Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Milzkalnes bibliotēka Šlokenbekas muižā gadsimtu elpā
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrs sadarbībā ar Bibliotēku attīstības centru norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros no 2025. gada 15. janvāra līdz 23. oktobrim izsludina rakstu konkursu par bibliotēkām, kuru likteņi saistīti ar muižām. Stāstu iesūtīšana un izvērtēšana ir noslēgusies, un esam izraudzījušies desmit labākos rakstus, kurus jauktā secībā no 21. aprīļa līdz 22. septembrim publicēsim Latvijas Bibliotēku portālā. Oktobrī izsludināsim arī rakstu lasītāju vērtēšanas konkursu.
Piektais stāsts ir par Šlokenbekas muižu. Raksta autore Vija Ratniece ir Tukuma bibliotēkas direktora vietniece, Tukuma novada domes Kultūras komisijas locekle, zinātņu maģistre, strādā ar novada pagasta bibliotēkām, sagatavo dokumentus akreditācijām, organizē novadpētniecības konkursus novadā.
Tas ir stāsts par vietu, laiku un cilvēkiem, kas viduslaiku muižu saglabājuši līdz mūsu dienām – funkcionējošu, interesantu un pieejamu.
Novadniece Sarma Upesleja raksta:
“Stāv Šlokenbekas muiža upes ielokā,
Tai gadusimtu stāsti akmens vaigā,
To čukstus sadzirdēt var krēslas klusumā –
Pukst muižas sirds zem aizejošā Laika.”
Netālu no Tukuma (5 km), cieši piekļāvusies gleznainajai Slocenes upītei, kura 14. gs. bija kuģojama, Milzkalnes ciemā atrodas Šlokenbekas (Schlockenbeck) muiža. Bruņinieku muiža agrāk atradusies Cērkstes un Milzkalnes, tagad Smārdes pagastā. Muiža ir viens no retajiem nocietinātas viduslaiku muižas paraugiem Baltijā un vienīgā Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. To uzcēla Livonijas ordeņa vasalis Vannemārs fon Butlars (Buttlar) 1484. gadā un paturēja īpašumā līdz 1544. gadam, līdz par neuzticību Livonijas ordenim viņam īpašumu atņēma.
Muiža vairāk nekā 500 gadu bijusi vācu muižnieku īpašums. Šlokenbekas muiža veidota kā slēgts ēku komplekss. Ēkas savā starpā savienojis aizsargmūris, ieeja pagalmā bija caur nocietinātiem vārtiem. Uzbrukuma gadījumā Šlokenbeka kalpoja par patvērumu Tukuma apkārtnes muižniekiem. 1451. gadā muižu kā dāvinājumu no mestra Hermaņa fon Brigneja saņēma Dītrihs Šenkings (Schenking). 1622. gadā zviedru karavīri uzbruka muižai, sagūstīja Matiasu Šenkingu un nolaupīja dārglietas.
Muiža veidojusies pie svarīga satiksmes ceļa Rīga–Tukums–Kuldīga–Grobiņa, nereti vietējie to saukuši par Tukuma muižu (Hof Tuckum). Muiža celta kā cietoksnis no vietējiem laukakmeņiem un ķieģeļiem. Mūra sienas veido neregulāru trapeci. Sākotnēji muižas pagalmā veduši vārti ar paceļamo tiltu, bet mūrus ietvēris ar ūdeni pildīts grāvis. Visas dzīvojamās un saimniecības ēkas bija pieejamas tikai no pagalma puses. Tāds muižas apbūves princips atvasināts no viduslaiku franku zemnieku nocietināto sētu parauga.
Šlokenbekas muižā atradās 1573. gada izveidotās Livonijas kartes oriģināla kopija. Šo karti sastādīja Nīderlandes astronoms Jans Portancio, un tā ir viena no vissenākajām Livonijas kartēm, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā sniedz priekšstatu par Latviju toreiz. Karte tika iespiesta Vācijā.
17. gs. poļu-zviedru kara laikā muiža piedzīvoja ne vienu vien uzbrukumu, apkārtnes muižnieki dārglietas glabāja Šlokenbekas muižā.
