Pieredzes apmaiņa Leipcigā: trīs dienas grāmatu un ideju pilsētā 

No 2026. gada 18. līdz 22. maijam mēs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Pētniecības un interpretācijas centra projektu vadītāja Ineta Vaivode un muzejpedagoģe Dace Pūka, apciemojām pilsētu Erasmus+ mācību mobilitātes ietvaros. Plānā bija Vācijas Nacionālās bibliotēkas, Leipcigas Drukas muzeja un Leipcigas Universitātes bibliotēkas apmeklējums, taču neslēpsim – bijām manāmi vīlušās, kad uzzinājām, ka mobilitātes datumi tomēr nesakrīt ar Wave-Gotik-Treffen, vienu no pasaulē lielākajiem gotu subkultūras festivāliem. Cerējām paķert kaut nedaudz no Leipcigas ekscentriskās puses.

Visvairāk mūs interesēja bibliotēku izstādes un muzejpedagoģisko programmu veidošana. Šie formāti iedzīvina krājumā glabātās liecības mūsdienu kontekstā un paplašina priekšstatu par bibliotēku kā vietu, uz kuru doties ne tikai pēc konkrētas grāmatas, bet arī lai uzkavētos, apskatītu izstādi vai piedalītos kādā kultūras norisē.

Vācijas Nacionālās bibliotēkas jaunā piebūve, kurā atrodas Vācijas Grāmatu un rakstības muzejs

Vācijas Nacionālās bibliotēkas vēsturiskais spārns

Vācijas Nacionālā bibliotēka tuvplānā

Vācijas Nacionālās bibliotēkas vēsturi būtiski ietekmēja valsts sadalīšana pēc Otrā pasaules kara, kad Leipcigā un Frankfurtē pie Mainas darbojās divas atsevišķas bibliotēkas. Pēc Vācijas atkalapvienošanās tās kļuva par vienotu nacionālo bibliotēku ar divām darbības vietām. Bibliotēkas un lasītavu apskates laikā redzējām, kā līdz ar gadu desmitiem mainījušies arhitektūras stili un priekšstati par lasīšanas telpu. Iespaidīgo ēku veido vēsturiskais spārns, kas celts no 1914. līdz 1916. gadam, un mūsdienīga, grāmatas formā veidota piebūve, kurā atrodas Vācijas Grāmatu un rakstības muzejs.

Vācijas Nacionālās bibliotēkas lasītava

Vācijas Nacionālās bibliotēkas lasītava

Ceļš no vienas lasītavas uz nākamo rosināja sarunu par to, cik būtiski bibliotēkai ir apzināt savas mērķauditorijas un aktīvi aicināt tās iepazīt bibliotēkas resursus. Ar aicinājumu vien gan nepietiek – cilvēki jāiedrošina pārvarēt sākotnējo biklumu un uztvert bibliotēku kā neatņemamu daļu no brīvā laika pavadīšanas. Vācu kolēģi šim nolūkam rīko daudzveidīgus publiskus pasākumus: ekskursijas tumsā un īpašas tūres, kuru laikā apmeklētāji var nokļūt arī telpās, kas ikdienā nav publiski pieejamas.

Košļeņu automāts pārvērties par lasāmvielas ieteikumiem

Iespēja iegādāties kancelejas preces bibliotēkā

Uzrunāja arī dažas detaļas, uz kurām mēs ar Daci noraudzījāmies kā kārtīgi tūristi. Acīs iekrita bibliotēkas suvenīru līnija, kurā klasiskais caurspīdīgais maisiņš, uz kuru ne viens vien LNB apmeklētājs raugās ar aizdomām un vieglu aizkaitinājumu, šeit izskatās pēc ikdienā lietojama dizaina priekšmeta. Jauks šķita arī našķu automātam līdzīgs risinājums, kurā apmeklētāji var iegādāties bibliotēkā nepieciešamās kancelejas preces un piemiņas priekšmetus ar bibliotēkas simboliku. Vēlāk ieraudzījām vēl vienu neparastu objektu. Grāmatu muzeja foajē novietots nostalģisks košļeņu automāts, kas pārvērsts par nelielu lasīšanas veicināšanas aktivitāti. Atliek pagriezt kloķi un paļauties uz veiksmi – aparāts izsniedz bērnu, uzziņu vai daiļliteratūras ieteikumu.

