Savu skatījumu šajos jautājumos paudis Jirgens Zēfelds (Jirgen Seefeldt), kurš nozares studentiem un speciālistiem pazīstams kā vairākkārt izdotās grāmatas “Portale zu Vergangenheit und Zukunft – Bibliotheken in Deutschland“ autors (LNB pieejama gan vācu, gan angļu valodā).

Zēfelds Vācijas bibliotēku pasauli ir labi iepazinis no visdažādākajiem skatapunktiem. Strādājis par vairāku bibliotēku vadītāju, bijis pasniedzējs bibliotēku nozares studiju programmās Ķelnē un Bonnā, darbojies Vācijas Bibliotekāru biedrības federālajā padomē, tādējādi sekmēdams bibliotēku modernizācijas norisi valstī jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. 90. gados līdzdarbojies nozares žurnāla “Buch und Bibliothek” izdošanā. Nodarbojies arī ar bibliotēku jomas standartizācijas jautājumiem.

Piedāvājam latviskotu ieskatu Zēfelda jaunākajā publikācijā, kuras pilnteksts pieejams šeit: https://www.goethe.de/ins/gr/de/kul/mag/udb.html.

Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Vācijā informācija ir viens no noteicošajiem ekonomiskā un sociālā progresa faktoriem. Loģiski, ka informācijas institūcijas, t. sk. bibliotēkas, šajā procesā ir galvenās lomas spēlētājas. Vien uzmetot skatienu nozarei kopumā, top skaidrs, ka valstī darbojas divi galvenie bibliotēku veidi: publiskās un akadēmiskās bibliotēkas, kuras sniedz nenovērtējamu ieguldījumu zināšanu izplatīšanā un zināšanās balstītas sabiedrības nostiprināšanā.

Gan neatkarīgas, gan tīklotas

Kā zināms, Vācijas Federatīvā republika sastāv no 16 federālajām zemēm, kurās par saimnieciskās, kultūras un citām dzīves norisēm juridiski atbildīgas ir ap 11 000 pilsētu un vietējo pašvaldību. Vācijā nav vienojoša Bibliotēku likuma, kurš attiektos uz visām valsts bibliotēkām. Katrā no 16 federālajām zemēm ir sava normatīvo aktu sistēma, kurā ne vienmēr ir iezīmēti bibliotēkām saistoši standarti vai pakalpojumi. Līdz ar to lielajā valstī nav iespējama nedz vienota darbu plānošana, nedz pārraudzība. Vācijas bibliotēkas atrodas gan valsts, gan privāto, gan reliģisko struktūru pakļautībā, līdz ar to vērojama visai liela sadrumstalotība. Bibliotēku daudzveidība paver plašas iespējas katras atsevišķas institūcijas individuālai attīstībai, tomēr vienlaikus aktualizē daudzveidīgas sadarbības nepieciešamību starp dažādu darbības modeļu bibliotēkām. Šādā situācijā ļoti būtiska ir arī federālā līmeņa bibliotēku interešu aizstāvība. Vācijas lielākā bibliotēku nozares profesionālā organizācija ir Bibliothek und Information Deutschland (BID), kurā ir ietvertas trīs atsevišķas bibliotēku nozares organizācijas: Vācijas Bibliotēku asociācija (Deutsche Bibliotheksverband, DBV), kas apvieno bibliotēkas, un divas bibliotēku personāla asociācijas: Berufsverband Information Bibliothek (BIB) un Vācijas Bibliotekāru biedrība (Verein deutscher Bibliothekarinnen und Bibliothekare, VBD).