Šlokenbekas muiža vairākkārt tika pārbūvēta un papildināta ar jaunām ēkām 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā, kad tā bija zaudējusi militārās funkcijas, muižu pielāgoja saimnieciskai dzīvei. Hristofers fon Putkammers (Puttkammer) 1678. gadā muižu saņēma no Oto Bartolda Šenkinga dzīvesbiedres maiņā pret mazāku muižu. Attīstoties saimnieciskajai darbībai, fon Putkammers 17. gs. 80. gados mūra ziemeļu un dienvidu pusē izbūvēja divas jaunas caurbrauktuves, kuras noslēdz vārtu torņi. Torņu galos uzstādīti metāla karogveida rādītāji ar atzīmi 1688.
18. gs. Šlokenbekas muižā uzcēla saimniecības ēkas: klēti, staļļus, kūti, ratnīcu, alus un spirta brūzi, kā arī citus tamlīdzīgus objektus. 1748. gadā saskaņā ar revīzijas datiem muižai piederēja trīs krogi. Muižā pārstrādāja 900 pūrus rudzu un 600 pūrus miežu, aptuveni puse saražotā degvīna tika pārdota muižas krogos, atlikusī daļa – eksportēta uz Vāciju.
1701. gadā muiža nonāca Eberharda Filipa fon der Brigena (Brüggen) dzimtai, bet jau 1728. gadā pēc Brigena meitas Annas Dorotejas laulībām ar dzimtkungu Vilhelmu Grothusu (Grotthuss) palika Grothusu īpašumā līdz pat 1815. gadam. Šlokenbekas muižu 1818. gadā ar visām piemuižām nopirka Krievijas impērijas kambarkungs grāfs Johans Fridrihs Mēdems (Medem).
1828. gadā muižu iegādājās ievērojamais Rīgas tirgotājs, kuģu kompānijas “Bulmerinks un partneri” īpašnieks Eberhards Mihaels fon Bulmerinks (Bulmerincq).
1848. gadā muižu pārpirka Matiass Dītrihs Reinholds (M.D.R.) fon der Reke (Recke), un Rekes palika pēdējie Šlokenbekas muižas īpašnieki līdz pat denacionalizācijai 1920. gadā. Pēc Matiasa fon der Rekes nāves muižā saimniekoja dēls Ludvigs fon der Reke. Būdams Krievijas ķeizara jūras flotes kapteinis, pazīstams kā latviešu izglītības un kultūras atbalstītājs, viņš savas muižas zemniekiem 1862. gadā uzcēla jaunu skolas namu. Peļņa ļāva uzbūvēt ne tikai skolu, bet arī jaunu magazīnu (1862), dzirnavas un klēti (1867). 1920. gadā Šlokenbekas muižu konfiscēja un nodeva valsts pārziņā.
Arhīva fonda “Izglītības ministrija” dokumentos bibliotēkas lietā redzams, ka Šlokenbekas (Milzkalnes) pagasta padomes bibliotēka dibināta 1923. gadā. 1923. gada 9. martā Šlokenbekas pagasta pilnvarotais parakstījis Kultūras fonda bibliotēku noteikumus un saņēmis 507 grāmatas bibliotēkas dibināšanai. Milzkalnes bibliotēka ir vairākkārt mainījusi atrašanās vietu. Sākotnēji Milzkalnes bibliotēka atradās bijušajā Tautas namā.
20. gs. 20.–30. gados Šlokenbekā atradās mežsaimniecība, ēkas netika īpaši apsaimniekotas. 1930. gadā Šlokenbekas muižu ierakstīja valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, ēkas bija ļoti sliktā stāvoklī – pussabrukušas, daļu no tām nojauca, daļu paredzēja atjaunot.
