Trīne Skei Grande Latvijas Nacionālajā bibliotēkā viesojās 2026. gada 6. novembrī, piedaloties starptautiskajā simpozijā “Tiesības uz lasīšanu: Turpinājums”. Tajā viņa iepazīstināja ar Norvēģijas lasīšanas stratēģiju un dalījās pieredzē par to, kā nacionāla lasīšanas politika var stiprināt demokrātiju un cilvēkjaudu. Simpozijs turpināja 2025. gadā pieņemtā Rīgas Manifesta aizsākto diskusiju par lasīšanas nozīmi valsts attīstībā un nepieciešamību Latvijā veidot pastāvīgu nacionālo lasīšanas stratēģiju.

Sarunā pievēršamies Norvēģijas pieredzei, pieaugušo lasītprasmei, bibliotēku lomai lasīšanas kultūras veidošanā un tam, ko katrs no mums var darīt, lai grāmatām savā ikdienā atvēlētu vairāk vietas.

Kurā brīdī kļuva skaidrs, ka Norvēģijai nepieciešama nacionāla mēroga rīcība lasītveicināšanā?

Norvēģijas literatūras politika balstās atziņā, ka norvēģu valoda ir maza valoda, kurai nepieciešama aktīva literatūras politika. Vienlaikus Norvēģijā jau kopš 19. gadsimta 80. gadiem pastāv sena tradīcija veidot vienotu, visiem pieejamu valsts izglītības sistēmu. Jau toreiz lasīšana un rakstīšana tika uzskatītas par būtisku demokrātijas veidošanas un pilsoņu iespēju stiprināšanas instrumentu.

Kopš tā laika skolas ir piedzīvojušas daudz pārmaiņu: ekrānu ienākšanu mācību procesā, izmaiņas mācību materiālu izmantošanā, pandēmiju, pārmaiņas skolotāju izglītībā un mācību programmās, kā arī tehnoloģiju arvien lielāku klātbūtni bērnu dzīvē. Visu šo faktoru kopums ir veicinājis to, ka mūsu lasītprasme ir pasliktinājusies straujāk nekā daudzās citās valstīs.

2024. gadā Norvēģijas valdība uzsāka lasītveicināšanas stratēģiju “Kopā par lasīšanu” (Sammen om lesing, 2024–2030). Norvēģijas Grāmatizdevēju asociācija kritizēja šo stratēģiju par nepietiekami visaptverošu pieeju. Kas, Jūsuprāt, tajā pietrūka, un ko Jūs vēlētos sasniegt līdz 2030. gadam?

Pirmkārt, stratēģijai trūka finansējuma. Redzam, ka daudzas jomas, kuras ar tās palīdzību bija paredzēts stiprināt, piemēram, mācību materiāli, bibliotēkas un skolu bibliotēkas, patiesībā piedzīvo finansējuma samazinājumu. Mūsuprāt, stratēģijā trūkst arī pasākumu, kas būtu domāti pieaugušajiem. Tā nav piedāvājusi pietiekami radošus risinājumus, kā palīdzēt cilvēkiem pāriet no lasītprasmes trūkuma uz aktīvu lasīšanu.

Norvēģijā pašlaik tiek izstrādāta atsevišķa lasīšanas stratēģija pieaugušajiem. Kāpēc līdzās bērnu un jauniešu lasīšanas paradumiem ir svarīgi pievērsties arī pieaugušo lasīšanai? Kādiem jautājumiem būtu jābūt šīs stratēģijas prioritātēm?

Saskaņā ar OECD datiem Norvēģijā ir 530 000 pieaugušo, kuriem ir ļoti zema lasītprasme. Viņi piedzīvo atstumtību. Mums ir jāpalīdz viņiem kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības dalībniekiem. Turklāt, ja vēlamies cīnīties ar nepietiekamu lasītprasmi bērnu vidū, mums ir vajadzīgi arī pieaugušie, kuri paši lasa.

Diskusijā Arendālas politikas festivālā (Arendalsuka) 2024. gada augustā Jūs lasīšanu raksturojāt kā “demokrātijas atslēgu”. Kā Jūs skaidrotu šo saikni? Kas notiek ar demokrātisku sabiedrību, ja pasliktinās lasītprasme un arvien mazāk cilvēku lasa garākus un sarežģītākus tekstus?

Cilvēki, kuri neprot lasīt, nevar piedalīties demokrātijā ar tādām pašām iespējām kā pārējie. Viņi piedzīvo atstumtību gan sabiedrībā, gan bieži vien arī darba tirgū. Norvēģijā 50 procenti ieslodzīto, kuri ir jaunāki par 25 gadiem, neprot lasīt. Kā viņi var aizstāvēt savas likumīgās tiesības, ja pat nespēj izlasīt sev piespriesto sodu? Diez vai tā ir nejaušība, ka Donalds Tramps saviem atbalstītājiem mēdz saukt: “Es mīlu mazizglītotos.” (“I love the poorly educated.”)

Norvēģijai ir senas tradīcijas lasīšanas veicināšanā ar bibliotēku, skolu un grāmatniecības nozares palīdzību. Kuras iniciatīvas ir izrādījušās īpaši veiksmīgas? Ko esat mācījušies no pieejām, kas nav devušas gaidītos rezultātus? Un kā novērtēt, vai lasīšanas veicināšanas pasākumi patiešām darbojas?

Norvēģijas politiķiem ir izdevies atrast politikas instrumentus, kas atbalsta grāmatniecības nozari, bet neiejaucas tās darbībā un nenosaka, kā tai jāattīstās. Viens piemērs ir atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa, otrs – bibliotēku grāmatu iepirkuma programmas, kurās netiek veikta cenzūra.

Atbalstot nozari, bet nevadot to, ir izdevies radīt telpu tās attīstībai starp “biržu un katedrāli”.

Publiskajām un skolu bibliotēkām ir būtiska loma Norvēģijas lasīšanas stratēģijā. Kādu lomu tām vajadzētu uzņemties lasīšanas paradumu stiprināšanā? Kā uzlabot sadarbību starp bibliotēkām, izdevējiem, skolām un citām iesaistītajām pusēm?

Šī ir ļoti nozīmīga joma, un pašreizējās valdības laikā mēs redzam daudzus finansējuma samazinājumus. Gan bibliotēkas, gan grāmatnīcas veicina lasīšanu, taču pēdējos gados bibliotēku kontekstā lielākā uzmanība pievērsta ēkām un darbiniekiem, nevis grāmatām. Šī situācija ir jāmaina.

Grāmatu pieejamība ir būtiska, taču ar to vien nepietiek, lai cilvēks sāktu lasīt. Kā bibliotēkas var palīdzēt pārvērst piekļuvi grāmatām patiesā vēlmē lasīt, īpaši to cilvēku vidū, kuri lasa reti vai nelasa nemaz?

Bibliotēkām nepieciešams daudz vairāk izbraukuma projektu un sadarbības iniciatīvu. Piemēram, dažviet ir izveidotas tā sauktās grāmatu somu bibliotēkas (bag libraries) darbavietās – bibliotēkas nogādā tur grāmatu somas, no kurām darbinieki var izvēlēties un paņemt grāmatas lasīšanai.

Ja bibliotēkas vēlas gūt panākumus, tām pašām jādodas pie cilvēkiem, nevis tikai jāapkalpo tie, kuri jau nāk uz bibliotēku. Grāmatām jābūt darbavietās, autobusos, vilcienos, pilsētas laukumos un kafejnīcās.

Jums ir bijusi iespēja iepazīt kultūrpolitiku no divām atšķirīgām perspektīvām – vispirms kā Norvēģijas kultūras ministrei, bet tagad kā Norvēģijas Grāmatizdevēju asociācijas direktorei. Vai šī pieredze ir mainījusi Jūsu izpratni par to, ko valdība reāli var darīt, lai stiprinātu valsts lasīšanas kultūru?

Nē, es nejūtu, ka man pašai būtu jāatgriežas pie saviem agrākajiem izteikumiem vai jāsastopas ar tiem kā ar kādu pretrunu. Taču manas bažas par norvēģu valodas un lasīšanas situāciju noteikti ir kļuvušas lielākas.

2025. gada intervijā Norvēģijas valodas asociācijai (Riksmålsforbundet) Jūs uzsvērāt, ka lasīšanas veicināšanai nepieciešams daudz vairāk nekā ieguldījumi atsevišķās iniciatīvās. Jūs pat ierosinājāt rudens skolēnu brīvlaiku pārdēvēt par “lasīšanas brīvlaiku”, tādējādi piešķirot lasīšanai lielāku redzamību sabiedrībā. Kā pāriet no atsevišķām kampaņām uz noturīgas lasīšanas kultūras veidošanu? Kādu lomu šajā procesā var uzņemties bibliotēkas?

Lai izveidotu lasīšanas kultūru, ir nepieciešama visas sabiedrības līdzdalība. Tajā jāiesaistās brīvprātīgajām organizācijām, sporta organizācijām, influenceriem, medijiem, darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, kā arī draugu lokiem. Tieši šādu kopības garu mums vajag šajā darbā.

Tajā pašā intervijā Jūs atklāti stāstījāt par disleksiju bērnībā un to, ka lasīšana Jums ne vienmēr padevās viegli. Jūs arī esat stāstījusi par vecmāmiņas nāvi un norvēģu rakstnieka Juhana Bjeres (Johan Bojer) romānu “Pēdējais vikings” (Den siste viking), kas Jums sniedza mierinājumu un palīdzēja atklāt lasīšanas prieku. Kā šī pieredze mainīja Jūsu attiecības ar grāmatām? Vai tā ir ietekmējusi Jūsu skatījumu uz to, kā iedrošināt lasīt citus?

Tā man iemācīja, ka lasīšana ir darbs. Ne viss labais dzīvē nāk bez piepūles. Un bērni iemācās lasīt, ja vien viņiem patiešām ir vēlme izlasīt to, kas ir uzrakstīts.

Mēs bieži runājam par to, cik svarīgi ir lasīt, taču atrast laiku grāmatām savā aizņemtajā ikdienā ne vienmēr ir viegli. Kā Jums pašai izdodas atvēlēt laiku lasīšanai? Intervijā žurnālam Riksmålsforbundet arī lasīju, ka savās mājās esat iekārtojusi īpašu lasīšanas stūrīti bērniem. Kas Jūs pamudināja to izveidot?

Atliek tikai paskatīties uz savu ekrāna laiku, lai saprastu, ka laiks lasīšanai mums tomēr ir! Mājīgs stūrītis, tēja un grāmatas, kuras patiešām vēlies lasīt. Tā arī izdodas atrast laiku.

Trīne Skei Grande. Foto no personiskā arhīva

Intervijā Norvēģijas žurnālam Bonytt Jūs stāstījāt, ka bērnībā katru nedēļu kopā ar mammu apmeklējāt bibliotēku un atkal un atkal ņēmāt lasīšanai vienu un to pašu mīļāko grāmatu. Kas no šiem bibliotēkas apmeklējumiem Jums palicis atmiņā visspilgtāk? Vai ir kāda bibliotēka – no bērnības vai vēlākas dzīves –, kas Jums ir īpaši tuva?

Mums bija ļoti gudra un laipna bibliotekāre, kura ļāva man nepārtraukti atklāt kaut ko jaunu. Taču jāatzīst, ka visspilgtāk no bibliotēkas apmeklējumiem atceros savu lielo bērnības sapni – man gribējās, lai man piederētu daudz grāmatu, kuras jebkurā brīdī varētu paņemt no plaukta un lasīt.

Tagad es strādāju ar grāmatām, un man to ir ļoti daudz. Tā ka mans bērnības sapnis ir piepildījies!

Paldies par sarunu!

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv