#EsEsmuLNB: Anda Lamaša 

Pastāsti par savu darbu LNB! Kādi ir tavi galvenie pienākumi?

Kopš 2012. gada vadu Pakalpojumu departamentu. Manu rūpju lokā ir t.s. trīs vaļi, uz kuriem balstās jebkuras bibliotēkas eksistence, proti, krājums – lasītājs – informācija. Pakalpojumu departamenta pārziņā ir ne tikai lielākā daļa no LNB krājuma, kas ir grāmatu krātuve, periodikas krātuve, Obligātā eksemplāra arhīvs mūžsaglabāšanai, Tautas grāmatu plaukts, bet arī mazpieprasītās literatūras krātuve Silakrogā, kā arī apjomīgs brīvpieejas krājums septiņās lasītavās. Ikdienā nodrošinām plašu informācijas klāstu: konsultācijas, uzziņas, padziļinātus tematiskus informācijas pieprasījumus, bibliogrāfiskus sarakstus, pakalpojumu “Jautā bibliotekāram”, digitalizāciju pēc pieprasījuma, ekskursijas, arī digitālā gida saturu, datu bāžu administrēšanu akreditētajām zinātniskajām, publiskajām bibliotēkām un akreditētajām pētniecības iestādēm.

Pakalpojumu departaments nodrošina arī mācību pakalpojumu dažādām mērķauditorijām, sākot no skolēniem, pedagogiem, bibliotekāriem un beidzot ar studentiem.

Lai ar šiem uzdevumiem mēs kvalitatīvi un profesionāli tiktu galā, mans pienākums tos lietpratīgi administrēt, iniciēt jaunus pakalpojumus, veicināt darba procesu optimizāciju, nodrošināt lasītājiem labvēlīgas vides radīšanu. Uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem pienākumiem ir darbs ar PD personālu.

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz darbam LNB?

Manu nonākšanu LNB tiešām var saukt par ceļu, kas jau no mazotnes, dzīvojot Elizabetes ielā un dodoties uz Vērmanes dārza smilšu kasti, katru dienu veda garām toreizējai Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēkai. Ome jau bija man stāstījusi, ka tajā mājā ar kolonnām atrodas Latvijas lielākā bibliotēka. Bet labāk man patika aplūkot bibliotēkas logā toreiz izstādīto Jaunatnes teātra aktieru fotoattēlus. Vissimpātiskākais man šķita Imants Skrastiņš, ko biju nodēvējusi par Timbaku–Tambaku.

Vidusskolā jau domājot par nākotnes plāniem, redzēju sevi tikai divās profesijās, vai kā arhitekti (ēkas visu skolas laiku biju ne tikai zīmējusi, bet arī rasējusi to plānojumus) vai arī kā kinorežisori. (Lai iestātos Valsts Vissavienības Kinematogrāfijas institūta vienā no četrām tajā laikā t.s. republikām atvēlētajām vietām, biju pat sagādājusi Rīgas kinostudijas rekomendāciju.) Bet tad nobijos gan no eksaktajiem priekšmetiem arhitektos, gan no došanās uz Maskavu.

Lai brīdi apdomātos, likās, ka laba vieta, kur turpināt smelties jaunu informāciju par mani interesējošām jomām, ir bibliotēka. Bet tikai uz laiku, tikai kā pagaidu risinājumu… Iestājos bibliotekāros, un jau studiju laikā mans ceļš atveda uz tagadējo LNB. Aplis bija noslēdzies, un es pa to riņķoju jau vairāk nekā 40 gadu. Mana pirmā darba vieta bija Uzziņu un informācijas centrs, pēc tam toreizējais direktors Andrejs Ķeizars, sākot virzīt jaunos speciālistus vadošos amatos, gandrīz vai piespiedu kārtā man lika uzņemties toreizējās Literatūras propagandas vadītājas amatu (nodaļa laika gaitā vairākkārt mainīja nosaukumu: Publicitātes nodaļa, Sabiedrisko attiecību nodaļa, Izstāžu nodaļa). Bet 2012. gadā, īsi pirms LNB pārcelšanās uz Gaismas pili, kļuvu par Pakalpojumu departamenta direktori.

Bez studijām LU, manā profesionālajā dzīvē ir bijuši trīs lieliski mentori, kuri bija manas nākamās “universitātes”; tāda bija mana pirmā vadītāja Uzziņu un informācijas nodaļā Dace Pamata; tāds bija mans sākotnēji kolēģis Jauno speciālistu padomē, vēlāk jau direktors Andris Vilks; tāda bija izpilddirektore Dzintra Mukāne. Viņi visi mani skoloja profesionāli, deva spārnus radošām idejām un bija empātiski problēmsituācijās.

Atklāj kaut ko par sevi! Hobiji, intereses, aizraušanās?

