Realitātē tas nozīmē Latvijas Universitātes ietvaros izveidot bibliotēku, apvienojot Latvijas Universitātes bibliotēku, v/a Akadēmiskā bibliotēku un v/a Latvijas Medicīnas bibliotēka. Šāda Latvijas Medicīnas un dabaszinātņu bibliotēka veiktu ne tikai studentu apkalpošanu, bet arī visu Latvijas veselības aprūpē nodarbināto un LU institūtos strādājošo dabaszinātnieku bibliotekāro, bibliogrāfisko un informatīvo apkalpošanu.
 
Savulaik Akadēmiskā bibliotēka, kas tolaik saucās ZA Fundamentālā bibliotēka, bija Zinātņu akadēmijas paspārnē. Zinātņu akadēmijas institūti pārgāja uz Latvijas Universitāti, bet bibliotēka kļuva par Izglītības ministrijas aģentūru, principā atrauta no zinātniekiem, pētniekiem, docētājiem, doktorantiem un studentiem.
 
Latvijas Medicīnas bibliotēka, kas darbojas Veselības ministrijas padotībā, ne tikai nodrošina visus veselības aprūpē nodarbinātos ar pieeju pasaules medicīnas informācijas resursiem, bet arī veic ārstu apmācību.
 
Apvienojot trīs nozīmīgākās dabaszinātņu bibliotēkas, ne tikai tiktu taupīti jau tā "apgrieztie" resursi (nedublētos administratīvie izdevumi, nedublētos iepirkumi), bet arī stratēģiski radīta bāze pieejai starptautiskiem resursiem. Realitātē XXI gadsimta bibliotēka nenozīmē grāmatu un žurnālu krājumu — tā nozīmē pieeju pasaules informācijas resursiem, jo jebkuru pētnieku interesē gandrīz vienīgi jaunākās žurnālu publikācijas no lielākajiem starptautiskajiem resursiem elektroniskā formā. Bet vienatnē pieeju šiem resursiem nespēj nodrošināt neviens. Bibliotēku apvienošana 2009. gadā nenozīmē visu grāmatu savākšanu vienā novietnē. Drīzāk tas nozīmē dublējošo materiālu apzināšanu, lai rastu kaut nedaudz telpas jauniem krājumiem.
 
Visā šajā stāstā ir viens sāpīgs punkts. Tā ir Misiņa bibliotēka — Latvijas bibliogrāfijas lepnums un gods. Misiņa bibliotēka ir Akadēmiskās bibliotēkas sastāvdaļa, kas, līdzīgi Nacionālajai bibliotēkai, rūpējas par latviešu izdevumu saglabāšanu un izmantošanu.
 
Savulaik, astoņdesmito gadu beigās, tieši Misiņa bibliotēkas traģiskais stāvoklis kļuva par pamatu sapņiem par jaunas bibliotēkas celtniecību. 1992. gadā Misiņa bibliotēka ieņēma vietu Akadēmiskās bibliotēkas ēkā Rūpniecības ielā. Savulaik komisijā, kurā man bija gods vadīt likumprojektu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību (esmu piedalījies visu ar bibliotēkām saistīto likumprojektu izstrādē), mēs gara acīm redzējām Misiņa bibliotēku kā vienu no galvenajām sastāvdaļām jaunajā namā, un es no šīs izjūtas neesmu atteicies vēl šodien. Tādēļ esmu pārliecināts, ka Misiņa bibliotēkai agri vai vēlu jānonāk Andra Vilka pārziņā, kurš ar savu Nacionālo bibliotēku tādā gadījumā rūpētos par visu nacionālo un humanitāro zinātņu bibliotekāro, bibliogrāfisko un informatīvo apkalpošanu.
 
Patīk kādam vai ne — Nacionālās bibliotēkas ēka Pārdaugavā tiks uzcelta, un šo ēku par visas tautas līdzekļiem mums nebūt nevajag kā izkārtni, kā konferenču telpas vai kafejnīcas, bet kā Letoniku, Mūzikas un audiovizuālo bibliotēku, kartogrāfijas un sīkiespiedumu bibliotēku, Bibliogrāfijas institūtu, kā arī Misiņa bibliotēku. Un, nododot šobrīd Misiņa bibliotēku Nacionālajai bibliotēkai, mēs ne tikai nemainītu tās atrašanās vietu, nepasliktinātu bibliotēkas darbības apstākļus, bet nodrošinātu tās darbu humanitārā un nacionālā struktūrā.
 
Mani priekšlikumi nodrošinātu funkciju nepārklāšanos, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai veicot nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, bet apvienotajai Latvijas Universitātes Latvijas Medicīnas un dabaszinātņu bibliotēkai veicot gan dabaszinātņu nozaru speciālistu, gan mediķu apkalpošanu un informatīvo atbalstu. Konkrētā priekšlikuma realizācija prasa drosmīgu rīcību, vairāku ministriju (Veselības, Izglītības un zinātnes, Kultūras) kopīgu un koordinētu rīcību, kurā ieguvums būs gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šā projekta īstenošana atmaksājas gan institucionāli, gan finansiāli, jo samazina budžeta izdevumus.
 
 
Pēteris Apinis
v/a "Latvijas Medicīnas bibliotēka" konsultatīvās padomes priekšsēdētājs
 
 
 
Raksts pārpublicēts no portāla www.diena.lv