Dienasgrāmata, e-klase, plānotājs un ieraksti sociālajos tīklos – kas tiem visiem kopīgs? Izrādās, tie visi var būt vēstures liecības. Piezīmes par govju slaukšanu, kino apmeklējumu, klases biedru ikdienu skolā vai pirmo mīlestību nākotnes pētniekiem ir tikpat vērtīgas kā ziņas par vēsturiski nozīmīgiem notikumiem un politiskiem lēmumiem. Kāda nozīme dienasgrāmatu rakstīšanai ir laikmetā, kad personīgās dzīves nokrāsas biežāk nonāk sociālajos tīklos, nevis uz papīra? Šos jautājumus kopā ar dienasgrāmatu pētniecēm pārrunāja pasākuma apmeklētāji un Talsu Valsts ģimnāzijas 10. klases audzēkņi.

“Dienasgrāmatas ir manā uzmanības centrā. Mēģinu radīt plašu ainu – kā tās raksta, kas tiek fiksēts un ko šīs liecības atklāj par savu laiku,” skaidroja Sanita Reinsone. Viņas rokas ir turējušas gan dienasgrāmatas, kas datētas ar 20. gadsimta sākumu, gan tādas, kas rakstītas pavisam nesen. Dienasgrāmatas dod unikālu iespēju lasīt notikumu atainojumu no dzīva cilvēka perspektīvas, tostarp pētīt, kā atainoti nozīmīgi vēstures notikumi.

Ieskatoties dienasgrāmatu tipoloģijā, saglabāto un digitalizēto dienasgrāmatu un pierakstu krājumā pētniece secina, ka latviešu dienasgrāmatas bieži raksturo praktiskums – tajās pierakstīts, kas katrā dienā padarīts. Piemēram, Emīls Pudelis vairāk nekā 30 gadus katru dienu atzīmēja padarīto, piemēram: “Grābu sienu”; “Bijām uz tirgu”. Reinsone atzīmē, ka šāds lakonisks teksta formāts ir gandrīz kā Twitter ieraksts pirms simts gadiem.

“Dienasgrāmatu rakstītāji ir tādi nākotnes muļķīši – viņi pieraksta to, kas notiek šodien, bet nezina, kas būs pēc nedēļas. Tieši tāpēc šīs liecības ir tik vērtīgas,” skaidroja pētniece. Atšķirībā no atmiņām, kas top retrospektīvi, dienasgrāmatā ir klātbūtnes fiksācija. Tomēr dienasgrāmatas ir ļoti trausls materiāls. Visticamāk, lielākā daļa uzrakstītā laika gaitā tiek iznīcināta un to paveic paši rakstītāji.

Savukārt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma piedāvāja pasākuma apmeklētājiem iejusties septiņpadsmitgadīgā Raiņa rakstītajos dienasgrāmatas pierakstos un pastāstīja ar dienasgrāmatu un vēstuļu izmantošanu pētniecībā un rakstniecībā, gan strādājot pie Raiņa kopoto rakstu sagatavošanas, gan jaunākā sava veikuma – Ivandes Kaijas dienasgrāmatas (1911–1921) “ES STĀSTU VISU“.

Sarunā aktīvi iesaistījās arī jaunieši, lasot dažādu laiku dažādu Latvijas personību (trimdas rakstnieces Irmas Vītiņas, dzejnieces Ilzes Spergas, Raiņa, grupas “Dzelzs vilks“ mūziķa Kaspara Tobja u.c.) jaunības dienasgrāmatu fragmentus.

Runājot par šodienu, daudzi savas pārdomas pieraksta datorā vai sociālajos tīklos. Sanita Reinsone pati atzina, ka pierakstus veic “Google“ dokumentos. Tomēr viņa vērsa uzmanību – papīra liecības saglabājas, bet digitālā satura nākotne ir neskaidra. “Platformas pieder kādam, un tās var pazust vienā mirklī. Man ir aizdomas, ka šodienas pieraksti lielā mērā izzudīs. Tas būs melnais caurums nākotnes pētniekiem.“

Vai pēc gadiem 50 kāds varēs lasīt 2025. gadā rakstītas jaunieša atziņas par pirmo mīlestību, par piedzīvotu netaisnību vai pusmūža pārdomas par dzīves jēgu un pasaules notikumiem? Tas atkarīgs no mūsu izvēlēm – rakstīt vai nerakstīt.

Pasākums tika īstenots notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku ar LR Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.

Visi foto: Talsu Galvenā bibliotēka

Rakstu sagatavoja:
Andžejs Beļēvičs
Talsu Galvenās bibliotēkas
Informācijas resursu attīstības nodaļas vadītājs
andzejs.belevics@talsi.lv
tgbinfo@talsi.lv
www.talsubiblioteka.lv​