Bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes sekcija LU 75. konferencē
2017. gada 23. martā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro un sociālo zinātņu centra konferenču zālē norisinājās LU 75. konferences Bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes sekcija. To organizēja LU Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa sadarbībā ar LU bibliotēku.
1. apakšsekcija. Dzīves meistarība un informācijpratība
Šogad konferences sekcijas pirmā daļa — apakšsekcija “Dzīves meistarība un informācijpratība” — bija veltīta aktuālajiem pratību jautājumiem, analizējot Latvijas iedzīvotāju viedokļus (pašnovērtējumu) par to, kā, cik veiksmīgi un lietpratīgi viņi spēj iegūt, lietot, organizēt un radīt informāciju dažādās būtiskās dzīves jomās.
Baiba Holma
Konferenci ievadīja LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) asociētās profesores Baibas Holmas priekšlasījums “Dzīves kvalitāte, meistarība un informācijpratība”. B. Holmas priekšlasījums ievadīja un atklāja apakšsekcijas ietvaru un tematu, kam bija veltīts vairums referātu: pētījums “Pārskats par tautas attīstību 2015/2016: Dzīves meistarība un informācijpratība”, kura mērķis bija noskaidrot, kādas ir informācijas ieguves un lietošanas prasmes, kas nepieciešamas Latvijas iedzīvotāju ikdienas jautājumu risināšanai, un novērtēt, kā un vai tās ietekmē dzīves meistarību dažādās dzīves jomās: veselībpratībā (veselības uzturēšanā un saglabāšanā), finanšpratībā (savu finanšu līdzekļu pārvaldīšanā), ģimeņpratībā (ģimenes dzīves organizēšanā), politikpratībā (valsts un pašvaldības pakalpojumu izmantošanā, politiskā līdzdalībā un pašorganizācijā), kultūrpratībā, medijpratībā un informācijpratībā.
Dzīves meistarību pētot, LU komanda* izmantoja somu pētnieka Reijo Savolainena terminu, angliski — Mastery of Life, kas apraksta jēdzienu — cilvēka rūpes par savu dzīvi, spējas organizēt tās norises jēgpilnā kārtībā. Pētot Latvijas iedzīvotāju informācijas lietošanas paradumus, veidojot “Pārskatu par tautas attīstību 2015/2016”, lielākā uzmanība tika pievērsta informācijas avotu pārzināšanas un izvēles pašnovērtējumam, informācijas avotu kvalitātes novērtējumam, avotu ticamības pārbaudei, informācijas saprašanai un informācijas avotu lietošanai. Interesanti, ka 95% respondentu pilnībā piekrīt, ka apzinās, kāda informācija viņiem nepieciešama, turklāt 81% pozitīvi vērtē savas prasmes atrast informāciju par kultūras un izklaides iespējām.
LU SZF Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas vadītāja Dr. philol. Daina Pakalna savā ziņojumā “Kā pētīt informācijpratību?” sniedza pārskatu par informācijpratības pētniecības metodēm un pēdējos gados veiktajiem pētījumiem, kā arī “Pārskata par tautas attīstību 2015/2016” pētījuma aptvērumu: iedzīvotāju aptaujā piedalījās 1018 respondenti — pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji no 18 līdz 74 gadiem.
Dr. sc. comm. Laura Ardava prezentēja “Pārskata par tautas attīstību 2015/2016” medijpratībai veltīto daļu, kas izstrādāta kopā ar profesori Vitu Zelči. Latvijas iedzīvotāju pašvērtējumā dažādu mediju izvērtēšanas prasmes uzskatāmas par labām. Piemēram, 51,5% respondentu savas prasmes izvērtēt mediju kvalitāti vērtē kā labas un ļoti labas; 48,1% respondentu par labām un ļoti labām atzīst savas prasmes izvērtēt plašsaziņas līdzekļu publiskoto faktu ticamību; bet 37,7% uzskata, ka ļoti labi un labi spēj izvērtēt atsevišķus žurnālistus. Tam pretstatā kā nopietnākās problēmas medijpratības jomā pētnieki min faktu, ka Latvijas iedzīvotāju medijpratības līmenis nav vērtējams kā pietiekams, mediju lietošana lielākoties ir vienvirziena rakstura, dominē pasīvs informācijas saņemšanas paradums, kā nepietiekama vērtējama mediju izmantošana pilsoniskās aktivitātēs un līdzdalības procesos. Pētnieces min arī mediju darbības vidē samilzušās problēmas, tostarp gan žurnālistikas kvalitāti un pašregulācijas kultūru, gan akūto mediju darbinieku atalgojuma un sociālo garantiju jautājumu. Svarīgāko medijpratības jomas uzdevumu vidū ir mediju izglītības ieviešana skolās caurviju kompetences statusā, kritiskās domāšanas un aktīvas dzīves pozīcijas popularizēšana ar pašu mediju starpniecību, zināšanu veidošana par viltus informācijas, māņu, baumu un melu izplatīšanas mehānismiem, aktīvākas pilsoniskās sabiedrības tapšana, Kultūras ministrijas izstrādāto “Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020. gadam” konsekventa īstenošana un mediju kvalitātes un atbildīguma pieaugums.
Līga Rasnača
Referātos pirmajā apakšsekcijā detalizēti tika aplūkots arī kompetenču kopums, kura nosaukums nereti bijis iemesls diskusijām — veselībpratība. “Kā protam rūpēties par veselību?” teikts ziņojuma pieteikumā. Autore Dr. sc. soc. Līga Rasnača norādīja, ka veselībpratība funkcionālā līmenī (personas prasmes lasīt un saprast medicīnisku informāciju, saprast mutiski saņemtās veselības aprūpes speciālistu norādes) ir raksturīga lielākajai daļai pētījumā “Pārskata par tautas attīstību 2015/2016” aptaujāto iedzīvotāju, taču kritiskās veselībpratības (persona spēj informāciju apstrādāt, atsaukt atmiņā un pieņemt nepieciešamo lēmumu) elementi piemīt tikai katram trešajam respondentam. Pētījumā secināts, ka iedzīvotāju neizpratne par veselības jautājumu zinātniski pamatotu risinājumu un iespējām to nodrošināt mazina uzticību medicīnas profesionāļiem, jo ikdienā izmantotie informācijas avoti (mājaslapas, plašsaziņas līdzekļi) neatbild par sniegto padomu kvalitāti, taču var radīt iespaidu, ka veselību var uzlabot bez mediķu atbalsta. Pētījumā gūta atziņa, ka personām ar zemāku veselībpratību ir sliktāki veselības rādītāji. Uzlabojot šo pratību, cilvēki sāk uzņemties lielāku atbildību par savu veselību, zina, kādi ir veselīga dzīvesveida pamatprincipi, u.t.t. — rezultātā uzlabojas sabiedrības labklājība. Veselībpratības sadaļā sniegtas rekomendācijas, kā valstiskā līmenī rūpēties par sabiedrības veselībpratību.
Vairāki referenti, atbildot uz auditorijas jautājumiem, uzsvēra, ka pašnovērtējums, kurā balstās “Pārskats par tautas attīstību 2015/2016”, nav visobjektīvākais novērtējuma veids. Šī pētījuma kontekstā tas nozīmē, ka respondenti sevi un savas prasmes vērtējuši pozitīvāk, nekā, iespējams, atbilst patiesībai. Vērojamas arī tendences abu dzimumu respondentu atbilžu atšķirībās: vīrieši ir paškritiskāki, bet sievietes — ar augstāku pašnovērtējumu.
Runājot par medijpratības pašnovērtējumu, profesore Vita Zelče atļāvās būt ironiski nesaudzīga, uzsverot, ka fakti saka: esam pašapzinīgi, bet ne pietiekami gudri.
Konferencē ar vienu ziņojumu tika pārstāvēta SZF paspārnē esošā grāmatniecības vēstures pētniecība: profesors Viesturs Zanders referēja par starpkaru posmā Latvijā izdotajām mācību grāmatām. Šajā apskatā ziņojums netiek iztirzāts, jo, autoresprāt, grāmatniecības vēstures jautājumi aktuālajā pētniecībā pelna atsevišķu apskatu, ko arī turpmākajā laikā iecerēts sniegt.
Viesturs Zanders
Pārējo ziņojumu tēmas skāra kultūrpratību jeb spēju iegūt pietiekamu informāciju par kultūras un izklaides iespējām.
2. apakšsekcija. Virtuāli – 24/7
LU bij. rektors, profesors Mārcis Auziņš referātā „Bibliometrijas “spožums un posts”” dalījās atziņās, ko guvis, ar bibliometrijas metodi pētot Latvijas augstskolu devumu zinātnē — zinātniskās publikācijas. Viņš atzina, ka bibliometrija kā pētniecības metode tiek gan slavēta, gan pelta. Lai gan pēlēji norāda, ka radoši, intelektuāli procesi nav ieliekami skaitliskos rāmjos, tomēr bibliometriskie indikatori ļauj analizēt un novērtēt valstu, augstskolu un citu institūciju, kā arī atsevišķu zinātnieku veikumu pētniecībā. Lai novērtētu zinātniskās darbības rezultātus, bibliometrija tiek izmantota arī starptautisko augstskolu reitingu veidošanā, turklāt šī vērtējuma īpatsvars kopvērtējumā ir ievērojams — pat 30%. Ar bibliometrijas metodi var noteikt pētījumu daudzumu (mēra pēc zinātnisko publikāciju skaita), pētniecības ietekmi (izmanto publikāciju citējamības rādītājus), starptautisko sadarbību.
Mārcis Auziņš
Dati bibliometriskajiem pētījumiem tiek iegūti pasaulē lielākajās zinātnisko publikāciju datubāzēs. Līdz šim autoritatīvākā un precīzākā bijusi „Thomson Reuters” uzturētā „Web of Science”, taču sakarā ar īpašnieka maiņu tā atrodas pārmaiņu procesā. Tādēļ šobrīd vadošā ir izdevniecības „Elsevier” daudznozaru zinātnisko publikāciju bibliogrāfiskās un citēšanas informācijas datubāze „Scopus”. To saviem bibliometriskajiem pētījumiem izmantojis arī M. Auziņš.
Veicot Latvijas augstskolu zinātnisko publikāciju datu analīzi datubāzē „Scopus” par pēdējiem sešiem gadiem (2010.–2015.), pētnieks nonācis pie satraucošiem secinājumiem. Latvija pēc zinātnisko publikāciju skaita ārkārtīgi atpaliek ne tikai no daudz attīstītākajām pasaules valstīm, bet arī no Igaunijas un Lietuvas. Dabaszinātnēs atpalicība no Igaunijas un Lietuvas ir aptuveni par 50%, bet humanitārajās zinātnēs publikāciju skaits ir vēl daudz mazāks. Jāņem gan vērā arī papildu faktori, piemēram, tas, ka sociālajās un humanitārajās zinātnēs daudz publikāciju rada nacionālajai auditorijai, savā valodā runājošajiem, tādēļ starptautiski tās uzskaitīt ir sarežģīti. Tomēr tik ļoti mazs publikāciju skaits norāda uz nopietnām problēmām. Cits negatīvas ietekmes faktors: ar bibliometrijas metodēm šobrīd faktiski iespējams novērtēt tikai starptautiski atpazīstamus rezultātus — tos, kas nonākuši starptautiskajās datubāzēs. Lai arī lielās datubāzes neorientējas tikai uz angļu valodu un aptuveni 30% ierakstu ir valodās, kas nav angļu, tomēr visbiežāk tās ir citas lielās valodas: franču, vācu, spāņu. Publikāciju skaits latviešu valodā ir pavisam neliels. Šobrīd gan pasaulē atpazīstamību guvusi altmetrika, kur tiek atzīts, ka liela ietekme var būt ne tikai publikācijām augsta līmeņa starptautiski recenzējamos žurnālos, bet arī citos resursos. Piemēram, ziņu portālā “Delfi” nopublicēts raksts pirms vēlēšanām var izmainīt vēlēšanu rezultātu. Pagaidām gan notiek tikai šīs metodes iespēju izpēte.
Grūtības apzināt publikācijas rada arī atšķirīgi identifikācijas indikatori, piemēram, LU zinātnieku publikācijas meklējot tikai pēc identifikatora „Latvijas Universitāte”, var iegūt par 1/3 mazāk rezultātu nekā ir patiesībā, jo ar šo identifikatoru nav apzīmētas dažādas LU struktūrvienības (LU Cietvielu fizikas institūts, u.tml.), nevar atrast individuālu LU zinātnieku publikācijas. Pētnieku darba bibliometriskos rezultātus negatīvi ietekmē arī latvisko uzvārdu dažādie rakstības veidi. Šobrīd LU cenšas risināt šo problēmu, sadarbojoties ar „Scopus” īpašnieku „Elsevier”, lai konsolidētu atšķirīgos identifikatorus vienā („Latvijas Universitāte”). Tas nenākas viegli, ņemot vērā, cik liela multinacionāla kompānija ir „Elsevier”.
Kopumā gan pēc publikāciju skaita, gan kvalitātes datubāzē „Scopus” no Latvijas augstskolām priekšplānā izvirzās divas: LU un Rīgas Tehniskā universitāte, LU to nedaudz apsteidzot, jo īpaši augsta līmeņa publikāciju skaita ziņā.
Un tomēr — kādēļ tāda atšķirība zinātniskajos rezultātos? Vai mūsu zinātnieki ir sliktāki, arī par Igaunijas un Lietuvas zinātniekiem, ja ņem vērā, ka kardinālu finansējuma atšķirību starp Baltijas valstīm nav — visās tas ir ļoti mazs. M. Auziņš pauda pārliecību, ka problēma nav Latvijas zinātniekos, bet gan zinātnes menedžmentā, jo tas nav vērsts uz rezultātu iegūšanu. Zinātniskajos projektos kontrolē formālus pētījumu procesa aspektus, piemēram, vai stundu apmaksas darba lapas ir pareizi aizpildītas, nevis vērtē zinātnisko rezultātu kvalitāti. Nereti birokrātiskā pētījumu procesa uzraudzība nonāk pat līdz absurdam. Menedžmentam būtu jābūt vērstam uz rezultātu, nevis uz procesu. Vēl vairāk — Latvijā zinātnisko rezultātu izvērtēšana valstiskā līmenī vispār nenotiek! Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) mēģināts pētīt LU zinātnisko sniegumu, taču pieļautas jau minētās kļūdas, rezultātā iegūstot nepareizus (negatīvākus, nekā patiesībā) datus. M. Auziņš atklāja, ka LU piedāvājusi dalīties ar savu pieredzi bibliometrisko pētījumu veikšanā, diemžēl atsaucības nav bijis. Profesors atzina, ka tā ir bieži vērojama Latvijas situācija — bailes iegūt datus jeb, precīzāk, bailes no tā, ko var nākties šajos datos ieraudzīt.
LUB sistēmbibliotekāre Ilga Rampāne referātā „Atvērtība izglītībā un pētniecībā” pievērsās atvērtās izglītības tēmai. Viņa ilgu laiku strādājusi atvērto datu jomā un bijusi pārliecināta: ja pastāv atvērtie dati, tad likumsakarīgi, ka pastāv arī atvērtā izglītība. Līdz brīdim, kad pati vēlējusies iepazīties ar materiāliem latviešu valodā par kādu tēmu. Atklājies, ka atvērtās izglītības iespējas Latvijā ir visai ierobežotas.
Ilga Rampāne
I. Rampāne uzsvēra, ka atvērtā izglītība un zinātne lielā mērā saistās ar atvērtiem izglītības un pētniecības resursiem (brīva piekļuve zinātniskajām publikācijām, pētniecības datiem), atvērtām licencēm, atvērtu izglītības un zinātnes infrastruktūru un pakalpojumiem. Atvērts — tas nozīmē visiem pieejams un iegūstams, neierobežots, bez cenzūras un citām barjerām. Dažādos atvērtās piekļuves dokumentos ir noteikts, ka tie materiāli, kas tapuši publiskā finansējuma rezultātā, ir jāpublisko atvērtā piekļuvē. Diemžēl Latvijā maz zinātnieku atbalsta atvērtās piekļuves kustību.
Digitālās tehnoloģijas pasaulē veicinājušas izglītības atvērtību un pieejamību — ikviens var bez maksas iegūt zināšanas no ārpus mācību iestādēm esošiem avotiem. Pēdējā desmitgadē atvērto izglītības resursu apjoms ir ļoti strauji pieaudzis. Atvērtie izglītības resursi ir mācīšanas, mācību apguves un pētniecības resursi, kas ir brīvi pieejami visiem. Tie var ietvert gan pilnus kursu moduļus, gan lekcijas, mācību programmas, pārbaudes darbus, spēles, simulācijas u.c. Atvērtie izglītības resursi organizēti atvērtajās datubāzēs, repozitārijos vai atvērto tiešsaistes izglītības kursu tīklos. Pārsvarā tie ir angļu valodā un izmantojami augstākajā izglītībā, visvairāk ir specifiskās disciplīnās, piemēram, IKT jomā.
Neskatoties uz ļoti lielajām iespējām, Eiropas Komisija atzinusi, ka Eiropas Savienībā (ES) joprojām trūkst kvalitatīva atvērtā izglītības satura un ka ES atpaliek no citiem pasaules reģioniem šāda satura veidošanā — to rada galvenokārt ASV un Āzijas valstis.
Vai Latvijā ir bāze atvērtās izglītības attīstībai? No vienas puses, Latvijā ir platjostas internets, atbilstošas IKT tehnoloģijas, apmierinošas pedagoģisko darbinieku un izglītojamo digitālās prasmes. No otras puses, Latvijā nav izstrādāta atvērtās izglītības un zinātnes stratēģija, nav definēti mērķi un uzdevumi valsts universitātēm šajā jomā. Nav viegli pieejamas informācijas par atvērto izglītību. Piemēram, IZM mūžizglītībai veltītajā portālā http://www.muzizglitiba.lv/ atrodama sadaļa par atvērtās izglītības iespējām, taču tajā galvenokārt sniegti vien apraksti par to, kas ir atvērtā izglītība un saites uz starptautiskajiem tiešsaistes kursu meklētājiem (vairākas no tām nedarbojas). LU tīmekļa vietnē atvērtās piekļuves materiāli izkaisīti dažādās vietās un ir grūti atrodami — uzlabojama vietnes struktūra. LU Nacionālā atvērtās piekļuves informācijas un atbalsta dienesta tīmekļa vietnē (http://www.napd.lu.lv/open-education/) arī vairāk pārstāvēti starptautiskie resursi, Latvijā veidotu informācijas avotu ir ļoti maz, turklāt sadaļā „Atvērtie informācijas resursi’” ir ievietota vienīgi saite uz LUB apkopotajiem resursiem.
I. Rampāne kā risinājumu ieteica izvērtēt visus šos atvērtās izglītības un zinātnes resursus, strukturēt pēc tēmām, izglītības veidiem un metodēm, veidot atvērtās izglītības resursu sarakstus un datubāzes ar saitēm uz šiem resursiem. To varētu veikt bibliotēku un informācijas speciālisti sadarbībā ar akadēmisko personālu. Savukārt Latvijas augstskolas, lai veicinātu atvērtās izglītības attīstību, varētu:
– nodrošināt izglītības materiālu un pētniecības rezultātu, kas tapuši ar publisko finansējumu, atvērto piekļuvi;
– paplašināt digitālo saturu, digitalizējot iespiestos mācību materiālus;
– apkopot digitālos mācību resursus, veidot katalogus, repozitārijus u.c.;
– attīstīt IKT un pilnveidot pedagogu un izglītojamo digitālās kompetences.
Nepieciešams arī stimulēt interaktīvu tiešsaistes kursu izveidi, izveidot atbalsta sistēmu atvērto izglītības resursu radīšanai un ārvalstīs veidoto kvalitatīvāko materiālu tulkošanai un pielāgošanai Latvijas izglītības videi.
LUB darbinieces Ilga Mantiniece un Mārīte Saviča ieskatījās LU digitālajās kolekcijās, LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītāja Gunta Jaunmuktāne stāstīja par dzejnieku Astrīdes un Ivara Ivasku arhīva digitalizācijas 1. kārtas rezultātiem. LUB darbinieces Aldona Volkova iepazīstināja ar LUB e-resursu piedāvājumu un to izmantojumu, savukārt Daina Gavare analizēja sociālo mediju sniegtās iespējas augstskolu bibliotēku komunikācijā ar sabiedrību.
Māra Zirnīte
Sekcijas darbu noslēdza sirsnīgais un spirdzinošais LU Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) pētnieces Māras Zirnītes stāstījums par Melāniju Vanagu un Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma dzīvesstāstu video kolekciju (http://www.dzivesstasts.lv/lv/). Dzīvesstāstu video krājums vākts jau trīsdesmit gadus — pirmie kolekcijas videoieraksti tika atvesti no ekspedīcijas pie tautiešiem Amerikā un Anglijā. Lielo pārdzīvojumu, sastopot to tautas daļu, par kuru padomju okupācijas laikā dzirdēts vienīgi no nostāstiem, pastiprinājis rakstnieka, iemīļotā pasaku autora Jāņa Širmaņa teiktais: „Es esmu viens, kura nav. Jo par mani [Latvijā] neviens neko nezina.” Cilvēki, kuri kopuši latviešu kultūru ārpus dzimtenes, bija pelnījuši, ka viņu personības Latvijā tiek iepazītas. Sadarbībā ar latviešu organizācijām Amerikā radās kopīgs projekts „Latviešu kultūras personības trimdā”. Izveidojās kolekcija — filmas par dzejnieci Astrīdi Ivasku, „Amerikas balss” radiožurnālisti Irēnu Karoli, rotkali, dievturi Juri Kļaviņu, dzejnieci, mākslinieci Sarmu Muižnieci-Liepiņu, dzejnieci Elzu Ķezberi, rakstnieku Gunāru Janovski un citiem. M. Zirnīte uzsvēra, ka ir pienācis laiks gadiem krāto izplatīt tautā, un aicināja iepazīt šīs filmas un arī citas Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma vērtības, iegriežoties LU FSI, Kalpaka bulvārī 4 (325. kabinets).
Konferences nobeigumā tika demonstrēta 1998. gadā uzņemtā dokumentālā videofilma “Rakstniece Melānija Vanaga” (režisore Maruta Jurjāne, operators Gunārs Bandēns) no Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma dzīvesstāstu video kolekcijas. Šajā filmā Latvijā līdz pat 90. gadiem nepazītā rakstniece redzama mūža novakara mirkļos, kas bija arī viņas zvaigžņu stunda — iespēja izteikt sevi, atdot krāto un glabāto sava mūža darbu Latvijas tautai.
* Pētnieku kolektīvs: D. Pakalna, L. Rasnača, K. Vībane, J. Ņikišins, V. Meņšikovs, L. Ķauķe, V. Valtenbergs, J. Buholcs, A. Vītola, V. Korpa, I. Mileiko, J. Daugavietis, A. Leiškalne, V. Zelče, L. Ardava, B. Holma, N. Grass, A. Tabuns, M. Niklass.