2022. gada sākumā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas starpniecību publiskajās bibliotēkās ir pieejama Somijas Autisma fonda izdotā Jonnas Oksanenas un Rētas Sollasvāras grāmata “Ardievas šķēršļiem. Palīgs bērnu ar autiskā spektra traucējumiem, UDHS vai Tureta sindromu audzinātājiem.”. Šis ceļvedis sniedz priekšstatu par to, kas ir autiskā spektra traucējumi, UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms) un Tureta sindroms (turpmāk tekstā – neiropsihiatriskie traucējumi). Grāmatas mērķis ir mazināt diskrimināciju un veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem. Raksta turpinājumā tiks izceltas būtiskākās lietas, kuras būtu jāzina bibliotekāriem, kas strādā ar bērniem un jauniešiem, kuriem ir neiropsihiatriskie traucējumi.

Iztēlosimies, ka skolēnu grupa dodas uz bibliotēku, un viens vai vairāki bērni no grupas ir ar speciālām vajadzībām. Vai bibliotekārs zinās, kā šos bērnus uzrunāt, kā viņiem palīdzēt, ja ir radušās komunikācijas problēmas vai bērniem nav skaidrs dotais uzdevums? Vai bibliotekārs zinās, kā rīkoties šajās un citās situācijās, kuras varētu rasties, ja grupā vai klasē ir bērni ar speciālajām vajadzībām? Tādēļ vēlams, lai skolotāji, piesakot klasi, vai vecāki – savu bērnu – bibliotēkas apmeklējumam, iepriekš sniegtu informāciju, ka apmeklētāju vidū būs bērns ar speciālām vajadzībām. Tāpat arī bibliotekārs, ja tas ir iespējams, pirms sadarbības uzsākšanas ar bērnu vai pusaudzi, noskaidro vai būtu nepieciešami kādi atbalsta pasākumi, piemēram, vizuālas atgādnes par aktivitāšu secību vai uzvedību.

Bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem speciālo vajadzību ievērošana un koordinēšana prasa izpratni un zināšanas par šo traucējumu veidiem un to izpausmēm, kas atspoguļojas viņu saskarsmē ar citiem un ko apkārtējie visbiežāk mēdz saskatīt kā uzvedības grūtības. Turklāt nepieciešamas arī zināšanas par konkrētā bērna vai jaunieša individuālajām vajadzībām saistībā ar komunikāciju, uztveri, vadību un izpratni. Daudzi ārpusskolas aktivitāšu pulciņi (t. sk. bibliotēkā piedāvātās aktivitātes) ir orientēti uz sacensības garu un mērķu sasniegšanu, tāpēc cilvēkam ar speciālajām vajadzībām tajos ir ļoti grūti vai pat neiespējami iesaistīties. Līdz ar to arī bibliotēkas aktivitātes vēlams plānot dažādas, piemēram, lai bērniem vai pusaudžiem būtu iespējams darboties gan patstāvīgi, gan pāros un mazās grupās, gan spēlējot dažādas izglītojošas un attīstošas spēles. Lai mazinātu risku, ka sacensību gara dēļ veidotos dažādas konfliktsituācijas, pirms aktivitātēm būtu jāpārrunā un visiem redzamā vietā jānovieto vizuālas atgādnes vai sociālais stāsts par uzvedību pasākuma laikā un sekām gan noteikumu ievērošanas, gan neievērošanas gadījumā. Ar sociālo stāstu palīdzību bērnam ar speciālām vajadzībām var būt vieglāk saprast lietas, kas notiek apkārt, kā arī kā rīkoties un uzvesties noteiktajās situācijās sociāli pieņemamā veidā, piemēram, Rīgas 5.internātpamatskolas – attīstības centra izstrādātais sociālo fotostāstu krājums “Droša uzvedība uz ielas”.

Kas jāzina bibliotekāram?