Bibliotēku tuvāk iepazinām, aplūkojot tās krātuves. Īpašu interesi raisīja tas, ka muzejam ir savs krājums – LNB pastāvīgajai ekspozīcijai tāda nav. Grāmatu un rakstības muzejam ir arī pašam sava lasītava. Redzējām iespaidīgus seniespiedumus, nošu kolekcijas un bērnu grāmatas. Aplūkojām slavenā tipogrāfa Jana Čiholda arhīvu. Daļa materiālu joprojām glabājas tā, kā tie bija sakārtoti viņa mājās. Melnrakstu, skiču, piezīmju un citu dokumentu jūrā iespējams izsekot Čiholda domu gājienam un ieraudzīt, kā soli pa solim tapušas viņa idejas. Šādi arhīvi ļauj iepazīt personību ne tikai caur paveikto, bet arī pavisam cilvēcīgi – caur ikdienas darba procesu. Pavisam cita pasaule pavērās tajā krātuves daļā, kas veltīta drukas tehnoloģijām. Vairāku stāvu plauktu sistēmās glabājas 18. un 19. gadsimta iespiedpreses, kas, iespējams, gaida savu zvaigžņu stundu, lai parādītos kādā izstādē. Īpašs prieks bija ieraudzīt arī krājuma daļu, kas atspoguļo drukas vēsturi Austrumos. Runājot par rokas salikuma attīstību, mēdzam aizmirst, ka Ķīnā līdzīga tehnoloģija radās vēl agrāk. Nepameta sajūta, ka par iespiedpresēm, linotipiem un litogrāfijas akmeņiem esam tik lielā sajūsmā, ka ar to nedaudz pārsteidzam vācu kolēģus. Prasījās paskaidrojums: Latvijā šāds industriālais mantojums ir liels retums, savu drukas vēsturi neesam sistemātiski glabājuši, un arī individuālu entuziastu diemžēl nav daudz.

Vācijas Grāmatu un rakstības muzejs savulaik kļuva par vienu no daudziem iedvesmas avotiem, strādājot pie LNB pastāvīgās ekspozīcijas. Tas atklāts 2012. gadā, joprojām pieejams apmeklētājiem bez vērienīgām pārmaiņām un nebūt nešķiet vecmodīgs. Nostiprinājām pārliecību, ka vislabāk laika pārbaudi iztur ekspozīcijas, kas ieturētas klasiskā stilā, nepaļaujas uz mirkļa tendencēm un nav tehnoloģiju pārsātinātas. Runājot par tehnoloģijām, diemžēl nevarējām izmēģināt bibliotēkas īpašo virtuālās realitātes piedzīvojumu, kas ļauj 40 minūtēs izdzīvot Gētes “Fausta” sižetu. Aktivitāte godam kalpojusi vairākus gadus, taču pašlaik tai nepieciešama pamatīga tehniskā apkope, kas atlikta uz nenoteiktu laiku. Pārspriedām, ka šobrīd darbā pie bibliotēku izstādēm jāmeklē radoši scenogrāfiski risinājumi, kas ļauj ietaupīt līdzekļus. Pastāvīgā ekspozīcija ved apmeklētājus cauri 5000 gadu ilgai mediju vēsturei, stāsta par zināšanām, cenzūru un vārda brīvību, kā arī aicina domāt par grāmatu un rakstītā vārda lomu digitālajā laikmetā. Dienu vēlāk atgriezāmies ekspozīcijā, lai vērotu skolēnu grupas nodarbību. Pamanījām kādu niansi, par kuru vērts aizdomāties, vadot nodarbības arī Latvijā. Tiklīdz bērni sāka zaudēt uzmanību, viņiem piedāvāja aktīvo pauzi: uz grīdas projicēja Virtakas zīmēm līdzīgus simbolus, kas cits pēc cita izgaismojās, un bērniem bija jāpaspēj uz tiem nostāties.

Par iespēju ēnot un piedalīties vienā no bibliotēkas muzejpedagoģiskajām nodarbībām bijām īpaši priecīgas. Stundu vērojām, kā norit drukas darbnīca, kurā izmanto dabas materiālus, un pie reizes pārbaudījām savas iesūnējušās vācu valodas zināšanas. Skolēnu grupa bija liela, kolēģi skaidroja, ka ir vasaras brīvlaiks, tāpēc kopā apvienotas vairākas klases. Nodarbība sākās ar sarunu ekspozīcijā, un uz jautājumu, vai kāds jau iepriekš ir ciemojies bibliotēkā, pacēlās daudzas rociņas.

