Pagājuši gadu desmiti kopš pēdējo reizi mēs apmeklējām šo pilsētu, kura  izvietojusies uz pussalas starp Sebežas un Orono skaisti sakoptajiem ezeru krastiem un pārsteidz ar saviem  kultūras un arhitektūras pieminekļiem, ko saglabā nākamajām paaudzēm.

Iebraucot Sebežā, krastmalā pavīdēja Ļeņina piemineklis, kas mums atgādināja  padomju laikus.

Pilsētā šogad plaši atzīmēja lielus svētkus – 70 gadadienu kopš 2. Pasaules kara beigām, par ko liecināja reklāmas ielās un bibliotēkā.

Iedzīvotāju skaits Sebežā ir par 2 tūkstošiem mazāks nekā Ludzā, te tāpat ir bezdarbs, cilvēki brauc strādāt uz Maskavu un Sanktpēterburgu.

Bibliotēkā mūs sirsnīgi uzrunāja un sveica pilsētas vadība un nodeva sveicienus kolēģiem Ludzas domē, muzejā un tūrisma aģentūrā.

Mēs klausījāmies un skatījām prezentāciju par Sebežas bibliotēkas darbu, tās pasākumu klāstu par ievērojamiem cilvēkiem – novadniekiem, projektiem un līdzīgi parādījām Ludzas bibliotēkas kadrus, kam sekoja dažādi ar darbu saistītie jautājumi un diskusijas.

Aplūkojot bibliotēku, mēs manījām atšķirības. Viņiem ir ieplānots noteikts lasītāju skaits, saglabājušies kartīšu katalogi, datorizācija vēl tikai iesākta, pieprasītākie romāni  atrodas tikai lasītavā, ko par  nelielu samaksu izsniedz lasītājiem uz mājām, arī periodikas klāsts ir neliels, bet mēs tur sastapāmies ar sirsnīgiem un laipniem cilvēkiem un ieguvām jaunus draugus un aicinājām paciemoties Ludzā.

Apmeklējām lauku bibliotēku bijušajā armijas pilsētiņā “Sosnovij Bor”, kas atrodas armijas muzeja telpās. Mūs pārsteidza bijušo armijnieku fotogrāfijas pie visām sienām, maketi, vecie albumi un vidū  plaukti ar grāmatām, kas mūsos izraisīja dažādus viedokļus. Viņi ar to lepojas un tās ir viņu 80. gadu vēstures nesenās lappuses, ko var parādīt saviem mazbērniem.