Ir jāatceras, ka neiropsihiatriskie traucējumi ne vienmēr būs uzreiz pamanāmi. Iespējams, ka konkrētais bērns ir aktīvāks nekā citi vienaudži un viņa uzvedība nav pieņemama, taču patiesībā viņš vienkārši nespēj būt citādāks. Kad bērns plāno ierasties, piemēram, bibliotēkā, viņam jau laicīgi jāpavēsta, kas ir ieplānots un kādā secībā notiks darbības, izmantojot sociālo stāstu un attēlus. To var palīdzēt izdarīt skolotājs vai vecāki, savukārt bibliotekāram bibliotēkas apmeklējuma laikā bērnam jāsniedz nepieciešamās norādes, lai viņš skaidri zinātu nākamās darbības un uzdevumus. Piemēram, plašs metodisko materiālu klāsts, kurus ikviens bibliotekārs var izmantot vai pielāgot sava darba vajadzībām, pieejams Latvijas Autisma apvienības tīmekļvietnē. Šos materiālus var izmantot ne tikai bērniem vai pusaudžiem ar autiskā spektra traucējumiem, bet ikvienam, kuram nepieciešams atbalsts saistībā ar saskarsmes grūtībām (t. sk. uzvedības atbalstam). Savukārt “Papunet” tīmekļvietnē ir pieejami jau sagatavoti attēli dažādām situācijām. Tiesa, ne angļu, bet somu valodā, taču ikviens lietotājs var pielāgot attēlus savām vajadzībām un situācijām.

Var gadīties, ka dotais norādījums paveikt konkrētu uzdevumu var būt pārāk neskaidrs. Piemēram, bērnam var būt vajadzība pēc instruktāžas vispirms paņemt grāmatu un tad atvērt konkrētu lappusi. Tāpat bērnam var būt nepieciešama ziņa par to, kad uzdevums ir jāpabeidz. Dažās situācijās bērnam var būt grūti saprast, vai sacītais domāts viņam vai kādam citam, tādēļ kaut ko norādot bērnam, vispirms jāpārliecinās, ka bērns saprot, ka tiek runāts ar viņu un pievērš uzmanību sacītajam. Šādās situācijās palīdz pienākšana tuvāk, pietupšanās bērna auguma līmenī, skatīšanās acīs, bērna vārda lietošana.

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem bieži ir grūtības pārvaldīt un noturēt uzmanību. Bērna uzmanība attīstās pamazām. Spēja noturēt uzmanību palielinās, bērnam pieaugot. Arī gaidīšana šiem bērniem nav stiprā puse. Pat ļoti ikdienišķas darbības viņiem var prasīt īpašu koncentrēšanos un enerģiju. Kad, piemēram, jādodas uz skolu, jau virsdrēbju uzvilkšana ir slogs, nemaz nerunājot par ceļu, virsdrēbju novilkšanu un mainīgo sociālo situāciju; pirms skolas dienas sākšanās bērna stresa līmenis var būt ļoti augsts. Varbūt bibliotekāres jaunās smaržas kairina bērna degunu, un viņš nespēj koncentrēties nodarbībai, jo visu laiku satraucas par smaržu, kura viņam traucē vai ir par spēcīgu. Bibliotekāram ir jādomā par to, vai fonā neskan mūzika, nav pārāk košas gaismas, kuras varētu traucēt apmeklētājam ar autiskā spektra traucējumiem.

Lielākajai daļai bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ir arī īpaša maņu jeb sensorā jutība. Pieaugušajiem ir svarīgi veidot bērniem un jauniešiem patīkamus ikdienas rīcības pamatus un izmantot atbalsta materiālus, kas palīdz bērniem un jauniešiem vadīt savu darbību, regulēt stresu un saprast savu maņu atšķirības. Ja bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ir grūti tikt galā ar sensoro pārslodzi, rokas stiepiena attālumā var glabāt stresa bumbiņas, ar ko knibināties, – tie var būt arī lipināmās masas spilventiņi vai folija, kas var palīdzēt bērnam vai jaunietim fokusēt uzmanību no apkārtējā vidē notiekošā uz savu darbību.

Sensori draudzīgā vidē pieaugušais piemēro pasniegšanas veidu dažādu skolēnu mācīšanās vajadzībām. Piemēram, audzēkņiem, kuriem vadošā ir vizuālā uztvere, ieteicams rādīt iespējami daudz uzskates materiālu, nevis vienkārši pastāstīt jauno vielu. Bērnam, kurš mācās caur taustes sajūtām, noderēs kartītes ar uzdevumiem un konkrētiem aptaustāmiem priekšmetiem. Cilvēks, kurš mācās kinētiski, jauno vielu apgūst, pārvietojoties, piemēram, izmantojot teātra vai pantomīmas elementus vai intervējot apkārtējos.

Ir svarīgi zināt, kas ir vienlīdzīga un pieņemoša attieksme. Vienlīdzīga attieksme nenozīmē vienādu praksi un uzvedības modeli attieksmē pret visiem bērniem. Vienlīdzība nozīmē to, ka sabiedrība ņem vērā katra indivīda īpatnības un atbalsta viņu nepieciešamajā veidā, radot ikvienam iespēju dzīvot tikpat pilnvērtīgu un labu dzīvi kā citiem. Bērniem ar speciālām vajadzībām ļoti svarīga ir uzslavēšana un atalgošana arī par centību. Tas stiprina neatlaidību un veicina pozitīva pašvērtējuma veidošanos. Pieņemšana, savukārt, ir saistīta ar pieejamību, proti, ar to, lai vide, informācija un komunikācija būtu visiem pieejama. Sociālā pieejamība ikvienam nodrošina sajūtu, ka cilvēks ir gaidīts un vēlams.

Ir svarīgi nepārtraukti atbalstīt bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem pamatprasmju apguvi, pozitīvi iedrošinot, skaidrojot, ka neveiksmes ir daļa no procesa, un padarot prasmju apguvi jautru. Pieauguša cilvēka uzdevums ir novērot bērna un jaunieša darbības vadību jeb uzvedības mērķi un sniegt viņam noderīgu atbalstu. Ierasta dienaskārtība un secīga darbību sakārtošana jeb strukturēšana palīdz ikvienam bērnam, taču bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ir vajadzīgi vēl izteiktāki ieradumi un struktūra. Apkārtnes strukturēšana un marķēšana, piemēram, ar attēlu vai krāsu palīdzību, palīdz bērnam uztvert telpu un darboties. Tādējādi viņš skaidri saprot, kas telpā notiek un ko no viņa sagaida. Pieaugušā uzdevums ir pamanīt bērna veiksmes un paslavēt viņu par tām. Bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ir vēlams atgriezenisko saiti par paveikto saņemt uzreiz. Viņam ir nepieciešams īpaši skaidri formulēts uzdevums un vadlīnijas. Pārejas situācijas, kad vienu darbību nomaina cita, bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem bieži izraisa apmulsumu, kas var izpausties kā izteikta pretošanās pārmaiņām. Ieteicams šiem bērniem un jauniešiem izveidot atalgojuma sistēmu, lai par sekmēm pulciņā tiktu saņemts motivējošs pozitīvs pastiprinājums jeb apbalvojums. Svarīgi, lai izvēlētais apbalvojums būtu motivējošs darboties. Piemēram: “tagad izlasīsim vienu īsu tekstu un pēc tam varēsim darboties rotaļu stūrītī vai pie datora 15 minūtes”.

Ir svarīgi, lai bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ir uzticības persona ne tikai mājās, skolā, bet arī bibliotēkā. Ja tomēr notiek uzticības personas maiņa, ir būtiski pastāstīt jaunajam kolēģim par konkrētā bērna iezīmēm, kas viņam palīdz atbrīvoties no stresa utt. Šiem bērniem ir grūti pielāgoties pārmaiņām, tāpēc pieaugušajiem pēctecīgi būtu jāievēro vienoti principi darbā ar viņiem. Vienādiem principiem un pamatdarbībām būtu jābūt visur (mājās, skolā, bibliotēkā) vienādiem – kad mazgā rokas, kur liek virsdrēbes, kāds ir process, lai tiktu pie pusdienām utt. Būtu vērts pajautāt vecākiem, kāda ir kārtība mājās, lai bibliotekārs spētu ievērot šos principus arī bibliotēkā.

Ar kādām problēmām var saskarties bibliotekāri?

Kādi ir biežākie traucēkļi bērniem ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem brīvā laika nodarbībās? Piemēram, sensorais jutīgums – bērns nespēj paciest skaļu troksni; izpratnes trūkums par brīvā stila apmācību, rotaļu nozīmi un noteikumiem; grūtības atrauties no skatīšanās ekrānā, dusmas, kad ekrāns tiek izslēgts, datoratkarība; grūtības beigt nodarbību noteiktajā laikā, ja pieaugušais iepriekš nav viņu tam pietiekami sagatavojis; biežas galvassāpes; grūtības sadraudzēties vai darboties grupā; impulsivitāte, grūtības regulēt savu darbību.

Bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem līdzdarbošanās pulciņos un citās sabiedriskās darbībās bieži rada sarežģījumus, jo viņu sociālās iemaņas parasti neatbilst vienaudžu prasmēm, viņiem ir grūti atpazīt un apgūt saskarsmes situācijas un tajās nepieciešamās prasmes. Viņiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai apgūtu sociālās situācijas, tāpēc vēlams, lai pulciņu vadītāji šo aspektu ņemtu vērā un gādātu par pastiprinātu to koordinēšanu. Šiem bērniem ir grūtības izmēģināt jaunas lietas, jo viņiem patīk nemainīga ikdienas rutīna.

Tā kā saskarsmes prasmes ir jāvingrina tāpat kā citas ikdienā nepieciešamās prasmes, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem ieteicams radīt īpašas situācijas, kurās tās apgūt, piemēram, saskarsmes prasmju vingrināšanās grupā vai kādas interešu grupas ietvaros. Ir svarīgi šiem bērniem un jauniešiem par saskarsmi stāstīt pozitīvā veidā, izceļot tās labvēlīgo ietekmi uz mūsu dzīvi. Ja bērns vai jaunietis labi jūtas viens, viņu nevajag spiest iesaistītes saskarsmē, saikne ar apkārtējiem jāpiedāvā pakāpeniski.

Kopā ar citiem šķēršļiem, ar ko sociālās situācijās sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem, jāmin izvairīšanās no acu kontakta vai pieskārieniem, kas apgrūtina veiksmīgu saskarsmi. Cilvēks ar neiropsihiatrisku diagnozi var lietot balsi citādāk nekā pārējie. Piemēram, viņš var runāt ļoti klusi, spiedzīgā balsī vai līdzcilvēkos radīt neizpratni, atkārtojot frāzes.

Grāmata kā lielisks palīgs, lai veicinātu izpratni par neiropsihiatriskajiem traucējumiem

Grāmatā tiek piedāvāti dažādi uzdevumi, kas palīdzēs vairāk izprast neiropsihiatriskos traucējumus, pieņemt tos un zināt, kā komunicēt un strādāt ar bērniem un jauniešiem, kuriem ir šie traucējumi.

Svarīgi ir atcerēties, ka arī bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem vēlas izdzīvot pilnvērtīgu bērnību un jaunību, tāpēc viņiem ir īpaši svarīgi apgūt neatlaidību, izbaudīt panākumus un gūt pozitīvu emocionālo pieredzi. Ir svarīgi un vērtīgi uzdrīkstēties sapņot un kaut brīdi domāt pozitīvi, tāpēc ka sapņi ir mūsu dzīves degviela un uzmundrina gan bērnus, gan pieaugušos. Pieaugušie dara iespējamas bērnu un jauniešu ikdienas veiksmes; mums viņi ir jāuzslavē un jāsniedz pozitīva atgriezeniskā saite pēc iespējas biežāk. Tāpat ir svarīgi, lai izvirzītie mērķi būtu atbilstoši bērnu prasmēm un spējām.

Šobrīd izstrādē atrodas un tiek adaptēts elektronisks grāmatas pielikums – lietotne “Šķēršļu zonde”, kur ikviens interesents bez maksas varēs novērtēt grūtības un saņemt ieteikumus palīdzības stratēģijām.

Grāmata ir lielisks līdzeklis, lai papildinātu savas profesionālās zināšanas, lai ikviens bibliotēkas darbinieks varētu justies pārliecinātāk, nodrošinot iekļaujošu pieeju bibliotēkas pakalpojumiem, tādējādi veicinot bērnu un pusaudžu ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem iekļaušanos sabiedrībā.

 

Rakstu sagatavoja:

Madara Freivalde
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Bibliotēku attīstības centrs
madara.freivalde@lnb.lv

Iluta Vilnīte
Rīgas 5. pamatskolas-attīstības centra direktore
ivilnite@edu.riga.lv