Iztaujājām kolēģus arī par publiskajām darbnīcām. Katru mēnesi bibliotēka publicē nodarbību kalendāru, un uz tām var nākt bez iepriekšējas pieteikšanās. Noslodzi un interesi ir grūti paredzēt: reizēm atnāk vien daži cilvēki, bet pirmssvētku laikā darbnīcā var piedalīties pat ap 50 pieaugušo un bērnu. Nevienu prom neraida, vienkārši jāapbruņojas ar pacietību, jo darbs norit lēnāk.

Universitātes bibliotēka: studenti, kukaiņi un izstādes

Mūsu kompaktā brauciena programma izveidojās tā, ka trīs dienu laikā lūkojāmies uz Leipcigas bibliotēku ainu no dažādiem skatu punktiem. Pienāca Universitātes bibliotēkas laiks. Nacionālās bibliotēkas kolēģi mūs iesildīja: “Universitātes bibliotēku pamanīsiet jau pa gabalu – ļoti daudz studentu un noparkotu velosipēdu. Tā būs pavisam atšķirīga pieredze.” Leipcigas Universitātes bibliotēkas pirmsākumi meklējami 1543. gadā, kad tās krājumu sāka veidot no reformācijas laikā slēgto klosteru bibliotēku grāmatām. Otrā pasaules kara beigās bibliotēkas galvenā ēka tika gandrīz pilnībā sagrauta, taču laikus pārvietotais krājums lielākoties saglabājās; vēsturisko ēku atjaunoja pēc Vācijas atkalapvienošanās. Brīdī, kad apmeklējam bibliotēku, rekonstruēto lasītavu interjeros rosās 21. gadsimta studenti, un vienīgais, ko laikmetu maiņa nav skārusi, ir manāmais pirmseksāmenu satraukums. Izgājām cauri svarīgai bibliotēkas darba daļai – nodot vai izņemt pasūtītās grāmatas var 24 stundas diennaktī, un, lai to izdarītu vēlajās vakara stundās, nav nepieciešama personāla palīdzība.

Svarīgākais pieturpunkts bibliotēkā – insektiem veltīta izstāde. Tas ir pateicīgs un vizuāli bagāts materiāls: visdažādāko kukaiņu attēli, īpaši senajās grāmatās, allaž piesaista apmeklētāju uzmanību. Ekspozīcija asprātīgi pievērsās arī grāmatu un kukaiņu sarežģītajām attiecībām no krājuma saglabāšanas viedokļa. Līdzās krāšņi ilustrētajiem izdevumiem bija eksponētas dažādu kaitēkļu izgrauztas papīra lapas, savukārt vitrīnā varēja aplūkot lamatas un citus materiālus, ko ikdienas darbā izmanto konservatori un restauratori, glābjot izdevumus, par kuriem interesējas ne tikai pētnieki, bet arī zvīņenes un ķirmji. Ekspozīcijā grāmatas papildināja kukaiņu modeļi un preparāti, vēstot par to attēlošanu, aprakstīšanu un sistematizēšanu. Izstādes norises laikā arī pati ekspozīcija piedzīvoja kukaiņu pasaulei raksturīgu metamorfozi – pakāpeniski tika nomainīti visi eksponāti.

Ar smaidu atzinām, ka, domājot par bibliotēku izstādēm, aktuāli ir ļoti līdzīgi jautājumi: līdzsvars starp kuratoriālo ieceri un pārliecinošiem dizaina risinājumiem, bibliotēku izstāžu kuratoriālo prakšu izcelšana atmiņas institūciju darbā, radošu projektu īstenošana ierobežota budžeta apstākļos un, pats būtiskākais, izstāžu dokumentēšanas nozīme. Mums uzdāvināja fantastisku izstādes katalogu, ko atvedām uz Latviju. Vācijas kolēģi atzīmēja, ka šādi cenšas saglabāt liecības par katru īstenoto izstādes projektu, kā arī pēta universitāšu bibliotēku un tajās rīkoto izstāžu vēsturi.

Leipcigas Drukas muzejs: mantojums, kas turpina darboties

Mobilitātes pēdējā pietura mūs atgrieza pie stāsta par grāmatas tapšanu – apmeklējām Leipcigas Drukas muzeju. Teicām, ka esam no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kuru ļoti saista ideja par grāmatu kā tehnoloģiju. Piebildām, ka muzejā mūs interesē pilnīgi viss un īpaši priecāsimies par iespēju vērot mašīnas darbībā. Tā arī notika, muzeja pārstāvju pavadībā iepazinām tā unikālo krājumu. Tas glabā iespaidīgas liecības par dažādiem grāmatniecības procesiem. Īpaši izceļas viena no nozīmīgākajām Eiropas un Austrumu rakstzīmju matricu, tērauda puansonu kolekcijām. Vēl viens īpašais dārgums ir kolotipijas drukas iekārta. Tā ir 19. gadsimtā radīta gludspieduma tehnika, kas ļauj iegūt ārkārtīgi precīzus, piesātinātus attēlus. Savulaik to plaši izmantoja mākslas darbu reprodukciju izgatavošanai, taču mūsdienās sarežģītā un laikietilpīgā procesa dēļ tehnika ir gandrīz izzudusi. Leipcigas Drukas muzejs ir viena no retajām vietām pasaulē, kur to joprojām iespējams redzēt darbībā. Pēdējos gados kolotipiju no jauna atklāj arī mākslinieki, izmantojot to savā radošajā procesā.

Mūsu ar Daci sapnis par iespiedprešu kolekciju LNB atdūrās pret realitāti: nepietiek tikai ar dažādu drukas iekārtu krāšanu. Šāds mantojums dzīvo, ja to aktīvi izmanto ikdienā, turklāt nepieciešamas prasmīgu meistaru rokas, kas spēj par iekārtām rūpēties. Muzejā darbojas plašs brīvprātīgo tīkls, un daudzi tā darbinieki savulaik strādājuši tipogrāfijās, tāpēc dažādas 20. gadsimta drukas iekārtas viņiem nav svešas. Kāds īpašs projekts tapa ar vietējo iedzīvotāju iesaisti. Ikviens interesents rokas salikumā varēja izveidot Leipcigai veltītu tekstu. Vēlāk šie teksti tika nodrukāti un pārtapa vietējās kopienas pārdomu apkopojumā par savu pilsētu. Nostalģiju pēc klasiskajiem formātiem apliecina arī muzeja piedāvātās darbnīcas: cilvēki nāk uz muzeju, lai, piemēram, paši izgatavotu vizītkartes.

Pieredze jaunā salikumā

Trīs mobilitātes dienu laikā bija arī citas pieturas. Ieslīdējām pilsētas publiskajā bibliotēkā, kur pēc darba laika beigām draugu kompānijas tikās, lai uzspēlētu galda spēles. Izmantojām iespēju aplūkot kolēģu ieteiktās grāmatnīcas, kā arī Leipcigas Mākslas akadēmiju un vēsturisko centru. Pārspriedām redzēto un turpinājām profesionālās sarunas arī ārpus oficiālās programmas. Maija zaļuma ieskautajā Leipcigā vēlreiz pārliecinājāmies, ka pieredzes apmaiņas vērtība slēpjas ne tikai iespējā iepazīt citu bibliotēku darbu, bet arī sarunās, kurās kolēģu pieredze palīdz no jauna paraudzīties uz savām iecerēm. Kādā no dienām prezentējām arī LNB Pētniecības un interpretācijas centra darbu, piedāvājot jaunas idejas sadarbībai un iedrošinot kolēģus apciemot arī Latviju.

Noslēgumā pārcelsimies uz Berlīni, kur laikmetīgās mākslas muzejā Hamburger Bahnhof bija apskatāma lietuviešu mākslinieces Linas Lapelītes lielformāta instalācija We Make Years Out of Hours (“No stundām mēs veidojam gadus”). Kādreizējās dzelzceļa stacijas telpu piepildīja 400 000 koka klucīšu, no kuriem apmeklētāji varēja būvēt arvien jaunas konstrukcijas, ļaut tām sabrukt un sākt visu no jauna. Mākslas darbs nebija sastindzis vienā, autores noteiktā veidolā, tas nepārtraukti mainījās līdz ar cilvēku iesaisti. Drīz vien klucīši atgriezās kopējā kaudzē, lai kļūtu par daļu no kāda cita apmeklētāja ieceres. Arī pieredzes apmaiņā redzēto nav iespējams viens pret vienu pārnest ikdienas darbā, taču to var sadalīt idejās un kopā ar kolēģiem salikt jaunos kontekstos.

Visi foto no brauciena dalībnieču personiskā arhīva

Erasmus+ programmas ADU sektora mobilitātes projekts “Pieaugušo izglītības mobilitātes” (Adult education mobilities) Nr. 2025-1-LV01-KA121-ADU-000318227

Rakstu sagatavoja:
Ineta Vaivode
LNB Pētniecības un interpretācijas centra projektu vadītāja
ineta.vaivode@lnb.lv

Dace Pūka
LNB Pētniecības un interpretācijas centra muzejpedagoģe
dace.puka@lnb.lv