Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Mans dzīvesstāsts

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrs sadarbībā ar Bibliotēku attīstības centru norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros no 2025. gada 15. janvāra līdz 23. oktobrim izsludina rakstu konkursu par bibliotēkām, kuru likteņi saistīti ar muižām. Stāstu iesūtīšana un izvērtēšana ir noslēgusies, un esam izraudzījušies desmit labākos rakstus, kurus jauktā secībā no 21. aprīļa līdz 22. septembrim publicēsim Latvijas Bibliotēku portālā. Oktobrī izsludināsim arī rakstu lasītāju vērtēšanas konkursu.

Portāls Bibliotēka.lv, 4. augusts, 2025 75

Ilustrācijas autore: Laura Lukeviča

Septītais stāsts ir par Lēdurgas muižu. Raksta autore Līga Rostoka ir Lēdurgas bibliotēkas vadītāja. Šajā nozarē strādā četrus gadus. Līgas ģimene vairākās paaudzēs ir lēdurdzieši, tādēļ viņai jo īpaši nozīmīga ir dzimtās vietas vēsture. Prieks, ka Lēdurgas pagasts un tai skaitā bibliotēka attīstās, apkārtējā vide ir sakopta, šeit dzīvo spēcīga kopiena un zinātkāri jaunieši. Pavisam nesen atklātas jaunās bibliotēkas telpas un Lēdurgā viesojās Lēdurgas muižas Elzes un Rūdolfa fon Kampenhauzenu pēctecis Jörn von Campenhausen ar ģimeni.

Jörn von Campenhausen ar ģimeni, Lēdurgas Kultūras nama direktore Ilze Kļaviņa, Indra Čekstere un Lēdurgas bibliotēkas vadītāja Līga Rostoka.

Savu vārdu Lēdurga ieguvu, laika gaitā pārveidojoties lībiskajam nosaukumam, paralēli pastāvot arī vāciskajam nosaukumam (Lethegore, Lediger, Leddiger, Leddergeve, Lӧddiger, Lehdurga). Domājams, ka esmu celta 19. gadsimta 60. gados sena pilskalna vai apmetnes vietā Aģes upes ielokā. Būvēta Šveices vasaras mājas stilā. Esmu grezna koka guļbūve ar barokālām iezīmēm. Apkārt man labi iekopts parks, veidots ar milzīgām terasēm un kāpnēm. Paveroties apkārt, redzu skaistu skatu uz baznīcu. Diženie lapu koki – ozoli, kļavas – rudenī iekrāsojās zeltainās krāsās.

Ēdamzāles krēsli no tumša ozolkoka veidoti pēc skaistā sarkankoka rakstāmgalda krēsla parauga, pēc pasūtījuma gatavots apaļš galds ar izvelkamām platēm un panelis gar visām sienām ar četriem iebūvētiem skapjiem. Pāri tam siena, nokrāsota ar tumši zaļu eļļas krāsu, uz tās izvietoti ozolkoka medaljoni ar izbāztiem medņiem, fazāniem un pīlēm, pa starpu – aļņa ragi. Iekārtojums – no balti lakota koka ar rozā puķainu zīda audumu, pasūtīts pēc viena veca Luija XVI krēsla parauga. Divas sarkankoka sofas établissement, daudz atzveltņu un mazāku krēslu, balts nošu skapītis, flīģelis un ziedu pārpilnība. Gaišas telpas, jo abās pusēs ir logi. Februārī visas istabas jau pilnas ar hiacintēm un tulpēm. Tāda es esmu – Lēdurgas muižas pils, kuru 1908. gada Jurģos Rūdolfs no papa fon Kampenhauzena pārņēmis īpašumā. Lēdurgas bruņinieku muiža jau kopš 1847. gada piederējusi muižnieku dzimtai – baroniem un brīvkungiem Kampenhauzeniem, kuru dižciltību apstiprinājis Zviedrijas karalis.

Bibliotēka atradās kreisajā pusē, otrais logs. 1965. gads. A. Ungures foto. (Foto atrašanās vieta – Lēdurgas ciema bibliotēkas vēstures albums).

Pa to laiku Lēdurgā darbojās Lēdurgas saviesīgā biedrība, kas dibināta 1902. gadā. Tai bija savs nams, sava bibliotēka. Saviesīgā biedrība rūpējās par iedzīvotāju izglītošanas un atpūtas organizēšanu. Grāmatas ņēma gan lasīšanai, gan lugu iestudēšanai. Latvijas Valsts vēstures arhīva fonda “Izglītības ministrija” dokumentos – bibliotēkas lietā – gan redzams, ka Lēdurgas saviesīgās biedrības bibliotēka dibināta 1913. gadā reizē ar pašu biedrību.

Bet vēl pirms tam – 1871. gadā – Lēdurgā dibināta Merķeļa dziedāšanas biedrība, arī pie šīs biedrības darbojusies bibliotēka.

