Polockieši uzskata, ka visi muzeji – bērnu, novadpētniecības, baltkrievu grāmatu iespiešanas, Simeona Polocka, uzvaras slavas, Sofijas katedrāles arhitektūras vēstures, Mākslas galerija un citi esot īpaši, pasaulei ir par ko brīnīties. Polocka ir iekļauta Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas sadarbības projektā “Museum Gateway”, ko finansē ES.

Polockas vēstures un kultūras muzeja-parka darbinieki, uzņemdami Latvijas un Lietuvas žurnālistu delegāciju, uzsvēra, ka par tautas gara spēku liecina rakstītais vārds. Tāpēc garākais un interesantākais stāstījums tika noorganizēts baltkrievu grāmatu iespiešanas muzejā.

Muzeja ekspozīciju centrā ir cilvēki – personības. Piemēram, Senās Krievzemes apgaismotāja Svētā Jefrosīnija Polocka (1001 – 1167). Skolas, grāmatu pārrakstīšanas, ikonu glezniecības un dārglietu darbnīcas, bibliotēka, dievnami – to visu Jefrosīnija uzcēla un izveidoja nepilnā pusgadsimtā, un Polocka kļuva par izglītības centru toreizējā Polockas kņazistē. Stiklotajos eksponātu skapjos izstādītas grāmatas, ko pati svētā un klosteru cilvēki bija pārrakstījuši ar roku. Esot leģenda – kāds vecs mūks, mācot jauno, aizgājis uz celli pēc savām pārrakstītajām grāmatām un ilgi, ilgi nav nācis laukā – viņš atkal pārrakstījis savas grāmatas, kurās bija pieļāvis kļūdas.

Citā zālē līdzās zoss spalvai goda vieta ir ierādīta lodīšu pildspalvai, vēl citā – pirmajām iespiestajām grāmatām evaņģēlijam un ābecei, kas baltkrievu zemēs parādījās, pateicoties grāmatniekam, ārstam, tulkotājam Franciskam Skorinam (1482-1551). Viņš izveidoja izdevniecības Viļņā un Prāgā, iespieda pirmo baltkrievu grāmatu – “Psalmi” (1517. F. Skorina ir iemūžināts piemineklī, tāpat polockieši ir uzstādījuši pieminekli īsajam burtam Y, kāds ir sastopams tikai baltkrievu valodā.

Lai apmeklētājs no muzeja aizietu iespaidots, viņš tiek ievests gan dzejnieka, dramaturga, apgaismes darbinieka Simeona Polocka (1629-1680) muzejā-bibliotēkā, kas ir rekonstruēta tādā stilā, kāda tā bija 17. gadsimtā, gan grāmatu pārrakstītāja un grāmatu iespiešanas darbnīcās. Simeona Polocka bibliotēkas grāmatas drīkst izmantot tikai Polockas valsts universitātes studenti studijām un muzeja darbinieki pētniecībai.

Grāmatas ir visās 15 zālēs, sevišķi interesanta ir S. Polocka “Ābece” un 20. gadsimta nogalē izdotā ābece, kas bija apbalvota ar starptautiskas grāmatu izstādes medaļu. Tāpat ekspozīciju veidotāji palīdz radīt priekšstatu, kāda izskatījās papīra prese, iespiedmašīna, pat iespieddarbnīcas zeļļa ādas apavi.

Polockā noteikti jāredz bērnu muzejs, kur katra ekspozīcija ir iekārtota tā, lai bērns var aptaustīt, padarboties. Ar ērģeļmūzikas koncertu parasti noslēdzas Svētās Sofijas katedrāles apmeklējums. Unikāla ir Kunga Jēzus Pārveidošanās baznīca, kas būvēta un pārbūvēta, tāpēc, piemēram, kad pētnieki sāka izzināt sienu freskas, tad atklāja, ka tās ir uzzīmētas cita citai virsū. Restauratori ir radījuši speciālu tehnoloģiju, kas ļauj virsējās freskas noņemt tā, kas tās nebojā apakšējās, turklāt visas freskas tiek restaurētas tiktāl, ka šīs sienu gleznas, uzklātas jau uz mūsdienīga materiāla, turpinās priecēt cilvēkus vēl gadsimtiem ilgi, tagad -Mākslas galerijā. Jāpiebilst, ka Mākslas galerija ir bagāta ar senu grebto miniatūru ikonu “Svētais Konstantīns un Aļona” (XII gadsimts).

Polocku un Daugavpili vieno Daugava (polockieši to sauc par Dvinu), un šodien abi reģioni īsteno dažādus sadarbības projektus, tādā veidā piesaista gan ES naudu, gan tūristus.

 
***
Polocka kā apdzīvota vieta pirmo reizi minēta VII gadsimtā pirms Kristus dzimšanas

780. gadā pēc Kristus dzimšanas minēta Polockas zeme, ko vēsturnieki nodēvējuši par pirmo Baltkrievijas valsti

1498. gadā Krievijas kņazs Aleksandrs Polockai piešķīra pilsētas statusu

Polockā dzīvo 80 000 iedzīvotāji

2014. gadā Polocku apmeklēja gandrīz 240 000 tūristu