Dāmas un kungi!
 
Labrīt!
 
Šodien sākam publiski runāt par Latvijas kultūras kanonu.
 
Kas ir šie "mēs" un vai tiešām šī saruna sākas tikai šodien?
 
Vēl 1991. gadā Imants Ziedonis rakstīja:
 
"Kuras ir tās latviskās lietas, kas varētu būt etalonvērtas.(..)
 
Es negribu teikt, ka šis "kanons" (sauksim viņu tā, nevairoties no šī vārda biedējošās disciplīnas) ir jānosaka kā obligāta norma vai kādam jāuzspiež, taču jāpiereģistrē un jāieliek sistēmā tas ir. (..)
 
Mūsu pašapziņa kļūtu atkal motivēta. Ar zināšanu, ka mums ir vērtības – sargājamas un neaizstājamas. Vai maz jāatgādina, ka neaizstājamo vērtību apziņa ir vajadzīga mūsu skolām, mūsu žurnālistiem un mūsu ministriem."
 
Tā Imants Ziedonis pirms 16 gadiem, bet šodien vārds "kanons" parādās no valsts puses. Šo konferenci ar nosaukumu "Latvijas kultūras kanons – saliedētas sabiedrības stūrakmens" Kultūras ministrija rīko kā pēdējo šā rudens konferenču ciklā ar kopējo nosaukumu "Septiņas māsas".
 
Konferences nosaukums skan kā apgalvojums, ka Latvijas kultūras kanonam vajadzētu būt saliedētas sabiedrības stūrakmenim, kaut gan mūsu nolūks drīzāk ir uzdot jautājumu.
 
Vēlamies rosināt diskusijas, kurām, iespējams, sekos, bet, iespējams, nesekos, tālāka rīcība ar konkrētu rezultātu.
 
Kultūras kanona ideju esam noskatījuši tepat Ziemeļeiropā, Dānijā. Tādēļ arī šodienas diskusijas notiek sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu un eksperts no Dānijas dalīsies savā pieredzē. Saprotams gan, ka citas valstu pieredzi nevar viens pret vienu pārcelt uz Latviju.
 
Tādēļ šodien visupirms debatēsim, vai Latvijas kultūras kanons mums ir vajadzīgs, un, ja ir vajadzīgs, tad – kādā ceļā, ar kādiem paņēmieniem pie tā nonākt.
 
Latvijā jau ir bijuši kanonu veidošanas paņēmieni vairākos nozaru laukos.
 
Savulaik izdevniecība Jumava rosināja aptauju par "33 grāmatām, kurām jābūt ikvienas latviešu ģimenes bibliotēkā".
 
Atzinību tautā izpelnījās "Latvijas Avīzes" rīkotais balsojums par 100 ievērojamākajām Latvijas personībām.
 
Pirms diviem gadiem Kultūras ministrija rosināja aptauju, kuru vadīja profesors Rolands Briedis "Latviešu literatūras 100+1", un šim sarakstam mēs arī veltījām konferenci.
 
Arī Kultūras ministrijas iedibinātais kultūras portāls kultura.lv, neraugoties uz tā kalendāra iedabu, parāda vairākas kultūras parādības, tādas kā mūsu kultūras ikonas, ievērojamās personības utt., kuras arī veido savveida kanonu.
 
Tomēr iepriekš minētais varētu būt nosaucamas par daļēju iecerētā kanona priekšvēsturi, jo mūsu nolūks ir runāt par visaptverošu Latvijas kultūras kanonu.
 
Tā izveides mērķis būtu izvēlēties izcilākās Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslu jomās, ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai.
 
Kanons varētu veidot jaunu skatījumu uz kultūras pamatvērtībām, ņemot vērā šodienas kontekstu un tendences. Tāpat tas varētu kalpot kā kvalitātes etalons vai orientieris jaunu vērtību apgūšanā un sekmēt Latvijas kultūras mantojuma savdabības un vērtības apzināšanos.
 
