Filmu par Jaunklidža bibliotēku esmu noskatījies divas reizes. Katru reizi citā kontinentā un ar citādākām pārdomām par to, kādai šodien jābūt bibliotēkai, kāpēc tai jābūt mūsdienīgai un kāpēc tai vispār jābūt.

 

Latvijā


Pirmo reizi kādā saulainā vasaras vakarā filmu skatījos kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, filmas veidotājiem un lūgtiem viesiem pie Jaunklidža bibliotēkas. Lai gan tovakar man bija jābūt citur, nevarēju neatsaukties ielūgumam apskatīt Latvijas laukos pilnīgi no jauna uzbūvētu bibliotēku, par kuru daudz atzinīgu vārdu biju dzirdējis no ekspertiem Amerikā un citās valstīs. Kā gan tas iespējams, ka par šo Latvijas bibliotēku zina ārzemēs, bet nezina Latvijā? Tas bija pietiekams iemesls, lai pārkārtotu savus plānus un uz Rīgu dotos caur Jaunklidzi un pie viena redzētu gan jauno filmu, gan bibliotēkas ēku.

 

Braucot no Strenčiem uz Smilteni to nepamanīt nav iespējams. Pa ceļam nav tik daudz jaunuzceltu ēku, turklāt šī noteikti nelīdzinās ne priekšstatam par to, ko mūsdienās būvē Latvijas laukos, ne tradicionālajai izpratnei par to, kādai jāizskatās bibliotēkai – tā ir mūsdienīga senlatviešu rija ar stiklotu jumtu. Uz filmas pirmizrādi bija sapulcējušies daudzi saposušies ļaudis, lai uzzinātu, kas tik īpašs mazajā Jaunklidzī pirms pāris gadiem uzbūvētajā bibliotēkā, ka par to rīdziniekiem jāuzņem filma.

 

Jaunklīdža iedzīvotāji šajā filmā droši vien nesaskata neko īpašu – tāda jau ir mūsu ziemeļnieku mentalitāte – uztvert lietas pašas par sevi saprotamas un ikdienā par tām īpaši nejūsmot. Jā, filmas varoņi laiku pa laikam piemin, ka lepojas ar savu bibliotēku, jo ne visās pašvaldībās tāda ir, bet tomēr rodas sajūta, it kā tas nebūtu nekāds īpašs sasniegums un tādas bibliotēku ēkas būtu vai ik katrā novadā. Tomēr visos nav un tieši tāpēc Jaunklidzis var kalpot kā labs piemērs un iedvesma tām pašvaldībām, kurās vēl šaubās, vai ieguldīt ierobežotos līdzekļus bibliotēkā, kas bez maksas ir pieejama katram un var palīdzēt ikvienam atrast savu veiksmes vai laimes formulu.

 

Skatoties filmu, rodas sajūta, ka tā pārstāv pilnīgi citu filosofiju, citu domāšanu, kas par 180 grādiem atšķiras no tās, kurai svēti tic Rīgā. Arī 200 cilvēkiem ir vajadzīga sava bibliotēka un saieta nams, lai pēc kultūras nebūtu jābrauc desmitiem kilometru ar autobusu, kas kursē vienreiz dienā. Pakalpojumiem ir jābūt tuvāk un viegli pieejamiem saviem klientiem ne tikai pilsētā, bet arī laukos. Un tas nekas, ka daudzi no laukiem ir aizbraukuši, arī tiem dažiem, kas palikuši, ir tiesības uz piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi. It kā ļoti vienkārši secinājumi, bet kontekstā ar to, ko dienas kartībā bieži apspriež galvaspilsētā, tie šķiet pilnīgi revolucionāri. Ir prieks, ka ir cilvēki, kuri Latvijas laukos to saprot un par spīti grūtībām iegulda bibliotēkā, acīmredzami cerībā, ka kādu dienu šis ieguldījums atmaksāsies.

 

Ugandā


Otro reizi šo filmu skatījos kopā ar bibliotekāriem un bibliotēku atbalstītājiem Ugandā, kādā seminārā par to, kā panākt lielāku atbalstu un vairāk resursu bibliotēkām, jo tās visā pasaulē un īpaši jau attīstības valstīs tiek uzskatītas par īsāko ceļu uz labākām iespējām un labklājību. Ugandai dauzējādā ziņā ir daudz mazāk paveicies nekā Latvijai – tur lietas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamām, diemžēl daudziem nav pieejamas. Viņiem priekšā daudz vairāk darāmā nekā mums Latvijā.

 

Pēc filmas noskatīšanās man par pārsteigumu daudzu ugandiešu acis mirdzēja – tagad viņi zinot, kādai jābūt ideālai bibliotēkai. Un šis ideālais modelis nāk no Latvijas, no Jaunklidža. Ne viens vien semināra dalībnieks izteica pozitīvus komentārus par filmu un par bibliotēku, uzskatot, ka Jaunklidža bibliotēkas – saieta nama modelis, kur apvienota bibliotēka un citi pakalpojumi, būtu ideāls modelis arī bibliotēkām Āfrikā. Kultūras nams, frizētava, bibliotēka vienuviet daudziem ugandiešiem, kas dzīvo ārpus lielākām pilsētām, ir sapnis par skaistāku nākotni. Tiesa, ja Latvijā mums tikai jāizšķiras par atbalstu jaunas bibliotēkas būvēšanai vai attīstīšanai, tad Ugandā bieži pirmais jautājums ir par elektrības ievilkšanu, grāmatu un interneta pieejamību vai lasītprasmes veicināšanu.  Mēs Latvijā bieži paši nenovērtējam to, kas mums jau ir, kā arī neapzināmies, kas mums varētu būt, ja mēs vēl mazliet saņemtos.

 

Tomēr, ir kaut kas kopīgs bibliotēkām gan Ugandā, gan arī  Latvijā un citur pasaulē. Bibliotēkas parasti ir vietas, kas ir atvērtas visiem un kas dod iespēju katram neatkarīgi no sociālā stāvokļa, ienākumu daudzuma vai atrašanās vietas. Kā liecina pētījumi, ieguldījums bibliotēkā daudzkārt atmaksājas – cilvēki iegūst zināšanas, uzzina par iespējām, atrod darbu, vienkāršāk un lētāk samaksā savus rēķinus un tādējādi ietaupa līdzekļus. Bibliotēka var dot cerību un var dot arī daudz ko „taustāmāku“, kas var pēc tam būt pamats arī ekonomiskiem ieguvumiem.

 

Iespējams, cilvēki izvēlas dzīvot kādā vietā, jo viena no lietām, ko tur piedāvā, ir pasaules klases bibliotēka. Par to liecina arī vairāki piemēri Latvijā. Bet vai mēs šo unikālo potenciālu, ko sniedz ieguldījums bibliotēkā, vienmēr izmantojam? Ugandā mūs apskauž, bet mēs paši bieži (nepamatoti) uzskatām, ka mēs esam neapskaužami sliktā situācijā.

 

Cik reizes jūs esat noskatījušies filmu par Jaunklidža bibliotēku? 

 

____________

 

Papildu informācija:

Saite uz video “Dzīves centrs” “Trešā tēva dēla” YouTube kanālā.

 

Jaunklidža bibliotēka-saieta nams atklāts 2010. gada 30. oktobrī. Tas atrodas Strenču novada Plāņu pagastā, apdzīvotā vietā Jaunklidzis ar nedaudz vairāk kā 200 iedzīvotājiem. Saieta nama projekta autors ir arhitekts Armands Bisenieks. 75% ēkas būvniecības izmaksu sedza Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, bet pārējo summu nodrošināja Strenču novada pašvaldības līdzfinansējums.