Vācijas publiskās bibliotēkas

Visizplatītākais Vācijas bibliotēku veids ir publiskās bibliotēkas, kuras ar saviem daudzveidīgajiem pakalpojumiem un mediju piedāvājumu īsteno centrālās izglītojošās funkcijas valstī. Saskaņā ar Vācijas bibliotēku statistiku, valstī reģistrētas 9000 publiskās bibliotēkas, lielākā daļa no tām atrodas pilsētu vai vietējo pašvaldību, bet daļa – arī reliģisko organizāciju pakļautībā. Pilsētās ar vismaz 100 000 iedzīvotājiem bibliotēku sistēmas vadību īsteno centrālā bibliotēka ar filiālbibliotēkām. Sistēmu ietvaros darbojas arī bērnu un jauniešu, mūzikas, mākslas, mobilās un skolu bibliotēkas. Izsnieguma rādītājos pagaidām pārsvars pieder drukātajiem resursiem – nozaru literatūrai, daiļliteratūrai un bērnu izdevumiem. Tomēr aizvien straujāk, līdzīgi kā citviet, publiskajās bibliotēkās pieaug elektronisko resursu apjoms un to izsniegums (15–20 % no kopējā izsnieguma). Elektronisko resursu krājumu veido pārsvarā e-grāmatas, e-laikraksti un e-žurnāli, e-klausāmgrāmatas un citi e-dokumenti, kuri lietotājiem tiek izsniegti uz laiku līdz četrām nedēļām. Šādas un līdzīgas tiešsaistes publikācijas šobrīd ir vairāk nekā 2000 publisko bibliotēku rīcībā, turklāt to lietotāju skaits pastāvīgi aug. Šāds e-pakalpojums Vācijā saucas “Onlaihe” (termins mākslīgi veidots no vārdiem “tiešsaiste” un “izsniegums”). Vācijas informācijas tehnoloģiju tirgū šo pakalpojumu nodrošina vairākas atpazīstamas kompānijas, piedāvājot bibliotēku apvienībām iegādāties laiktermiņa izmantošanas licences. Tas tiek īstenots, veidojot bibliotēku reģionālās apvienības, kurās nereti darbojas pat līdz 80 dalībniecēm un kuras kopīgi vienojas par savu lietotāju vajadzībām noderīgāko mediju iegādi.

Mobilās, skolu, bērnu un jauniešu bibliotēkas

Daudzās Vācijas federatīvajās zemēs pilsētu nomaļu un lauku teritorijās populāri ir bibliobusi, kuri īsteno stacionāro bibliotēku papildpakalpojumu nodrošināšanu. Lielāko bibliotēku sistēmu ietvaros 2019. gadā reģistrētas pavisam 90 mobilās bibliotēkas, kuru rīcībā ir 110 grāmatu pārvadāšanai piemēroti transportlīdzekļi. Mūsdienīgi aprīkotas (lasīšanas zona, internetpieslēgums, WC un citi pakalpojumi) mobilās bibliotēkas attālākos reģionos ir ļoti efektīvs risinājums pilnvērtīgai bibliotēku resursu izmantošanai – statistika liecina, ka nedēļā viens bibliobuss apkalpo lasītājus 15–20 no centriem attālākās reģiona pieturvietās, ik dienu piedāvājot klientiem 3–5 tūkstošus resursu vienību.

Lasītkāres, lasīšanas prasmju un informācijas kompetenču attīstīšanā un veicināšanā nozīmīgu vietu ieņem arī skolu bibliotēkas. Mūsdienās īpaši būtiski tajās nodrošināt ne vien kompetencēm un mācību procesam atbilstošu krājumu, bet arī visas iespējamās ērtības. Tās ir arī mācību norises vietas, tomēr līdz šim vēl ne visur pietiekami sakārtotas. Viens no dažādības iemesliem – atšķirīgā skolu bibliotēku pakļautība, no kuras atkarīgs finansiālais nodrošinājums. Efektīvs risinājums – skolas un publiskās bibliotēkas kopdarbības modelis, kura galvenās priekšrocības – kopīgs telpu un infrastruktūras izmantojums. Par būtiskākajiem ideālas skolas bibliotēkas darba priekšnoteikumiem tiek uzskatītas piemērotas, jauniešus piesaistošas, plašas bibliotēkas telpas, pastāvīgs, adekvāts finansējums resursu iegādei un kvalificēts, kompetents personāls ar zināšanām gan pedagoģijā, gan bibliotekārajā darbā. Diemžēl statistika liecina, ka tikai 5 % Vācijas skolu bibliotēku atbilst šiem priekšnoteikumiem.

Pamatojoties uz bērnu un jauniešu bibliotekāro pakalpojumu sociālo, pedagoģisko un politisko nozīmīgumu, publisko bibliotēku speciālisti šīm mērķgrupām velta īpašu uzmanību – daudzās pilsētās darbojas speciālas bērnu un jauniešu bibliotēkas vai nodaļas, kurās pilnīgi noteikti iekļauti visi aktuālie digitālo mediju veidi, neaizmirstot arī par drukātajiem iespieddarbiem; vienlaikus ņemts vērā, ka aprīkojumam jābūt daudz piesaistošākam nekā agrāk, t. sk. individuāli pielāgotam un mūsdienīgi dizainētam.

Kā liecina nozares speciālistu pēdējo gadu pētījumu atklāsmes, mūsdienu bibliotēku darbā dominējošās ir lasīšanas veicināšanas aktivitātes, kur miksētas gan tradicionālas norises (grāmatu priekšlasījumi, autorlasījumi), gan modernas, oriģinālas idejas, kuras īstenojamas vien ar digitālu un multimediālu programmu palīdzību. Tā, piemēram, mūsdienu bērnudārza vecuma bērniem ir brīnišķīga iespēja izdzīvot bilžu grāmatu saturu ar dažādu lietotņu, viedtālruņu un video ierīču palīdzību.