Būtu pozitīvi, ka kanons kopumā celtu kultūras prestižu, sniegtu cilvēkiem jaunas zināšanas par Latvijas mākslu un kultūru, celtu dienasgaismā aizmirstas vērtības un nodrošinātu kompetentus ieteikumus par nācijas kultūras vērtībām, kas ir tik nozīmīgas, lai tiktu saglabātas nākamajām paaudzēm.
 
Nav šaubu, ka kanons būtu noderīgs kā vadlīnija citu tautu pārstāvjiem – kā logs uz Latvijas kultūras pamatvērtībām.
 
Vēl viens praktisks aspekts būtu tāds, ka kanons sniegtu nozīmīgu ieguldījumu izglītības satura veidošanā, atvieglojot mācību programmās ietveramo darbu izvēli.
 
Nav šaubu, ka liberāli noskaņoti kritiķi šāda kanona idejā saskatīs konservatīvas ideoloģijas nokrāsu, taču ideoloģija jau nav nekāds beznosacījumu ļaunums – kā norādījuši filozofi, bez ideoloģijas nevar pastāvēt daudzmaz saliedēta sabiedrība.
 
Pret Latvijas kultūras kanona ideju varētu vērst aptuveni tādus pašus iebildumus, kādus saņēmušas mūsu kultūrpolitikas vadlīnijas ar nosaukumu "Nacionāla valsts".
 
Tā pagājušās nedēļas Kultūras Dienā pētnieks Deniss Hanovs rakstā šādi:
 
"Mazākumtautību iekļaujoša pastāvēšana valdošās koalīcijas partiju diskursīvā praksē gandrīz nemaz nav pamanāma, ko atspoguļo arī koalīcijas pārziņā esošo valsts politikas dokumentu saturs, piemēram, Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas "Nacionāla valsts."
 
Jāteic gan, ka kultūrpolitikas vadlīnijas nav nekāds "koalīcijas pārziņā esošs valsts politikas dokuments". Vadlīnijas ir kultūrpolitikas plānošanas dokuments, kura izstrādē iesaistījās vismaz divarpus tūkstoši dažādu nozaru Latvijas ekspertu.
 
Vadlīnijas vēl ilgi varēja apspriest internetā pēc Pirmā Latvijas kultūras darbinieku foruma, bet to izstrādes koordinatore, kultūrpolitikas eksperte Dace Melbārde par šo lielo darbu saņēma Spīdolas balvu.
 
Vadlīniju mērķis ir saglabāt un attīstīt Latviju kā mūsdienīgu nacionālu valsti, kuras cilvēki, būdami atvērti pasaules kultūras daudzveidībai un dialogam, vienlaikus stingri apzinās paši savas nacionālās vērtības.
 
Kultūrpolitikas vadlīnijas noteikti ir ideoloģiskas, taču tas nenozīmē, ka tās ir politizētas.
 
Politizēta vienīgi ir vairākuma latviešu vēlme pēc savas suverēnas valsts un pēc vienas valsts valodas. Latvieši šādā vēlmē īpaši neatšķiras no francūžiem, vienīgi mēs nekad neesam bijuši imperiālisti.
 
Franču republikāniskie teorētiķi gan uzskatīja, ka politika ir nepieciešams ļaunums. Taču tas droši vien netraucēs mūsu pašu teorētiķiem kultūras kanona idejā saskatīt konservatīvas politikas populistisku recidīvu vai kaut ko tamlīdzīgu.
 
Lai kā kultūras kanona ideja atbilst konservatīvai ideoloģijai, diskusijām šodien nepiedāvāju nekādu monoetnisku skatījumu.
 
Mēs paši portālā kultura.lv pie izcilām Latvijas vai ar Latviju saistītām personībām līdzās Vilhelmam Purvītim, Pēterim Vaskam, Mārim Sirmajam esam ierindojuši Mihailu un Sergeju Eizenšteinus, Marku Rotko, Aleksandru Antoņenko, Jesaju Berlinu un citus.
 
Arī pie kultūras ikonām līdzās Līgo svētkiem esam minējuši Rīgas jūgendstilu, bet topošā Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts ir holandietis Rems Kolhāzs.
 
Pat vislielākajam nacionālistam grūti noliegt mūsu saknes kristietībā vai īpašo vācu kultūras ietekmi, piemēram, uz Dziesmu svētku iedibināšanu.
 
Grūti noliegt mūsu mūzikas un vizuālās mākslas klasiķu saikni ar Krievijas augstākajām mācību iestādēm 20. gadsimta sākumā. Tomēr es ceru, ka ar visu multikulturālo pieredzi nepienāks tāda diena, kad izrunāt vārdu "latvietis" un "latvisks" būs īpaši politnekorekti.
 
Tādēļ es aicinu diskutēt, vai kanonā iekļaujamo darbu sarakstā būtu uzsverama kāda īpaša latviska vērtība?
 
Dāmas un kungi!
 
Šodien paneļdiskusijā bija aicināts piedalīties dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš, kurš savas pārdomas ir atsūtījis rakstiskā veidā, jo pats nevar piedalīties.
 
Es atļaušos citēt daļu to tām, jo viņa kritiskā reakcija, manuprāt, ir apdomāšanas vērta.
 
Uldis Bērziņš raksta:
 
"Jā, laikam ir sava taisnība tiem, kas grib nacionālās kultūras vērtību stiprināšanai piesaistīt "administratīvo resursu". Es neceru mūsu sabiedrību no šādas aktivitātes atrunāt, tikai gribu aicināt, lai apzināmies šīs ieceres pretrunīgo (vai varbūt "relatīvo"?) iedabu demokrātiskā, plurālistiskā, atvērtā sabiedrībā.
 
(…)
 
Atvērtā sabiedrībā ir tik daudz kanonu, cik rakstnieku, izdevēju, lasītāju, valodas lietotāju, kultūras ministru, skolu direktoru, dziedāšanas un zīmēšanas skolotāju. Savi kanoni ir pilsētām, pilsētiņām, pagastiem un izloksnēm, savi – seksuālajām minoritātēm. Un "kopējais" kanons var būt tikai aptuveni, statistiski aprakstāms."
 
Uldis Bērziņš aicina "nevis spriest, kādi darbi mūsuprāt būtu cienīgi par kanoniskiem saukties, bet – kādi ir vairumam latviešu par kanoniskiem kļuvuši."
 
Uldis Bērziņš ir norādījis uz kādu būtisku jebkura kanona īpašību, proti, to, ka jebkurš kanons ir interpretācija. Taču interpretācija ir arī, piemēram, izglītības saturs vai kāda enciklopēdija.
 
Latviešu literatūras stundās vidusskolām māca interpretāciju par latviešu literatūras vēsturi, kurai noteikti kāds nepiekrīt, taču mēs esam gatavi saprātīgi atzīt, ka labāk ir tad, ja latviešu literatūru māca, nevis nemāca to vispār.
 
Latvijas kultūras kanonā iekļaujamie darbi, manuprāt, būtu vērtējami pēc diviem kritērijiem – izcilības un ietekmīguma. Tā varētu reaģēt uz Ulža Bērziņa rakstīto par tiem darbiem, kas par kanoniskiem kļuvuši.
 
Nav šaubu, ka šiem kritērijiem atbilst gan Rainis, gan Pēteris Vasks, gan Gunars Birkerts, gan Emīls Dārziņš, gan Andrejs Upīts, gan Alvis Hermanis, gan Rolands Kalniņš, gan Janis Rozentāls un citi mūsu lielie gari.
 
Taču, var rasties jautājums, ko darīt ar mazāk pazīstamiem autoriem, teiksim, Jāni Ezeriņu, Bruno Vasiļevski vai tagadējo Dienas komentētāju, bet savulaik izcilo modernistu rakstniecībā, romāna Dukts autoru Aivaru Ozoliņu?
 
Nav šaubu, ka Latvijas kultūras kanons būtu mēģinājums saliedēt sabiedrību, integrēt mūsu kultūrā ikvienu, kas iziet cauri izglītības procesam un dzīvo Latvijas komunikatīvajā telpā.
 
Ir jārunā skaidri – lai gan globalizācija kopumā ir pozitīva parādība, milzīgais izklaides industrijas spiediens ir padarījis kultūras patēriņu par izteikti komerciālu faktu. Mēs, kas šodien sapulcējušies, droši vien ticam kādām apgaismības idejām, esam saglabājuši vēl kādas iedomas par to, ka ir kādas īstas, patiesas vērtības, kuras būtu jāceļ godā un par tām jāieinteresē cilvēki.
 
Tāpat mēs nevaram bāzt galvu smiltīs un cerēt, ka Latvijas robežas būs ciet un mūsu valsti tuvākajās desmitgadēs negaida nopietns iebraucēju pieplūdums, kādu ir pieredzējusi tā saucamā "vecā Eiropa".
 
Ja patlaban Latvijas cittautiešu kopienas kultūras vērtības kaut kādās pamatlīnijās sakrīt ar latviešu vērtībām – kaut arī paprāva pēckara imigrantu pēcteču daļa vēl dzīvo pārliecībā, ka no savas dižās tēvzemes atnesuši kultūru tukšā vietā -, tad iespējamie nākotnes imigranti visdrīzāk būs ar pavisam citu pasaules redzējumu – reliģiju un tradīcijām, kas būtiski atšķirsies no latviešu kultūras. Es neapgalvoju, ka imigrācijai nebūtu arī pozitīvu sociālu un kultūras efektu, taču gribu vērst uzmanību uz to, ka tuvākajās desmitgadēs palielināsies mūsu visu un arī Latvijas valsts atbildība, lai Latvijā dzīvojošie cilvēki būtu lielās līnijās integrēti arī latviešu kultūrā.
 
Latvijas kultūras kanona ideja ir saistīta ar pieņēmumu, ka mēs esam moderna nacionāla valsts, kas gan nekādā gadījumā nenozīmē monoetnisku sabiedrību. Protams, ikvienam no mums varētu būt simtiem liberālu iebildumu pret tā saukto "īsto vērtību" meklēšanu ekspertu kopdarbībā, taču šķiet, ka šādam procesam un tā gala rezultātam varētu būt nozīme.
 
Mūsu viesis no Dānijas noteikti to izklāstīs plašāk, taču esam noskaidrojuši, ka vairāki politiķi Dānijā esot pauduši savu neapmierinātību ar mākslas darbiem, kurus kanonā iekļāvuši eksperti. Tas bijis saistīts ar to, ka ne vienmēr nacionālajai pašapziņai nozīmīgākie darbi sakrīt ar starptautiski atzītākajiem. Viens piemērs ir pasaulē un profesionālajā vidē labi pazīstamais dāņu filozofs Sērens Kirkegors.
 
Gribētu uzsvērt, ka ļoti svarīgs nosacījums iespējamā Latvijas kultūras kanona veidošanā būs ekspertu neatkarība no politiskās varas. Ekspertiem ir jābūt brīviem, neangažētiem, iespējami bezkaislīgiem un dažos gadījumos ļoti stingriem.
 
Ja tā tas būs, varam cerēt, ka arī Latvijā kanonam izvēlētie darbi sagādās daudzus pārsteigumus un radīs viedokļu krustugunis.
 
Visbeidzot, šodien diskusijām, kas gan ir atvērtas pēc savas ievirzes, tomēr gribētu iezīmēt šādu iespējamo tēmu loku:
  • Vai pieņemama ir kultūras kanona ideja, kuras mērķis ir izvēlēties visizcilākās Latvijas kultūru raksturojošas vērtības katrā no mākslas un kultūras jomām?
  • Vai šāds kanons var kalpot kā kvalitātes mēraukla jaunu vērtību apgūšanā?
  • Vai kanonam vajadzētu būt obligātam vidusskolu beidzējiem?
  • Kāds būtu iesaistīto ekspertu loks un kāds ceļš būtu ejams līdz kanona galīgajam veidolam, kurš tad varētu palikt nemainīgs katrus 5 līdz 10 gadus?
  • Vai kanons palīdzēs saliedēt sabiedrību un vienot nāciju ap kopīgām vērtībām?
  • Vai diskusijas par kanonu bagātinās mūsu sabiedrību, vai tās palīdzēs cilvēkiem noskaidrot sev personīgi nozīmīgākos nācijas kultūras pieturas punktus?
 
 
Informāciju sagatavoja:
Kristīne Zvirbule
Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste