Pirms dažiem gadiem, kad iznāca Dainas Sirmās otrais un augsti novērtētais dzejas krājums “Iekšpagalms”, kritiķe Anda Baklāne izteica cerību, ka Sirmā turpmāk varētu pievērsties garāku dzejas tekstu radīšanai, izvēršot krietni apjomīgāku stāstījumu. Manuprāt, dzejniece to itin veiksmīgi jau dara, jo katrs nākamais viņas krājums ir kā posms kādā, iespējams, bezgalīgā dzejoļu ķēdē. Šo priekšstatu palīdz nostiprināt arī autores trešais dzejas krājums “Dievaines”.

 

Daina Sirmā dzejā debitēja neraksturīgi vēlu – 54 gadu vecumā (pirmā publikācija gan bijusi jau 1977. gadā), taču ļoti pārliecinoši – krājums “Kailsals” saņēma vienbalsīgas ovācijas un Literatūras gada balvu par labāko debiju. Sirmās panākumu atslēga ir spēja lakoniskā, pat raupjā un vienlaikus – precīzā un labi noskaņotā valodā vēstīt par personiskās un Latvijas vēstures krustpunktiem, neaizmirstot arī par gluži intīmiem motīviem. Šajā ziņā viņas teksti nereti salīdzināti ar Ulža Bērziņa un Vizmas Belševicas dzeju, un šo dižgaru atbalsis Sirmās dzejā nav noliedzamas, tomēr pati autore intervijās teikusi, ka viņu sajūsmina arī latviešu dzejas vecmeistaru – Plūdona, Akuratera, Strēlertes – darbi, īpaši balādiska dzeja. Šīs ietekmes jūtamas Sirmās dzejas prozaiskumā – viņas dzejoļi visbiežāk ir konkrēts un saistīts stāstījums, nevis tīri poētiskas konstrukcijas, un prasmīgi lietotie valodas paņēmieni (skaņu efekti, vecvārdi u.c.) palīdz Sirmajai piešķirt tekstiem aizlaika vai pat mītiska pirmslaika pasaulizjūtu. Vēl viens ieguvums, ko sniedz šādi valodas līdzekļi, ir teksta atbrīvošana no lieka patosa un kaismīgas jūtelības piesātinātām klišejām, kas nereti sastopamas vēstures motīviem veltītajā latviešu dzejā.

 
Krājums “Dievaines”, kā to jau saka priekšā nosaukums, ir veltīts aizgājušo paaudžu piemiņai, tomēr šī tēma Sirmās dzejā nav nekāds jaunums – arī iepriekšējos krājumos netrūka ne pašas dzimtai, ne vēsturiskām personībām veltītu dzejoļu. Šoreiz daudz izteiktāka ir dzejoļu izvēršana garākos ciklos (arī to dzejniece darījusi iepriekš, taču “Dievainēs” ciklu sadalījumā ievērots klasisks paņēmiens, katru cikla tekstu numurējot). Pirmajos krājuma ciklos patiesi pieminēta ģimene un plašā radu saime – “Dievaines”, “Mēdzūla”, “Radu raksti Mālpils Skulmēs” –, taču tālāk krājuma ģeogrāfija un laiks izplešas daudz lielākā areālā, nonākot līdz Pētera Barisona dzimtas hronikai (“Komponista Pētera Barisona mājās Skudrās”), Viļa Cedriņa un Mirdzas Čuibes attiecību impresijām (“Vilis Cedriņš. Mirdza Čuibe”), vēsturiskajai Valmieras degšanai (“Valmieras degšana”), epizodēm no kāda itāļu augstmaņa dzīves (“Vespio”) un pat Nāves jūras krastiem (“Nāves jūra. Ceļojums”). Ceļojuma piezīmju vai gida stāstījuma imitācija ir dzejnieces iecienīts paņēmiens vēstījuma strukturēšanai, kas ļauj saglabāt distanci un zināmu neitralitāti, tomēr ģimenes locekļi atmiņās ir klātesoši pat tūkstošiem kilometru no mājām (bērnībā šķirot bildes dabas mācības grāmatā šķita / Nāves jūra viļņos mīļi pieņems / kā krustmāte Made ciemiņus pieņem / tālajos vētrainā Mērsraga rados). Tas tikai apstiprina dzejnieces tekstu vienotību, katram ciklam un atsevišķajam dzejolim kļūstot par mazu puzles gabaliņu no kopuma, un reizē – katrā fragmentiņā gluži vai borhesiskā piegājienā šķietami iespējams ieraudzīt visu Dainas Sirmās dzejas pasaules attēlu.

 
Krājums noslēdzas ar atgriešanos atpakaļ mājās dzejas ciklā “Pašu ļaudis” – elēģisku veltījumu kāda Latvijas pagasta vecākajai paaudzei. Šeit ciešā mezglā savijas nāves priekšnojauta ar aizejošās dzīves svinēšanu, ko piepilda latviskā pasaulizjūta caur vēstures un folkloras motīviem, tomēr dzejniece nevēlas banāli saraudināt – viņas tekstā pulsē tā vārdos neaprakstāmā transcendences un mūžīgās kontinuitātes apjausma, ko iespējams piedzīvot tikai augstākās raudzes literāro darbu pēcgaršā.

 

Komentārus iespējams rakstīt RMM tīmekļa vietnē

 

 
Aivars Madris

Rakstniecības un mūzikas muzeja projektu kurators