“Lasīšanai ir jābūt atvērtai ikvienam, arī tiem, kuri nav gatavi sākt ar klasiku vai sarežģītiem darbiem”: intervija ar spāņu lasīšanas un grāmatniecības ekspertu Luisu Gonzalesu Martinu 

Starptautiskajā simpozijā piedalīsies arī viens no pieredzējušākajiem lasīšanas veicināšanas speciālistiem Eiropā – “GSR Foundation” izpilddirektors, grāmatniecības skolas PARIX izveidotājs un starptautiskās nedēļas “Readmagine”, kas veltīta digitālajām inovācijām lasīšanā, grāmatās un bibliotēkās, rīkotājs Luiss Gonzaless Martins (Luis González Martín, Spānija). Viņa darbs saistīts ar lasīšanas paradumu izpēti, inovācijām grāmatniecībā un politikas plānošanu, kas veicina lasīšanu dažādās sabiedrības grupās.

Luisa Gonsalesa Martina skatījums uz lasīšanas kultūru balstās datos, pieredzē un dzīvē gūtā pārliecībā, ka lasīšanas veicināšana nav tikai kultūras jautājums, bet arī sabiedrības attīstības stratēģija. Viņš uzskata, ka joprojām svarīgākais uzdevums ir nojaukt priekšstatu, ka lasīšana ir tikai “izglītotās elites” privilēģija, un rast veidus, kā atvērt grāmatu pasauli visiem – arī tiem, kuri sevi par lasītājiem neuzskata.

Intervijā Latvijas Bibliotēku portālam Luiss Gonzaless Martins dalās savā pieredzē un atziņās par to, kā mainās lasīšanas paradumi, kādas kļūdas joprojām tiek pieļautas lasīšanas veicināšanā, un kā veidot iekļaujošu, cilvēkus uzrunājošu vēstījumu par lasīšanu.

Kā jūs personīgi nonācāt līdz lasīšanas veicināšanas tēmai, un kādi bija jūsu pirmie impulsi šajā darbā?

Desmit gadus strādāju dažādās ministrijās kā augstākā līmeņa valsts ierēdnis. Kādu dienu man piezvanīja un uzaicināja uz pārrunām par iespēju vadīt Lasīšanas, grāmatu un literatūras departamentu Kultūras ministrijā. Kad mani izvēlējās, nolēmu pieņemt šo amatu, lai gan tas nozīmēja ievērojamu algas samazinājumu (Rūpniecības ministrijā maksāja daudz labāk). Kāpēc? Tāpēc, ka esmu dzimis ģimenē, kuru vienmēr ieskāva grāmatas, jo mans vectēvs rakstīja dzeju, un liela daļa mūsu sarunu allaž grozījās ap lasīšanu.

Kādi stereotipi un lasīšanas paradumi visvairāk kavē lasīšanas prakses attīstību pieaugušo vidū?

Tieši šeit slēpjas lielākais izaicinājums – panākt, lai cilvēki nejūtas izslēgti. Visvairāk kaitē priekšstats, ka lasīšana ir kaut kas sarežģīts un paredzēts tikai nelielai sabiedrības daļai. Kādā kvalitatīvā pētījumā ar imigrantiem kāda Latīņamerikas sieviete atbildēja, ka lasīšana nav domāta viņai. Kad viņai jautāja, kāpēc, viņa teica: “Lasīšana ir domāta vīriešiem ar bārdām un brillēm, kuriem daudz naudas un brīva laika, un daudz naudas.” Šis uzskats, protams, atšķiras dažādās valstīs, taču tajā ir kopīga līnija – kā teica Henrijs V pirms Azenkūras kaujas: “We happy few, band of brothers.” (“Mēs, laimīgais nedaudzo brāļu pulks.”).

Kādi izaicinājumi, jūsuprāt, atkārtojas dažādos lasīšanas veicināšanas projektos, un kā no tiem izvairīties?

Biežākās problēmas ir saistītas ar vairākiem aspektiem. Pirmkārt, daudzi projekti pārāk lielu uzmanību pievērš emocionālajam aspektam, nevis ilgtermiņa ietekmei. Otrkārt, aktivitātes nereti tiek īstenotas kā atsevišķi, vienreizēji pasākumi, kas nav sasaistīti ar plašāku un stabilu sistēmu. Treškārt, bieži trūkst ietekmes un rezultātu izvērtējuma, kas ļautu saprast, kas patiešām darbojas. Un visbeidzot – mērķauditorijai nereti tiek atvēlēta pārāk maza loma pašu pasākumu veidošanā un plānošanā, lai gan tieši tas varētu būt veids, kā padarīt projektus dzīvotspējīgākus un jēgpilnākus.

Kādas labās prakses Spānijā un Latīņamerikā jūs izceltu kā īpaši veiksmīgas pieaugušo lasīšanas veicināšanā?

Kopumā visefektīvākās izrādās lasīšanas kopas jeb lasīšanas klubi – lielākoties tie darbojas ļoti labi. Mēs tos bieži apvienojam ar rakstīšanas klubiem, un šī pieeja ir pierādījusi savu vērtību. Tāpat uzskatu, ka aktivitātes, kurās pieaugušie lasa kopā ar saviem bērniem, pozitīvi ietekmē arī pašus vecākus – viņi atgūst interesi un motivāciju lasīt.

