiešas ugunsliesmas neskāra, tam vispirms nācās pārciest ļoti augstu temperatūru un, kad iebruka sadegušais jumts, – salu, sniegu un ūdeni. Tādējādi cietušā krājuma saglabāšana ir ļoti apdraudēta un grūti prognozēt, cik liela krājuma daļa būs lasītājiem izmantojama pat pēc restaurācijas. Morālais un materiālais atbalsts no valsts ir nepietiekams, turpretī lasošā sabiedrība ļoti palīdzējusi krājuma sagatavošanā evakuācijai no sabrukušās ēkas.

Grācas Universitātes bibliotēka

Konferences dalībniekiem bija iespēja paviesoties Grācas Universitātes bibliotēkā. Tā ir mazliet vecāka par universitāti, jo dibināta 1573. gadā kā jezuītu kolēģijas bibliotēka. Viena no lielākajām bibliotēkām (aptuveni 3,8 miljoni vienību) ne vien Štīrijā (Austrijas pavalsts, kuras galvaspilsēta ir Grāca), bet arī Austrijā. Tipiski universitāšu bibliotēkām tajā ir viena galvenā (centrālā) bibliotēka un astoņas fakultāšu un/vai institūtu bibliotēkas. Ņemot vērā apjomīgo krājumu, bibliotēkas pieejamības politiku (bez maksas pieejama ne vien Grācas Universitātes personālam un studentiem, bet arī citiem Austrijas iedzīvotājiem, kuri sasnieguši 14 gadu vecumu; tiesa, jābūt reģistrētam bibliotēkas lasītājam), galveno struktūrvienību ilgo atvērtības laiku (divas struktūrvienības atvērtas līdz pat 24.00), personāls ir salīdzinoši neliels – mazliet vairāk nekā simts darbinieku. Nākas taupīt uz atsevišķiem procesiem, tādēļ līdztekus lasītājorientētiem jaunievedumiem konstatējams zināms konservatīvisms, piemēram, par izdevumiem, kas iznākuši līdz 1993. gadam, informāciju var iegūt kartīšu vai skenētajā katalogā.

 

Pilsētas nomalē atrodas bibliotēkas depozitārijs, kurā glabājas žurnāli un bibliogrāfiskie rādītāji, kas iznākuši pirms 2000. gada. Lasītājam jānoformē nepieciešamā raksta e-pasūtījums un nākamajā dienā viņš savā e-pastā vai pie bibliotēkas darbinieka var saņemt raksta kopiju. Ja rodas nepieciešamība šķirstīt “vecos” žurnālus, jādodas uz depozitāriju pašam, kur lasītājiem atvēlētas dažas darba vietas, taču nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās. Izdevumu piegāde no depozitārija uz citām bibliotēkas struktūrvienībām nav paredzēta. Kā zināmas taupības politikas sekas var uzskatīt sistēmu, ka lasītājs rezervētos izdevumus nevar saņemt uzreiz: ja pasūtījums veikts no 8.30 līdz 13.00, tas saņemams no 14.00 tajā pašā dienā, bet, ja rezervēšana veikta vēlāk, tad tikai nākamajā dienā. Fakultāšu un institūtu bibliotēkās esošos izdevumus vispār nav iespējams rezervēt, tos jāmeklē brīvpieejā attiecīgajā struktūrvienībā. Norēķini par maksas pakalpojumiem, tajā skaitā starpbibliotēku abonementu, kā arī kavējumu naudas samaksa veicama tikai kases automātā.

Bibliotēkā ir liels rokrakstu un seniespiedumu krājums, kas iegūts galvenokārt no savulaik likvidētajiem Štīrijas klosteriem – pavisam ir 1115 inkunābulas, galvenokārt latīņu valodā. To kataloģizēšana sākta 19. gadsimtā, bet noslēgusies tikai 2000. gadā. Bibliotēkā ir arī augstskolas mācībspēku un citu zinātnes, kultūras darbinieku arhīvfondi, vācu astronoma Johannesa Keplera (1571–1630) rokraksti, kā arī 42 papirusa tīstokļu fragmenti, kas iegūti no angļu arheologiem kā dāvana par palīdzību izrakumos. Daļa rokrakstu ir digitalizēta. Grācas Universitātes bibliotēkas lielās vērtības koncentrētas nelielā krātuves telpā-seifā ar mobilajiem plauktiem. Turpat blakus – necila lasītava ar dažām lasītāju vietām. Ja lasītājs vēlas izmantot arhīvfondus, viņam iepriekš telefoniski jāpiesakās.

Baltistikas krājumu nākotne

Arī vāciski runājošajās valstīs augstākstāvošās iestādes cenšas reducēt bibliotēku uzturēšanas izmaksas, tādēļ ļoti liela uzmanība tiek pievērsta krājumu izmantošanas dinamikai. Mazizmantoto speciālo krājumu, pie kuriem dažkārt pieskaita arī Baltijas vai baltistikas kolekcijas, pārvaldība tiek apvienota, atsakoties no algotiem nozaru speciālistiem. Tālākā nākotnē šī konsolidēšana var izraisīt speciālo krājumu stagnāciju vai pat likvidāciju. Tādēļ Baltijas valstīm, tajā skaitā Latvijai būtu jāapzina nozīmīgāko citvalstu baltistikas kolekciju stāvoklis un iespēju robežās jāveicina to attīstība vai vismaz saglabāšana.

Fotoattēlos: Skats uz Grācu; Baložu strūklaka un Grācas doms; Grācas parki; Grācas Universitātes bibliotēkas ieeja ar grāmatu nodošanas kasti un kases automāts; Grācas Universitātes bibliotēkas rokraksti.

Ziņu sagatavoja:

Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Letonikas un Baltijas centra
vadošā pētniece Jana Dreimane