Atsaucoties uz iepriekš rakstīto, manā interešu lokā, protams, ir arhitektūra. Īpaši interesē jūgendstils arī lietišķajā mākslā, grāmatu dizainā un citās izpausmēs. Nav aizmirsts arī kino, bet vislielākā bauda to vērot ir kinoteātrī, īpaši, ja tā ir kāda Eiropas filma. Apmeklēju arī teātri, par savējo saucot Jauno Rīgas teātri.

Mani draugi noteikti ir grāmatas. Lai arī strādāju bibliotēkā, mēdzu tās iegādāties: enciklopēdiskus izdevumus, uzziņu izdevumus, mākslas izdevumus, no daiļliteratūras tikai tādus autorus, kurus zinu, ka kādreiz būs vēl vēlme pārlasīt. Un ar gadiem esmu sapratusi, ka nav vērts tērēt laiku, ja grāmata neuzrunā jau pašā sākumā, nav pienākums to izlasīt.

Patīk ceļot, un pēdējā laikā dabas takas un objekti uzrunā pat vairāk nekā muzeji. Lai arī esmu rīdziniece jau piektajā paaudzē, vēl joprojām arī Rīgā atrodu jaunas un fascinējošas vietas.

Kolekcionēju kartes, varu stundām aizrauties, ceļojot arī šādā formātā. Patīk ilgas un garas pastaigas, arī nūjot un peldēt.

LNB “Gaismas pils” ēkai pērn apritēja 10 gadi. Kādas ir tavas pirmās atmiņas par to?

Pirmās atmiņas ir ilgais ceļš uz Gaismas pili. Pirmā informācija par tādu ASV dzīvojošu arhitektu kā Gunāru Birkertu. Arhitekta pirmā saruna Gaismas pils projektēšanas pirmsākumos ar LNB darbiniekiem. Atceros, cik, arhitektaprāt, nesaprotamus, bet mūsu padomju dzīves reālijās balstītus jautājumus mēs uzdevām; kā būvobjektu iekonservēs, ja radīsies kādi sarežģījumi ar ēkas pabeigšanu. Vēl tagad atceros Birkerta jautājoši savilktās uzacis un repliku, kā jūs to domājat – horizontāli vai vertikāli? Tad jau pirmās ekskursijas uz vēl nepabeigto ēku, un sajūsma par tās netveramajiem plašumiem. Un paralēli milzīgs darbs pie pārcelšanās loģistikas, pie pakalpojumu satura, lasītāju ceļa.

Vēl tagad, atrodoties Daugavas labajā krastā un lūkojoties uz LNB ēku, dažreiz mēdzu sev atgādināt, es taču tur tiešām strādāju.

Šogad mēs atzīmējam pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi. Kādi, tavuprāt, būtu būtiski vēstījumi, kam būtu jāizskan par grāmatām un lasīšanu?

Grāmatas latviešu valodā piecsimtgade noteikti ir jautājums par latviešu identitātes veidošanos, par pamatu latviešu kā nācijas izaugsmei. Man grāmatas vienmēr saistījušās ar zināšanām un šo zināšanu ieguves procesu, pretēji visiem tīmeklī atrodamajiem resursiem, kas būtībā ir tikai informācijas izguve. Grāmatas sniedz ne tikai zināšanas, tās ļauj ceļot laikā un telpā, rosina iztēlē lasīto arī vizualizēt, radīt “savu filmu”, samērot ar savu pieredzi un iegūt jaunu. Es jau teicu, ka grāmatas ir mani draugi. Lasīšana neizbēgami bagātina lasītāja valodu, domas loģiku, palīdz izvērtēt pašam savu dzīvi un pieredzi, un nereti pieņemt drosmīgus lēmumus. Grāmatas bagātina, attīsta un pilnveido personību.

Kādos gadījumos vērsties tieši pie tevis?

Pie manis var vērsties jautājumos, kas saistīti ar lasītāju apkalpošanu, arī strīdīgās, problemātiskās situācijās, kad grūtības sagādā lēmumu pieņemšana. Labprāt uzklausu idejas par jaunu pakalpojumu attīstību, par lasītājiem labākas un ērtākas vides ieviešanu, kas sekmē izglītošanos, jaunradi un pētniecību.

Labprāt dalos ar informāciju par LNB “vecajiem laikiem”, kolēģiem, tradīcijām.

Novēlējums bibliotekāriem!

Izrādiet iniciatīvu, esiet aktīvi, radoši, mācieties, jo tikai tādas ar profesionālu un varošu personālu bagātinātas bibliotēkas var nodrošināt līderību sabiedrības garīgajai izaugsmei.

Paldies!

Aicinām lasīt:
#EsEsmuLNB: Katrīna Kukaine
#EsEsmuLNB: Ansis Garda
#EsEsmuLNB: Karīna Bandere
#EsEsmuLNB: Ieva Gundare
#EsEsmuLNB: Valters Ščerbinskis
#EsEsmuLNB: Anda Lamaša

Interviju sagatavoja:
Latvijas Bibliotēku portāla redakcija
portals@lnb.lv