Daudzās Vācijas pilsētās migrantu skaits sasniedzis jau 25 % no kopējā iedzīvotāju skaita, reģistrētas ap 50 dažādas tautības un valodas. Daudzas bibliotēkas šo realitāti atzinušas par gana nozīmīgu un mērķtiecīgi strādā ar šo īpašo mērķgrupu – bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Lai migrantus iesaistītu savas bibliotēkas lasītāju lokā, nepieciešams ģenerēt netradicionālas idejas un starpkultūru bibliotēku darba metodes (piemēram, vēstures izklāsta nodarbības jauniešu auditorijai, vairākvalodu grāmatu komplekti lasīšanai bērniem kopā ar vecākiem). Bibliotēkas darbojas kā publiskas socializēšanās vietas domu apmaiņai, t. sk. bezmaksas interneta izmantošanai, lai migranti uzturētu kontaktus un komunicētu ar radiniekiem savās izcelsmes valstīs. Tiek komplektētas vienkāršajā valodā sarakstītas stāstu un nozaru grāmatas, vārdnīcas, žurnāli.

Meistarotājvietas. Bibliotēka kā trešā vieta

Pieaug Vācijas bibliotēku atvērtība jaunu, eksperimentālu ideju īstenošanai un praktiskas pieredzes pārnesei sabiedrības vajadzībām. Spilgts piemērs – telpu atvēlēšana meistarotājiem, kas paredz līdzdarbošanos un eksperimentēšanu, tādējādi piesaistot jaunas interešu grupas. Līdzīgi kā citur pasaulē, cilvēki ir gatavi ne vien praktiski izmēģināt jau zināmus meistarošanas veidus, bet arī iesaistīties eksperimentos kopā ar konkrēto jomu speciālistiem. Mūsdienīgs virziens – “lietu bibliotēkas”, kurās līdzās ierastajiem bibliotēku materiāliem apmeklētāju rīcībā ir arī darbarīki, instrumenti, spēles, virtuves ierīces, skeitborda piederumi, autosēdeklīši u. c. – ar kopēju moto: “nevis pirkt, bet iznomāt”.

Modernas, no arhitektoniskā viedokļa visai drosmīgas celtnes bieži dominē mūsdienu pilsētu panorāmā. Lai bibliotēkas tiešām attīstītos par “trešajām vietām”, nereti pamatojums ir vietējās politiskās intereses – bibliotēkas vēlas būt vietējās sabiedrības acīs arī vizuāli pamanāmas. Līdzās dzīves un darba vietai kā pirmajām divām svarīgākajām, trešajai vietai jākalpo par brīvā laika un tikšanās, savstarpējas komunikācijas un radošas informācijas apmaiņas vietu, kurā ir prieks uzturēties.

Vācijas akadēmiskās bibliotēkas

Pie akadēmisko bibliotēku grupas pieder aptuveni 100 universitāšu un 200 augstskolu bibliotēkas, valsts un zemes bibliotēkas (die Staats- und Landesbibliotheken) un 2500 speciālās bibliotēkas, kuras atrodas uzņēmumos, pētniecības institūcijās, baznīcās un ārstniecības iestādēs, nozaru bibliotēkas parlamentārajās institūcijās, ministrijās un citās augsta līmeņa institūcijās, kā arī Vācijas Nacionālā bibliotēka (Frankfurtē pie Mainas un Leipcigā), trīs centrālās nozaru bibliotēkas un vairākas pētnieciskās bibliotēkas (Forschungsbibliotheken). Pārraudzības funkcijas šajās bibliotēkās īsteno federālās zemes vadība, tomēr atsevišķos gadījumos darbojas jauktas pārvaldības formas. Augstāko izglītības iestāžu bibliotēkas ar literatūru un visu veidu informāciju vispirms nodrošina savus studentus un mācībspēkus, tomēr pētnieciskos vai zinātniskos nolūkos apkalpo arī pārējo kopienu (iespējams, par maksu). Ar resursiem vislabāk nodrošinātās bibliotēkas veic arī reģionālās informācijas nodrošinājuma funkcijas, tās rūpējas par reģionā iznākušo grāmatu obligāto eksemplāru, t. sk. visu veidu mediju izdoto reģiona kontekstā. Pēc statistikas datiem, krājuma komplektēšanā priekšroka joprojām tiek dota drukātajiem izdevumiem, tomēr pieaug digitālo resursu īpatsvars (e-grāmatas, e-žurnāli, digitalizētie resursi, datubāzes). Šo resursu pieejamību lielā mērā nodrošina bibliotēku koplīgumi par resursu licenču iegādi lielākajos valsts konsorcijos. Finansiāli šo licenču iegādi atbalsta Vācijas pētniecības apvienība (Deutschen Forschungsgemeinschaft, DFG). Visapjomīgākais resurss ir ap 12 000 datubāzes ietverošā Datubāzu informācijas sistēma (DBIS) jeb Elektroniskā laikrakstu bibliotēka (EZB).

Pastāv nepārprotama tendence, ka akadēmiskajās bibliotēkās ļoti intensīvi tiek izmantotas mācību telpas. Valsts, zemes un universitāšu bibliotēkas uzrāda pieaugošu apmeklētāju skaitu, kuri uzturas lasītavās un daudz izmanto brīvpiekļuves resursus. Tādējādi nereti pietrūkst darbavietu, kas rada neērtības un nepieciešamību pēc telpu kapacitātes paaugstināšanas. Neraugoties uz dominējošo digitalizācijas procesu attīstību, bibliotēkas tomēr nav zaudējušas fiziskās telpas nozīmi.

Digitālās bibliotēkas nacionālā un starptautiskā kontekstā

Pēdējos desmit gados akadēmisko bibliotēku “smaguma punkts” ir paātrinātā digitālo bibliotēku attīstība, ko veicina milzīgais, strauji pieaugošais digitālo resursu apjoms. Saskaņā ar UNESCO prasībām Vācija ir uzsākusi plaša mēroga savas valsts vēsturisko krājumu digitalizāciju kultūras mantojuma pieejamības nolūkā, tādējādi padarot Vāciju par mūsdienīgas digitālās kultūras zemi. Daudzās akadēmiskajās bibliotēkās tiek ierīkoti digitalizācijas centri ar bezmaksas piekļuvi viduslaiku rokrakstiem un citiem retiem materiāliem. Lai gan par nopietnu šķērsli akadēmiskajām bibliotēkām uzskatāms strauji augošais “Google books” piedāvājums, pretstatā tam pašu bibliotēku veidoto digitālo produktu stiprā puse ir nevis kvantitāte, bet gan to brīvas piekļuves un ilglaicīgas izmantojamības garantija. Pamanāms, ka sabiedrības interese par digitalizētajām vērtībām lēni, tomēr pieaug, un līdz ar to vairojas arī bibliotēku, muzeju, arhīvu un citu kultūras iestāžu atpazīstamība un prestižs. Vācijas digitālās bibliotēkas idejas virsuzdevums ir atspoguļot valsts kopējo kultūras un zinātnes krājumu daudzveidību. Loģiski, ka tās mērķgrupas ir ne vien pētnieki un zinātnieki, bet arī ikviens valsts pilsonis. Šobrīd brīvpieejas digitālo krājumu veido 24 miljoni dažādu dokumentu (grāmatas, arhīvdokumenti, notis, attēli, filmas u. c.), un tā ir iekļauta Eiropas apvienotajā kolekcijā “Europeana”, tādējādi kalpojot arī kā vācu tautas pašapziņas stiprināšanas līdzeklis un veicina nācijas kultūras mantojuma pārmantojamību Eiropas līmenī.