Atceros, kā barons ar lepnumu visiem skaļi priekšā lasīja 1890. gada laikrakstu “Balss” Nr.8. Tur bija rakstīts, ka Lēdurgas īpašnieks barons fon Kampenhauzena kungs apsolījis jauna biedrības nama būvniecībai gruntsgabalu dāvināt. Te var secināt, ka barons atbalstījis vietējo biedrību, tostarp arī bibliotēku. 1893. gadā laikraksta “Baltijas Vēstnesis” 61. numurā apstiprinās fakts, ka Lēdurgas dzimtkungs dāvinājis pagasta nama būvniecības vietu.

Tāpat redzēju, kā jaunais muižkungs lasa laikrakstu “Jaunā Dienas Lapa” Nr.222 (26.09.1909). Laikrakstā rakstīts, ka biedrības “bibliotēka nabadzīga, tā pate lielā nekārtībā”. Biedrība gan atzīst, ka tagadējās telpas pagasta namā ir par daudz šauras.

Autors nav zināms (Foto atrašanās vieta – Lēdurgas ciema bibliotēkas vēstures albums).

Uznāca karš, saimnieki devās ceļā, aizbrauca ar mēbelēm un saiņiem vairākos ratos. Atvadas no Lēdurgas viņu sirdis plēsa vai pušu… Bēgšana no salašņām – jā, tikai tā tos cilvēkus var nosaukt.

1917. gadā bibliotēka tika iznīcināta. Bet 1923. gada 7. maijā Lēdurgas saviesīgās biedrības valdes pārstāvis Jānis Ērglis saņēma Kultūras fonda bibliotēkas grāmatas un parakstīja Kultūras fonda bibliotēkas noteikumus.

1918. gadā, kad vācieši sāka virzīties uz priekšu, Rūdolfs devās līdzi vienai kavalērijas nodaļai un palika Vidrižos. Kad viņi ieradās, boļševiki laidās lapās. Visapkārt man bija krievu radītā postaža – viens vienīgs tuksnesis. Manas septiņas ēkas, tai skaitā dampja šķūnis un kalpu māja, bija nojauktas un izmantotas manos laukos ierīkotajās tranšejās. Tikai aleja līdz Rīgas mežam, izglābta no nociršanas, stāvēja neskarta.

Es vairs nebiju apdzīvojama. Biju bez logiem un durvīm, parketu klāja bieza mēslu kārta, jo krievu zaldāti istabās bija turējuši savus zirgus. Tomēr tieši tāpēc parkets bija izglābts un to vēlāk varēja savest kārtībā.
Bet jau maijā saimnieki atgriezās uz dzīvi Lēdurgā, blakus esošajā vasarnīcā (freileņu villā), un, par spīti postījumiem, te bija neticami skaisti. Sāka atjaunošanas darbus, nopirka govis un zirgus, iekārtoja jaunu cūku kūti, atkal sāka ražot sviestu. Viņiem viss sagādāja prieku, un pūles netika žēlotas.

Rūdolfs gāršā lika nocirst daudz koku, lai man no jauna saliktu logu rāmjus, un salaboja krāsnis. Viņi plānoja 1919. gada vasarā ievākties.

Novembrī vācu ķeizars atteicās no torņa, decembrī vācu armijas nodaļa brīdināja saimnieku, lai nekavējas un vismaz bērnus nogādā drošībā. Viņi devās prom. Uz Vāciju. Šoreiz viņi vēl mazāk nekā 1915. gadā spēja aprast ar domu, ka atkal viss jāpamet. Cerēja, ka krievu ienākšana nevarētu būt tik slikta.

1920. gadā Rūdolfa ģimene apciemoja Rīgu un arī mani. Elze, Rūdolfa sieva, bija atbraukusi, lai apskatītos, kas pa šo laiku no manis palicis pāri. Rūdolfs neatbrauca, jo viņam doma ierasties bez atļaujas šķita nepieņemama. Bija oktobris, man apkārt koki bija ietērpušies krāšņu lapu rotā. Mūsu atkalredzēšanās ar Elzu bija smaga, es biju izpostīta. Ļaudis saimniecei stāstīja, kur aizvilktas viņu lietas. Vidrižos, krievu štābā, viņa atrada daudzas lielās mēbeles.

Šajā laikā “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” 4. numurs (1922) vēsta, ka Lēdurgas pagasta vietējās saviesīgās biedrības bibliotēka kara laikā iznīcināta, zaudējumi tika aprēķināti 20 000 rubļu vērtībā.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas, 20. gadu sākumā, tiku nodota Lēdurgas saviesīgās biedrības rīcībā. Mani nosauca par kultūras namu. Biedrība mani izremontēja par saviem un Kultūras fonda līdzekļiem. Izveidoja skatuvi ar zāli. Ierīkoja oriģinālu ugunsdrošības sistēmu – ja uz skatuves izceltos ugunsgrēks, tad, pavelkot trosi, automātiski atvērtos lūka griestos un ar trīšu palīdzību arī jumta logi virs otrā stāva telpas. Uguns un dūmi tad skrietu uz augšu, bet cilvēkiem sarīkojuma laikā izdotos paglābties. Tolaik siltumu manā koka namā uzturēja ar krāsnīm, bet gaismu pasākumu laikā nodrošināja ne tikai ar elektrisko apgaismojumu, bet arī ar svecēm. No ciema padomes ēkas uz tautas namu pārcēla arī bibliotēku. Man uzreiz iepatikās īpašā grāmatu smarža.

Bibliotekārs Jānis Mālers sākumā strādāja sabiedriskā kārtā. Viņš strādāja svētdienās un deva grāmatas lasīšanai mājās.

Redzēju, kā tapa ieraksti Lēdurgas saviesīgās biedrības protokolu grāmatā.

1940. gada marta valdes sēdē informēja, ka biedrības bibliotēkai iegādātas grāmatas kopā ar vešanu 71,59 Ls vērtībā. 1940. gada decembrī biedrības valde protokolu grāmatā fiksēja, ka bibliotekārs lūdz palielināt bibliotekāra algu, pamatojoties uz to, ka algas ar likumu vispārīgi tiek paaugstinātas. Algu lūdza palielināt par 50 Ls gadā, tas ir kopumā ar pašreizējo algu 100 Ls.

1941. gadā valde konstatēja, ka biedrības bibliotēka atrodas nepārskatāmā stāvoklī, izmētāta pa vairākām telpām. Tika uzdots bibliotekāram izņemt no bibliotēkas visu komunistisko un pašreizējam laikam nepiemēroto literatūru.

Pēc Lielā Tēvijas kara 1946. gadā mani jau dēvēja par Tautas namu un bibliotēku dēvēja par Lēdurgas ciema bibliotēku. Par bibliotekāri strādāja 22 gadus vecā bibliotekāre Zelma Soms. Savādi šķita, ka blakus bibliotekārajam darbam Zelmai bija jārisina praktiski atjaunošanas darbi, piemēram, jāorganizē meža materiālu sagādes plāna izpilde. Bibliotēka atradās Tautas nama otrajā stāvā, vienā mazā istabiņā.

1948. gada vasarā bibliotēkai tika piešķirtas divas lielākas telpas Tautas nama pirmajā stāvā. Reizēm bibliotekāre veica arī kasieres pienākumus Tautas namā.

1963. gada pavasarī mana mīļā bibliotēka tika pārcelta no vecā tautas nama uz ciema padomes māju, kur bibliotēkai piešķirtas divas telpas. Izpildkomitejas priekšsēdētājs uzskatīja, ka visām cilvēkus apkalpojošām iestādēm vēlams būt kopā. Ēkā atradās pati izpildkomiteja, pasts, telefonu centrāle.

Kā Lēdurgas kultūras klubs savas funkcijas pildīju līdz 1973. gada komunistiskās sestdienas talkas laikam – aprīlim, kad daļēji nodegu. Es biju maz degusi, dega tikai vienas puses jumts, zāle un skatuve, jumts virs tās bija palicis neskarts. Par to, vai lēmums pēc ugunsgrēka mani nojaukt bija pareizs, domas dalās.

Lēdurgas muižas pils

Lēdurgas pagastā darbojas arī Lēdurgas bibliotēkas pakalpojuma sniegšanas vieta “Atmoda”, kura šobrīd atrodas Lodes muižas ēkā. Bet tā jau ir cita muiža, citas muižas stāsts…

Šodien varam novērtēt, cik noderīgs ir rakstītais vārds, cik lietderīgi ir rakstīt šodien, paust viedokli un būt daļai no savas zemes – tagadnei un nākotnei.

Izmantotie avoti:
1. Kampenhauzena, Elze fon. (2023). Atmiņas no vecās Vidzemes: Elzes un Rūdolfa stāsts. Rīga: Madris. 221 lpp.
2. Turaidas Ziņas. Turaidas muzejrezervāta izdevums. 1990.–2002. gads.
3. Lēdurgas saviesīgās biedrības Protokolu grāmata, sākta 1939. gada 26. februārī.
4. Lēdurgas bibliotēkas vēstures mape.
5. Krimuldas novada vēsture: Ragana, Turaida, Inciems, Eikaži, Lēdurga, Aijaži, Lode. (2011). [Austra Engīzere, Edgars Engīzers, Gatis Krūmiņš, Vija Stikāne, Ieva Vītola; atbildīgā redaktore Liene Soboļeva; redaktors Gatis Krūmiņš]. Rīga: Jumava. 304, [16] lpp.
6. Vizbulits. (28.02.1890). No Lēdurgas. Balss, 9, 7.
7. -s. (18.03.1893). No Lēdurgas. Baltijas Vēstnesis, 61, 2.
8. Verus. (26.09.1909). No Lēdurgas. Jaunā Dienas Lapa, 222, 7.
9. Runcis, E. (1922, aprīlis). Mūsu lauku bibliotēkas Vidzemē. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 4, 421.