Norvēģijas bibliotēkā manuskripti glabāsies nelasīti, kamēr izaugs mežs: Intervija ar Nākotnes bibliotēkas veidotāju – skotu mākslinieci Keitiju Patersoni
Norvēģijā sadarbībā ar Oslo publisko bibliotēku top unikāls projekts, kura ietvaros gadsimta garumā tiek vākti un glabāti mūsdienu autoru manuskripti, kas tiks lasīti un izdoti tikai 2114. gadā.
Doties uz bibliotēku, lai iepazītos ar simt gadus un pat vēl senāk rakstītām grāmatām, ir ierasta lieta. Uz papīra iemūžinātā vārda īpašā spēja ir ceļot laikā. Atmiņu institūciju – bibliotēku, muzeju, arhīvu – darbs ir radīto glabāt pieejamu arī nākamajām paaudzēm. Pateicoties tam, vēl ilgi pēc autoru un viņu līdzcilvēku nāves kultūras mantojums turpina dzīvot.
Bet kā būtu, ja bibliotēka glabātu nākotnes artefaktus? Ja bibliotēka būtu kā laika kapsula, kuru atvērt ļauts vien pēc gadsimta, kad neviena no mums te vairs nebūs? Bibliotēka, kurā glabājas manuskripti, kurus lasīt drīkstēs tikai nākotnes cilvēki – to ir īstenojusi skotu māksliniece Keitija Patersone (Katie Paterson). Sadarbībā ar Oslo pilsētu un Oslo publisko bibliotēku, viņa ir radījusi Nākotnes bibliotēku.
2014. gadā Norvēģijas mežā, Oslo pievārtē, māksliniece aizsāka unikālu projektu, iestādot egļu silu ar tūkstoš kociņiem. No tiem pēc simt gadiem tiks izgatavots papīrs un drukāta īpaša antoloģija: no katras izaugušās egles – viens eksemplārs. Antoloģiju veidos simt literāri darbi, kurus rakstīs un glabāšanā nodos gan mūsdienu rakstnieki, gan tie, kuri vēl nemaz nav dzimuši. Grāmatu manuskriptus varēs izlasīt tikai pēc 2114. gada, kad projekts tiks noslēgts un laika kapsula atslēgta. Britu laikraksts The Guardian Nākotnes bibliotēku ir nodēvējis par “pasaulē slepenāko bibliotēku”, bet BBC par bibliotēku ar “neizlasāmām grāmatām”.
Keitiju Patersoni kā mākslinieci vienmēr ir uzrunājis t.s. dziļais jeb ģeoloģiskais laiks. Viens no viņas pirmajiem mākslas darbiem (Vatnajokull (the sound of) 2007. gadā) bija telefona līnija, uz kuru zvanot, varēja klausīties, kā Islandē kūst ledāji (zvana līnija bija savienota ar ūdenī iegremdētu mikrofonu). Mākslinieci interesē ģeoloģija, astronomija un cilvēces laiks uz Zemes. Ideja Nākotnes bibliotēkai viņai radās, reiz vilcienā skicējot saistību starp kokiem, kuri augot veido gadskārtu gredzenus, un grāmatām, kas tiek drukātas, pateicoties pārstrādātajai koksnei. Viņai mirklī radās vīzija, kā līdz ar stumbru aug grāmata – nodaļu pa nodaļai, gredzenu pēc gredzena.
“Nākotnes bibliotēkas ideja saslēdzās vienā mirklī, un tādi jēdzieni kā laiks, augšana, nākotne, vieta, stāsti, koksne, matērija, šūnas, smaržas, viss kļuva par kaut ko vienu,” māksliniece stāsta Latvijas Bibliotēku portālam. “Nākotnes bibliotēka apvieno izcilus šodienas un nākotnes paaudžu rakstniekus, domātājus un filozofus. Tā ir mākslas darbs, kas pieder ne tikai mums un Oslo pilsētai, bet arī cilvēkiem, kuru vēl nav.”
Lai arī grāmatas vēl nav lasāmas, pati Nākotnes bibliotēka ir apmeklējama jau tagad. Oslo publiskajā bibliotēkā Deichmann Bjørvika, kas durvis vēra 2020. gadā (un pērn IFLA starptautiskajā konkursā tika atzīta kā pasaulē labākā), ir izveidota īpaša Klusā istaba. To svinīgi atklāja šovasar, 12. jūnijā. Klusajā telpā, kuras dizaina izstrādē piedalījusies māksliniece pati, glabājas nu jau astoņi manuskripti. To skaitā ir pats pirmais iesniegtais – Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood) darbs, un nupat jūnijā nodotie Karla Uves Knausgārda (Karl Ove Knausgård), Tcici Dengarembas (Tsitsi Dangarembga) un Oušena Vonga (Ocean Vuong) manuskripti. (Līdz ar pandēmiju svinīgā ikgadējā nodošana tika pārtraukta, un šovasar darbi bija jau trīs.) Ik gadu tiem piepulcēsies vēl viens, gaidot, kamēr izaugs mežs.
Latvijas Bibliotēku portāls aicināja uz interviju Nākotnes bibliotēkas idejas autori Keitiju Patersoni, lai uzzinātu vairāk, kā ir tapis šāds īpašs projekts. Sazinājāmies arī ar idejas īstenotāju un kuratori Anni Beāti Hovindu (Anne Beate Hovind) no Norvēģijas, bez kuras ieguldītā darba Nākotnes bibliotēka visticamāk būtu palikusi tikai uz papīra. Bet vispirms – saruna ar mākslinieci Keitiju Patersoni par tagadni, nākotni, dabu un bibliotēkām.
Pastāstiet, kas ir Nākotnes bibliotēka un kā nonācāt pie tās idejas?
Nākotnes bibliotēka ir mans līdz šim ambiciozākais mākslas darbs. Pie tā esmu strādājusi jau vairākus gadus, un tas pārdzīvos mani un vairumu mūs. Nākotnes bibliotēka ir lēns mākslas darbs, kurš top Norvēģijā un turpinās pilnveidoties gadsimta garumā.
Pirms vairākiem gadiem prātā nēsāju idejas aizmetni. Biju ļoti priecīga, ka pilsētas attīstītāji Bjørvika Utvikling mani uzrunāja veidot darbu Slow Space mākslas darbu sērijai Oslo pilsētvidē. Norvēģija šķita izcili piemērota vieta, kur īstenot Nākotnes bibliotēku. Valsti klāj meži, Oslo pilsētu iekļauj koki; es iztēlojos, ka mežs šādā kultūrā varētu būt nozīmīga daļa no vietējo iedzīvotāju psihes. Iedomājos, ka līdz ar to varbūt arī Nākotnes bibliotēka varētu te tikt uztverta ļoti dabiski.
Man bija skaidra Nākotnes bibliotēkas vīzija, tomēr nevarēju pat iedomāties, ka tā varētu piepildīties. Ideja audzēt kokus, lai drukātu grāmatas, man radās, apcerot saistību starp koka stumbra gredzeniem un grāmatas nodaļām. Starp koksni, papīru un grāmatu pastāv skaista saikne: rakstnieka domas savā veidā materializējas kokos. It kā daba absorbētu autora vārdus tāpat kā gaismu un ūdeni, un stumbra gredzeni kļūtu par nodaļām, ik gadu kokam izaugot par vairākām lappusēm. Mežs, ko esam iestādījuši, atrodas četrdesmit minūšu pastaigas attālumā no Oslo metro stacijas, bet ir sajūta, ka esi dziļi dabā. Tur nav nevienas pilsētas skaņas. Vēlējos, lai Nākotnes bibliotēkas mežs augtu lielāka meža ielokā, kļūstot par daļu no ekosistēmas. Mēs iestādījām tūkstoti Norvēģijas egļu, no kurām 2114. gadā jānodrukā tikpat daudz antoloģijas eksemplāru.
Kādu lomu spēlē gadsimta nogrieznis?
Nākotnes bibliotēka veidojas lēnā, dziļā laikā. Ik gadu mēs uzrunājam kādu autoru. Katru pavasari satiekamies mežā, kur manuskripts tiek svinīgi nodots glabāšanai. Nākotnes bibliotēka veidojas tādā ātrumā, kādā aug koki, – mainoties gadalaikiem, nevis pakļaujoties ierastiem kultūras nozares laika grafikiem. Nedomāju, ka gadsimta nogrieznis ir kas jauns. Drīzāk esam ko tādu zaudējuši vai drīzāk piemirsuši? Simt gadu jau patiesībā nav ļoti ilgs laiks. Tas vienkārši ir ilgāk par ierastu cilvēka mūžu. Gadsimts ļauj mums apzināties savu mirstību, kā arī iztēloties tos, kuri dzīvos pēc mums, soļojot mūsu pēdās. Uzskatu, ka ir jācenšas pēc iespējas skaidrāk ieraudzīt nākotnes paaudzes, izjust ar tām saikni un just cieņu kā pret līdzcilvēkiem. Mūsdienu situācijā ir izšķiroši svarīgi izplest laika apvāršņus, lai apzinātos, ka arī nākotne kādam būs tagadne.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, īstenojot šādu projektu?
Plānot Nākotnes bibliotēku ir bijis izaicinājums daudzējādā ziņā: sākot no koku šķirnes izvēles, meža teritorijas izraudzīšanās, apsverot Norvēģijas klimatu un kaitēkļus, līdz darbam ar juristiem, gatavojot līgumus uz simt gadiem. Domāt un attīstīt mākslas darbu šādā laika nogrieznī man ir kas jauns. Viscaur kā galvenā dominē uzticība. Oslo pilsēta ir sniegusi milzīgu atbalstu, un mēs strādājam kopā, lai nodrošinātu meža un manuskriptu aizsardzību līdz pat 2114. gadam. Esam nodibinājuši Nākotnes bibliotēkas fondu, kura mandāts ir “iejūtīgi uzturēt Nākotnes bibliotēku visu tās simt gadu laiku”.
Mēs darām visu iespējamo, lai pēc gadsimta šīs grāmatas tiešām tiktu nodrukātas uz papīra un tā, kā esam iecerējuši. Antoloģijas dizains tiks izstrādāts jau iepriekš, nododot instrukcijas nākotnes paaudzēm. Tiks atstātas rūpīgas norādes, kā katrai grāmatai jābūt izgatavotai, izmantojot norvēģu tradicionālās un dabiskās metodes, kā liet papīru. Mēs arī plānojam lūgt padomus mežziņiem, kā kokus labāk cirst. Praktisko informāciju glabās un tālāk nodos fonds, kad manis vairs nebūs.
Ir neierobežots daudzums iespēju, kas varētu atgadīties laika periodā starp šodienu un brīdi, kad tiks drukātas Nākotnes bibliotēkas grāmatas. Norvēģija kā valsts varētu vairs nepastāvēt. Mainoties klimatam, tektoniski un topogrāfiski planēta varētu būt pavisam citādāka. Ir tik daudz nezināmo: vai viesuļvētra var noslaucīs no zemes mežu? Vai fjordi būs visu appludinājuši? Un kamēr apsveram, vai mežs te vēl būs, tikmēr Mārgareta Atvuda jautā, vai cilvēce vēl pastāvēs?
Gadu pēc Nākotnes bibliotēkas atklāšanas, 2115. gadā, klajā tiks laista kinofilma “100 gadi”, kuru radījuši Džons Malkovičs un Roberts Rodrigezs. Kā jūs skaidrotu radošu cilvēku vēlmi šodien radīt mākslas darbus, ko baudīt varēs tikai pēc gadsimta, bet tagad – pilnīgi neviens?
Ir kāds termins, kuru esmu apguvusi, “katedrālā domāšana” (cathedral thinking): apjomīgas un ilglaicīgas pieejas kosmosa izpētē, pilsētplānošanā un citu ilgtermiņa mērķu sasniegšanā, kur nepieciešamas daudzas dekādes un tālredzība. Šodienai tas šķiet ļoti piemēroti, pat nepieciešami, ņemot vērā, ka cilvēka ikdienā laika sprīži kļūst arvien īsāki un īsāki.
Kā jūs pati tiekat galā ar cilvēcisku ziņkāri un arīdzan mākslinieka ego nebūt klāt, kad projekts būs paveikts un grāmatas tiks lasītas? Vai rakstnieki ir komentējuši savas izjūtas, piedaloties šādā projektā?
Nevienam, kas Nākotnes bibliotēkas projektā strādā – mežziņiem, fonda biedriem, bibliotekāriem, rakstniekiem – nerūp fakts, ka viņi nevarēs šīs grāmatas lasīt. Visiem iesaistītajiem svarīga ir tagadne, šis brīdis, iespēja piedalīties mākslas darba tapšanā.
Esam vienojušies, ka vienīgie izņēmumi, kam ir ļauts izlasīt autora vai autores manuskriptu, ir redaktors un korektors. Pārējie bibliotēkas Klusajā istabā var uzzināt autora vārdu, darba nosaukumu, bet neko vairāk. Atliek vien iztēle. Es pilnīgi noteikti nelasīšu manuskriptus. Protams, vilinājums ir, bet tas būtu pretrunā ar projekta principu – glabāt nelasītus manuskriptus vēl nedzimušām paaudzēm.
Nākotnes bibliotēkas pamatā ir pārliecība, ka teksts ir svēts. Mākslas darbi nepaģēr tūlītēju apmierinājumu. Man patīk doma, ka ir jāpaiet tik ilgam laikam, pirms lasītājs atvērs un izlasīs pirmo lappusi.
Mārgareta Atvuda šo projektu ir raksturojusi kā “veltījumu rakstītajam vārdam, tam materiālam, kas vārdus pārnes laikā – šajā gadījumā uz papīra. Rakstīšana pati par sevi ir laika kapsula, jo autorus, kuri uzraksta vārdus, un vārdu saņēmējus jeb lasītājus – viņus vienmēr atdala laiks.” Viņa teica, ka Nākotnes bibliotēkā glabāsies “reiz dzīvotu dzīvju fragmenti, kas nu pieder pagātnei. Tomēr rakstītais ļauj glabāt un pārnest cilvēka balsi. Ar tinti, printera tinti, ar otu, irbuli, kaltu pierakstītais dus inerts kā notis partitūrā līdz lasītājs ierodas un atgriež balsis dzīvē.”
Man ļoti patīk Atvudas teiktais, ka cilvēka balss tiek atdzīvināta. Manuskripti uz papīra glabā balsi, kas organiski rezonē cauri kokiem, tiem augot. Tie ir valodu nesēji. Valodu, par kurām mēs nezinām vai pēc simt gadiem tādas vēl eksistēs. Kā islandiešu rakstnieks Sjouns (Sjón) teica, 2017. gada vasarā nododot savu tekstu: “Islandiešu valoda ir minoritāte.” Valodas izmirst kā sugas, un Nākotnes bibliotēkas projekts ir par saglabāšanu.
Pastāstiet vairāk par Klusās istabas koncepciju un īstenošanu!
Klusās istabas ideja man bija jau no projekta pirmsākumiem – kā telpa, kur glabāties manuskriptiem. Satikāmies ar Līvu Sētranu (Liv Sæteren), Oslo publiskās bibliotēkas iepriekšējo ilggadējo direktori, kura patlaban ir Nākotnes bibliotēkas fonda biedre. Izrādījās, ka Līvai jau pašai bija līdzīga vīzija. Kad viņi uzsāka strādāt pie jaunās Oslo bibliotēkas ēkas projekta, Līva iztēlojusies istabu, kurā glabātos nepublicēti teksti. Cik savāda sakritība! Gadiem ejot, šī telpa nozudusi no būvprojekta, tomēr prātā viņa vienmēr paturējusi to, ka šādai telpai ir jābūt, pat ja tā tobrīd nebija prioritāte. Tad uzrados es un sāku viņai stāstīt par savu ideju mežā izaudzēt nelasītu grāmatu kolekciju. Un teicu: “Mums ir nepieciešama istaba, kur glabāt manuskriptus. Vai kas tāds varētu kļūt par Oslo publiskās bibliotēkas daļu?” Un izrādās, ka bibliotēkas plānojumā jau gaidīja šādas idejas nospiedums. Šķita tik maģiski! Lūk, tā radās Klusā istaba.
Telpas izbūvei mēs izmantojām 2014. gadā, projektu sākot un mežu retinot – lai tas dabiski atjaunotos – nocirstos kokus. Nocirsto kokmateriālu savācām, izžāvējām un uzglabājām. Strādāju kopā ar bibliotēkas arhitektiem Lundhahem un Atelier Oslo, lai radītu telpas dizainu. Es jau no sākuma zināju, ka telpa būs veidota no koka, kas iegūts tajā pašā mežā, kur tagad aug Nākotnes bibliotēkas egles.
Intervijas izskaņā uzdevām dažus jautājumus arī Nākotnes bibliotēkas kuratorei un pilsētvides mākslas projektu īstenotājai Annei Beātei Hovindai. Annes atbildes pienāca pavisam lēnām no kādas savvaļas salas Norvēģijā, uz kuras Anne bija devusies baudīt vasaru – bez elektrības.
Ar ko jums Nākotnes bibliotēka ir visvairāk mīļa?
Visvairāk ar to, ka man izdevās to realizēt par spīti šķēršļiem. Nākotnes bibliotēka ir apliecinājums tam, ka maģiskas sakritības notiek, ja vien ieguldām gana daudz gribasspēka un pūļu. Vēl man patīk, cik ļoti šīs bibliotēkas ideja rezonē ar cilvēkiem visā pasaulē, neraugoties uz robežām, valodu, etnisko piederību vai reliģiju. Tas tik tiešām ir projekts – tilts. Neko no tā nevarējām iepriekš paredzēt. Ažiotāža joprojām ir neaptverama!
Kāda ir jūsu recepte labākai nākotnei?
Mana recepte – ja tādas vispār ir – darīt pēc iespējas vairāk laba. Šodien mums ir jāsaskaras ar tādiem izaicinājumiem kā karš un klimata pārmaiņas, kas ietekmē visu mūsu dzīvi. Ticu, ka tādu tiltu veidošana kā Nākotnes bibliotēka, kuras centrā ir cilvēkam tik svarīgas vajadzības kā rituāli, cerība, uzticība un ilgtermiņa domāšana, ir patlaban ļoti, ļoti vajadzīga. Jo īpaši tālab, ka mūsu dzīve ir kļuvusi neparedzama.
Kādu lomu bibliotēkas ir spēlējušas jūsu dzīvē? Vai jums ir mīļākā bibliotēka?
Bibliotēkas man vienmēr ir bijušas svarīgas, jo kā maza meitene uzaugu laukos dziļi mežā. Mums saimniecībā nebija grāmatu, bet katru otrdienu mamma mūs ar māsu veda uz mazu vietējo bibliotēku. Mamma vienmēr aizņēmās veselu kaudzi grāmatu. Mazā lauku bibliotēka bija kā vārti uz citu pasauli, kas dāvāja man iztēli, naratīvus un jaunus skatupunktus.
Šodien mana mīļākā bibliotēka noteikti ir jaunatvērtā Oslo publiskā bibliotēka Deichman Bjørvika, kuras piektajā stāvā mājo Klusā istaba. Oslo bibliotēka ir kļuvusi par vienu no dinamiskākajām, daudzveidīgākajām un drošākajām bezmaksas publiskajām telpām pilsētā. Tā tik tiešām ir bibliotēka visiem. Kaut vai tikai, lai pakavētos. Oslo bibliotēka manī vieš optimismu par jaunās paaudzes nākotni. Uzskatu, ka tā ir ļoti svarīga bibliotēku loma: būt par vietu, kur apmainīties idejām, sarunāties, debatēt, reflektēt, kā arī vienkārši labi pavadīt laiku.
Kādas jūs vēlētos redzēt bibliotēkas pēc 100 gadiem?
Gribētu, lai tās joprojām ir tādas, kā šī jaunā Oslo publiskā bibliotēka. Protams, mainoties līdzi laikam, tā lai joprojām būtu interesantas cilvēkiem. Vēlos, lai arī pēc simt gadiem bibliotēkas būtu vietas, kurās tiek sargāta un uzsvērta runas un domas brīvība un cieņa, veicināta dažādība un demokrātija.
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Latvijas Nacionālā bibliotēka
portals@lnb.lv