Pēc 2. pasaules kara muižas ēkas bija stipri cietušas, daudzas tika nojauktas. Bibliotēka Milzkalnē darbu atsāka 1945. gadā. Milzkalnes pagasta darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas sēdē tika rosināts dibināt bibliotēku. Bibliotēkai telpas – 26,5 m2 – tika ieradītas Milzkalnes tautas namā, bibliotekāra pienākumus veica kluba pārzinis Andrejs Vītols. No 1948. gada Milzkalnes bibliotēkā strādāja Elīza Helde, bibliotēkas vajadzībām tika piešķirti 500 rubļi grāmatu iegādei. Tika izsludināta “Grāmatu dekāde” ar mērķi izglītot cilvēkus padomju laika garā. Darba alga bibliotekāram – 374 rubļi. No 1950. gada parādījās bibliotēku atskaites, kurās uzrādīts, kādi pasākumi notikuši, bibliotekārs gatavoja plakātus, lozungus un uzsaukumus (piemēram, par godu Staļinam). Šajā laikā bibliotēkā populāras bija “skaļās lasīšanas”. 1948. gadā bibliotēkā ienākušas 473 grāmatas.
1952. gadā Milzkalnes bibliotēku vadīja Filipsons, gada izsniegums bija 3387 eksemplāri. No 1954. līdz 1966. gadam bibliotēkā strādāja Lilija Kopmane – grāmatas iznēsāja pa mājām, aktīvi uzskaitīja, cik izlasīti Ļeņina, Staļina, Marksa, Engelsa darbi. Milzkalnes bibliotēkai uzradās sponsors – CBR-5, kas piešķīra 50 rbļ. grāmatu iegādei. Gada atskaitēs bija jāpievieno paskaidrojums – piemēram, kāpēc plānoto desmit pasākumu vietā notikuši tikai astoņi. Bibliotēkas fonda grāmatas sāka klasificēt pa zinātņu nodaļām. 1958. gadā bibliotekārei bija jāpiedalās tautas skaitīšanā.
1961. gadā Milzkalnes bibliotēkā bija 5486 grāmatas. Bibliotēkas telpas paplašināja (kopējā platība 85 m2), bija lasītava un grāmatu glabātuve jeb krātuve. 1965. gadā Milzkalnes bibliotēkā bija 6343 grāmatas, 372 lasītāji, izsniegums – 5618 eksemplāri, iegādātas 628 grāmatas.
Milzkalnes bibliotēkā 1967. gadā strādāja Natālija Lūse, bet no 1968. gada – Milda Balode, kas bija arī ciema padomes deputāte.
Ar 1957. gadu muižā sāka saimniekot ceļu būves organizācijas, kuras vēlāk atjaunoja un restaurēja ēkas. 20. gs. 70. gados muižas komplekss tika nodots Latvijas PSR Celtniecības ministrijas Speciālā ceļu būves tresta 5. ceļu būves rajona rīcībā. Latvijas PSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantorī arhitekta E. Kalniņa vadībā 1974. gadā tika izstrādāts un realizēts projekts, kas muižas kompleksam piešķirtu sākotnējo kolorītu. Muižas atjaunošana tika sākta 1976. gadā, šim nolūkam bija piešķirti 1,8 miljoni rubļu, pēc tam ik gadu restaurācijas darbiem atvēlēti 100–150 tūkstoši rubļu. Lielās kūts un zirgu staļļa vietā tika sākta ciema kluba celtniecība, bet dzīvojamā mājā ierīkoja Ceļu muzeju. Mazajā ratnīcā izvietoja Ceļu muzeja tehniku.
1974. gadā Milzkalnes bibliotēkas fondā bija 8650 grāmatas, bija 255 lasītāji, izsniegums – 4545 eksemplāri.
1976. gadā darbu sāka Velta Straupmane. Kopā ar Milzkalnes tautas nama vadītāju Līgu Cvetkovu bieži organizēja pasākumus.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 90. gados, Šlokenbekas muižā saimniekoja valsts a/s “Autoceļu direkcija”.
1994. gadā bibliotēka tika pārcelta uz Šlokenbekas muižu nelielā telpā (austrumu spārnā). 1995. gada 1. janvārī Milzkalnes bibliotēkas krājumā bija 19 622 grāmatas, bija 230 lasītāji, izsniegums – 5336 eksemplāri.
