Valentīna Marenkova atbrauca uz Sileni pie tēva, iepazinās ar nākamo vīru, apprecējās un palika šeit uz visiem laikiem. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas viņa četrpadsmit gadus nostrādāja bērnudārzā, bet 1987. gadā sāka strādāt Silenes bibliotēkā.

 

Lai gan oficiālus dokumentus par bibliotēkas atklāšanas gadu Silenē nav izdevies atrast, ciema padomes sēdes protokoli liecina, ka tās darbība tikusi apspriesta jau 1948. gada februārī. Bibliotēkas pastāvēšanas laikā šeit ir strādājušas trīs bibliotekāres. Valentīnas Marenkovas priekštece Ņina Lonska šajā darbā nostrādāja gandrīz trīsdesmit gadus.

 

Pašlaik bibliotēkas fondos ir aptuveni 4000 grāmatu. kad V. Marenkova sāka strādāt, bija aptuveni 13 000 sējumu. Divdesmit septiņu gadu laikā ir mainījusies ideoloģija, prioritātes. Agrāk gadā tika saņemtas gandrīz 400 grāmatas un daudz žurnālu, savukārt tagad – apmēram 60–70 grāmatas gadā. Ievērojami sarucis arī lasītāju skaits. Kā teica bibliotekāre, pašlaik nopietnu literatūru lasa maz, tiek dota priekšroka galvenokārt mīlestības romāniem, detektīviem, kā arī lietišķajai literatūrai par dārzkopību, medicīnu utt. Agrāk vairāk lasīja par laikabiedru dzīvi, bet tagad grāmatās cilvēki biežāk aizklīst pasakā.

 

Tie, kas grāmatas nelasa tagad, nedarīs to arī nākotnē. Jo lasīšana nav tikai ieradums un prasme, bet arī darbs. Bibliotēkai ir aptuveni 200 pastāvīgie lasītāji, lai gan agrāk, kad ciematā bija liela skola, bija gandrīz 400 lasītāju. “Tagad skolēnu ir kļuvis mazāk, turklāt viņi negrib lasīt. Gadu gaitā ir mainījušās skolu programmas – vairs nepārbauda lasīšanas tehniku, neuzdod daudz lasīt mājās, mazāk raksta sacerējumus. Arī tad, kad mācījos es, grāmatas lasīja galvenokārt tie, kuri to vēlējās. Piemēram, pēc devītās klases vasarā grāmatu “Karš un miers” izlasīja tikai trīs no vairāk nekā divdesmit skolēniem,” pastāstīja bibliotekāre.

 

Mēdz teikt, ka cilvēki nelasa grāmatas to dārdzības dēļ. Savukārt Valentīna Marenkova stāsta, ka 1977. gada bibliotēkas arhīva ieraksti liecina, ka A. Dimā grāmata bija ļoti dārga. Algas nebija lielas, taču cilvēki centās pirkt grāmatas: “Manuprāt, vienkārši ir pienākuši citi laiki, ar citu dzīves ritmu. Var ieiet internetā un atrast to, kas vajadzīgs tieši tev, netērējot dārgo laiku. Dzīves ritms ir kļuvis daudz straujāks, cilvēki negrib tērēt laiku lasīšanai.”

 

“Man nav mīļākās grāmatas vai žanra. Esmu izlasījusi milzumdaudz literatūras. Savulaik bibliotēkā zināju visas grāmatas pēc vākiem. Gada laikā izlasīju aptuveni 300 grāmatas. Arī tagad cenšos lasīt ne mazāk, bet sanāk apmēram 100 grāmatas gadā. Jāatzīmē, ka es izlasu visas grāmatas, ko mēs iegādājamies bibliotēkai, jo, lai kādam piedāvātu, ir svarīgi zināt to saturu,” saka bibliotekāre.

 

Bibliotekāri savā darbā izmantot modernās tehnoloģijas. Silenē uzstādīti seši datori, tādējādi iedzīvotāji var bez maksas izmantot internetu. “Pirmajos gados, lai tiktu pie datora, bija jāgaida rindā, bet tagad tā nav. Dažkārt kāds atnāk palasīt ziņas, samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, parunātos utt. Daži iedzīvotāji ir pārgājuši uz elektroniskajām grāmatām. Lai gan esmu liela grāmatu cienītāja, lasīšana ekrānā man nešķiet komfortabla. Man vajag, lai grāmata būtu rokās,” pastāstīja Valentīna Marenkova.

 

“Bērni ir sākuši vairāk nīkt garlaicībā. Agrāk lietderīgi pavadīt laiku palīdzēja grāmata, bet tagad viņi pavada laiku pie datora un televizora. Lasīšana nodarbina prātu, kas palīdz attīstīties, paplašināt savu vārdu krājumu un padziļināt zināšanas. Tagad tas viss izzūd, valoda kļūst “prastāka”, bet skaistus izteicienus bērni bieži aizstāj ar slengu. Lai gan bibliotēku koncepcija mainās, tām joprojām ir izglītojoša, izklaidējoša un intelektuāla misija. Esmu pārliecināta, ka bibliotekāra profesija nākotnē neizzudīs, drīzāk tā mainīsies un transformēsies. Grāmatu droši vien paliks mazāk, bet tās skars konkrētas lasītāju intereses un to izvēle būs apzināta,” cer bibliotekāre.