Iedvesmojoši piemēri nāk arī no Latīņamerikas, kur inovatīvas publiskās bibliotēkas īsteno radošas, sabiedrību iesaistošas iniciatīvas, kas sniedz lieliskus rezultātus.

Kā atšķiras pieaugušo un bērnu auditorijas, domājot par motivāciju lasīt?

Galvenā atšķirība ir tajā, ka bērni parasti var veltīt laiku lasīšanai tāpēc, ka viņu vecāki viņus tam ir iedrošinājuši vai radinājuši to darīt ik dienas. Pieaugušajiem šāda paraduma bieži vien vairs nav. Turklāt daudzi pieaugušie lasīšanu joprojām saista vien ar daiļliteratūru, tāpēc nereti nespēj pilnībā novērtēt tās nozīmi un atturas no ļaušanās izdomātai pasaulei, kamēr bērniem šāda iejušanās ir dabiska un pašsaprotama. Un, protams, pieaugušajiem ir arī daudz lielāka konkurence par laiku – darbs, ģimene, pienākumi –, kas bieži atstāj lasīšanai ļoti maz vietas ikdienā.

Kā, jūsuprāt, nākotnē jāmainās komunikācijas vēstījumos par lasīšanu, lai tas uzrunātu pieaugušos – īpaši tos, kuri nelasa?

Svarīgi ir nojaukt priekšstatu, ka lasīšana ir kaut kas tikai izglītotai minoritātei paredzēts. Lasīšanai ir jābūt atvērtai ikvienam, arī tiem, kuri nav gatavi sākt ar klasiku vai sarežģītiem darbiem. Kad man jautā, kā ieinteresēt cilvēku, kurš nekad nav lasījis savam priekam, es iesaku sākt ar viņa interesēm. Ja viņam patīk futbols – tad jāmeklē daiļliteratūra vai dokumentālā literatūra, kas saistīta ar futbola pasauli. Tas palīdz cilvēkam saprast, ka lasīšana var būt tuva un interesanta arī viņam pašam.

Kuri no paveiktajiem darbiem lasītveicināšanā jums pašam ir visnozīmīgākie un kāpēc?

Es labprāt atbildētu nevis no sava, bet no tāda skatpunkta, kādu, iespējams, sniegtu kāds cilvēks Spānijā, ja viņam to pajautātu. Viņš droši vien teiktu, ka nozīmīgākais sasniegums ir Nacionālā lasīšanas veicināšanas plāna izstrāde un ieviešana 2001.–2004. gadam, ko vadīju Kultūras ministrijā. Kopš tā laika šādi četru gadu plāni tiek apstiprināti regulāri ik pēc četriem gadiem, turpinot šo iniciatīvu un attīstot to tālāk.

Kādu lomu darba vietas un profesionālās kopienas var spēlēt pieaugušo lasīšanas paradumu veidošanā?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Pirms daudziem gadiem vadīju projektu, kura mērķis bija integrēt lasīšanu darba vidē divos veidos: pirmkārt, izveidojot lasīšanas klubu katrā uzņēmumā, un, otrkārt, izvēloties grāmatas, ko visi darbinieki lasīja kopā, lai tās rosinātu pārdomāt viņu darbu un uzlabotu komandas sadarbību. Manuprāt, lasīšana ir spēcīgākais inovācijas instruments, kādu es zinu, jo tā liek apšaubīt to, ko un kā mēs darām, un iedvesmo pārnest idejas no vienas jomas uz citu.

Ja jums būtu jādod viens vienkāršs padoms pieaugušajam, kurš vēlas atgūt vai nostiprināt lasīšanas paradumu, kāds tas būtu?

Sāciet pamazām. Lūdziet ieteikumus citiem, izvēloties grāmatas, un mēģiniet sasaistīt savas intereses ārpus lasīšanas ar to, ko izvēlaties lasīt. Un, pats galvenais, ieviesiet nelielu disciplīnu – atvēliet katru dienu vismaz 20 minūtes lasīšanai. Ar laiku tas kļūs par ieradumu un pat par nepieciešamību.

Kā jūs pats ikdienā saglabājat savu lasīšanas disciplīnu vai prieku par lasīšanu?

Man paveicās piedzimt ģimenē, kurā visi bija lasītāji, tāpēc man tas neprasa nekādu īpašu piepūli – man vienmēr ir dabiska vēlme uzzināt un izlasīt ko jaunu. Visvairāk man patīk lasīt vakarā; tā man ir kļuvusi par iecienītu dienas noslēguma daļu, kad lasīšana dabiski savijas ar mieru un iemigšanu.

Paldies!

Aicinām lasīt:
Starptautiskā simpozijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā taps Rīgas manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā
“Lasītprasmes apguve un pilnveide ir process visa mūža garumā”: intervija ar vācu pētnieku Andrē Šulleru-Cvīrlainu

Interviju sagatavoja:
Anita Veckalne
LNB portāla “Literatūras ceļvedis” redaktore
www.literaturascelvedis.lv