Atvērtās piekļuves veicināšana

Atvērto piekļuvi zinātniskajām publikācijām un kultūras mantojuma resursiem Vācijas bibliotekāru asociācijas īsteno, saskaņojot to ar pētniecības un zinātniskajām institūcijām. Atvērtās piekļuves virziens vienlaikus arī reklamē jaunu, mūsdienīgu zinātniskās komunicēšanas stratēģiju, kas sadzīvo ar līdzās esošajiem tradicionālajiem komunicēšanas rīkiem un medijiem un ļauj izmantot interneta resursus dažādu nopietnu pētījumu izstrādē. Izmantojot atvērto piekļuvi, tiek nodrošinātas gan dokumentu autortiesības, gan garantēta ilglaicīga un droša dokumentu glabāšana. Tā kā šis mūsdienīgais plaša spektra publikāciju pieejamības modelis aizvien pamanāmāk konkurē ar tradicionālo iespiedprodukciju, ir gluži saprotami, ka izdevniecības to vērtē visai kritiski. Bez šaubām, lielā publikāciju apjoma dēļ arhivēšanas process akadēmiskajām bibliotēkām šobrīd sagādā milzīgus izaicinājumus. Likumā par Vācijas Nacionālo bibliotēku noteikts arī visu valstī digitāli radīto publikāciju apkopošanas un uzglabāšanas, kā arī pieejamības juridiskais ietvars. Strauji augošā dokumentu apjoma dēļ Vācijas bibliotēkas, muzeji un pārējās atmiņas institūcijas, it īpaši tās, kuru krājumu pārsvarā veido tieši elektroniskie resursi, meklē aizvien jaunus, mūsdienīgus praktiskos risinājumus. Par tīmekļvietņu rasmošanu domēna “de” platformā ir atbildīga Vācijas Nacionālā bibliotēka, un pat tik lielai institūcijai tas ir teju nepārvarams izaicinājums un uzdevums. Gala rezultātā saturiskā atbildība par tīmekļvietņu arhivēšanu uzticēta katras federālās zemes galvenajai bibliotēkai, šo uzdevumu veicot visai ierobežota finansējuma ietvaros. Ņemot vērā straujās pārmaiņas mediju un sabiedrības attīstībā, gan drukātā, gan digitālā kultūras mantojuma saglabāšana šobrīd kļuvusi par starptautiska līmeņa prioritāti. Ar savu globālo nozīmīgumu un universālo vērtību Vācijas kultūras mantojums ir daļa no cilvēces kolektīvās atmiņas. Lai tas tāds arī paliktu un tiktu nodots nākamajām paaudzēm – tā ir gan politikas veidotāju, gan visas sabiedrības līdzatbildība.

Vērtīgu krājumu digitalizācijai un visaptverošai to pieejamībai ir lielas priekšrocības ne vien no lietotāju, bet arī no krājuma saglabāšanas aspekta. Lai savu vērtību nezaudētu arī iespieddarbi, svarīgi ir rūpēties par to ilgmūžību. Lai to nodrošinātu, jāpievērš liela uzmanība visiem praktiskajiem krājuma saglabāšanas nosacījumiem, t. sk. klimatam un citiem papīra sairšanu ietekmējošiem faktoriem. Pēc bibliotekāru ierosmes ar valsts finansiālu atbalstu Berlīnes Valsts bibliotēkā ierīkots Drukātā kultūras mantojuma saglabāšanas koordinācijas centrs. Tā mērķis – regulāri sekot fiziskajam poligrāfiskā kultūras mantojuma stāvoklim, izvērtēt tā uzglabāšanas nosacījumus un dibināt īpašas struktūrvienības, kuras sekmētu institūciju sadarbību krājuma saglabāšanas jomā, kā arī informētu sabiedrību par iespējamiem riskiem un palīdzētu bibliotēkām iesaistīties atbilstošos projektos. Tā, piemēram, vairākiem miljoniem arhīvu un bibliotēku iespieddarbu vienībām jau veikti papīra atskābināšanas pasākumi.

Pagātnes un nākotnes krustpunktā: bibliotēkas digitālajā laikmetā

Paļāvība uz bibliotēku uzdevumiem un nozīmīgumu, kā arī nākotnē paliekošu lomu industriāli attīstītas valsts izglītības un kultūras struktūrā pēdējos desmit gados noteikti nav pieaugusi. Vai jaunās tehnoloģijas mūs virza pretī nākotnei, kurā bibliotēkas balstīsies vien mākoņtehnoloģijās un funkcionēs tikai digitālajā telpā? Viedokļu ir daudz, un pareizā ceļa izvēles meklējumi turpinās. Tīmekļa, viedtālruņu un citu mūsdienu tehnoloģiju iespaidā drukāto izdevumu lasīšana kā process vairs nav viennozīmīgi pašsaprotama. Tajā pašā laikā aizvien biežāk pienāk biedējošas ziņas par valstī pieaugošo funkcionālo analfabētismu.

Ne vien saskarsmē ar politiķiem, bet arī medijiem un sabiedrību bibliotēkām skaidrāk un noteiktāk jāpauž viedoklis, ka tām ir nenovērtējama – atslēgas – loma informācijas sabiedrības veidošanā.

Bibliotēku pamatfunkcija un ar to saistītās ieceres un gaidas īstenosies vien tad, kad bibliotēkas pašas pilnībā iepazīs un pieņems informācijas sabiedrības izaicinājumus, konsekventi izmantos tehnoloģisko inovāciju piedāvātās iespējas un uzlabojumus darbībai tām atvēlētajā vidē. Savukārt Vācijas bibliotēku nozarei jāapzinās savas politiski, finansiāli un strukturāli vājās vietas, vienlaikus izturoties pret tām ar pašapziņu, paļāvību, radošumu un pilsonisko atbildību.

 

Informāciju sagatavoja:
Anda Saldovere
LNB Bibliotēku attīstības centra
Projektu koordinatore