1) Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums, kas paredz finansiāla atbalsta sniegšanu profesionālām radošajām personām (sekojošās profesionālās mākslinieciskās jaunrades jomās – arhitektūra, dizains, teātris, mūzika, vizuālā māksla, deja, literatūra un kinematogrāfija, zinātniskā jaunrade šajās jomās) radošās dīkstāves posmos, tostarp pārejošas darba nespējas laikā, un pensijas vecumā – ārstniecības un komunālo maksājumu daļējai segšanai. Atbalsta pasākumu programmu administrēs Valsts Kultūrkapitāla fonds.


(Likums paredz, ka radošo personu atbalsta pasākumu programmā atbalstu varēs saņemt radošā persona, kurai piešķirts radošas personas statuss, kura ir radījusi un publiskojusi autortiesību vai blakustiesību objektu kādā no profesionālās mākslas nozarēm pēdējo trīs gadu laikā pirms atbalsta pieprasījuma iesniegšanas, kura atbalsta pieprasīšanas un saņemšanas brīdī neatrodas darba vai valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās vai citās līdzīga rakstura pastāvīgās nodarbinātības attiecībās saskaņā ar civiltiesisku līgumu, kurai atbalsta piešķiršanas brīdī tās ienākumi iepriekšējo trīs kalendāro mēnešu laikā nesasniedz pusi no valstī noteiktās minimālās darba algas apmēra vidēji mēnesī, kura nesaņem bezdarbnieka vai slimības pabalstu, kura nav sasniegusi pensijas vecumu vai nesaņem izdienas pensiju, kura nesaņem atbalsta pasākumus no nevienas citas profesionālās radošās organizācijas.)

Ik gadu paredzēts sniegt finansiālu atbalstu 175 – 200 radošām personām.

2) Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likums
Likums paredz radīt ietvaru pakāpeniskai un plānveidīgai Latvijas sakrālā mantojuma – 357 valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto dievnamu un to reliģisko rituālu priekšmetu – sakārtošanai un saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

(Likums paredz, ka valsts budžetā pieejamā finansējuma ietvaros izpētes, konservācijas, restaurācijas, remonta un citu atjaunošanas darbu finansēšanai tiek izveidota sakrālā mantojuma finansēšanas programma, arī pašvaldības var piedalīties sakrālā mantojuma uzturēšanā – tām ir tiesības no pašvaldības budžeta piešķirt finansējumu izpētei, būvprojektu izstrādei, konservācijai, restaurācijai, atjaunošanai, pārbūvei, remontu darbu veikšanai un labiekārtošanai. Programmu administrē un lēmumu par finansējuma piešķiršanu pieņem Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, priekšlikumus finansējuma sadalei sniedz reliģiskās savienības (baznīcas) vai reliģiskā organizācija, kura neietilpst nevienā reliģiskā savienībā (baznīcā), un tos izskata jaunizveidota konsultatīva institūcija – Sakrālā mantojuma padome.)

Ik gadu paredzēts veikt kritiskākajā stāvoklī esošo dievnamu un reliģisko rituālu priekšmetu (valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu) daļēju vai pilnīgu atjaunošanu.

3) Grozījumi Arhīvu likumā un likumā “Par grāmatvedību”
Grozījumi likumā paredz samazināt administratīvo slogu komersantiem un institūcijām personu dokumentu glabāšanā un sakārtošanā.

(Grozījumi deleģē Ministru kabinetam noteikt, kuri personu dokumenti ir glabājami ilgstoši un pastāvīgi un paredz, ka personu dokumentus par sociālās apdrošināšanas stāžu no 1999. gada varēs glabāt 10 gadus līdzšinējo 75 gadu vietā, jo pensiju tagad aprēķina pēc Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzēs uzkrātās informācijas.)

Tādejādi veikto izmaiņu rezultātā darba devējiem samazināsies administratīvais slogs aptuveni par 100 tūkstošiem eiro gadā.

4) Grozījumi Muzeju likumā
Grozījumi likumā ir veikti, lai pilnveidotu muzeju nozares normatīvo regulējumu, ietverot tajā nacionālajā un starptautiskajā muzeju darbībā īstenotās atziņas, kā arī novērst muzeju praksē konstatētās nepilnības.

(Likumā muzeja jēdziena definēšanai izmantota Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) definīcija. Tajā noteikts, ka līdztekus kultūras mantojuma pētniecībai un sabiedrības izglītošanai, vienlīdz svarīgs muzeja mērķis ir emocionāla baudījuma sniegšana sabiedrībai. Definīcijā tiek akcentēts, ka muzeja darbība, īstenojot tā pamatfunkcijas, nevar būt vērsta uz peļņas gūšanu. Likumā definēts muzeja misijas jēdziens. Likumā noteikts, kā akreditēts muzejs var pretendēt uz reģionālā muzeja statusu. Likums paredz, ka līdztekus muzejiem eksistē arī kultūras mantojuma objekti, kas veic atsevišķākas muzeja pamatfunkcijas. Informāciju par kultūras mantojuma objektiem varēs iekļaut reģistrā. Likums nosaka, ka muzejiem ir tiesības veikt saimniecisko darbību, tai skaitā suvenīru un iespieddarbu tirdzniecību, ja tā ir nepieciešama muzeja pamatfunkciju un darbības veicināšanai. Likumā paplašināta Latvijas Muzeju padomes kompetence un padomes sastāvs – tajā tiks izskatīti ar Nacionālā muzeju krājuma digitalizāciju saistīti jautājumi un padomē darbosies Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga informācijas sistēmas pārziņa deleģēts pārstāvis, jo likums Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogu definē kā valsts informācijas sistēmu. Likums paplašina muzeju akreditācijas nosacījumus, paredzot, ka akreditācijā tiek vērtēta muzeju ekspozīciju un izstāžu atbilstība muzeja misijai.)