Literatūras ceļvedis piedāvā: intervija ar jauniešu lasītprasmes pētnieci Margaretu Makeju 

Par savu darbu Margaret Makeja saņēmusi vairākas prestižas balvas, piemēram, Anne Devereaux Jordan Award un Killam Annual Professorship, kas apliecina viņas ieguldījumu literatūras izglītībā un pētniecībā. Autores pētniecības tēmas ietver: lasīšanas procesus un interpretāciju; populāro kultūru un mediju ietekmi; bērnu un jauniešu literatūru. Plašāku informāciju par Margaretu Makeju un pētniecības jomām, kam viņa pievērsusies, var iegūt tīmekļvietnē margaretmackey.ca.

Pētījumā “Space, Place, and Children’s Reading Development. Mapping the Connections” (“Telpa, vieta un bērnu lasītprasmes attīstība. Savienojumu kartēšana”, 2022, grāmata lasāma arī brīvpieejā) − Makeja analizē, kā bērnu lasītprasme attīstās saistībā ar viņu dzīvesvietu, pieredzi, telpu un vidi, kurā viņi auguši. Grāmata balstīta uz padziļinātām intervijām ar 12 dalībniekiem ar atšķirīgu izcelsmi, kultūras fonu un pieredzi, vecumā no 18 līdz 24 gadiem, kuri izveidoja kartes par vietām, kas viņiem saistās ar lasīšanu bērnībā. Ja jaunieši vairs negrib lasīt, pie tā vainoti bieži tiek viņi paši, nevis, piemēram, vide, kas nav devusi brīvību, izvēli vai lasīšanas prieku.

Kāda ir tava lasīšanas vieta un telpa? Kāda tā bija bērnībā? Vai mājās bija brīvi pieejamas grāmatas? Vai gāji lasīt uz skolas bibliotēku? Margaretas Makejas pētījums apvieno teoriju ar reālu lasītāju pieredzi, atmiņām un asociācijām, piedāvājot dziļāku izpratni par to, kā lasīšana un vide savstarpēji mijiedarbojas bērnu attīstībā un kā veidojas dažādi lasīšanas paradumi turpmākās dzīves laikā. Lasīšanas telpa – gan fiziskā, gan iztēlē radītā – ir mainīga, tā gan veido, gan maina mūsu uztveri un paplašina redzesloku. Iepazīstoties ar šo pētījumu, ikviens var atsaukt atmiņā savu lasīšanas pieredzi, vietas un kontekstus, kas to veidoja, un apjaust, kā tas viss savijies ar personīgo identitāti un dzīves uztveri šobrīd. Pētījums sniedz dažādus interesantus aspektus, par kuriem būtu svarīgi runāt saistībā ar lasīšanas veicināšanu.

Kāpēc bija svarīgi veikt šo pētījumu, kā radās ideja par to?

2016. gadā es publicēju apjomīgu pētījumu par savu bērnības lasīšanas pieredzi (One Child Reading: My Auto-Bibliography, University of Alberta Press). Mani interesēja iespēja aplūkot lasītprasmi no ļoti plaša skatupunkta, aptverot daudzveidīgus tās aspektus, un es uzskatīju, ka tikai pašas pieredze man var sniegt pietiekami visaptverošu skatījumu. Uzsākot šo padziļināto izpēti par savām bērnības lasīšanas pieredzēm, mani pārsteidza nenoliedzamā nozīme, kādu lasītprasmes attīstībā spēlēja vieta, kur dzīvoju, un tas, kā es izmantoju lokālās zināšanas savā lasīšanas attīstībā. Tas pamudināja mani noskaidrot, vai šī parādība ir nozīmīga arī citiem lasītājiem, ne tikai man. Man izdevās iegūt finansējumu, lai uzaicinātu citus lasītājus kopā ar mani pievērsties šī jautājuma izpētei.

Kā digitālās kartes un vizuālās reprezentācijas palīdz izprast lasītprasmes attīstību?

Ar dažu manu maģistrantūras studentu palīdzību es veicu pilotpētījumu par digitālo karšu potenciālu. Mani īpaši interesēja to sniegtās iespējas informācijas slāņošanai un savienojumu veidošanai. Cerēju, ka dalībnieki izvēlēsies sākuma karti ar kādu vietu, kas viņiem saistās ar bērnības lasīšanas atmiņām, un ka saites ļaus viņiem izveidot asociācijas, balstoties uz personīgi nozīmīgiem aspektiem.

Pilotprojekts pārspēja manas sākotnējās cerības un iedrošināja mani īstenot plašāku, strukturētāku pētījumu. Ļoti spēcīgu iespaidu uz mani atstāja gan karšu, gan atmiņu milzīgā daudzveidība. Tā kā uzdevums bija ļoti brīvs un interpretācijai atvērts, katrs dalībnieks kartes iespējas izmantoja atšķirīgi.

Kur ir tā vieta vai telpa, kur šobrīd Jums visvairāk patīk būt un lasīt grāmatas?

Mums ir nožogota terase mājas aizmugurē, no kuras paveras skats uz nelielu pilsētas strautu. Lai gan terase ir savienota ar māju, katru reizi, kad tur iznāc, šķiet, ka dodies kaut kur citur. To aizēno liela dekoratīvā ābele, tāpēc vasarā viss ir ļoti zaļš. Tā ir brīnišķīga vieta lasīšanai.

Ja Jums būtu jāuzzīmē sava telpas un vietas karte, kas ietekmējusi Jūsu lasīšanu bērnībā, ko Jūs tajā attēlotu?

Uz šo jautājumu ir viegli atbildēt, jo tieši to jau darīju savā autobibliogrāfiskajā projektā. Es uzaugu īrētā dzīvoklī vecas mājas augšējā daļā, kura atradās uz skolas sporta laukuma teritorijas (mans tēvs bija skolas direktors). Šie seši akri sporta laukuma, kas lēzeni slējās kalnā, ietvēra divus futbola laukumus, ļoti nolaistu un vairs nelietotu tenisa kortu, pārvietojamo ģērbtuvi un divas mazākas teritorijas – viena agrāk bija iežogota un regulāri pļauta, bet otra bija savvaļā aizaugusi ar dadžiem. Mēs spēlējām konkrētas spēles noteiktās vietās. Kad atceros savu bērnību, es vienmēr uzreiz iedomājos par šo vietu.

Kura bija Jūsu mīļākā grāmata bērnībā, un kura ir mīļākā grāmata šobrīd?

Bērnībā, visticamāk, es biju vairāk pieķērusies Elenoras Estesas grāmatai “The Moffats”, lai gan arī Lūsijas Modas Montgomerijas “Anna no Zaļajiem jumtiem” un Lūisas Mejas Elkotas “Mazās sievietes” bija ļoti tuvas grāmatas. Es teiktu, ka šodien mana mīļākā grāmata ir Džordžas Eljotas “Middlemarch”, dziļā cilvēciskuma dēļ. Es ļoti augstu vērtēju arī Margaretas Lorensas “The Diviners” – grāmatu, kas pārsteidzošā un ļoti patīkamā veidā pauž manu kluso izpratni par to, ko nozīmē būt kanādietim. “Middlemarch” galvenokārt ir kopienas romāns (fokusējas uz kādas sociālās, etniskās vai kultūras kopienas dzīvi), bet “The Diviners” ir caurvīta ar vietas izjūtu, un es novērtēju abas šīs perspektīvas.

Kā vide var veicināt lasītprasmi, vai gluži pretēji, to kavēt un ierobežot?

Labvēlīga vide nodrošina piekļuvi un izvēles iespējas lasāmvielai, kā arī kopīgas lasīšanas pieredzes. Velsiešu dzejnieks Dilans Tomass reiz runāja par grāmatu, kas viņam pateikusi “visu par lapseņu izskatu, izņemot to – kāpēc”. Mani baida doma par stingri kontrolētām lasīšanas vidēm, kur vienpusēja un ierobežojoša pieeja, ko dēvē par “lasīšanas zinātni”, izslēdz pašu būtiskāko – “kāpēc” mēs vispār gribētu lasīt… Pievienojot vēl cenzūru, lasīšanas impulss tiek nomākts vēl vairāk, jo izvēles ierobežo citi cilvēki. Un tad jaunieši tiek vainoti par to, ka viņiem nepatīk lasīt!

Kādi bija lielākie izaicinājumi, analizējot pētījuma dalībnieku atmiņas un kartes?

Es biju sajūsmināta par karšu diapazonu un daudzveidību, bet tieši šis plašais spektrs sākumā šķita biedējošs. Kādu laiku man likās, ka būs jāraksta grāmata ar divpadsmit atsevišķām nodaļām, kur katrā tiks atspoguļots ļoti atšķirīgs indivīds, taču, sākot šķirot un kategorizēt atbildes, sāku saskatīt dažas kopīgas iezīmes. No sākuma līdz beigām apzinājos, ka mana kultūras pieredze tiek būtiski izaicināta, jo dalībniekiem bija ļoti dažāda starptautiskā izcelsme. Dalībnieki vienmēr zina daudz ko vairāk nekā intervētājs, un vienīgais cieņpilnais veids, kā ar to tikt galā, ir šo faktu atzīt – taču šī izlase bija visdaudzveidīgākā, ar kādu jebkad esmu strādājusi. Lieki piebilst, ka es daudz iemācījos!

Kāds bija vispārsteidzošākais secinājums?

Paradoksāli, vispārsteidzošākais secinājums bija pats pieņēmums, kas mani aizveda līdz šim pētījumam. Visi dažādie veidi, kā dalībnieki aprakstīja to, kā bija būt bērnam ļoti konkrētā ainavā, bija gan ļoti atšķirīgi, gan vienlaikus viņiem ārkārtīgi nozīmīgi. Tajā, kā viņi skatījās uz savām kartēm un par tām runāja, bija jūtama liela pieķeršanās. Man šķiet, ka pētījuma noklusētais nosacījums bija tas, ka cilvēki, kuriem bērnība patiešām bija nelaimīga, visticamāk, nepieteicās dalībai. Dalībnieki aprakstīja dažādas sarežģītas savas bērnības pieredzes, bet viņi visi bija ļoti priecīgi atgriezties pie elementiem, kas bērnībā darīja viņus laimīgus.

Tas nebija gluži secinājums, bet drīzāk pētījuma nosacījums, tam attīstoties – pašā sākumā vislielākais pārsteigums bija tas, cik starptautiska izrādījās mana dalībnieku grupa. Es pieļauju, ka iespēja atskatīties uz to, ko varētu saukt par “dubultu” bērnību – ar pieredzi vairāk nekā vienā valstī – īpaši piesaistīja imigrantu bērnus un bērnus ar ciešām saitēm ar diasporas kopienu.

Kā kartēšanas metode palīdzēja atklāt aspektus par lasīšanu, kas, iespējams, būtu palikuši nepamanīti, izmantojot tikai tradicionālas intervijas?

Manuprāt, kartēšanas uzdevums pētījuma dalībniekiem palīdzēja atcerēties dažādus gadījumus un konkrētas detaļas – dažas no tām bija pavisam nejaušas, kuras, visticamāk, parastā intervijā nebūtu ienākušas prātā. Mūsu sarunas (kas, protams, bija daudz garākas nekā jebkas, ko varēju atspoguļot grāmatā vai citos projektam veltītajos ziņojumos), pateicoties karšu fiziskajām detaļām, ļāva mums runāt par daudziem asociatīviem aspektiem. Dažām no šīm pieredzēm bija tieša ietekme uz dalībnieku lasīšanas dzīvi, taču es domāju, ka vienkārša saruna par lasīšanu šos aspektus nebūtu rosinājusi. Pašu karšu veidošanas process skaidri atdzīvināja daudzas atmiņas, kuras dalībnieki labprāt apsprieda.

Kā lasīšana palīdz bērnam iemācīties uztvert ne tikai tekstu, ko viņš lasa, bet arī pasauli sev apkārt? Kā lasīšana veido bērna personību?

Zināmā mērā atbildes uz šo jautājumu katram bērnam var būt atšķirīgas, jo tās ir atkarīgas no vairākiem faktoriem: viņa personiskās dabas, gaumes un tieksmēm; vides, kurā viņš dzīvo, un no tā, cik lielā mērā lasītais atbilst viņa dzīves pieredzei. Lielākajai daļai dalībnieku bija pieredze ar lasāmvielu, kas attiecās gan uz viņu vietējo vidi, gan uz svešākiem tekstiem. Daži skaidri uzsvēra lasīšanas nozīmi, kas palīdzēja viņiem pāriet no vienas pasaules citā. Daži dalībnieki ļoti konkrēti norādīja, ka atteiksies no konkrētiem materiāliem, pat ja tas nozīmētu, ka viņiem nebūs vispār ko lasīt. Daudzveidība bija milzīga, un individuālā dažādība bija ievērojami lielāka nekā kultūras vai nacionālo identitāšu atšķirības.

Kā bērnībā izveidotie lasīšanas paradumi ietekmē cilvēka turpmāko dzīvi?

Man šķiet, ka uz šo jautājumu ir grūti sniegt viennozīmīgu atbildi. Esmu pārliecināta, ka katram, kurš bērnībā daudz lasījis, saglabājas noteikti nospiedumi, pat ja vēlāk dzīvē šis lasīšanas paradums izzūd. Cilvēki ļoti atšķiras tajā, cik daudz viņi no izlasītā patur atmiņā. Daži nenoliedzami atceras detaļas ļoti precīzi; citi, pat ja tajā brīdī izbaudīja grāmatu, vēlāk nespēj atmiņā daudz atsaukt. Labākā vispārīgā atbilde, ko esmu redzējusi, ir interneta jociņš, kurā teikts apmēram tā: “tu neatceries katru maltīti, ko ēdi bērnībā, bet tās baroja tavu izaugsmi.” Ar grāmatām varētu būt līdzīgi – tās mūs veido, pat ja konkrētās lasīšanas pieredzes tiek aizmirstas.

Kā aprakstīt atšķirību starp lasītāja fizisko lasīšanas telpu un mentālo lasīšanas telpu, balstoties uz pētījuma rezultātiem?

Dalībnieku atbildes par šo jautājumu bija ļoti dažādas, un tas dziļi mani iespaidoja. Daži lasīšanā iekļāva dzīves pieredzē zināmas ainas – viņi ļoti konkrēti savas fiziskās vides elementus ienesa grāmatu pasaulē. Savukārt, citi vairāk veidoja intertekstuālas saiknes starp dažādām grāmatām, nevis starp grāmatām un saviem dzīves apstākļiem. Lasīšana viņus attālināja no apkārtējās vides, ļaujot iegrimt iekšpasaulē.

Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ko jūs ieteiktu vecākiem, lai viņi varētu radīt labvēlīgu, drošu un atbalstošu lasīšanas vidi savam bērnam un veicinātu viņa interesi par lasīšanu?

Mani pārsteidza tas, cik dažādos veidos dalībnieki izkopa savu lasīšanas autonomiju. Šīs sajūtas veicināšana – bērna spēja apzināties un pieņemt savu privāto lasīšanas gaumi −, manuprāt, ir ļoti svarīga vecākiem un citiem pieaugušajiem, kas ieņem svarīgu lomu bērna dzīvē. Ja šī neatkarība bērnus ved pie vienas grāmatas atkārtotas lasīšanas, lai tā būtu – acīmredzot, šī grāmata viņam nozīmē kaut ko svarīgu. Ja bērns uz kādu laiku vēlas lasīt tikai grafiskos romānus, tā ir viņa izvēle; daudzi mūsdienu izdevumi ļaus viņiem apgūt gan pasauli, gan lasītprasmi. Vecākiem nevajadzētu nievāt savus bērnus par izvēlētajām grāmatām (“Tu tiešām vēl lasi tās bērnu grāmatas?”). Pat visjaunākais lasītājs, arī tas, kurš vēl tikai sāk apgūt lasītprasmi, ir pelnījis patiesu cieņu pret savu lasīšanas dzīvi – no pieaugušajiem sev apkārt un arī vecākiem bērniem.

Pētījumā plaši analizēta Harija Potera ietekme. Es arī uzaugu kopā ar šo fantāzijas sēriju un izjutu saikni ar pētījuma dalībniekiem, radot kopības sajūtu ar cilvēkiem otrā pasaules malā. Kas ir tas, ko Harija Potera grāmatas ir devušas tik daudziem bērniem un jauniešiem visā pasaulē?

Manuprāt, pirmais ieguvums no “Harija Potera“ lasīšanas ir tieši tas, ko tu apraksti – piederības sajūta globālai kopienai. Dž. K. Roulingas politiskie uzskati šajā kopienā ir radījuši zināmu šķelšanos, taču ilgus gadus tā bija ārkārtējs fenomens. Protams, šiem stāstiem ir milzīga pievilcība, un arī tas, ka lasītāji varēja izaugt kopā ar grāmatu varoņiem, ir nozīmīgs ieguvums. Nav šaubu, ka šīs grāmatas devušas milzīgu ieguldījumu lasītprasmes attīstībai vairāk nekā vienai skolēnu paaudzei.

Ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un elektronisko grāmatu un audiogrāmatu pieejamību līdzās fiziskajām grāmatām, kā lasītāja uztvere mainās laikā un telpā?

Šis ir vēl viens jautājums, uz ko dažādi lasītāji atbildēs atšķirīgi. Daži cilvēki ir apmierināti lasīt pat vienu un to pašu grāmatu dažādās platformās, vienkārši izvēloties to, kas ir pa rokai, kad ir brīvs brīdis. Citi ir ļoti, ļoti izvēlīgi – dažkārt attiecībā uz visām grāmatām, bet dažkārt tikai attiecībā uz konkrētiem izdevumiem. Piemēram, viena lasītāja bija diezgan brīva izvēlē attiecībā uz lielāko daļu grāmatu, bet uzstāja, ka “Harija Potera” grāmatas jālasa tikai cietajos vākos, papīra formātā. Daži noraidīja elektroniskās lasīšanas iespējas, bet viena lasītāja labprāt lasīja savā telefonā, ne pašas lasīšanas dēļ, bet tāpēc, ka viņa bija germofobe (cilvēks, kuram ir patoloģiskas bailes no mikrobiem). Lasot telefonā, viņa varēja to viegli uzturēt tīru un bez mikrobiem. Tātad atkal – individualitāte ir svarīgāka par vispārējām tendencēm.

Pētījums sniedz ieskatu tajā, cik atšķirīgi bērni savā prātā uztver lasīto tekstu – daži ļoti spilgti vizualizē lasīto, kamēr citi ar to cīnās. Kā atrast piemērotu pieeju, lai rosinātu bērna interesi par lasīšanu un palīdzētu viņam atrast baudāmas grāmatas, pat ja viņš nevar iztēloties to saturu un tāpēc varētu uzskatīt lasīšanu par garlaicīgu?

Es nedomāju, ka vizualizācijas trūkums ir kāds trūkums un ka nevizualizēšana padara lasīšanu garlaicīgu. Es to saku ar pārliecību, jo pati nekad neesmu bijusi vizualizētāja, taču vienmēr esmu bijusi kaislīga lasītāja, pilnībā iesaistīta stāsta emocionālajā pieredzē un estētiski iegrimusi teikumu ritmā. Visticamāk, ka viskaislīgākā lasītāja pētījumā bija Rahina, kura stingri apgalvoja, ka viņai vizualizācijas process vispār nešķiet interesants. Gan Rahinai, gan man tas nav jautājums par grūtībām vizualizēt – mums vienkārši neienāk prātā vēlēties to darīt. Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem, kuri vizualizē, bieži ir grūti iedomāties, ka iespējami arī citi lasīšanas veidi, bet tie pastāv! Es domāju, ka cieņpilna saruna ar bērniem par dažādajiem, taču vienlīdz derīgajiem veidiem, kā piedzīvot saikni ar rakstīto vārdu, varētu būt ļoti vērtīga. Taču uzskatīt lasīšanu bez vizualizēšanas par kaut ko mazāk vērtīgu nav noderīgi.

Cik lielas ir izredzes kļūt par grāmatu lasītāju, ja, piemēram, ir pieejama mājas bibliotēka, tuvumā atrodas grāmatu veikals, ir grāmatu apmaiņas punkts un piekļuve publiskajai bibliotēkai?

Šie apstākļi neapšaubāmi ir liels ieguvums, un pat viens no šiem četriem elementiem ievērojami atvieglo iespēju kļūt par aizrautīgu lasītāju. Tomēr, manuprāt, ir svarīgi atcerēties Daniela Penaka izstrādāto “Lasītāja tiesību” (“Kā romāns”, 1999) saraksta pirmo punktu − tik svarīgās “tiesības nelasīt”. Piektais punkts, ko es pievienotu šim sarakstam, būtu autonomijas iespēja attiecībā uz grāmatu izvēli, pavadīto laiku lasot vai nelasot, un situācija, kurā pastāv arī tiesības atteikties no lasīšanas.

Kā kartēšanas metodi varētu izmantot izglītības sistēmā, lai veicinātu lasītprasmi?

Es veicu oficiālo kartēšanas pētījumu ar svešiniekiem, kuri tika īpaši piesaistīti šim projektam, tomēr pilotpētījums tika veikts ar cilvēkiem, kuri bija mani studenti, un es varēju pamanīt, cik ļoti šāda aktivitāte varētu bagātināt mūsu klases diskusijas. Lēmumi par to, ko kartēt, ko izcelt izvēlētajā ainavā, kā veidot pamatu un saiknes, kā arī daudzi citi praktiski izvēles aspekti lika studentiem intensīvi domāt par savu bērnības lasīšanas pieredzi. Mēs varējām nodrošināt tikai divas īsas sesijas, lai šie pilotdalībnieki (kuri, protams, viens otru jau pazina) kopīgi pārdomātu, ko viņi iemācījās, veidojot kartes. Abi šie pasākumi bija ārkārtīgi spēcīgi, gandrīz neaprakstāmi, un es vēlētos, kaut mums būtu bijis vairāk laika, ko tiem veltīt.

Mani ieteikumi, kā šāda veida metodi izmantot klasē, būtu šādi: atvēliet pietiekami daudz laika; ja vēlaties piedāvāt kādu pamatstruktūru, tas var būt noderīgi, taču ieteicams to padarīt par izvēles iespēju, jo kartēšanas rīka izvēle bija būtiska domāšanas procesa sastāvdaļa; piedāvājiet dažādus privātuma un koplietošanas līmeņus (dažiem būs svarīgi saglabāt savu karti privātu, citi dedzīgi vēlēsies par to runāt ar ikvienu, kurš klausās, bet trešais dalībnieku tips vēlēsies dalīties tikai ar vienu partneri vai nelielu grupu – visas šīs iespējas būtu jāatbalsta). Vēl jāatceras, ka digitālo karti nevar prezentēt kā statisku karti. Šajā ziņā visas grāmatā redzamās attēlu reprodukcijas ir maldinošas, jo katra karte tika prezentēta dinamiskā veidā.

Mani interesē lasīšana kā biblioterapeitiska prakse – vai Jūsu pētījuma metodes varētu tikt izmantotas arī šajā virzienā?

Domāju, ka daudzi elementi no iepriekšējā jautājuma būtu noderīgi, apsverot biblioterapeitisku pieeju (lai gan privātuma nosacījumi varētu atšķirties). Es šajā biblioterapeitiskajā pieejā saskatu lielu potenciālu, jo tā veicina asociāciju veidošanos.

Kāpēc ar Jūsu pētījumu būtu vērts iepazīties tiem, kas to vēl nav izdarījuši?

Es patiesi ceru, ka mans pētījums rosinās cilvēkos sajūsmu par to, cik aizraujošs var būt pats lasīšanas process − un cik ļoti lasītāji atšķiras cits no cita. Milzīgā attieksmju un pieeju dažādība pat nelielā lasītāju grupā vienmēr mani ir fascinējusi.

“Grāmatas ir spoguļi: tajās var redzēt tikai to, kas tev jau ir pašā.” Kā Jūs komentētu šo apgalvojumu saistībā ar savu pētījumu?

Es teiktu, ka tas ir daļēji patiess. Kad esi izlasījis kādu grāmatu, šī lasīšanas pieredze kļūst par daļu no tevis – tā ir tikpat svarīga kā reālās dzīves pieredze. Lasītāji spēj uzkrāt virtuālu fonu, ko viņi pēc tam izmanto kā sava veida starta platformu, lai pēc tam vieglāk lasītu nākamo grāmatu par kaut ko nepazīstamu. Piemēram, Rija – pētījuma dalībniece, − augot Indijas tējas ielejā, ieguva plašu lasīšanas pieredzi, kas palīdzēja viņai iepazīt Rietumu literatūru. Šai pieejai, protams, ir savi ierobežojumi, taču kopumā šāda lasīšanas ietekme ir ļoti plaša un daudzslāņaina.

Paldies par interviju!

www.literaturascelvedis.lv

Aicinām lasīt:
Literatūras ceļvedis piedāvā: intervija ar biblioterapeiti Bidžalu Šā
Literatūras ceļvedis piedāvā: intervija ar lasīšanas vēstnesi Aiju Bremšmiti

Interviju sagatavoja:
Raiva Turka
Grāmatu blogere
IG: @piezimesungramatas