“Latvijas bibliotēkās vienmēr būs kāds, kurš turēs rūpi arī par medijpratību”: intervija ar LNB Medijpratības nozares ekspertu Emīlu Rotgalvi
Medijpratība kļūst par arvien nozīmīgāku bibliotēku darba sastāvdaļu, palīdzot cilvēkiem orientēties informācijas pārbagātībā un stiprinot sabiedrības noturību. Saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra (BAC) Medijpratības nozares ekspertu Emīlu Rotgalvi par jauno izdevumu “Medijpratības pamati bibliotēku speciālistiem”, medijpratības nozīmi bibliotēku ikdienā, programmu “Medijpratības meistari” un bibliotēku lomu sabiedrības noturības stiprināšanā.
Priecājos būt Emīla Rotgalvja kolēģe šos četrus gadus, kurus strādājam kopā saliedētā BAC komandā, vienā saulainā un plašā LNB kabinetā. Šajos gados esmu varējusi no malas vērot, kā Emīla darbs medijpratībā pamazām izaudzis no atsevišķiem projektiem un semināriem līdz plašākai un arvien spēcīgākai bibliotekāru kopienai. Viņa pārziņā ir gan bibliotekāru kompetenču pilnveides programma “Medijpratības meistari”, gan izglītojoši pasākumi un materiāli dažādām auditorijām, gan sadarbība ar medijpratības jomas pētniekiem un praktiķiem Latvijā un ārpus tās.
Šopavasar klāt nācis vēl viens nozīmīgs darbs – kopā ar Pļaviņu bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju un aktīvu medijpratības praktiķi Zani Steprāni tapis izdevums “Medijpratības pamati bibliotēku speciālistiem”. Tas veidots kā praktisks “vienas pieturas” ceļvedis, kas palīdz saprast medijpratības pamatus, orientēties informācijas vidē un šīs zināšanas izmantot ikdienas darbā bibliotēkā.
Lai arī Emīla darbs lielā mērā ir saistīts ar ļoti nopietnām lietām – uzticamu informāciju, dezinformācijas apkarošanu, kritisko domāšanu un sabiedrības noturību –, ikdienā viņš ir cilvēks, kurš par šīm tēmām prot runāt vienkārši, saprotami un bez liekas pompozitātes. Varbūt tieši tāpēc arī jaunais izdevums ir tāds: praktisks, koncentrēts un ļoti cieši saistīts ar bibliotēku ikdienu.
Latvijas Bibliotēku portāls aicināja Emīlu uz sarunu par to, kāpēc tieši tagad bija vajadzīgs šāds medijpratības pamatu materiāls, ko bibliotēkas šajā jomā jau dara ļoti labi un kur vēl var augt, par medijpratības meistariem, Latvijas vietu Baltijas un Eiropas kontekstā, kā arī par to, ko Emīls darītu, ja viņa rīcībā pēkšņi nonāktu neierobežots finansējums medijpratības attīstībai Latvijā.
Vai ir likumsakarīgi, ka izdevums par medijpratības pamatiem tapis tieši tagad? Vai, vairākus gadus strādājot ar Latvijas bibliotēkām, arvien skaidrāk apzinājāties nepieciešamību pēc vienkārša, pārskatāma un vienlaikus izsmeļoša ceļveža?
Tas šķiet likumsakarīgi, jo ir gājis soli solī ar medijpratības tendencēm Latvijā kopumā. Kā pieminu materiāla priekšvārdā, mani ļoti uzrunāja kāds 2024. gada Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļā noticis pasākums. Tā bija prezentācija Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) tajā brīdī jaunākajam visaptverošajam pētījumam par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, kura kopsavilkumu un galvenos secinājumus akcentēja Latvijas vadošā medijpratības pētniece Klinta Ločmele. Manuprāt, būtiskākā Klintas izteiktā atziņa bija, ka Latvijas medijpratības veicinātāju darbs pēdējā laikā aktīvi “dzinies pakaļ” krīzēm – Covid pandēmijai, Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, kā arī šo abu seismisko satricinājumu ietekmei uz mūsu kā sabiedrības noturību un, jā, arī finansiālo situāciju. Līdz ar to medijpratība pieteikami ilgu laiku ir veicināta kā reakcija, atbildot uz tiešajām problēmām, kas, protams, nav mazsvarīgi. Taču otrajā plānā ir palikuši medijpratības pamatjautājumi. Avotu nozīme un pārbaude, viltus ziņu identificēšana, krāpniecības pazīmes – dažnedažādas pamatprasmes, kuras joprojām ievērojamai Latvijas sabiedrības daļai ir nepietiekamas, bijām atstājuši ēnā konkrētu propagandas naratīvu atspēkošanai un specifisku noturības jautājumu risināšanai.
Šo saskatīju arī savā ikdienas darbā LNB. Par medijpratību gadu gaitā, protams, runāts daudz, taču pārsvarā sasaistot to ar aktuālo, piemēram, medijpratība un drošība, medijpratība un mākslīgais intelekts (MI) un līdzīgi. Protams, katrā no reizēm tiek atgādināti arī pamati, taču aktīvāk par pamatprasmēm runājam ar tiem speciālistiem, kuri mācās neformālajās kompetenču pilnveides nodarbībās “Medijpratības meistari”, kā arī tiekoties ar konkrētām lasītāju grupām Rīgā vai reģionos. Tikmēr arī bibliotekāru vidē redzam ļoti dažādus medijpratības līmeņus un pat izpratni, kas tā medijpratība vispār ir. Ir bibliotekāri, kuri aktīvi iesaistās, piemēram, ne tikai tematiskajās dienās un nedēļās (jau pieminētā Medijpratības nedēļa, Drošāka interneta diena, Digitālā nedēļa), bet arī ikdienā rīko aktivitātes un medijpratības konsultācijas gan saviem lasītājiem, gan kolēģiem. Taču ir arī bibliotēku speciālisti, kuriem viena vai cita iemesla dēļ medijpratība ir ļoti zemā līmenī. Un diemžēl 21. gadsimta straujajā informācijas vidē tas var atsaukties arī uz ikdienas darbu. Tieši šī iemesla dēļ lēmām par nepieciešamību sagatavot vienkārši uztveramu, bibliotēku ikdienai piemērotu “vienas pieturas” materiālu, kas pastāsta par medijpratībā svarīgāko, sākot no pamatiem.
Tajā pašā laikā, jā, pilnīga taisnība, ka tikai ar darba gadiem un veicinātu izpratni par bibliotēku un medijpratības simbiozi šādam materiālam bija “īstā augsne”, lai tas taptu. Jo kā pirmo sagatavot pamata materiālu un augt no šī punkta, protams var, bet domāju, ka tikai iegūstam no tā, ka šo gadu laikā esam attīstījuši sarunu par medijpratību ar Latvijas bibliotēkām, pieredzam, ka bibliotekāriem arvien vairāk šis temats rūp, kā arī saprotam, ko Latvijas bibliotēku tīkls sagaida no LNB kā “ceļa rādītāja” tieši medijpratības veicināšanā. Līdz ar to arī šis materiāls ir, pavisam iespējams, savā labākajā formā attiecībā pret to, ko bibliotēku nozare šobrīd pieprasa.
Kāpēc Tu ieteiktu šo izdevumu izlasīt ikvienam Latvijas bibliotekārajam darbiniekam?
Gribētos teikt, galvenokārt, tāpēc, ka cita tāda vienkārši nav. Jā, mums ir NEPLP medijpratības datubāze, kur materiāli jau mērāmi simtos, un kur cita starpā atrodami arī visi LNB iepriekšējie medijpratības izdevumi, taču cita materiāla, kas visaptverošā veidā pastāsta visas galvenās medijpratības pamatlietas tieši no bibliotēku speciālistu ikdienas skatupunkta, nav.
Un noteikti gribu pasvītrot, ka tieši šī bibliotēkas ikdienas prizma ir galvenais iemesls materiālu uzmeklēt un izlasīt tieši bibliotēku speciālistiem. Jo par bibliotēkām nav iespējams runāt tikai teorētiski, un tiešām noderīgi padomi var būt tikai un vienīgi praksē balstīti. Tāpēc pats lielākais nopelns šī materiāla tapšanā ir tā līdzautorei Zanei Steprānei no Pļaviņu bibliotēkas. Tieši Zanes kā medijpratības praktiķes no publisko bibliotēku vides pārraudzībā bija materiāla sadaļas, kas tiešā veidā runā par medijpratības sasaisti ar bibliotēkas ikdienas darbu. Bez viņas redzējuma par šī materiāla galvenajiem mērķiem “Medijpratības pamati bibliotēku speciālistiem” nemaz nevarētu tapt.
Par ko Tev ir vislielākais gandarījums, pārlapojot šo izdevumu?
Manā skatījumā – un vien varu cerēt, ka šādi jūtas arī materiāla ikdienas lasītāji – tas ir fakts, ka esam spējuši tik daudz pateikt tik salīdzinoši mazā apjomā. Materiāls ir 28 lappuses garš, bet tas paspēj pastāstīt par medijpratības būtību, mediju vidi, informācijas pārbaudes rīkiem un metodēm, darbu ar ikdienas auditorijām, kā arī tas nedaudz paveras nākotnē, cenšoties ja ne kafijas biezumos, tad vismaz informētā skatījumā parunāt par to, kas bibliotēkas sagaida MI laikmetā un varbūt pat tālāk.
Tāpat ļoti priecājos, ka šis materiāls bija labs iegansts sagatavot Venna diagrammu ar trim galvenajām pratībām, kas visbiežāk tiek savstarpēji jauktas: medijpratību, informācijpratību un digitālajām prasmēm. Bieži saņemu jautājumus par to, kur ir šo pratību savstarpējās robežas, tāpēc ceru, ka šī diagramma varēs kaut nedaudz šajā sakarā palīdzēt. Šis arī ir tāds kā autordarbs, kas tapis materiāla ietvaros, jo diagramma tapa, apvienojot informāciju no vairākiem atsevišķiem avotiem.
Šis ir jau ceturtais LNB sagatavotais medijpratības oriģinālizdevums. Vai vari īsi ieskicēt arī trīs iepriekšējos? Un vai jau iezīmējas nākamie soļi?
Ar prieku! Tātad, patiešām vienotā stilā un saistītā tematikā šis ir jau ceturtais šāda veida Kultūras ministrijas atbalstītais materiāls, ko esam radījuši tieši bibliotekāriem. Pats pirmais bija jau pieminētās Klintas Ločmeles sarakstītais “Datpratība ikdienai”, kurā runāts par to, kā datus varam skatīt kā informāciju, un, ka arī ar datiem ir iespējams manipulēt. Lai arī materiāls ir jau četrus gadus vecs, manuprāt, tas savu aktualitāti nav zaudējis. Nākamie divi tapuši par darbu ar konkrētām auditorijām – “Ar viedumu medijpratībā” par senioru auditoriju un “Jaunieši un bibliotekāri. Kopīgs ceļš medijpratībā” par jauniešiem. Šie materiāli tapuši lieliskās sadarbībās ar praktiķiem, kuri ikdienā strādā ar konkrētajām auditorijām: Latvijas Senioru Kopienu apvienību un organizāciju “Medijpratējs”. Senioru izdevuma sakarā jāpiemin arī līdzautore Endija Pirante, kura senioru medijpratību iepriekš bija pētījusi maģistra darbā “Rīgas plānošanas reģiona senioru medijpratība kibernoziedznieku komunikācijas izvērtēšanā”.
Vienlaikus jāpiebilst, ka LNB bijusi iesaistīta arī citu materiālu izstrādē. 2021. gadā tika izdots viens no pirmajiem visaptverošajiem medijpratības materiāliem bibliotekāriem “Ceļazīmes mediju lietošanā”, savukārt 2024. gadā ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu latviski iztulkojām UNESCO materiālu “Vadlīnijas digitālo platformu pārvaldībai: Vārda brīvības un informācijas piekļuves nodrošināšana, izmantojot daudzpušu pieeju”.
Runājot par nākotnes perspektīvām, darbs pie nākamā materiāla jau ir sācies. Tas būs kompanjons jau izdotajam pamatu materiālam, bet runās par medijpratību tieši no skolu bibliotēku skatupunkta – atkal, pateicoties divām lieliskām pieaicinātām līdzautorēm, kuras aktīvi veicina medijpratību savās skolu bibliotēkās.
Vai Baltijas kontekstā Latvija ir unikāla ar to, ka LNB strādā medijpratības eksperts? Kā Tu vērtē Latvijas situāciju reģionālā mērogā?
Šajā ziņā visas trīs Baltijas valstis ir līdzīgā līmenī. Arī Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā ir neliela medijpratības komanda, kas strādā gan ar bibliotēku speciālistiem, gan lasītājiem, savukārt Lietuvā medijpratības darbs bibliotēkās nacionālā līmenī tiek organizēts ar konkrētiem koordinatoriem konkrētiem reģioniem. Pieejas varbūt nedaudz atšķiras, tomēr visas Baltijas valstis medijpratības lauciņā saskaras ar līdzīgām problēmām mūsu saistītās vēstures un nedraudzīgo austrumu kaimiņu dēļ.
Paskatoties uz plašāku Eiropas reģionu, domāju, ka esam ļoti labā situācijā, ja runājam par medijpratības darba kvalitāti un kvantitāti. Jo tālāk uz rietumiem ejam, jo svešākas un tālākas kļūst tās problēmas, kas ir mūsu ikdiena – Krievijas un Baltkrievijas ietekmes operācijas un dezinformācija, kā arī atklātais populisms un sabiedrības šķelšana no mūsu pašu politiskajiem spēlētājiem. Līdz ar to Rietumeiropas valstīs bibliotēkas uzmanību šim jautājumiem nepievērš tādā kapacitātē kā mēs. Taču tas rezultējas tajā, ka ļoti daudz varam iemācīt bibliotēku speciālistiem, piemēram, no Spānijas, Portugāles, Grieķijas. Personīgi šāda pieredze man jau ir bijusi.
Arī ārpus bibliotēkām medijpratības darbs Latvijā un Baltijā ir spēcīgs. Mūsu valstī to pārrauga Kultūras ministrija, ar nacionāla līmeņa partneriem tiekamies regulāri. Lai arī esam viena no mazākajām Eiropas valstīm, partneru loks ir reizē plašs un ciešs: universitātes, valsts iestādes, nevalstiskais sektors, domnīcas, individuāli pētnieki un praktiķi. Kultūras ministrijas kolēģi regulāri dodas uz līdzīgām sanāksmēm Eiropas mērogā un teju katrā nacionālajā sapulcē dzirdam, ka citur Eiropā sāk darīt tās lietas, kas Latvijā medijpratības veicināšanā tiek piekoptas jau gadiem. Protams, priekšā ir arī ļoti daudz darba, jo joma pieprasa teju nepārtrauktu attīstību. To rāda gan pētījumi, gan sabiedrības “vidējā temperatūra” ikdienā, taču visā kopumā droši varu teikt, ka valstis, kas veido Eiropas austrumu robežu – no Somijas līdz Ukrainai – medijpratības veicināšanas lauciņā ir krietnu soli priekšā rietumiem.
Tu darbu LNB sāki īsi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Ko tas nozīmēja Tev kā medijpratības jomas profesionālim? Vai, gadiem ejot, darba kļūst arvien vairāk, vai tomēr redzi, ka sabiedrības zināšanas pieaug un arī bibliotekāri arvien biežāk spēj apmācīt cits citu?
2022. gada 24. februāris bija mana 24. diena LNB medijpratības projektu koordinatora amatā, tāpēc šī “atmošanās” par jauno realitāti, ko piedzīvoju kopā ar visu civilizēto pasauli, šķita divkārt nopietna. Protams, darba apjoms tā dēļ tikai pieaug, jo no vienas krīzes (pandēmijas) tikām iemesti citā. Taču vienlaikus kopš tās dienas daudzkārt ir augušas gan Latvijas aizsardzības spējas, gan centieni nodrošināt informatīvo drošību. Neatceros, ka pirms 2022. gada tik aktīvi mūsu ikdienu būtu piepildījušas informācijas analīzes vai sarunas par uzticamu informācijas avotu nozīmi. Vārds “noturība” ir ienācis mūsu ikdienas sarunvalodā, un šodien tik daudzi Latvijā savu ikdienas darbu velta tam, lai mūsu sabiedrībā tā patiešām būtu pietiekama. To vidū, protams, bibliotēkas.
Ja runājam par zināšanām, par bibliotēku lasītājiem kā kopumu neuzņemšos spriest, jo šāda iedzīvotāju grupa atsevišķi pētīta nav. Sabiedrības izglītošanā kopumā ir ļoti daudz darāmā darba, jo ne tikai MI, bet arī informācijas burbuļu un dažādu saziņas platformu laikmets ir mūs izmētājis pa visiem digitālās pasaules nostūriem un katrā no tiem ir gan savas iespējas, gan riski. Bet es gribu uzteikt Latvijas bibliotekārus. Mans pirmais darba uzdevums LNB bija sarīkot tiešsaistes semināru par medijpratību un nacionālo, kā arī starptautisko drošību. Kas sākās kā viena laba ideja, izvērtās par četru stundu garu, lieliskas informācijas piepildītu pēcpusdienu ar Aizsardzības ministrijas un paša ministra iesaisti, kā arī 750 bibliotekāriem no visas Latvijas, kas šim pasākumam pieslēdzās reāllaikā. Tas deva pirmo grūdienu un sapratni, cik ļoti mūsu bibliotēku speciālistiem šīs tēmas rūp. Četrus gadus vēlāk varam lepoties, ka visā Latvijā bibliotēkas ir nostiprinājušās kā vieta, kur neatkarīgi no situācijas digitālajā vidē vai mediju nozarē varam doties saņemt atbalstu uzticamas un kvalitatīvas informācijas atrašanai.
Tavā pārziņā ir arī neformālā kompetenču pilnveides programma “Medijpratības meistari”. Šobrīd noslēdzies jau 4. programmas gads. Ar ko Tu visvairāk lepojies, domājot par šo programmu? Un ko Tu teiktu bibliotekāram, kurš apsver iespēju pieteikties nākamajai sezonai, bet vēl šaubās?
Es lepojos, redzot, kā piepildās vīzija, kuru ar LNB Bibliotēku attīstības centra vadītāju Eviju Vjateri nospraudām, man uzņemoties šīs programmas koordinatora pienākumus – ka “Medijpratības meistari” nav tikai viens sešus mēnešus garš kurss, bet gan vesela bibliotekāru kustība. Noslēdzot mācības un īstenojot pasākumus saviem lasītājiem, kuros tiek pierādītās jauniegūtās medijpratības zināšanas, bibliotekārs var turpināt būt par daļu no šīs programmas arī pēc apliecinājuma saņemšanas. Regulāri uzturam saziņu, veidojam sadarbības ar programmas spēcīgākajiem dalībniekiem jau kā lektoriem un autoriem, kā arī nu jau otro gadu tiekamies programmas salidojumā.
Tiem, kas vēl šaubās, es noteikti iesaku pamēģināt. Jā, viens nodarbību cikls ilgst pusgadu, taču tas ir viens pāris stundu ilgs seminārs mēnesī, kas lielākoties norit attālināti, kā arī programmas nosacījumi ir ļoti fleksibli un savienojami arī ar aizņemtāku darba ikdienu. “Medijpratības meistari” tiekas ar Latvijas vadošajiem medijpratības pētniekiem un praktiķiem, gūstot noderīgas un aktuālas zināšanas. Programma pilnveido arī bibliotekāru kā izglītotāju, jo noslēgumā zināšanas jāizmanto kādas savas aktivitātes īstenošanai.
Taču lielākais motivators, ko gribu izcelt, ir mūsu kopiena. “Medijpratības meistaru” kustību jau veido teju simts bibliotēku speciālistu no visas Latvijas un dažāda veida bibliotēkām. Ikdienā uzturam aktīvu saziņu un tiekamies arī īpašos klātienes pasākumos. Un tieši šī iespēja tīkloties ar līdzīgi domājošiem jomas speciālistiem, uzzināt ko jaunu un labi pavadīt laiku ir programmas lielākais pluss. Arī par sevi varu teikt, ka “Medijpratības meistaru” semināri ir starp pozitīvākajām un uzlādējošākajām satikšanās reizēm, kuras man bijis tas gods organizēt.
Kas šobrīd Tev šķiet satraucošākais, domājot par bibliotēku lomu medijpratības stiprināšanā? Un par ko, savukārt, Tu esi optimistisks?
Es domāju, ka medijpratības darbā bibliotēkās šobrīd atbalsojas tās pašas problēmas, kas skar nozari kopumā. Galvenokārt jāizceļ nevienmērīgais pašvaldību atbalsts to pakļautībā esošajām publiskajām bibliotēkām. Medijpratības veicināšanas pasākumi lielā mērā ir bibliotēku speciālistu brīvprātīgi veikts papildus ikdienas darbs, pat ja soli pa solim cenšamies to mainīt. Bibliotēkās strādā cilvēki, kas tiešām “deg” par to, ko dara, taču ja viņi netiek atbalstīti ar atalgojumu, ar līdzekļiem aktivitāšu īstenošanai vai darbam nepieciešamo infrastruktūru un tehniku, tad īsti nevaram runāt par tādiem pasākumiem, kam būtu pietiekama ietekme, lai nodrošinātu tik vajadzīgo lēcienu sabiedrības medijpratības veicināšanā. Tas pats, protams, attiecas arī uz skolu bibliotēkām, kur bieži bibliotekāra darbs ir kāda skolotāja “nulle komats” slodze, vai uz akadēmiskajām bibliotēkām, kur, protams, studentu atbalstīšana ar klasisku bibliotekāro darbu bieži ņem virsroku pār kādām papildus aktivitātēm.
Iespējams, kaut kādā mērā no šī izriet arī otrā problēma, ko gribu izcelt – daudzu izcilu speciālistu pārāk zemais pašvērtējums. Protams, medijpratība pieprasa, ka sekojam līdzi aktuālajam, taču tas nenozīmē, ka ja bibliotekārs nav aktīvs, piemēram, “tiktokā”, tad viņš nevar nodot nepieciešamās zināšanas par viltus ziņām saviem lasītājiem. Šī ir tendence, ar ko sastopos laiku pa laikam. “Ko tad es, es jau neko,” ir tas sentiments, kas šad tad izskan no lieliskiem bibliotēku speciālistiem, kas patiešām jau ir uzticības personas savās kopienās. Varbūt arī tāpēc šis jaunais pamatu materiāls ir tik nozīmīgs – lai sniegtu vajadzīgo izpratni par to, ka medijpratībai nav jābūt komplicētai. Tieši pretēji – jo vienkāršāk un jo dziļāk personīgā pieredzē balstoties, varam nodot vēstījumu, jo tas būs saprotamāks arī citiem.
Optimistisks savukārt es esmu par to, ka varu būt drošs – Latvijas bibliotēkās vienmēr būs kāds, kurš turēs rūpi arī par medijpratību. Uz “Medijpratības meistaru” 25 dalībnieku vietām mums pagaidām konkurss ir bijis katru gadu, kas rāda, ka šī tēma turpina savu aktualitāti un bibliotekāru-praktiķu tīkls tikai aug augumā. Kamēr būs kāds, kurš šīs zināšanas nodod un, protams, kāds, kam šīs zināšanas nodot, tikmēr cerīgi varēsim turpināt skatīties uz mūsu sabiedrības zināšanu nākotni.
Ja mēstulēs piesolītais “arābu prinča mantojums” pēkšņi izrādītos īsts un Tev būtu iespēja neierobežoti ieguldīt medijpratības attīstībā Latvijā – kādas būtu pirmās trīs lietas, ko Tu īstenotu vai būtiski uzlabotu?
Noteikti pirmais būtu kāda īpaša fonda izveide, lai katrai bibliotēkai, kura vēlas sarīkot medijpratības aktivitāti, finansējums nebūtu problēma. Jo projektu iespējas, protams, pastāv jau tagad, taču sīvā konkurence nozīmē, ka daudzas labas idejas nenonāk pat līdz koncepcijas vienlapei. Ja bibliotēkām pietiktu ar vienkāršu pieteikumu institūcijai, kurā finansējuma plūsma ir pastāvīga, tas būtu vienkārši utopiski.
Otrā lieta, tā pasapņojot, varētu būt kaut kāda veida “medijpratības influenceru” akadēmija vai kas tamlīdzīgs. Šajā mani ļoti iedvesmo Elvisa Strazdiņa ikdienas darbs, kur viņš runā par krāpnieku aktivitātēm un sasniedz ļoti lielas auditorijas, tādā veidā veicinot izpratni par šīm tēmām. Jo vairāk šādu sabiedriski aktīvu un harizmātisku cilvēku konkrētajās datu drošības un medijpratības tēmās mums būs, jo labāk.
Un trešā varētu būt tāds kā koprades telpu tīkls visā Latvijā, kur medijpratība varētu tikt pasniegta praktiski, apvienojot šīs tēmas ar dažāda veida praktisko darbošanos. Jo pavisam droša nākotnes perspektīva ir tā, ka medijpratību vairs nevaram veicināt ar sausām lekcijām vien. Ir nepieciešams to darīt arvien praktiskāk, aktīvāk un izejot ārpus mūsu iestāžu telpām. Šajā sakarā mani ļoti iedvesmo, piemēram, Lietuvas medijpratības “cepumu busiņu” tīkls, kā arī Tartu īstenotā aktivitāte “TikTok māja”. Aktīva un interesanta medijpratības veicināšana ir atslēga.
Paldies!
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv