Projekta komanda ir sagatavojusi jaunu projekta pieteikumu, kurš uzskatāms par esošā turpinājumu, lai strādātu un veidotu gan nacionāla līmeņa pieaugušo izglītības sadarbības padomi, gan reģionālo un pašvaldības speciālistu pieaugušo izglītības skatījumu.

Jēdzieni mūžizglītība un pieaugušo izglītība

Foruma sākumā projekta vadītāja Dr. paed. Ingrīda Muraškovska uzsvēra, ka nepieciešams nošķirt mūžizglītību un pieaugušo izglītību. Plānošanas dokumentos pastāv zināma nekonsekvence starp mūžizglītību un pieaugušo izglītību. Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014-2020 (turpmāk – IAP) ir noteikts Mūžizglītības sistēmas pārvaldības un pakalpojumu īstenošanas modelis.

I.Muraškovska skaidroja: “Mūžizglītība ir izglītība cilvēka dzīves garumā. Pieaugušo izglītība ir mūžizglītības komponente, kas atšķiras ar izglītojamo vecumu, mācību metodēm, mērķgrupām, augstu elastību, lai atbildētu uz mainīgajām darba tirgus prasībām un cilvēku vajadzībām, un nodrošina mācību procesa nepārtrauktību, kas nozīmē saskaņotu rīcību starp formālo, neformālo un informālo izglītību.”

Tā kā pieaugušo izglītība ir vairāk orientēta uz rezultātu, nākamajā plānošanas periodā daudz tiks strādāts pie izglītības satura, veicinot pāreju uz mācīšanās rezultātos balstītu izglītības piedāvājumu.

Pieaugušo izglītības problēmas un risinājumi

Pieaugušo izglītības problēmas Eiropas izglītības programmas pieaugušajiem kontekstā analizēja neatkarīgā eksperte Dr. paed. Rita Birziņa.

Galvenais ir cilvēks, mums vajadzētu piekļūt cilvēkam un problēmas risināt. Diemžēl līdzšinējās darbības pieaugušo izglītībā neapstiprina šo apgalvojumu, gluži pretēji – “jo augstāk mēs paceļamies, jo mazāk redzam cilvēku”, atzina R. Birziņa.

Izglītības un zinātnes ministrijas organizētajos reģionālajos semināros un starpministriju forumos izskanējis, ka pieaugušo izglītībā iesaistītajiem pusēm pietrūkst informācijas. Lai gan šobrīd ir pieejama NIID datu bāze, tā tomēr ir pārāk sarežģīta, tāpēc būtu nepieciešama vienota datu bāze ar vieglāk uztveramu informāciju divos līmeņos – profesionālajā līmenī un ikdienas lietotāja līmenī, kā arī sadaļa “Pieaugušo izglītība” IZM mājaslapā.

Pietrūkst arī vienotu datu (cik cilvēku mācījušies, kāda bijusi mācību atdeve u.c.), lai objektīvi novērtētu pieaugušo izglītību. Dati vienkopus nenonāk līdz IZM, turklāt ir jāspēj nodrošināt datu “caurspīdīgumu”, kā arī Izglītības likumā aktualizēt pašvaldību atbildību par pieaugušo izglītību. Pašvaldībām ir iespējams sasniegt IAP noteikto mērķi savā teritorijā, neatkarīgi no tā, kas nodrošina izglītības pakalpojumu.

Pastāv arī ar praksi saistītas problēmas. Bieži vien prakses uzņēmumā ir formālas, un studenti pie uzņēmējiem neiegūst vislabākās iemaņas. To zināmā mērā spētu atrisināt nodokļu atvieglojumi uzņēmējiem, kuri nodrošina savu darbinieku profesionālo pilnveidi.

Liela problēma ir garās formālās un neformālās mācību programmas. Ar šīm “stīvajām” programmām nav iespējams reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu. Piemēram, Latvijā ir piecas metinātāja kvalifikācijas, kuras tiek uzskatītas arī par piecām profesijām. Ja darba devējs vēlas, lai metinātājs prastu visus piecus metināšanas veidus, kas būtībā ir ļoti līdzīgi, darba ņēmējam ir jāmācās ilgi un dārgi.

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014-2020 plānots veikt grozījumus Izglītības likumā, paredzot profesionālajā izglītībā modulārās sistēmas. Neformālajā izglītībā tas pagaidām netiek plānots, tādēļ jāuztver kā ieteikums.

Visvairāk ir izglītības kvalitātes problēmu. Profesiju standartā līdz šim nav bijusi kategorija Pieaugušo izglītotājs – tā parādās nākamajā Eiropas Savienības plānošanas periodā, tādēļ turpmāk ir jādomā, kā izglītības procesā iesaistīt pieaugušo izglītotājus, norādīja R. Birziņa, materiāli stimulējot viņus un piedāvājot iepazīties ar citu valstu pieaugušo izglītības praksi.

“Kvalitāte ir ļoti svarīga lieta, un mēs nevaram iziet no pozīcijām – cik naudas, tik kvalitātes,” uzsvēra Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāve Jolanta Vjakse. “Tā nav pozīcija, ko vajadzētu uzturēt, jo tā lietas sistēmā nekad netiks sakārtotas.”

“Cik uzmanības mēs pievēršam izglītības kvalitātei? Pieaugušo izglītības akreditācijas un licencēšanas sistēmu prasās savest kārtībā,” pārliecināts Andis Lejiņš, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas konsultants.

R. Birziņa vērsa uzmanību, ka līdz ar darbaspējīgo cilvēku skaita samazināšanos Latvijā būtu nepieciešams paplašināt pieaugušo izglītības piedāvājumu. Tas attiecas tiklab uz iedzīvotājiem ar īpašām vajadzībām, izglītību cietumos, kā arī uz migrantiem kā potenciālo Latvijas darbaspēku. Arī iedzīvotāju grupai virs 55 gadiem Pamatnostādnēs 2014-2020 nav noteikts atbalsts. Vai nevajadzētu “iezīmēt” seniorus kā atsevišķu mērķgrupu, paredzot viņiem speciālu valsts programmu no publiski pieejamajiem līdzekļiem? jautāja R. Birziņa.

Patlaban pieaugušo izglītībā ienāk aizvien jauni “spēlētāji”, un mēs neesam formulējuši šo institūciju lomu pieaugušo izglītībā. Ja, piemēram, bibliotēkas māca datorprasmes vai pašvaldību Sociālo lietu pārvaldes – jaunos vecākus, vai tā ir pieaugušo izglītība? Un – latviešu valodas kursi projektos bez maksas? Senioru datorkursi?– šo jautājumu neieciešams aktualizēt un daudzveidīgajām neformālās un informālās izglītības darbībām normatīvajos aktos ietvert skaidrojumu.

Mūžizglītības mērķos nav iekļautas modernās tehnoloģijas un atbalsta tīkli, kas ir pagaidām pilnībā neizmantots resurss, sacīja R. Birziņa un aicināja padarīt brīvi pieejamus ESF projektos izstrādātos materiālus, ievērojot autortiesības.

Tāpat ir svarīgi – kā turpmāk popularizēt un pārraudzīt zinātni. Viens no darbības veidiem ir zinātnieku piedalīšanās starptautiskajos pētījumos un dažādu nozaru attīstības un darbības rādītāju pārraudzības ietekmes novērtēšana, problēmu analīze un kopīgā ziņojuma sagatavošana.

No centralizācijas uz decentralizāciju

“Jebkurai sistēmai ir savs mūžs – sākums un beigas,” sistēmas dzīvotspēju skaidroja I. Muraškovska. “Ja 90. gadi bija aktīvu meklējumu laiks, kā veidot pieaugušo izglītību, un tas iezīmējās ar braucieniem uz citām valstīm, pieredzes pārņemšanu, citu valstu atbalstu, kā rezultātā tapa pašvaldību mācību centri, tautskolas un citas pieaugušo izglītības struktūras, tālāk notika attīstība, un rezultāti pieauga, tad saistībā ar ekonomisko krīzi, teritoriālo reformu un citām izmaiņām attīstība ir apstājusies, toties šobrīd ir daudz dažādu pieaugušo izglītībā iesaistīto – augstskolu mūžizglītības centri, biedrības, vakarskolas, profesionālās izglītības kompetences centri, privātās mācību iestādes. Pašlaik sistēmas uzdevums ir koordinēt ne tikai šo atsevišķo “spēlētāju” darbību, bet arī veidot pieaugušo izglītības politiku.”

Rīcību, kas nepieciešama Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014-2020 iestrādātā pieaugušo izglītības modeļa ieviešanai praksē, skatīja neatkarīgā eksperte Dr. paed. Andra Fernāte.

Viņa atgādināja gan izglītības attīstības politikas virsmērķi 2014.-2020. gadam – “kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei” –, gan pieaugušo izglītības mērķi – līdz 2020. gadam panākt 15% iedzīvotāju iesaisti pieaugušo izglītībā, kā arī izteica cerību, ka ar laiku mēs nonāksim līdz cilvēkam, par kuru kontekstā ar IAP rūpējamies.

Liels izaicinājums nākamajos gados būs profesionālā izglītība, lai panāktu izglītojamo skaita proporciju 50:50 vispārējā izglītībā un profesionālajā izglītībā un stiprinātu profesionālās izglītības iestāžu kapacitāti pieaugušo izglītībā.

Saskaņā ar Pamatnostādnēs izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem plānots sasaistīt nacionālās kvalifikācijas ietvarstruktūru ar Eiropas kvalifikācijas ietvarstruktūru, attīstīt darba vidē balstītas mācības un praksi profesionālajā izglītībā, izstrādāt jaunus vispārējās vidējās izglītības un profesiju standartus, kā arī noteikt profesionālās kvalifikācijas pamatprasības.

Lai to sasniegtu, tiks pilnveidots normatīvais regulējums, paplašināts kvalitatīvs izglītības piedāvājums un nodrošināta efektīva resursu, t.sk., finanšu, pārvalde esošās infrastruktūras iespēju robežās.

Pieaugušo izglītības sistēma

Termiņš efektīvai pieaugušo izglītības sistēmas izveidei ir 2015. gads. Atšķirībā no iepriekšējā plānošanas perioda prioritāte pieaugušo izglītībā 2014.-2020. gadā būs nodarbinātie pieaugušie (25-54 gadi).

Izglītības un zinātnes ministrija atbilstoši Pamatnostādnēm atbild par normatīvo aktu izstrādi, pieaugušo izglītības politikas īstenošanas pārraudzības nodrošināšanu, finanšu piesaisti, sadales principu ieviešanu un finanšu sadali, pamatojoties uz datu bāzi un pētījumu rezultātiem, un veido starpinstitūciju sadarbības grupu. Savukārt katrā reģionā ir nepieciešama ieviešanas darba grupa, kurā ietilpst Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA), LDDK, nozaru asociāciju pārstāvji un darba devēji.

Labklājības ministrija (konkrēti – NVA) kā līdz šim strādās ar bezdarbniekiem, veiks īstermiņa darba prognozes atbilstoši tūlītējam pieprasījumam, rūpēsies par cilvēkiem (vecumā no 45+ un turpmāk, 55+ un turpmāk), savukārt Ekonomikas ministrija nodrošinās specifiska darba veikšanai nepieciešamās prasmes ar darba devēju aktīvu līdzdalību.

Lai mērķi sasniegtu, ir jādomā par sadarbības un atbalsta nostiprināšanu un īstenošanu starp ministrijām, uzsvēra A. Fernāte. Vienisprātis ir IZM Izglītības departamenta direktores vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā Baiba Bašķere : “Mums ir vienots mērķis – sakārtot sistēmu, un šī sistēma katram ir zināma un saprotama. Visām iesaistītajām ministrijām – IZM, LM un EM – ir sava loma, un mēs nepretendējam uz citu jomu. Turklāt mēs nevaram nevienu piespiest domāt valstiski – tas ir cilvēka apziņā. Ja kāds grasās “mētāt bumbiņas”, kas šobrīd ir diezgan raksturīgi, tam ir jāiet uz futbola laukumu un ar to jānodarbojas tur. Ja mums ir vienota izpratne un kopīga vienošanās, tad ejam!”

A. Fernātes skatījumā atvērts paliek jautājums par vienotu pieaugušo izglītības kvalitātes monitoringu. Lai izveidotu pieaugušo izglītības kvalitātes sistēmu, vispirms jāizveido vienota pieaugušo izglītības datu bāze, kā arī kontekstā ar kvalitāti jāpievēršas pieaugušo izglītības pētījumiem.

“Mums nav datu bāzes ne par finansējumu, ne arī – kādu izglītības pakalpojumu mēs no tā iegūstam,” secina I. Muraškovska. “Datu bāze ir atskaites punkts, no kura varam spriest – kam vajag vairāk, kam mazāk un kam citādi.”

Pamatnostādnēs netieši ir ietverti rīcības virzieni pieaugušo izglītībā, tomēr līdz 2015. gadam vēl jāgaida izmaiņas likumdošanas aktos – kāds atbalsts, metodisks un finansiāls, būs pieaugušo izglītotājiem.

Patlaban tiek izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts, kurā ietverts atbalsts darba devējiem darbinieku izglītošanai un drošības pasākumi (ugunsdrošība, darba aizsardzība), Latvijā neapgūstamās profesijas, darbinieka kompetenču pilnveide atbilstoši darba devēju vajadzībām, tai skaitā – pēc paša darbinieka izvēles.

Aplūkojot sarežģīto izglītības nozari, vietā bija A. Fernātes priekšlikums – izstrādāt Pieaugušo izglītības likumu. “Ja mums ir Jaunatnes likums, kāpēc lai mums nebūtu Pieaugušo izglītības likums? Tur mēs varētu runāt par sistēmas izveidi 2015. gadā, nosakot pieaugušo izglītības politikas īstenošanas, darbības, vadības un attīstības ceļus nākamajiem gadiem.”

Iespējamais finansēšanas modelis

Finansējuma sadales principus un deleģējuma mehānismus skaidroja neatkarīgais eksperts Gunārs Kurlovičs.

Lielākā daļa pieaugušo izglītības pasākumu Latvijas valstī notiek ar publisko finansējumu, privātā finansējuma ir ļoti maz. Sistēmā iesaistās gan publiskās personas (valsts un pašvaldības, augstskolas), gan privātpersonas (izglītojamie, uzņēmumi un to apvienības, NVO – darba devēju apvienības, profesionālās apvienības, arodapvienības u.c.). Iepriekšējā plānošanas periodā publiskā finansējuma ir pieticis visiem. Turklāt interesanti, ka šīs personas bieži uzstājas dažādās lomās – gan kā finansētāji, gan kā programmu īstenotāji.

Pieaugušo izglītībā tiek finansēti divi izglītības programmu veidi: 1) profesionālā izglītošanās (kvalifikācijas celšana, pārkvalifikācija un papildu kvalifikācijas ieguve) un 2) garīgās un intelektuālās kapacitātes pilnveidošana (vispārējā izglītības līmeņa celšana un interešu izglītība).

Pēc G. Kurloviča domām, neatgriezenisku ietekmi uz pieaugušo izglītības finansēšanas un organizatorisko modeli ir atstājusi 2009. gada administratīvi teritoriālā reforma. Līdz 2009. gadam Latvijā bija 41 novads, 424 pagasti, 50 rajona pilsētas, 7 republikas pilsētas, 26 rajoni (kopā 548 pašvaldības), pēc reformas – 109 novadi, 9 republikas pilsētas (kopā 118 pašvaldības). It kā viss kārtībā, tomēr realitāte ir cita.

Kopš 90. gadu vidus ar pieaugušo izglītības publisko piedāvājumu nodarbojās rajoni, kuri pēc reformas izzuda. Kādu daļu funkciju, protams, pārņēma plānošanas reģioni, taču lielākā daļa novadu ir pārāk mazi, tiem nav kapacitātes, par ko tagad jāatbild reģioniem.

Saistībā ar nākamo plānošanas periodu tiek runāts par modeli 9+21+89, kas nozīmē, ka Eiropas nauda tiks novirzīta uz attīstības centriem, aptverot 9 lielās pilsētas un 21 novadu, bet pārējiem – valsts budžetā tiek solīts kompensācijas mehānisms, skaidroja G. Kurlovičs. Līdz ar to Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014-2020 iestrādātais Mūžizglītības sistēmas pārvaldības un pakalpojumu īstenošanas modelis ir balstīts uz aplamu pieņēmumu – 70% mūžizglītības un pieaugušo izglītības sistēmas finansējuma, kas paredzēts nākamajā plānošanas periodā nozares attīstībai un darba devējiem darbinieku attīstībai, tiek attiecināts nevis uz 9+21, bet uz visu Latviju.

Ieteicamais risinājums, G. Kurloviča skatījumā, publiskā finansējuma sadalē 2014.-2020. gadam ir pašregulējoša sistēma. Saskaņā ar to pašvaldības apkopo datus, vērtē darba tirgus vajadzības, izmaiņas pieprasījumā un iesniedz plānošanas reģionam; plānošanas reģions apkopo, salīdzina un koordinē datus, kurus iesniedz vadošajai valsts iestādei; vadošā valsts iestāde izstrādā kritērijus un administrē finansējuma sadali pašvaldībām; pašvaldības organizē programmu īstenošanu.

G. Kurlovičs uzskata, ka pieaugušo izglītības datu bāzei ir jābūt organiskai, pēc principa – aizgāja nauda, atnāca dati. Problēmas ir statistikā – šobrīd statistika ir vērsta uz kvalitatīvajiem rādītājiem, un absolūtajos skaitļos tā ir neprecīza. Minētā statistika galvenokārt domāta, lai novērtētu tendences, bet, lai iegūtu kopainu, bez kvantitatīvajiem rādītājiem neiztikt, taču šo rādītāju nav.

Pieaugušo izglītības piedāvājuma īstenošanu publiska persona var nodrošināt dažādos veidos: šo funkciju pilnībā vai kā papildu pienākumu uzticot publiskas personas dibinātai izglītības atbalsta un/vai izglītības iestādei, pērkot pakalpojumu no komercsabiedrībām, atsevišķos gadījumos – biedrībām vai nodibinājumiem un ar līgumu deleģējot šo funkciju šim mērķim dibinātai biedrībai vai nodibinājumam.

Taču, kā uzsvēra G. Kurlovičs, problēmas nevar atrisināt, pieaudzējot administratīvās struktūras. Plānošanas reģioni ir plānošanas institūcijas, un šādā kapacitātē tie arī jāizmanto. “Bet mēs esam aizmirsuši brīnišķīgu lietu – kooperāciju,” viņš norādīja. “Mazās pašvaldības varētu kooperēties, veidojot kopīgas institūcijas, un tā atrisināt problēmas”.

Pēc A. Fernātes domām, bažas rada disonanse starp IAP ierakstīto – “kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai” – un finansējumu plānošanas reģioniem indivīda vajadzībām (2% no kopējā finansējuma).

“Personības vajadzības lielā mērā paliks cilvēka paša ziņā,” secina A. Fernāte. “Neapšaubāmi, prioritāte ir ekonomika, bet vai mēs drīkstam aizmirst cilvēku vajadzības?”

Evolūcija zinātnes un sabiedrības attiecībās

Noderīga pieaugušo izglītībā var būt zinātnieku pieredze Eiropas zinātnes projektos, jo mācīšanās tīkli ir arī sadarbības tīkli, uzsvēra Baltijas studiju centra (BSC) direktors un vecākais pētnieks profesors Dr. sc. soc. Tālis Tisenkopfs.

Kopš 90. gadiem sabiedrības izpratne ir virzījusies projām no uzskata, ka zinātne ir sabiedrībai pāri stāvoša – tā virzījusies tuvāk izpratnei, ka zinātne ir daļa no sabiedrības un var kalpot dažādām sabiedrības grupām – uzņēmējiem, nozarēm, pašvaldībām. Tas saskan arī ar Eiropas Savienības inovāciju politiku.

Kā atzina T. Tisenkopfs, “zinātne ir ar sabiedrību un biznesu dziļi sasaistīta prakse”, un zinātnieki var piedāvāt ne tikai savas idejas, bet praktiķu interešu sadursmēs – arī neitrālu sarunas platformu. Klasiskās pētnieciskās formas, kad pētnieks atbrauc, iegūst informāciju, izanalizē, publicē vai ieliek datu bāzēs, mūsdienās kļūst par praktiskām sadarbības formām. Un sadarbība ir jutīga līdzsvara uztaustīšana starp zinātnes piedāvājumu un sabiedrības pieprasījumu, tādēļ svarīgas ir abas puses – tas, ko uzņēmumi, pašvaldības spēj prasīt no zinātnes (kā tie formulē savu pieprasījumu) un zinātnieku gatavība atsaukties uz to.

Baltijas studiju centra sadarbības partneri Latvijā ir SIA “Kalnciema kvartāls”, Dobeles un Pūres Augļkopības institūti, Tukuma novada dome, skolas un vietējie zemnieki, Latvijas Lauksaimniecības universitāte u.c.

Vai “mazos” sadzirdēs?

Lai sistēma būtu efektīva, svarīgi paraudzīties, kas notiek uz vietām, pārliecināta I. Muraškovska. Projekta gaitā iegūtā pieredze liecina, ka labāki rezultāti tiek gūti ar dažādiem sadarbības modeļiem. Tajās pašvaldībās un pieaugušo izglītības institūcijās, kur pieaugušo izglītība sekmīgi attīstās, tiek darīts vairāk par formālajām prasībām – tur tiek apzinātas iedzīvotāju konkrētās vajadzības un, balstoties uz tām, veidotas jaunas iniciatīvas.

Jaunpiebalgas Reģionālās tautskolas vadītājas Vitas Žīgures viedoklī joprojām ir saklausāmas bažas par to, vai mazās pašvaldības būs līdztiesīgas partneres gaidāmā Eiropas finansējuma saņemšanā. “Es jau tagad prātoju, kas man jādara, lai es ar savu mazo pašvaldību iekļūtu tajā visā iekšā. Gribu, lai mūs pamana un novērtē,” viņa teica.

“Esam gandarīti, ka IZM iesaista visu daudzpakāpju sistēmu. Sistēma nav brīvā tirgus apstākļos izmesta nauda, uz kuru piesakās visi, kas grib un var. Mēs mēģināsim veidot sistēmu “no apakšas” – tur, kur ir cilvēki,” apliecināja Dace Grīnberga, Rīgas plānošanas reģiona ES struktūrfondu informācijas centra vadītāja, pozicionējot reģionus kā robežšķirtni starp saņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem.

Uz pārmaiņām pieaugušo izglītībā pozitīvi raugās Limbažu 3. vidusskolas struktūrvienības – Jauniešu un pieaugušo vakara (maiņu) vidusskolas vadītāja Vaira Ābele, uzsverot: “Pašvaldības vienmēr rūpēsies par saviem cilvēkiem, tāpēc ir jāizdodas!” Viņa norādīja, ka svarīgs ir normatīvais regulējums – likumdošanā starp valsti un pašvaldību jālīdzsvaro atbildība par pieaugušo izglītību.

Sākums ir gana labs, secina LDDK pārstāve J. Vjakse. Tas ļauj racionāli paraudzīties uz laiku no 2007. līdz 2013. gadam. “Pirms krīzes mēs esam ne pārāk racionāli rīkojušies, atzīsim to! Jaunais modelis ir mēģinājums sākt to darīt. Vēl ir daudzi neskaidri jautājumi: kas būs Uzraudzības padomē, kā notiks lēmumu pieņemšana utt.” Viņa aicināja IZM un pārējās ministrijas izvērtēt to, ka, sistēmā saliekot kopā finansējumu, kas būs pietiekami liels, lietas varētu izdarīt daudz efektīvāk.

Uzziņa

Projekta “Eiropas programmas īstenošana pieaugušo izglītības jomā” ietvaros ir notikuši pieci semināri visos Latvijas reģionos un seši starpministriju forumi: “Latvijas administratīvi teritoriālo struktūru iesaistīšanās pieaugušo izglītības pārraudzībā un īstenošanā”, “Karjeras attīstības atbalsts un motivācijas mācīties veicināšana pieaugušajiem”, “Pieaugušo izglītības resursi jauniešu bezdarba mazināšanai”, “Pieaugušo izglītības piedāvājums un pieprasījums”, “Pieaugušo izglītības kvalitāte un tās nodrošinājums” un “Mūžizglītības un pieaugušo izglītības sistēma”. Ik dienas IZM notiek bezmaksas iedzīvotāju konsultēšana par pieaugušo izglītības iespējām Latvijā.

17. jūnijā notiks projekta noslēguma konference, kurā aicināti piedalīties visi interesenti.

Vairāk par projekta aktivitātēm skatīt šeit