2001. gada 15. maijā Smārdes pagasta Milzkalnes bibliotēkā sāka strādāt Ausma Amoliņa, tobrīd bibliotēkas krājumā bija 12 074 eksemplāri. Smārdes pagasta pašvaldība piešķīra 650 Ls grāmatu iegādei, bet periodikas iegādei – 410 Ls.
2007. gada nogalē tika pieņemts lēmums par to, ka Satiksmes ministrija Šlokenbekas muižu nodod Smārdes pagasta pašvaldībai.
No 2007. gada 1. jūnija līdz šodienai Milzkalnes bibliotēka atrodas Šlokenbekas muižā (pēc mūru renovācijas – kūts, vāgūža vietā ziemeļu spārnā). Pārbūve veikta pēc Daces Dēliņas arhitektu biroja 2003. gadā izstrādātā projekta “Šlokenbekas muižas korpusa un saimes nama 1. stāva restaurācija”.
Pēdējais Šlokenbekas muižas kompleksa labiekārtošanas projekts īstenots 2022. gadā – “Slocenes upes saliņas pie Šlokenbekas muižas labiekārtošanas darbi Smārdē”. Tika atjaunota saliņa pie Šlokenbekas muižas Slocenes upē pirms tilta, pretī bijušās kungu mājas dienvidu fasādei.
Tā nu cauri gadu simtiem, pateicoties labvēlīgām apstākļu sakritībām, kā arī vietējo varas vīru uzņēmībai, izvirzot muižas kompleksa atjaunošanu par prioritāti, Šlokenbekas muižas komplekss ir atdzimis no jauna, priecē vietējos iedzīvotājus un tūristus. Tagad muižas kompleksā darbojas Milzkalnes bibliotēka, kultūras nams, viesnīca, kafejnīca, Velvju viesību zāle, sauna, baseins un Ceļu muzejs.
Izmantotie avoti:
1. Dišlere, Inta, Agrita Ozola. (2002) Šlokenbekas muiža. No Inta Dišlere, Agrita Ozola. Muižas lauku kultūrvidē. Tukums: Tukuma muzejs. 122.–125. lpp.
2. Grūbe, Vineta. (2007, 2. jūnijs). Bibliotēka – Milzkalnes lepnums. Tukuma Ziņotājs, 43, 1. lpp.
3. Krišāne, Lilija. (1998, 9. oktobris). Precinieku gaidās (Šlokenbekas muiža). Tukuma Ziņas, 5. lpp.
4. Latvijas Valsts ceļu muzeja arhīvs
5. Mašnovskis, Vitolds. (2021). Šlokenbekas muiža. No Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla: Enciklopēdija. Rīga: Zvaigzne ABC. 380.–384. lpp.
6. Milzkalnes bibliotēkas gada atskaites
7. Ozola, Agrita. (2008). Engures pagasts. Tukums: Tukuma muzejs. 367. lpp.
8. Pilis Tukumā un tā apvidū. (2000). No Latvijas pērles: kultūrvēsturisks ceļvedis pa 40 skaistākajām Latvijas pilīm un muižām. Rīga: AGB. 234.–249. lpp.
9. Zarāns, Alberts. (2006). Šlokenbekas muiža. No Alberts Zarāns. Pilis un muižas Latvijā: enciklopēdija par arhitektūras, vēstures un kultūras mantojumu. (Latvijas mazā enciklopēdija). Rīga: Zvaigzne ABC. 22.–23. lpp.
10. Zilgalvis, Jānis. (2014). Šlokenbekas nocietinātā muiža. No Jānis Zilgalvis. Laiks ceļot = Time to Travel = Zeit zum reisen: Latvijas sakoptākās pilis, muižas, parki un pastorāti. Rīga: Vesta LK. 276.–281. lpp.
Aicinām lasīt:
Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā” – izzini, apraksti, iesūti!
Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Strazdumuižas kungu nams
Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Bramberģes muiža
Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Pelču muižas pils
Rakstu sagatavoja:
Vija Ratniece
Tukuma bibliotēkas direktora vietniece
Rakstu konkurss “Bibliotēka muižā”: Milzkalnes bibliotēka Šlokenbekas muižā gadsimtu elpā