Laikā, kad jau teju gadu pasaules uzmanības centrā nonācis Covid-19, kas ieviesis virkni ierobežojumu, t. sk. fiziskas pulcēšanās liegumu, šāda tikšanās ir vienreizēja iespēja dalīties savā veikumā un uzklausīt citus. Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka iepriecināja dalībniekus arī ar virtuālu izstādi “Zenit stāstu mēmie liecinieki”, kurā bija redzami dažādi sadzīves objekti, piemēram, plates, žurnāli, trauki no pagājušā gadsimta otrās puses. Šis pasākums bija daļa no plašāka Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēta projekta “Zenit stāsti”, kas norisinājās no 2020. gada septembra līdz šī gada janvārim, – kopā ar Jelgavas pilsētas bibliotēku, Latgales Centrālo bibliotēku un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku projektā iesaistījās 169 skolēni un 12 skolotājas no 14 skolām, t. sk. no 11 mazākumtautību izglītības iestādēm. Pat ja iesaistīto skolēnu vecuma diapazons bija gana plašs (no 4. klases līdz 12. klasei), tad viņu veikums bija vienlīdz kvalitatīvs, jo savu artavu deva gan skolotāji, gan ģimenes locekļi. Jaunieši tika aicināti papildināt savas zināšanas par dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, par pamatu ņemot ģimenes albumos pieejamās fotogrāfijas. Vairākums devās arī pie saviem radiniekiem un fiksēja šos stāstus daļēji strukturētās intervijās, lai vēlāk tos pārrunātu skolā un ģimenes lokā, kā arī sagatavotu rakstiskus atstāstus. Darbs rezultējās ar 146 digitalizētām fotogrāfijām vietnē www.zudusilatvija.lv, 53 rakstiskiem stāstiem un sešiem tiešsaistes stāstu vakariem.

Uzsākot projektu, vaicājām jauniešiem viņu priekšstatus par minēto laika posmu dzimtajā pilsētā. Apkopojot aptuveni 60 iesniegtās atbildes, jaunieši liek uzsvaru uz lielāku iedzīvotāju skaitu, kas gāja roku rokā ar vērienīgas infrastruktūras izveidi – top rūpnīcas, dzīvojamie rajoni, izklaides vietas, parki, klubi… Tomēr pilsētā esot bijis arī vairāk bruģētu ielu un mazāk mašīnu. Jaunieši uzskaitījuši arī tādas laikmeta zīmes kā uzrakstus krievu valodā, mainītos ielu un skvēru nosaukumus, garās rindas pie veikaliem – citējot vienu no atbildēm: “Mana pilsēta izskatījās kā tipiska padomju pilsēta… Oma stāstīja, ka nemaz tik slikti viņai tajos laikos negāja. Protams, ka bija daudz jāstrādā, bet bija arī daudz izklaižu.” Vien retais no projektā iesaistītajiem bija norādījis, ka būtu iepriekš interesējies par šo laika posmu un izklaušinājis par to savus tuviniekus, kas, iespējams, ļāva šajā netipiskajā vēstures stundā saskatīt aiz tās dzīvus cilvēkus, kuri tolaik bijuši nedaudz vecāki par savām tagadējām atvasēm. 20. gadsimta 60.–80. gadi ir laiks, kad paralēli infrastruktūrai tiek veidotas ģimenes, nostiprināta draudzība, uzsākta patstāvīga dzīve. Vaicājām arī, ko tad galu galā 2020. gadā skolu jaunatne vēlas uzzināt par 20. gadsimta 60.–80. gadiem? Viņu interešu lokā ir tādas tēmas kā izglītība un darbs, ģimene un brīvais laiks, patēriņš un valsts, kā arī atbildēs iezīmējas teju fenomenoloģisks slānis, piemēram: “Es gribētu uzzināt, kas cilvēkiem bija galvenais dzīvē.” Un to uzzināt vislabāk var tieši caur tiem cilvēkiem, kuri tad dzīvoja – viņu stāsti un fotoattēli arī ir “Zenit stāstu” pamatā.

Liepājas fotogrāfijās izteikti dominē svētku tematika: Jaunais gads un 8. marta svinības bērnudārzā, 1. septembris un citi svinīgi brīži no skolas laika, Pilngadības svētki, 1. maija jeb Darba svētku un 7. novembra demonstrācijas, kā arī kaut kas tik specifisks, kā Vieglās rūpniecības dienas, kas esot atzīmētas otrajā jūnija svētdienā. Pie fotogrāfijas paskaidrots: “Šie svētki tika plaši atzīmēti apavu fabrikā. Tie bija fabrikas darbinieku lielākie un iecienītākie svētki. Kostīmi tika iznomāti no Liepājas teātra.” Liepājnieku stāstos vēl uzsvērtas dzimšanas dienas un vārda dienas, kā arī Ziemassvētki, no kuriem kādai ģimenei nācies atteikties, jo tētis esot bijis partijas biedrs. Liepāja bija militāra pilsēta, kur 9. maiju atzīmēja ar vērienu: “9. maijā svinēja Uzvaras dienu. Pie mums bija parāde, militārie kuģi, kuri gāja pa Karostas kanālu. Dažiem skolēniem bija ielūgums uz šiem kuģiem, vienu reizi arī man. Kuģi izgāja atklātā jūrā, un karavīri laida jūrā vainagus… tas bija ļoti aizkustinoši!”

1. attēls. Vieglās rūpniecības dienas atzīmēšana fabrikā “Liepājas apavi”, [1968?]. Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51555

Liepājā tajā laikā pamatā pastāvēja divi ierobežojumi – Karostā varēja iekļūt tikai tie, kuriem tur bijis lemts tikt, kā arī pēc plkst. 22 nedrīkstēja doties uz pludmali, kurā tika uzarta 3 metrus plata josla. Kāds tētis bija pastāstīja par savu pieredzi no 1970. gadiem: “Gandrīz katru dienu pavadījām laukā, bērnu bija ļoti daudz, jo pārsvarā Liepājā dzīvoja jaunas ģimenes. To var izskaidrot fakts, ka pilsēta bija militāra un tur dzīvoja jaunie militāristi. Karosta vispār bija slēgta, jo tur atradās militārie objekti. Kad mēs tur dzīvojām, mums bija caurlaides, kuras parādot mūs ielaida Karostas teritorijā.” Neskatoties uz aizliegumiem, tieši jūra un piejūras parks tiek minēti starp mīļākajām vietām pilsētā, bet viens skolnieks, runājot par laikmeta atšķirībām, ir poētisks: “Lai arī Liepājai pirms 50 gadiem un Liepājai, kuru pazīstam šodien, ir lielas atšķirības, ir palikusi viena nemainīga lieta – un tā ir jūra, jūra ar tās pludmali…”

Digitalizētajos attēlos rodam arī liecības par 1967. gada oktobra vētru: “Vējš brāzmās pie Liepājas sasniedza pat 48 m/s, kas ir līdz šim nepārspēts Latvijas rekords. Parka koki tika izgāzti ar saknēm, izpostīti reto sugu koku stādījumi. Vētras seku likvidēšanā piedalījās arī strādnieki no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas, daļa no iebraucējiem palika uz patstāvīgu dzīvi Latvijā.” Un tieši šajā kontekstā viena no pamatgrupām, kuru uzrunājām izpētīt savu senču pieredzēto, ir no mazākumtautību ģimenēm vai skolām. Kā tas bija – savulaik ieceļot no citām zemēm un kultūrām, lai iemītu pilnīgi jaunu taku?

2. attēls. 1967. gada 17.–18. oktobra viesuļvētras postījumi Liepājas Jūrmalas parkā, 1967.10.18.
Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51444

Jauniešu iesniegtajos stāstos arī rodam, kā tas bija būt par bērnu, pusaudzi vai pieaugušo pirms 50 gadiem. Ilustratīvs ir stāsts par kādu, kuram paveicās izbēgt no pāragras nonākšanas izglītības iestādēs: “Atceros, ka bērnudārzā biju tikai vienu dienu. Es nevarēju aizmigt diendusā, audzinātāja vai auklīte tik ļoti lamājusies, ka es tā nobijos, raudāju, izstāstīju mammai, un tad ģimenē nolēma, ka mani pieskatīs kaimiņienes, vecākais brālis vai mamma.” Par šo dzīves posmu runājot, tiek novilkta stingra robeža starp mājas darbiem un brīvo laiku; nācies tīrīt, ravēt, mazgāt, bet līdzko brīvs, tad gan ārā. Un visu laiku ārā. Kāds cits fiksējis stāstu par bezbēdīgo jaunību: “Atceros, ka nevajadzēja daudz naudas, pietika ar vienu rubli, lai varētu paēst, padejot, izklaidēties!” Darba dzīve bijusi sociāli piepildīta ar ekskursijām, ballēm, koncertiem, mākslas vakariem… Toties tagad, kad atkal tiek pārlapotas šīs fotogrāfijas, atkārtojas viens vārds – nostalģija… “No tiem laikiem man ir aptuveni 300 fotogrāfijas – no skolas, sētas, darba… No manas bērnības ir visjaukākās atmiņas. Pat šķiet neticami, ka bildēs esi tu pats vecās Liepājas ielās, it kā tas nekad nebūtu bijis.”

3. attēls. Mirona Ziļņika un Ņinas Maksimenko kāzas, 1975.04.26. Kāzu viesi noliek ziedus pie Ļeņina pieminekļa pilsētas centrā blakus Rožu laukumam. 22. aprīlī bija Ļeņina dzimšanas diena, tāpēc pieminekļa pakājē ir tik daudz ziedu. Fonā ir Liepājas Trīsvienības baznīca un viesnīcas “Līva” stūris. Ļeņina roka vizuāli atduras baznīcas tornī, kas ir kā metafora par komunisma ideoloģiju un ticības vietu tajā.
Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51474

Atgriežoties pie jauniešu anketām, vaicāti par jautājumiem, kurus viņi sev uzdod par dzīvi pirms 50 gadiem, nereti atkārtojās neizpratne par to, kā cilvēki dzīvoja bez mūsdienu tehnoloģijām, bez mūsdienu komforta? Taču tāda pati pretreakcija ir vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuri savukārt norāda, ka lielākā atšķirība ar mūsdienām ir tāda, ka viņi pratuši dzīvot bez viedierīcēm, komunicējuši “dzīvajā”, kā arī vairāk varējuši par kaut ko vienoties. Projekta noslēgumā jaunieši norādīja, ka paralēli stāstu vakariem viņiem paticis arī pats process, it īpaši iejušanās intervētāju lomā. Un pat ja ne visas tēmas viņu radinieki ir vēlējušies apspriest, piemēram, politiku, tad pāri visam bijusi iespēja atklāt to, ka šie stāsti un tajos izstāstītā dzīve ir neatņemama visas Latvijas vēstures daļa. Lūdzām arī jauniešiem aizdomāties par to, ko viņi varētu pastāstīt par laiku, kurā šobrīd dzīvo – paralēli atbildēm par skolas laiku un pandēmiju, pavīdēja arī neziņa: “Es īsti nezināšu, ar ko sākt stāstīt, jo šajos gados, visvairāk 2020. gadā, notika ļoti daudz notikumu.” Uzklausītie stāsti arī paver vielu pārdomām: kāda būs mana dzīve, kādas laikmeta liecības veidos manu stāstu?

 

Sagatavojusi antropoloģe Anna Elizabete Griķe (Latvijas Universitāte)