“Lasītprasmes apguve un pilnveide ir process visa mūža garumā”: intervija ar vācu pētnieku Andrē Šulleru-Cvīrlainu 

Simpozijā piedalīsies starptautiski atzīti lasīšanas un bibliotēku jomas eksperti, tostarp Dr. Andrē Šullers-Cvīrlains (André Schüller-Zwierlein, Vācija) – Rēgensburgas Universitātes bibliotēkas direktors, lasīšanas un informācijas kultūras pētnieks, kā arī viens no Ļubļanas lasīšanas manifesta līdzautoriem. Viņa zinātniskā un sabiedriskā darbība veltīta jautājumam, kā lasīšana un valoda veido mūsu spēju domāt kritiski, apzināties demokrātijas trauslumu un pretoties manipulācijām.

Šullera-Cvīrlaina pētījumi publicēti starptautiskos akadēmiskos izdevumos, un viņa darbos bieži uzsvērta “augstākā līmeņa lasīšana” (higher-level reading) – padziļināta lasīšana, kas attīsta pacietību, uzmanību, spēju analizēt un domāt no dažādiem skatpunktiem. Viņš ir arī grāmatas Die Fragilität des Zugangs (“Piekļuves ievainojamība”, 2021) autors, kurā analizē, kā valodas pārpratumi un informācijas sabiedrības vienkāršojumi ietekmē mūsu savstarpējo sapratni un pieeju zināšanām.

Tieši šī skatījuma dēļ viņa balss ir īpaši nozīmīga arī Rīgā topošā manifesta kontekstā. Ar savu pieredzi un pētījumiem Andrē Šullers-Cvīrlains atgādina: lasīšana nav tikai informācijas ieguve, tā ir brīvības un sarežģītības (complexity) kultūra, kas jāaizsargā un jāstiprina.

Intervijā Latvijas Bibliotēku portālam viņš dalās pārdomās par lasīšanas nozīmi digitālajā laikmetā, jaunās paaudzes ieradumu maiņu, bibliotēku lomu demokrātijā un to, kā aktīva lasīšanas kultūra var kļūt par sabiedrības noturības pamatu.

Kā jūs raksturotu lasīšanas nozīmi mūsdienu sabiedrībā, kur dominē digitālie mediji un sociālie tīkli?

Lasīšana mūsdienās nozīmē ļoti dažādas lietas – cilvēki lasa visu laiku: sociālo tīklu ierakstus, YouTube subtitrus, sapulču protokolus, instrukcijas un daudz ko citu. Digitālo mediju dominance nenozīmē, ka cilvēki lasa mazāk, bet gan to, ka viņi lasa citādāk. Taču, ja 10 līdz 30 procenti sabiedrības spēj uztvert tikai vienkāršus teikumus vai īsus tekstus, tā jau ir problēma – jo šādā gadījumā lielai daļai sabiedrības paliek nepieejama sarežģītība.

Vai lasīšanai ekrānos un tradicionālai grāmatu lasīšanai ir atšķirīgi ieguvumi? Kā tos būtu jālīdzsvaro?

Digitālā lasīšana ir lieliski piemērota ātrai pārlūkošanai, meklēšanai, iezīmēšanai un informācijas izvilkšanai. Ja lasām tikai, lai iegūtu konkrētu informāciju vai rezultātu, digitālais formāts ir ļoti noderīgs. Taču dziļāka lasīšana – garu, filozofisku vai poētisku tekstu uztvere – ir pavisam kas cits. Tā prasa citādu koncentrēšanos un citādu valodas sapratni. Šādai lasīšanai vispiemērotākā ir drukāta grāmata, jo tā neliekas traucējoša un ļauj pilnībā iegrimt tekstā.

Kā, jūsuprāt, nākotnē veidosies jauniešu lasīšanas paradumi? Kā bibliotēkas var palīdzēt uzturēt interesi par lasīšanu?

Es patiesi raizējos par jauniešiem – ne tikai digitālo mediju dēļ, bet arī datorspēļu vilinājuma dēļ. Ļoti būtiski ir sākt bērniem lasīt jau pavisam agrā vecumā, jo tas veido bagātīgu vārdu krājumu, bet plašs vārdu krājums ir atslēga uz pasaules sarežģītības izpratni. Lasīšanas veicināšana ir viens no galvenajiem bibliotēku uzdevumiem (arī akadēmiskajām bibliotēkām!) un tas attiecas uz visām paaudzēm. Lasītprasmes apguve un pilnveide ir process visa mūža garumā.

Kāda, jūsuprāt, ir bibliotēku loma 21. gadsimta informācijas sabiedrībā – vai tās drīzāk ir grāmatu krātuves vai sabiedriskās tikšanās vietas?

Bibliotēkas ir gan viens, gan otrs – un vēl daudz vairāk. Tās ir drošas vietas atvērtai un kritiskai domāšanai, nopietnam darbam ar tekstiem, bet vienlaikus arī nozīmīgas mācību un prasmju attīstīšanas telpas. Bibliotēkas ir sarežģītības sargātājas.

Kā bibliotēkas var kļūt par aktīvām lasīšanas veicinātājām, ne tikai grāmatu glabātājām?

Tas iespējams, ja bibliotekāri ieņem daudz plašāku lomu nekā vienkārši krājuma pārzinātāji. Mums jābūt arī skolotājiem, domas līderiem un aktīviem sabiedrības locekļiem – demokrātijas aizstāvjiem.

Vai varat minēt kādu labās prakses piemēru no Vācijas vai citām valstīm, kas varētu iedvesmot Latvijas bibliotēkas?

Virtembergas Zemes bibliotēka Štutgartē ik gadu rīko lekciju ciklu par jaunākajiem lasīšanas pētījumiem, un tur ļoti aktīvi tiek mācīta lēnā un padziļinātā lasīšana. Ir ļoti svarīgi lasītprasmi iekļaut arī informācijpratības kursos – līdzās digitālajām un mākslīgā intelekta prasmēm.

Jūs esat līdzautors Ļubļanas lasīšanas manifestam, kur ieviests jēdziens “padziļinātā lasīšana”. Kā šī prasme stiprina kritisko domāšanu un demokrātiskas sabiedrības pamatus?

Padziļinātā lasīšana ir lasīšana, kas pastāvīgi attīsta mūsu lasītprasmi. Tā ir spēcīgākais rīks kritiskai, reflektīvai, dialogā balstītai un daudzpusīgai domāšanai. Garu un literāru tekstu lasīšana paplašina mūsu izpratnes spējas, trenē uzmanību, pacietību, empātiju un valodas lietojumu. Tā liek sastapties ar sarežģītiem secinājumiem, dažādiem informācijas avotiem un alternatīvām realitātēm, kas izaicina mūsu priekšstatus. Padziļinātā lasīšana māca pārbaudīt interpretācijas, atklāt nozīmes slāņus, pamanīt aizspriedumus un pretrunas, kā arī izprast tekstu un to kultūras kontekstu. Tās nav tikai kognitīvas, bet arī sociālas prasmes – tās ietekmē, kā mēs izturamies cits pret citu, un tādēļ ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa.

Kā bibliotēkas un skolas var palīdzēt attīstīt padziļinātās lasīšanas prasmes?

Mācot un popularizējot šīs prasmes, kā arī radot drošus un piemērotus apstākļus dziļai koncentrēšanās spējai un atvērtībai sarežģītībai.

Kādi būtu jūsu ceļavārdi Latvijas lasīšanas manifestam, kas tiks atklāts Rīgas Grāmatu svētkos?

“Brīvība nozīmē apzināties, ka brīvība ir apdraudēta.” (Emanuels Levins)

Jūsu grāmatā Die Fragilität des Zugangs jūs raksturojat informācijas sabiedrības ievainojamību. Kā šī “piekļuves ievainojamība” ietekmē lasīšanas paradumus un bibliotēku nākotni?

Mūsdienu dzīvē valoda bieži tiek saprasta aplami – kā informācijas pārneses veids, bet lasīšana – kā jau gatavas informācijas paņemšana no teksta. Taču, kā jau no Platona laikiem norādījuši filozofi, valodai ir nepieciešams mūsu kopdarbs – lai mēs cits citu saprastu, ir jāpieliek pūles. Saprašanās nav pašsaprotama: ikdiena ir pilna pārpratumu un manipulāciju. Piekļuve citam cilvēkam un tekstam ir ļoti trausla. Lasīšanas prasmju un paradumu attīstīšana māca atvērtību cilvēku un tekstu daudzslāņainībai. Valodas daudznozīmība ir brīvības resurss – tā ir pretēja “informācijas sabiedrības” tieksmei uz rezultātiem un vienu vienotu nozīmi.

Jūs esat rakstījis par informācijas taisnīgumu un saikni starp lasīšanu un aktīvu brīvību. Kā izskaidrot domu, ka bez aktīvas lasīšanas kultūras demokrātija kļūst ievainojama un var pat “sevi atcelt”?

Mūsu brīvība vienmēr ir apdraudēta – to ierobežo aizspriedumi, informācijas zudums, manipulācijas, kā arī zināšanu, prasmju, resursu un institūciju (piemēram, bibliotēku) trūkums. Visi šie faktori ir savstarpēji saistīti, tie pastiprina viens otru un bieži ir grūti pamanāmi. Brīvība tādēļ var pastāvēt vienīgi kā aktīva brīvība – tāda, kas vienmēr ir modra. Aktīvi lasītāji ir atvērti sarežģītībai, dažādiem skatpunktiem, daudznozīmībai un alternatīvām. Šo atvērtību jātrenē pastāvīgi, citādi demokrātija var kļūt par upuri manipulācijām un nonākt pie nedemokrātiskiem līderiem.

Kura bija pēdējā grāmata, kas uz jums atstāja spēcīgu iespaidu?

Jāmin divas – viena daiļliteratūras, otra akadēmiska. Maikla Ondatjes romāns Warlight (2018) mani joprojām iedvesmo – ar varoņa lēno bērnības un mātes “lasīšanu” un ar dziļo traumu pārmantojamības analīzi. Savukārt Dāvida Bīvera un Džeisona Stenlija grāmata The Politics of Language (2023) ir ārkārtīgi svarīga, lai saprastu valodas politisko un ētisko lomu mūsu dzīvē un manipulācijas riskus.

Kura bija jūsu pirmā bibliotēka un agrākā atmiņa, kas ar to saistīta?

Droši vien tā bija kāda baznīcas bibliotēka manā bērnībā. Taču visspilgtāk atceros Kembridžas Universitātes bibliotēku, kur pavadīju gadu sava promocijas darba rakstīšanas laikā – augstu torņa stāvā, ar ziemas vēju ārpusē, vienu roku sildot pie radiatora un ar domu par siltu smalkmaizīti universitātes kafejnīcā pēc stundām ilgas darbošanās ar grāmatām.

Ko jūs vēlētos novēlēt Latvijas bibliotekāriem un plašākai lasītāju sabiedrībai?

Novēlu pastāvīgu domu brīvību un gudrību to saglabāt pat sarežģītos apstākļos – jo prāta noslēgšanās neizbēgami ved pie vardarbības.

Paldies!

Aicinām lasīt:
Starptautiskā simpozijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā taps Rīgas manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv
www.biblioteka.lv